Indulis Ķēniņš. Kristietības izcelšanās

Detaļas: Publicēts 19 Janvāris 2014

“Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”
(Mateja 10; 34)

Mūsu ēras pirmajos gadsimtos milzīgā Romas impērija, ārēji saglabādama un pat palielinādama savu varenību, iekšēji kļuva aizvien nespēcīgāka. Šādam impērijas spēku izsīkumam bija vairāki cēloņi, no kuriem par būtiskāko varētu uzskatīt, lai cik dīvaini tas arī neliktos, tieši šo ārējo varenību – visdažādāko ģeogrāfisko reģionu, visdažādāko etnosu savienošanu vienā saimnieciskā un administratīvi politiskā sistēmā, kurā vienīgais kopā saturētājs faktors bija militārais spēks, - tas nozīmē, ka impērija varēja pastāvēt tikai balstoties uz šo spēku, no kura bija atkarīga ne vien valsts ārējā un iekšējā drošība, bet arī administratīvi politiskā vadība kopumā: vairāk vai mazāk sekmīga varēja būt tā imperatora darbība, kurš spēja izpelnīties karaspēka vairākuma atbalstu. Savukārt impērijas bruņotie spēki vairs nebija tādi, kā senāk, kad tie rekrutējās tikai no patriotiski noskaņotiem Romas pilsoņiem: leģionos aizvien vairāk ieplūda svešzemnieki, sākotnēji karavīri no pakļautajām zemēm – Romas provincēm, vēlāk kara algotņi no impērijas kaimiņu zemēm, galvenokārt ģermāņiem. Šo procesu rezultātā cittautiešiem radās iespēja ieņemt vadošos amatus ne tikai militārajos spēkos, bet arī valsts pārvaldē, ieskaitot pat imperatora posteni.

Pastāvīgie kari ar kaimiņzemēm un, bieži vien, ar atsevišķām impērijas provincēm, kuru iedzīvotāji centās atbrīvoties no iekarotāju virskundzības, papildināja nebrīvo cilvēku – vergu skaitu, savukārt lētais vergu darbaspēks veicināja brīvo romiešu, īpaši sīkzemnieku un amatnieku izputēšanu, kā rezultātā impērijas pilsētas pārpludināja milzīgas ļaužu masas, kuru vienīgais eksistences avots bija valsts institūciju, kā arī atsevišķu privātpersonu realizētā bezdarbnieku apgādes sistēma.

Tikai impērijas galvaspilsētā Romā vien, pēc dažiem aprēķiniem, dzīvojoši ap 1-1,5 miljoniem cilvēku, no kuriem apmēram 150 līdz 200 tūkstošiem ģimeņu saņēmušas bezmaksas pārtiku, kā arī, stājoties amatā jaunam imperatoram, vienreizējus naudas pabalstus. Šie cilvēki – proletārieši (no latīņu valodas parolēs - pēcnācējs, bērns: cilvēki, kam nepieder nekas cits, kā vien savi bērni) – veidoja neaprēķināmu, pārsvarā deklasētu pūli, kas bija ar mieru atbalstīt jebkuru valdošā slāņa pārstāvi, ja vien tas spēja apmierināt šī pūļa prasības pēc “maizes un izpriecām” (ar pūļa pieprasītajām izpriecām Romas impērijā saprata galvenokārt nežēlīgās, asiņainās gladiatoru cīņas). Bez šādiem deklasētiem elementiem pilsētas pārpildīja arī citu sociālo slāņu pārstāvji: tirgotāji, amatnieki, atvaļinātie karavīri – veterāni, atbrīvotie vergi jeb brīvlaistie, vergi un tamlīdzīgi. Viss šis ļaužu kopums, sākot ar augstākajiem un beidzot ar viszemākajiem sociālajiem slāņiem, veidoja milzīgu konglomerātu – visdažādāko cilvēku, visdažādāko etnosu sajaukumu, kuru kopā saturēja tikai valsts vara, bet pilnīgi iztrūka tādi vienojošie faktori, kā nacionālais patriotisms un reliģiskā kopība. Līdzīgs stāvoklis bija arī impērijas lauku novados, īpaši pašā Itālijā, kā arī Gallijā un citās rietumu provincēs. Gandrīz visas lauksaimniecības zemes aizvien biežāk pārgāja lielo zemes īpašnieku rokās, veidojot milzīgas saimniecības – latifundijas, kurās tika nodarbināti tūkstošiem vergu, kas pārstāvēja visdažādākās rases un tautības. Laika gaitā lielākā daļa vergu kļuva par pusbrīviem vai brīviem latifundistu nomniekiem vai klaušiniekiem, tā sauktajiem koloniem, kuriem zemes īpašnieks iedalīja nelielas platības apsaimniekošanai, saņemdams par to zināmas nodevas. Tādejādi arī lauku novados pamattautību īpatsvars aizvien vairāk samazinājās, dodot vietu etnosu mistrojumam, kuram kā vienojošais faktors impērijas rietumdaļā kļuva tā sauktā romiešu valoda, kas izveidojās no vienkāršotām latīņu valodas formām, bet austrumu provincēs - vienkāršota grieķu valoda.

Tāds pats mistrojums, kā Romas impērijas sabiedrībā, pastāvēja arī dievu un dievību panteonā. Jau Romas pirmsākumos vairāk vai mazāk vienotā sistēmā saplūda ne tikai etrusku, latīņu un citu Itālijas tautu dievības, bet arī grieķu mitoloģiskie tēli, kurus romieši pārņēma no grieķu kolonistiem, pie tam vairums no tiem laika gaitā vienādojās ar senākajiem vietējiem dieviem. Paplašinoties Romas ietekmei ārpus Itālijas, pieauga arī valstī godināmo dievu skaits, jo romieši savā panteonā uzņēma arī iekaroto tautu dievus, iecietīgi izturēdamies pret jebkuru reliģiju. Šādai reliģiskai tolerancei sākotnēji bija liela politiska nozīme: pakļauto tautu dievu iekļaušanai romiešu dievu sabiedrībā vajadzēja saliedēt arī visu reliģiju piekritējus ar iekarotājiem – romiešiem vienotā kopībā. Tādēļ nereti daži Romas imperatori, vienlaikus būdami valsts galvenie priesteri (latīņu valodā pontifex maximus) veica svinīgas ceremonijas par godu dažādu tautu galvenajiem dieviem. Tajā pašā laikā aizvien vairāk kļuva jūtams, ka valstij nepieciešams kāds jauns reliģiskais spēks, kurš stāvētu pāri visiem dažādo tautu dieviem tāpat, kā impērijas valdošie politiskie spēki stāvēja pāri visiem citiem valsts iedzīvotāju slāņiem. Iespējams, ka tieši ar šādu nolūku jau imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā sākās imperatora dievišķošana. Tā izpaudās tādejādi, ka tempļos un citās sabiedriskās vietās tika uzstādītas imperatoru statujas, pie kurām valsts iedzīvotājiem bija jāveic noteiktas reliģiskas ceremonijas, godinot valdnieka ģeniju (ģenijs – romiešu mitoloģijā cilvēku sargājoša dievība, gars), līdz ar to pielīdzinot imperatoru dieviem, kuru pulkā viņš pēc nāves arī nonākot. Vienlaikus imperatora ģenija pielūgšana bija arī politisks akts, kas norādīja katra konkrēta cilvēka lojalitāti valsts varai un tie, kas šo pienākumu nepildīja, tika pakļauti vajāšanām. Šādiem pasākumiem pilsoniskās vienotības stiprināšanai tomēr nebija rezultātu, jo, vispirms, tie bija piespiedu rakstura un, otrkārt, dažu imperatoru dzīvesveids un morālās īpašības cilvēku apziņā nekādi nesaistījās ar priekšstatiem par dievišķu būtni.

Romas impērijā aizvien vairāk bija vērojams vispārējs morālais sabrukums, neticība senajiem dieviem, kuri vairs nespēja palīdzēt saviem pielūdzējiem, līdz ar to sākās pastiprināti meklējumi pēc jaunām reliģiskajām formām, kas būtiski atšķirtos no līdzšinējām. Veidojās un attīstījas dažādi filozofiskie uzskati, no kuriem ievērību guva tā sauktais stoicisms, kas pasauli uzskatīja par vienotu matēriju, kuru caurstrāvo viens dzīvs, saprātīgs radītājs spēks – logoss (grieķu valodā "vārds," "doma"), kas ir vienīgais Dievs. Kā jau pasaules sastāvdaļa, cilvēks tāpat ir veidots no matērijas, kurai plūst cauri dievišķais gars – dvēsele, tādēļ visi cilvēki radītāja priekšā ir vienlīdzīgi, neskatoties ne uz rasi vai etnisko piederību, ne uz sociālo stāvokli. Pasaule ir radīta kā saskanīgs, harmonisks veselums, tādēļ arī cilvēkam jādzīvo saskaņā ar visu pasauli – dabu, sabiedrību, bet lai šāda saskaņa būtu, jāgūst zināšanas par to, kas ir labs, kas ļauns, pie tam par vienīgo ļaunumu uzskatot netikumu, - atbrīvojoties no tā, cilvēks iegūst dvēseles mieru, laimes apziņu, neskatoties ne uz savu sociālo, ne materiālo stāvokli, jo dvēseles mieru var dot tikai garīgā, nevis materiālā pilnība. Tādēļ cilvēkam jāpakļaujas tikai Dieva gribai – liktenim un jāsamierinās ar savu stāvokli šīszemes dzīvē. Stoicisma idejas sastopamas vairāku Romas filozofu darbos, no kuriem lielāko ievērību guva filozofa Senekas (4.g.pmē.–65.g.mē.) sacerējumi, kā arī imperatora un filozofa Marka Aurēlija darbs “Vienatnē ar sevi,” tomēr šīs idejas, kaut arī tās bija pieņemamas valdošajiem slāņiem, plašākām masām palika svešas, bet tajā pašā laikā šajās masās, īpaši zemākajos sociālajos slāņos, ievērību guva dievu–pestītāju kulti, kas jau senlaikos bija izplatīti Austrumu zemēs. Tie izpaudās kā ticība dieviem, kas paši cietuši no ļaunuma, nonāvēti, bet pēc nāves atkal augšāmcēlušies un reiz nāks atpestīt no ļaunuma varas arī cilvēkus.

Pazīstamākie no šiem dieviem bija ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss, feniķiešu Adonīss un citi (ticība šādiem dieviem bija saistīta ar dabas norisēm – rudeņos it kā nomirušās augu valsts atmodu pavasaros; viņu ciešanas, nāve, apbedīšana un augšāmcelšanās simbolizēja labības pļaušanu, kulšanu, sēklas graudu guldīšanu augsnē un uzdīgšanu). Līdztekus šiem dieviem tika godinātas arī viņu mātes, māsas vai sievas – dievišķīgās auglības aizgādnes, dzīvības devējas. Tādas bija, piemēram, Mazāzijā pielūgtā Lielā Māte Kibele, feniķiešu un rietumsemītu Astarte, ēģiptiešu Izīda (Ozīrisa sieva), kā arī citas dažādu tautu dievietes. Romas impērijā lielāko ievērību guva Ozīrisa–Izīdas kults, tomēr arī tas nespēja apmierināt visu sabiedrības slāņu vēlmes. Lielāki panākumi jaunu reliģisko formu meklējumos bija seno irāņu gaismas dieva Mitras kultam, kas bija plaši izplatīts Mazāzijā jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Tas simbolizēja gaismas cīņu pret tumsu, labā cīņu un uzvaru pār ļaunumu. Mitraisms samērā plaši izplatījās dažādu sociālo slāņu vidē, īpaši starp karavīriem, un no visām reliģiskajām formām mūsu ēras pirmajos gadsimtos tam bija vislielākās iespējas kļūt par valsts reliģiju, kaut arī tas, tāpat kā pārējās senās reliģijas, nespēja apmierināt visu cilvēku, īpaši zemāko slāņu pārstāvju, garīgās vēlmes. Šo mērķi sasniedza pavisam jauna reliģija – kristietība, kas, apvienodama sevī vairāku seno Austrumu reliģiju elementus un stoicisma principus, vienlaikus sludināja arī jaunas, vēl nebijušas idejas.

Kristīgās ticības pamatlicējs Jēzus (ebreju valodā Ješua) it kā esot dzimis ap 7.gadu pirms mūsu ēras Romas provincē Jūdejā, nelielas pilsētiņas Nācaretes amatnieka Jāzepa un viņa sievas Marijas ģimenē, imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā. Ar Jēzus dzimšanu saistīta mūslaiku gadu skaitīšanas sistēma – mūsu ēra jeb laiks pēc Kristus dzimšanas, tomēr, kā vēlāk noskaidrojās, aprēķini bijuši kļūdaini. Aptuveni 30 gadu vecumā Jēzus sācis sludināt jaunu mācību, kas bija vērsta pret ebreju reliģijas – judaisma atsevišķām novecojušām dogmām (uzskatiem, kas pieņemti kā nemaldīgi un negrozāmi), sarežģītajām ceremonijām un priesteru alkatību. Jāatzīmē, ka jau pirms Jēzus bija mēģinājumi reformēt judaismu, Jūdejā darbojās dažādas sektas, no kurām pazīstamākā bija esēņi, kas dzīvoja samērā nošķirtās kopienās, savstarpējā saskarsmē saucās par brāļiem un māsām, neatzina privātīpašumu, tādēļ visi viņu īpašumi un ienākumi bija apvienoti kopmantā. Pamatos balstoties uz Mozus iedibināto judaismu, esēņi uzskatīja, ka Dievs sūtīs vai jau ir sūtījis savu vēstnesi – taisnības skolotāju, gaišo spēku, kura uzdevums ir cīnīties pret tumsas spēku, pret ļaunumu. Esēņu piekritējiem šis taisnības skolotājs vienādojās ar judaismā sastopamo mesijas – pestītāja tēlu: jau tad, kad Jēzus tikko bija uzsācis jaunās mācības sludināšanu, viņa piekritēji izvirzīja domu, ka tieši viņš arī ir tautas sengaidītais pestītājs - pirmais šādu domu esot izteicis esēņu sludinātājs Jānis Kristītājs, bet Jēzus dzīves laikā šāds uzskats neguva atsaucību.

Jēzus mācības pamatā bija ideja par Dievu kā vienīgo radītāju, kura gars var iemājot jebkurā tikumiskā cilvēkā, savukārt tikumības augstākā izpausme ir mīlestība kā uz Dievu, tā arī uz cilvēkiem. Ja dieva gars iemājo cilvēkā, tad cilvēks kā tāds uzskatāms par Dieva mājokli, templi, tādēļ ticīgajiem nav nepieciešami īpaši dievnami, nav nepieciešama arī materiālo labumu upurēšana, nav vajadzīgi arī starpnieki starp Dievu un cilvēkiem – priesteri, jo cilvēks var vērsties pie Dieva vienatnē, savās domās; ticīgajiem vajadzīgi tikai mācītāji, skolotāji, kas ticīgajiem izskaidro nesaprotamo, nezināmo. Jēzus, pats būdams jūds, nevērsās pret savas zemes reliģiju – judaismu (Mozus ticību) kā tādu, pastāvīgi uzsvērdams, ka viņa mācība cieši sakņojas jūdu svētajos rakstos, tomēr viņa darbība izsauca asu priesteru pretdarbību. Jēzus tika apvainots Dieva zaimošanā un mēģinājumā sacelties pret valsts varu. Kaut arī šīs apsūdzības neviens nespēja pierādīt, Romas valsts varas pārstāvis Judejā Poncijs Pilāts, lai nomierinātu priesterus un viņu satracināto pūli, un tādejādi novērstu Jūdejas galvaspilsētā Jeruzālemē nekārtības un, iespējams, pat asinsizliešanu, bija spiests piespriest Jēzum nāvessodu – pakāršanu pie krusta (tā laikmeta nežēlīgākais nāvessods: notiesātajam bija jāmirst neizsakamās mokās).

Savas dzīves laikā Jēzus pulcināja ap sevi tautas zemākos slāņus, sludinādams ļaudīm Dieva mīlestību un žēlsirdību, atpestīšanu no ciešanām, pēcnāves augšamcelšanos. Būdams apveltīts ar īpašām dziednieka spējām, viņš izārstējis arī daudzus slimniekus, kuru slimības bijušas saistītas ar nervu darbības traucējumiem, - toreizējos laikos šāda izdziedināšana tika uzskatīta par pārdabisku brīnumu. No savu sekotāju vidus Jēzus izraudzījās mācekļus, - cilvēkus, kuriem viņš dziļāk izskaidroja jaunā reliģiskā virziena idejas, lai tie spētu patstāvīgi sludināt viņa mācību. Šie mācekļi jeb apustuļi (no grieķu valodas apostolos – "sūtnis," "vēstnesis") tāpat, kā Jēzus, bija vienkāršas izcelsmes cilvēki – zvejnieki, amatnieki. Pēc sava skolotāja nāves apustuļi turpināja sludināt jauno mācību un veidoja tās piekritēju kopienas jeb draudzes. Jūdejā apustuļus pastāvīgi vajāja ortodoksālie (no grieķu valodas orthodoxus – tāds, kas nelokāmi turās pie kādas mācības, kāda pasaules uzskata) judaisma piekritēji, tādēļ vairums no viņiem atstāja Jūdeju un devās sludināt uz citām Vidusjūras reģiona zemēm, kur vien lielākās vai mazākās kopienās – diasporā (no grieķu valodas diaspora – etniskas vai reliģiskas kopienas daļa, kas atrodas ārpus zemes, kurā tā cēlusies) dzīvoja jūdi. Diasporas jūdu vairākums, dzīvojot ciešā saskarē ar citu tautu un reliģiju piederīgajiem, vairs tik cieši neturējās pie stingrajiem judaisma reliģiskajiem priekšrakstiem, tādēļ apustuļu darbībai ārpus Jūdejas bija lielāki panākumi, tomēr arī šajos apstākļos tiem nācās pārciest vajāšanas no ortodoksālajiem jūdiem, tādēļ Jēzus mācekļi un to sekotāji vērsās arī pie citām tautībām, pie visiem “pazemotajiem un apspiestajiem,” sludinādami savus evanģēlijus (no grieķu valodas euangelion – "laba vēsts") un dibinādami ticīgo kopienas jeb draudzes. Ievērojamākais Jēzus mācības sludinātājs diasporā bija apustulis Pāvils, īstajā vārdā Zauls, kuru var uzskatīt par topošās kristīgās ticības ideoloģijas (tiesisko, morālo, estētisko un filozofisko uzskatu sistēmas) pamatlicēju. Pāvils bija dzimis Mazāzijas pilsētā Tarsā un, atšķirībā no pirmajiem apustuļiem – Jēzus mācekļiem, guvis samērā labu izglītību. Saukdamies vēl par Zaulu, viņš, būdams pārliecināts judaists, bija aktīvi darbojies Jēzus piekritēju vajāšanas akcijās Jūdejā, īpaši Jeruzālemē, piedalījies sludinātāja Stefana nogalināšanā. Jēzu viņš nekad nebija redzējis, tomēr, iepazinies tuvāk ar viņa mācību, mainīja savus uzskatus un kļuva par vienu no visdedzīgākajiem apustuļiem. Pieņēmis jaunu vārdu – Pāvils (no latīņu valodas paulus – "mazs": Zauls bijis neliela auguma), viņš ap mūsu ēras 45.gadu uzsācis savu misiju, kuru pildījis apmēram 20 gadus, šajā laikā apceļodams gandrīz visas Romas impērijā ietilpstošās Vidusjūras piekrastes lielākās pilsētas, sludinādams evaņģēliju, mācīdams draudžu vadītājus un locekļus, tajā pašā laikā asi uzstādamies pret tiem sludinātājiem, kuri, pēc viņa domām, Jēzus mācību bija sagrozījuši (starp citu – Pāvilam bijušas domstarpības arī ar vienu no Jēzus līdzgaitniekiem, apustuli Pēteri, kuru Jēzus it kā esot izraudzījies par savu tiešo pēcteci). Savas misijas laikā Pāvilam daudzkārt nācies ciest no judaisma piekritējiem, kā arī no valsts ierēdņiem. Pastāv uzskats, ka 67.gadā viņam piespriests nāvessods, bet šim faktam gan nav vēsturiska apstiprinājuma.

Jau drīz pēc Jēzus nāves viņa piekritēji sāka izplatīt uzskatu, ka viņš bijis nevis vienkāršs jauna reliģiska virziena sludinātājs, bet gan Mesija – Dieva svaidīts (svētīts: judaismā priesteru un valdnieku iesvētīšana notika, tos ieziežot jeb “iesvaidot” ar eļļu; vārds Mesija – senebreju valodā māšiah – nozīmē "svaidītais") Pestītājs, kas nācis atbrīvot savu tautu no svešzemnieku jūga un atjaunot varenā senās Izraēlas valdnieka Dāvida, kura dzimtas pēctecis esot Jēzus, troni, bet jūdi savā nezināšanā un neticībā neesot savu Kungu un Pestītāju pazinuši. Grieķu valodā jēdzienam “mesija” atbilst vārds hristos, tādejādi Jēzus piekritēji diasporā sāka dēvēt savu skolotāju par Kristu, no kā arī radās jēdziens “kristieši,” kristīgā ticība. Vienlaikus uzskatam, ka Jēzus bijis sengaidītais Kristus, apustuļi, kā pamatojumu viņa dievišķīgumam, sludināja sava Skolotāja augšāmcelšanos trešajā dienā pēc nāves un tai sekojošo pacelšanos Debesīs (debesbraukšanu). Šie divi uzskati – par Jēzu kā Kristu un viņa augšāmcelšanos no mirušajiem – bija galvenie kristietības pamatprincipi (apustulis Pāvils teicis, ka “ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga un jūsu ticība arīdzan veltīga”). Vēlāk šiem uzskatiem vēl pievienojās ideja par Jēzu nevis kā par Dieva svētītu cilvēku – Pestītāju, bet par paša Visaugstākā Radītāja iemiesojumu, Dieva Dēlu.

Šādas idejas, kā jau iepriekš minēts, bija pazīstamas jau vairākās senajās reliģijās, tādēļ cilvēkiem tās nebija jaunas. Jauns bija kas cits: Jēzus Kristus personība. Atšķirībā no seno reliģiju mītiskajiem cilvēces glābējiem, ļaunuma uzvarētājiem, mirušajām un atdzimstošajām dievībām un dievišķotajiem varoņiem, kas darbojušies nemināmos senlaikos, bijuši vareni dievi, valdnieki vai valdnieku dēli, Jēzus bijis pirmo kristiešu laikabiedrs, cilvēks no tautas, kam nav bijusi pat sava pajumte. Viņa liktenis bijis tāds pats, kā visiem trūcīgajiem, vergiem, jebkuram apspiestajam un vajātajam, viņam jāpanes zaimi un izsmiekls ne tikai no priesteriem, bet arī no līdzcilvēkiem, pat viņa tuvinieki to apsmej. Cilvēki, kuriem Jēzus atdevis veselību, vēlāk no viņa novēršas, pat māceklis Jūda izrādās nelietis, kas par samaksu nodod savu skolotāju. Jēzum izpildīto nāvessodu – pakāršanu vai pienaglošanu pie krusta parasti piemēroja tikai vislielākajiem noziedzniekiem un vergiem, bet Jēzus taču bija darījis tikai labu, aicinājis cilvēkus uz lēnprātību un savstarpēju mīlestību. Šāds dzīvesstāsts bija tuvs un pazīstams plašām ļaužu masām, un tas deva jaunajai reliģijai tik varenu spēku, ka neviens cits kults ar to nespēja līdzināties: tā tiešām bija tautas, nevis augstāko sabiedrības slāņu reliģija, kuras popularitāti, bez visa iepriekšminētā, vairoja vienkāršie rituāli – bez grezniem tempļiem, dievu tēliem, bez sarežģītām mistiskām ceremonijām un upuriem.

Kristietības pirmsākumos ticīgie parasti sapulcējās kāda draudzes locekļa mājās vai arī kādās nomaļas, tukšās ēkās, pat pazemes ejās – katakombās, pie tam šāda pulcēšanās norisēja galvenokārt naktīs, lai pasargātos no kristiešu pretinieku vajāšanām. Šajās sapulcēs tika lasīti apustuļu vēstījumi – evanģēliji – par Jēzus Kristus dzīvi, skaidrotas viņa pamācības, stāstīts par Dieva žēlsirdību, mirušo augšamcelšanos un Kristus otrreizēju atnākšanu, pēc kuras visā pasaulē iestāsies taisnīga Dieva valstība, kurā vairs nepastāvēs ļaunums, netaisnība, nāve un iznīcība. Sprediķot (sludināt un skaidrot dievvārdus) varēja jebkurš draudzes loceklis, kas jutās aicināts to darīt, kā arī apkārtstaigājošie sludinātāji. Tika dziedātas arī svinīgas himnas par godu Dievam un Kristum, bet sapulces noslēgumā draudzes locekļi vienojās kopējā sakrālā (no latīņu valodas sacer – svēts, uz reliģisku rituālu attiecināts) mielastā, laužot un ēdot maizi un piedzerot nedaudz vīna, tādejādi pieminot Jēzus pēdējo mielastu kopā ar mācekļiem. Kristieši uzskatīja, ka šajā rituālā maize un vīns pārvēršas Kristus miesā un asinīs, ko iebaudot ticīgais saplūst ar Pestītāju, līdz ar to arī ar pašu Dievu, uzņemot sevī Svēto Garu (jāpiezīmē, ka šāds mistisks rituāls bija pazīstams arī dažās citās senajās reliģijās, īpaši Mitras kultā). Draudzi vadīja kopienas izvēlēts vecākais jeb presbiters (no grieķu valodas presbyteros – "sirmgalvis," "vecākais"), kuram lielākajās draudzēs palīdzēja īpaši rituāla kalpotāji jeb diakoni (no grieķu valodas diakonos – "kalps"). Kristiešu draudzēm paplašinoties, tika izraudzīti draudzes pārvaldītāji – bīskapi (no grieķu valodas episkopus – "uzraugs").

Laika gaitā šīs amatpersonas sāka veidot īpašu kristiešu virsslāni – klēru (no grieķu valodas klēros – "loze": amatpersonu izraudzīšana sākotnēji norisēja lozējot, kuram no kandidātiem šis amats būtu jāieņem), savukārt pārējie draudzes locekļi tika dēvēti par lajiem (no grieķu valodas lāos – "tauta"). Sākotnēji kristiešu kopienas sastāvēja gandrīz vai vienīgi no pilsētu iedzīvotāju zemākajiem sociālajiem slāņiem, vairāk vai mazāk izglītoti cilvēki tajās bija retums, tomēr jau ar II gadsimta beigām, bet īpaši III gadsimtā tajās sāka ieplūst tā laika inteliģence, valsts iestāžu kalpotāji, turīgo un pat bagāto slāņu pārstāvji, kā arī karavīri. Līdz ar to sāka mainīties arī klēra sastāvs: ja sākotnēji presbiteri un bīskapi pēc sava sociālā stāvokļa neatšķīrās no lajiem, tad III gadsimtā, īpaši tā otrajā pusē, šajos amatos sāka ievēlēt cilvēkus no augstākajiem sociālajiem slāņiem, jo tie bija izglītotāki un, bez tam, spēja ziedot draudžu vajadzībām ievērojamus līdzekļus. Ar laiku bīskapi kļuva par vienpersoniskiem kristīgo draudžu vadītājiem, kas no lajiem prasīja bezierunu paklausību.

Raksturīga kristietības izpausme bija kariatīvā darbība (no latīņu valodas cariatas – "mīlestība"), - rūpes un gādība par līdzcilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Šī kristīgās žēlsirdības darbība aptvēra ne tikai draudzes locekļus, bet arī citus trūkumā vai nelaimē nonākušos cilvēkus. Draudzēs tika izveidotas palīdzības kases, kurās kristieši iemaksāja labprātīgus ziedojumus atkarībā no sava mantiskā stāvokļa. Šādu ziedošanu viņi uzskatījuši par savu svētāko pienākumu, tādēļ trūcīgākie nereti pat esot iztikuši ar visminimālāko uzturu, lai tikai varētu kaut nedaudz ietaupīt un piedalīties kopīgajā labdarībā. Palīdzības kases bija bīskapu pārziņā, un no tām ņēma līdzekļus veco ļaužu, nabadzīgo un bāriņu uzturēšanai, slimnieku aprūpei, nereti arī gūstekņu un vergu izpirkšanai un palīdzībai tiem kristiešiem, kas bijuši notiesāti spaidu darbos. Kā viena no kristīgās žēlsirdības izpausmēm minama arī lielā savstarpējā viesmīlība, kas bija par pamatu IV gadsimtā izvērstajai nabadzīgo ļaužu patversmju un slimnīcu izveidei. Parasti tiek uzskatīts, ka senākās kristiešu draudzes izcēlušās pārējās sabiedrības vidū ar augstām morālajām īpašībām, tomēr šādu uzskatu nevarētu vispārināt, jo starp kristiešiem bija sastopami arī deklasēti elementi. Jau apustulim Pāvilam nācās izteikt sašutumu par to, ka dažās draudzēs atsevišķi to locekļi apmeklē sapulces, lai par velti paēstu un piedzertos, citi, savukārt, piekopj netiklību un izvirtību, vēl citi, būdami kristieši, turpina pielūgt arī citu reliģiju dievus. Tāpat Pāvils norāda, ka, kaut arī daudzi bijušie noziedznieki labojušies, tomēr ne visi, un tie, būdami kristieši, turpina zagt un laupīt. Raksturīgi bija gadījumi, kad kristieši, sludinādami lēnprātību un iecietību, asi un neiecietīgi vērsās pret citu reliģiju piekritējiem, apsmēja viņu ticību, tādejādi izraisot pret sevi ļaužu naidu, kas nereti izvērsās plašās nekārtībās un kautiņos. Savstarpēja neiecietība valdīja arī starp atsevišķām kristiešu draudzēm: kristietības pirmsākumos vēl nebija izveidojusies vienota šīs reliģijas sistēma, gandrīz vai katrs draudzes vadītājs savādāk traktēja (izskaidroja) Jēzus mācību un gandrīz vai katrs uzskatīja, ka tikai viņa viedoklis ir pareizais, tomēr pakāpeniski šajā ideoloģiskajā cīņā pārsvaru guva apustuļa Pāvila piekritēji, kuri ap II gadsimta beigām – III gadsimta sākumu, guvuši ietekmi vairumā draudžu, izsludināja sevi par vienīgajiem īstenajiem kristiešiem, uzskatot pārējos, kuriem bija citādāka pārliecība, par maldu mācības piekritējiem – herētiķiem (no grieķu valodas hairetikos – "atkritējs") jeb ķeceriem (no vācu valodas Ketzer, kas nozīmē to pašu), atkritējiem no patiesās ticības. Šāda reliģiska neiecietība, kas daļēji tika pārmantota no judaisma, kristiešiem bija raksturīga daudzus turpmākos gadsimtus.

Ar III gadsimtu sāka izmainīties kristīgo draudžu materiālais stāvoklis, jo daudzi turīgo slāņu pārstāvji, pieņemot kristietību, novēlēja savai draudzei namīpašumus, zemi un pat vergus, tādejādi cenšoties ar bagātīgiem ziedojumiem rast svētlaimi pēcnāves dzīvē. Šādi dāvinājumi atradās ne tikai pilsētās, bet arī lauku apvidos, līdz ar to arī tur veidojās kristiešu kopienas, kas bija pakļautas pilsētu draudžu bīskapiem, tādejādi, līdz ar draudžu paplašināšanos, pieauga arī bīskapu ietekme: Romas impērijas atsevišķo provinču galveno pilsētu bīskapi kļuva par vadošajiem visā provincē, gūstot apzīmējumu “pāvests” (no grieķu valodas pappas – "tēvs"). Starp draudzēm pastāvēja samērā cieši savstarpējie kontakti, iedibinājās vairāk vai mazāk vienota reliģiskā sistēma, kas ieguva nosaukumu “Katoļu Baznīca” (no grieķu valodas katholikuss – "vispārējs," "uz visu attiecīgs"), kurā noteicošo lomu sāka ieņemt impērijas galvaspilsētas Romas pāvests (pastāvēja uzskats, ka Romas kristiešu draudzi dibinājis pirmais apustulis Pēteris, kuram Jēzus esot uzticējis kristiešu vadību; iespējams, ka Pēteris, vienlaikus ar Pāvilu, 67.gadā Romā sodīts ar nāvi). Jāatzīmē, ka laika gaitā Romas bīskaps kļuva par vienīgo personu, kam bija tiesības saukties par pāvestu. Neskatoties uz šādiem Baznīcas vadības centralizācijas mēģinājumiem, tās vienotība vēl aizvien bija tikai nosacīta: turpināja pastāvēt dažādi uzskati par kristietības pamatprincipiem, kuros galvenie strīdi bija par Jēzus personību, viņa cilvēcisko un dievišķo būtību, kā arī par kristietības un judaisma kopējām iezīmēm un atšķirībām. Nereti atsevišķi bīskapi atteicās pakļauties Romas pāvestam, kurš, savukārt, šos nepaklausīgos izsludināja par atkritējiem no patiesās mācības, līdz ar to veidojot uzskatu, kam vēlākos laikos bija liela reliģiska un politiska nozīme, par pāvesta nemaldību ticības jautājumos.

Kristīgās Baznīcas uzvara

Pašos kristietības pirmsākumos Romas valsts vara jaunajai reliģiskajai kustībai nepievērsa sevišķu uzmanību, jo, kā jau minēts, impērijā valdīja liela iecietība pret visdažādākajām reliģijām. Savukārt kristieši īpaši centās uzsvērt savu lojalitāti valsts varai un pastāvošajai sabiedriskajai sistēmai. Jau apustulis Pāvils aicināja kristiešus bez ierunām pakļauties kā valsts varai, tā arī saviem kungiem un saimniekiem. Pamatojoties uz Jēzus izteicienu “dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder,” Pāvils šo domu paplašināja, norādīdams, ka jebkura laicīgā vara pastāv ar Dieva ziņu, tādēļ tai pienākās viss, ko tā prasa, tāpat arī jāklausa un jāgodina savi kungi, bet it īpaši tie, kas pieņēmuši kristīgo ticību, jo tie esot savu vergu brāļi ticībā. Tāpat tika mācīts, ka jebkuram cilvēkam jāsamierinās ar savu likteni, savu mantisko un sociālo stāvokli, bez kurnēšanas jāpanes varmācība, ļaunums un ciešanas, jo vienīgais soģis esot Dievs, kurš tad arī pēcnāves dzīvē atalgošot pacietīgos un labestīgos, un sodīšot ļaunumu. Tādejādi kristiešu sludinātā vienlīdzība nebija attiecināma uz šīszemes, bet gan tikai uz pēcnāves dzīvi, tomēr arī tas ticīgajiem šķita pietiekams mierinājums, savukārt turīgo slāņu pārstāvjiem šāda mācība deva iespējas turēt savus vergus paklausībā, nebaidoties no vardarbīgām protesta izpausmēm (vergu sacelšanās pret saviem kungiem Romas impērijā bija bieža parādība). Tas, iespējams, bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ augstāko slāņu cilvēki pievienojās kristiešiem. Kā stimulējošu faktoru kristīgās ticības pieņemšanai varētu minēt arī to, ka turīgajiem, izglītotajiem cilvēkiem pavērās iespējas ieņemt augstākos Baznīcas amatus, kas deva daudzkārt lielāku varu pār cilvēkiem, nekā kāds valsts ierēdņa amats. Protams, ka ne jau visi turīgie pievienojās kristiešu draudzēm šādu savtīgu apsvērumu vadīti: starp viņiem bija ne mazums cilvēku, kas kļuva par kristiešiem aiz pārliecības (līdzīgi kā Zauls – apustulis Pāvils), un no viņu vidus nāca daudzi ievērojami kristīgās ticības ideologi, teorētiķi un Baznīcas vadītāji, - tā sauktie Baznīcas tēvi, kas atstājuši vēsturei nozīmīgus filozofiskus un cita veida teoloģiska (no grieķu valodas theos – "dievs" un logos – "mācība") rakstura darbus.

Jau ar kristietības pirmsākumiem Romas impērijā sāka veidoties saspīlētas attiecības starp valsts varu un kristīgo Baznīcu, kas, neraugoties uz valstī pastāvošo iecietību pret visām reliģijām, kā arī kristiešu sludināto prasību pakļauties jebkurai varai, nereti izvērsās par plašām šīs reliģijas piekritēju vajāšanām, kas izpaudās kristīgo draudžu darbības aizliegumos, īpašumu konfiskācijā (atsavināšanā), kristiešu apcietināšanā un sodīšanā, ieskaitot nāvessodu. Šādai valsts varas attieksmei pret kristiešiem bija vairāki cēloņi. Jau senākās kristiešu kopienas piesaistīja uzmanību ar savām slepenajām sapulcēm, kuras, kā jau minēts, notika naktīs, nomaļās vietās. Ņemot vērā pirmo kristiešu sociālo sastāvu, valsts vara pamatoti varēja domāt, ka šādās sapulcēs varētu tikt apspriesti, piemēram, vergu sacelšanās plāni. Šajā sakarībā imperators Trajāns, kas valdīja 98.-117.gadam, izdeva speciālu ediktu (no latīņu valodas edictum – "rīkojums," "pavēle"), kas aizliedza jebkādas slepenas sanāksmes un apvienības, un šo aktu nevar uzskatīt kā vērstu vienīgi pret kristiešiem. Daudz nozīmīgāka valsts varai šķita kristiešu attieksme pret imperatora ģēnija godināšanu, kas, kā jau iepriekš minēts, tika uzskatīta kā lojalitātes (uzticības) pierādījums un bija obligāts visiem iedzīvotājiem (no tā bija atbrīvoti vienīgi Mozus ticīgie – judaisti seno žīdu īpašā statusa dēļ). Nepakļaušanos šai prasībai uzskatīja par tīšu valdnieka apvainošanu (īpaši imperatora Domiciāna Flāvija valdīšanas laikā no 81.-96.gadam), par ko parasti sodīja ar nāvi vai izraidīšanu trimdā un mantas konfiskāciju. Tomēr līdz III gadsimta vidum valsts vara vēl neizvērsa organizētas masveida represijas pret kristiešiem un tām bija tikai epizodisks raksturs.

Plašākas akcijas īstenoja imperators Decijs (249.–251.g.), galvenokārt vēršoties pret Baznīcas vadītājiem, bet vissmagākās un asiņainākās vajāšanas norisēja no 300.-305.gadam, kad valdīja imperators Diokletiāns. Šajā laikā tika atsavināti visi Baznīcas īpašumi, iznīcinātas kristiešu svētās grāmatas, apcietināti bīskapi un citi Baznīcas kalpotāji. Kristieši zaudēja visas tiesības un tika pielīdzināti vergiem, bet tos, kuri neatteicās no savas ticības, nosūtīja spaidu darbos vai sodīja ar nāvi. Pēc 305.gada kristiešu vajāšana no valsts puses izbeidzās. Jāpiezīmē, ka pirmās represijas no valsts varas puses pret kristiešiem veica imperators Nērons pēc tam, kad 64.gadā Romā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, kas sešu dienu laikā nopostīja ap divām trešdaļām pilsētas: ugunsgrēka izraisīšanā tika apvainoti kristieši, un daudzi no viņiem tika sodīti ar moku pilnu nāvi; 67.gadā esot nogalināti arī apustuļi Pēteris un Pāvils. Bieža parādība jau no pašiem kristietības pirmsākumiem bija seno reliģiju piekritēju spontānās (patvaļīgās) naida izpausmes, kas nereti kļuva masveidīgas: saniknotie ļaužu pūļi rīkoja kristiešu grautiņus, izrēķinājās ar sludinātājiem, nereti tos nogalinot, un reizēm pat valsts vara bija spiesta iejaukties, lai šādus ekscesus (pārmērību, nesavaldību) novērstu. Kā jau iepriekš minēts, šādu naidu izsauca pašu kristiešu nicinošā attieksme pret citām reliģijām, publiski apsmejot un zaimojot to, kas citiem cilvēkiem šķita svēts un godājams.

Runājot par kristiešu vajāšanām jāpiezīmē, ka Baznīcas vēsturē nomocīto un nonāvēto ticīgo daudzums tiek pārspīlēts: to atzinis jau viens no ievērojamākajiem Baznīcas tēviem – Origens (dzīvojis ap 185.–254.gadu), bet šādi pārspīlējumi tika pausti, lai uzsvērtu valsts varas un seno reliģiju nežēlību, tādejādi vairojot Kristus piekritēju skaitu (teologs Tertuliāns, kas dzīvojis ap 160.–220.gadu, kādā savā darbā rakstīja, ka “...jo vairāk mūs nogalina, jo mūsu kļūst vairāk. Mocekļu asinis ir kristiešu sēkla.”). Tā tas arī bija. Vajāšanas pastiprināja kristiešu reliģisko fanātismu, ticība mūžīgajai dzīvībai pēc nāves deva tiem spēku pārciest spīdzināšanas, bez bailēm sagaidīt nāvi, lai cik briesmīga tā arī nebūtu; savukārt aizvien vairāk cilvēku, kas bija šo mocību aculiecinieki, pieņēma kristietību pārliecībā, ka ticība Jēzum Kristum tiešām dod svētlaimi pēcnāves dzīvē. Tādejādi, neraugoties uz vajāšanām, kristīgās draudzes aizvien vairāk paplašinājās, pieauga Baznīcas spēks un ietekme. III gadsimta beigās Kristīgā Baznīca aptvēra jau tik plašas ļaužu masas, kas pārstāvēja visus sociālos slāņus visas impērijas teritorijā, ka valsts vara vairs nevarēja ar to nerēķināties, bet bija spiesta meklēt savstarpējas sadarbības formas. 313.gadā Romas imperators Konstantīns un līdzvaldnieks Licīnijs Itālijas pilsētā Mediolānā (tagad Milāna) vienojās par kopējas reliģiskās sistēmas izveidošanu valstī. Šīs apspriedes rezultātā tika izdots tā sauktais Milānas edikts, ar kuru kristīgo ticību pasludināja par līdztiesīgu visām pārējām reliģijām. Kristīgā Baznīca ieguva juridisku statusu, līdz ar to tiesības iegūt un valdīt īpašumus (to skaitā arī vergus), būvēt sakrālās celtnes (baznīcas jeb dievnamus), ierīkot kapsētas un tamlīdzīgi. Pats Konstantīns personīgi atbalstīja baznīcu būvi, likdams lielākajās impērijas pilsētās uzcelt greznus dievnamus – bazilikas, un viņa piemēram sekoja arī daudzi augstākie valsts ierēdņi. Pāvestam imperators uzdāvināja Laterāna pili Romā, ar to uzsvērdams Baznīcas augstākās amatpersonas nozīmīgumu valsts dzīvē. Ar īpašu ediktu no visām civilajām saistībām pret valsti tika atbrīvoti Baznīcas kalpotāji (klērs), bet bīskapiem tika piešķirtas zināmas tiesu varas funkcijas. Šādi pasākumi ievērojami cēla imperatora autoritāti plašās sabiedrības masās, tajā pašā laikā palielinot arī Baznīcas prestižu, varu un bagātību. Senāko vienkāršo dievkalpojumu, kurus kristietības pirmsākumos varēja vadīt jebkurš draudzes loceklis, vietā izveidojās bagātas, greznas ceremonijas, mistiski rituāli. Dievkalpojumus vadīt bija atļauts tikai klēram, līdz ar to izzuda agrākā draudzes locekļu vienlīdzība, jo lajiem atlika vairs tikai bezierunu paklausība saviem garīgajiem vadītājiem.

Būtiski bija izmainījies priekšstats par Jēzus personu: no reāla cilvēka, kurš sludināja jauno reliģiju Dieva iedvesmots, viņš bija kļuvis identisks pašam Dievam, pie tam Dievs kā Tēvs un Jēzus kā viņa Dēls veidoja vienu veselumu. Laika gaitā radās uzskats vēl par trešo Radītāja būtību – Dieva Garu jeb Svēto Garu, tādejādi izveidojot triādi jeb Svēto Trīsvienību, vismistiskāko parādību, kāda vēl nevienā līdzšinējā reliģijā nav bijusi sastopama, nebija un vēl līdz šim cilvēka saprātam nav izprotama.

Baznīcas tēvi, uzsvērdami šīs dogmas (mācība, kas tiek atzīta par nemaldīgu), kas ar laiku kļuva par kristiešu galveno ticības apliecinājumu, noslēpumainību, aicināja ticīgos nedomāt, nemeklēt pierādījumus tam, ka viens var būt trīs un trīs var būt viens, bet vienkārši ticēt tam, ka Dievs ir viens trijās personās un tieši šāda neiespējamība pierādot Dieva visvarenību. Jāpiezīmē, ka trīsvienības ideja kā tāda bija pazīstama jau daudzām senajām reliģijām, tikai kristietība sapludināja priekšstatus par trijām atsevišķām dievībām – Pasaules kārtības noteicējām un cilvēku likteņu lēmējām – vienā personā. Vienlaikus ar Jēzus Kristus dievišķošanu, Baznīcas tēvi centās arī viņa dzīvi saskaņot ar seno reliģiju mītiem un kultiem, kas cilvēkiem bija pazīstami jau gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem tādēļ plašām ļaužu masām viegli uztverami. Tā, piemēram, Pestītāja dzimšanas dienu kristieši sāka atzīmēt 25.decembrī (pēc mūsdienu kalendāra) – ziemas saulgriežos. Šajā datumā arī mitraisti atzīmēja Mitras dzimšanu, bet vispār ziemas saulgriežus kā gaismas atgriešanās svētkus svinēja jau no senlaikiem gandrīz visas zemkopju tautas. Tāpat ar Saules ciklu un dabas atmodu pavasaros saistīja kristiešu lielākos svētkus – Kristus augšāmcelšanos pēc nāves jeb Lieldienas, pie tam Baznīcas rituāli atgādināja Ozīrisa kulta ceremonijas. Aizgūtas bija arī ziņas par Jēzus piedzimšanas apstākļiem, piemēram, evanģēlijos minētā epizode par zīdaiņu nogalināšanu Jūdejas pilsētā Betlēmē, ko pavēlējis izdarīt valdnieks Hērods I, uzzinādams par nākamā Pasaules Valdnieka piedzimšanu, ņemta no mītiem par Mitru. Tāpat no mitraisma pārņemts arī Svētā Vakarēdiena rituāls un ideja par Kristus otrreizēju atnākšanu, - tā bija sastopama vairāku reliģiju mītos. Atbilstoši seno reliģiju priekšstatiem par dievietēm – Mātēm, kristīgā Baznīca sāka godināt un ar laiku dievišķot Jēzus māti Mariju, laika gaitā izveidojot Dievmātes kultu, nereti piešķirot Marijai pat lielāku nozīmi, nekā viņas dēlam – Pestītājam. Par kulta objektiem sāka kļūt arī atsevišķi cilvēki, kas savas kristīgās pārliecības dēļ tikuši mocīti un nogalināti, - tā sauktie Svētie Mocekļi, bet vēlāk svēto kārtā iecēla ne tikai mocekļus, bet arī citus cilvēkus, kuriem bija ievērojami nopelni Baznīcas labā (jāpiezīmē, ka šāds process noris vēl mūsdienās). Svēto kults sāka ieņemt aizvien nozīmīgāku vietu kristīgajā dzīvē, aizvietodams sensenos ticējumus zemākajām dievībām – starpniekiem starp cilvēkiem un augstākajiem dieviem, visdažādāko dabas un cilvēku dzīves norišu aizgādņiem.

Tādejādi var uzskatīt, ka kristīgā ticība, pamatos būdama monoteiska (viendievīga), daļēji atgriezās pie politeisma (daudzdievības), kas jau gadu tūkstošu gaitā bija iesakņojusies cilvēku apziņā. Šāds reliģiskais sinkrētisms (dažādu priekšstatu savienojums), kā jau minēts, veicināja kristietības izplatīšanos visdažādākajos etnosos un sabiedriski sociālajos slāņos, padarīdams to par patiesi universālu reliģiju.

Kā jau minēts, nepilnu 300 gadu laikā kristīgā Baznīca bija kļuvusi par spēcīgu organizāciju ar sazarotu struktūru. Ņemot par pamatu valsts teritoriālo pārvaldes iekārtu, līdzīgi izveidojās arī Baznīcas pārvalde. Valsts mazākajās administratīvajās vienībās – municipijās – izveidojās bīskapu pārvaldītas draudzes – diecēzes, bet provincēs – metropolijas ar virsbīskapu (arhibīskapu) jeb metropolītu priekšgalā. Impērijai sadaloties Austrumu un Rietumu daļās, izveidojās divi Baznīcas patriarhāti, kas laika gaitā turpmākajos gadsimtos viens no otra attālinājās un izveidoja atšķirīgas iekšējās pārvaldes sistēmas. Palielinoties kristiešu skaitam ārpus pilsētām, sāka veidoties sīkākas draudzes, kuras sākotnēji apkalpoja novadu bīskapi, vēlāk priesteri. Bez šiem minētajiem Baznīcas amatiem pastāvēja plašs zemāku kulta kalpotāju tīkls, bet visu Baznīcas organizāciju vadīja pāvests, kura ietekme garīgajā dzīvē bija gandrīz vai tik pat liela, kā imperatoram laicīgajā.

Neraugoties uz to, ka kristīgā Baznīca aizvien vairāk nostiprināja savu ietekmi visplašākajos sabiedriskajos slāņos, izveidoja un nostiprināja Baznīcas pārvaldes hierarhistisko struktūru, tā tomēr nebija kļuvusi par viengabalainu organizāciju, jo tajā trūka iekšējā vienotība. Kā iepriekš minēts, jau kristietības pirmsākumos parādījās visdasžādākie Jēzus dzīves un viņa mācības traktējumi, kristiešu draudzēs izplatījās visdažādākie evanģēliji un citi reliģiska satura raksti, kas nereti bija krasi atšķirīgi, savstarpēji pretrunīgi: reālais Jēzus tēls tika apvīts ar visdažādākajām leģendām, aizguvumiem no senajām reliģijām. Lai nostiprinātu uzskatu, ka Jēzus tiešām bijis Kristus – Pestītājs, sludinātāji meklēja pierādījumus judaisma svētajos rakstos, kas apkopoti Bībeles Vecajā derībā, patvaļīgi izraugoties tekstus, kuri kaut netieši varētu norādīt, ka visa Jēzus dzīve no dzimšanas līdz nāvei bijusi paredzēta jau no senlaikiem, tikai jūdu priesteri nav spējuši vai arī nav gribējuši ieklausīties praviešu vārdos. Šī iemesla dēļ kristiešu svētajos rakstos – Bībeles Jaunajā derībā iekļautajos evanģēlijos gandrīz ikviena Jēzus dzīves un darbības epizode tiek pamatota ar piebildi “...lai piepildītos praviešu vārdi” vai tamlīdzīgi, tādēļ arī šie senebreju reliģiskie raksti, kas apkopoti Vecajā derībā, veido lielāko daļu kristiešu Bībeles teksta. Kaut arī jautājumos par Jēzu kā pestītāju kristiešu draudzēs valdīja vairāk vai mazāk vienoti uzskati, daudzās atsevišķās draudzēs dažādi tika skaidrota Kristus dievišķā būtība, sākot ar pieņēmumu, ka Jēzus bijis reāls cilvēks, kurš sludinājis savu mācību Dieva iedvesmots, un beidzot ar domu, ka Jēzus bijis pats Dievs vai, pareizāk sakot, viena no Dieva būtībām. Tāpat arī, īpaši kristietības pirmsākumos, izraisījās strīdi par to, vai Jēzus uzskatāms par visas cilvēces, vai tikai ebreju tautas Pestītāju. Šādu, visdažādāko uzskatu rezultātā, kristiešu draudzēs izplatījās, cik zināms, ap 30 evanģēliju, kā arī citi raksti: apustuļu dzīves stāsti, vēstules, pareģojumi un tamlīdzīgi, kas nereti radīja ne tikai sajukumu kristiešu apziņā, bet veicināja arī Baznīcas šķelšanos jeb šizmu (no grieķu valodas schisma – "šķelšanās"). IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju. Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs. Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (no latīņu valodas koncilium – "sanāksme"), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus. Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā.

Neskatoties uz to, ariānisms turpināja izplatīties, galvenokārt Romas impērijas austrumdaļā. Ar laiku imperators Konstantīns pats arī sāka pievērsties Ārija mācībai un to atbalstīt (īsi pirms nāves Konstantīns pieņēma kristietību un viņu kristīja ariāņu bīskaps). Baznīcas vēsturē Nīkejas koncils ievērojams arī ar to, ka tajā tika formulēts ticības apliecinājums, kuru katoļticīgie savos dievkalpojumos lieto vēl mūsdienās, norādot Dieva Tēva un Dieva Dēla identitāti. Turpmākajos gadu desmitos ariānisma ietekme Romas impērijā, īpaši tās rietumdaļā, kļuva aizvien vājāka, toties šis kristietības virziens sāka izplatīties ārpus impērijas robežām, aptverot arī vairākas ģermāņu ciltis – gotus, vandāļus un citas (pirmais kristietības sludinātājs ģermāņiem bijis bīskaps Vulfila, kurš pārtulkojis gotu valodā Bībeli). Jāatzīmē, ka ariānisms Romas impērijā neizzuda pats no sevis, bet gan valsts varas īstenoto represiju rezultātā, kas tika veiktas kopīgi ar “īstenās” katoļu Baznīcas vadītājiem, kuri, balstoties uz Nīkejas koncila lēmumiem, vērsās gan pret ariāņiem, gan arī citām ķecerībām. Tādejādi jau kristietības pirmajos gadsimtos atklāti izpaudās tās karojošais raksturs, Baznīcas vadītāju savstarpējā neiecietība un naidīgums pret citādāk domājošiem, nemitīga cīņa par ietekmi cilvēku sabiedriskajā un garīgajā dzīve, cīņa par varu, kas turpinājās ne gadiem, bet gadsimtiem. Neraugoties uz to, ka valsts varas atbalstu guva Nīkejas koncila lēmumu piekritēji – ortodoksālie kristieši, kuriem it kā vajadzētu būt savos uzskatos vienotiem, arī viņu pašu starpā sāka rasties domstarpības, īpaši jautājumos, kas skāra Baznīcas un valsts savstarpējās attiecības. Šis domstarpības sevišķi sāka izpausties pēc tam, kad imperators Konstantīns pārcēla valsts galvaspilsētu uz Konstantinopoli (330.g.) – ievērojamu administratīvi politisko, tirdzniecības un kultūras centru tagadējās Turcijas teritorijā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā senākās grieķu kolonijas Bizantijas vietā. Ar galvaspilsētes pārcelšanos uz impērijas austrumdaļu sākās pakāpeniska valsts sadalīšanās Rietumromas un Austrumromas impērijās, līdz ar to sākās izmaiņas arī katoļu Baznīcas struktūrā.

Ņemot vērā, ka imperators jau no senlaikiem skaitījās valsts galvenais priesteris, Konstantīns un viņa pēcteči dabiski uzskatīja sevi arī par kristīgās Baznīcas galvām, - tas nozīmē, ka valdniekam bija tiesības apstiprināt amatā vai arī atcelt augstākos garīdzniekus, savukārt Baznīca tiecās pēc lielākas patstāvības, neatkarības no valsts varas. Austrumromā, teritorijās, kas atradās tuvāk valdnieka sēdeklim, imperatora ietekme kristīgo draudžu dzīvē bija ievērojami jūtama, tādēļ arī šajā reģionā izveidojās tā sauktais “cezaropapisms” – valdnieks un Baznīcas galva vienā personā, līdz ar to Baznīcas pilnīga atkarība no valsts varas.

Savukārt Rietumromā, tālāk no valdnieka tiešas ietekmes, sāka aizvien vairāk pieaugt Romas pāvesta autoritāte. Šīs atšķirības turpmākajā vēstures gaitā noveda pie otras lielākās šizmas – divu kristīgo Baznīcu: Romas katoļu un Bizantijas jeb grieķu katoļu Baznīcu izveidošanās (vēlāk Romas katoļus sāka dēvēt vienkārši par katoļiem, bet grieķu katoļus – par pareizticīgajiem). Jāpiezīmē, ka šādu dalījumu radīja ne tikai administratīvi politiskie, bet, kā jau minēts, arī teoloģiskie faktori.

IV gadsimta beigās kristīgā ticība bija izplatījusies jau visā impērijas teritorijā, kā arī ārpus tās robežām, vienīgi nomaļākos valsts nostūros, galvenokārt atsevišķos zemnieku ciemos, cilvēki vēl aizvien pieturējās pie senajām reliģijām. Šajā sakarībā radās jēdziens “pagāns” (no latīņu valodas pāgus – "ciems"; pagānus – "zemnieks") – jebkurš nekristītais, citas ticības piekritējs, un ”pagānisms” – jebkura cita, nekristiešu reliģija. Pagānismu dēvēja arī par elkdievību un seno dievību atveidus, kā arī citus ar seno reliģiju kultiem saistītos objektus – par elkiem (elks – priekšmets, kas kļuvis par reliģiskās pielūgsmes objektu). Visi Romas imperatori pēc Konstantīna, izņemot Jūliju (valdīja no 360.-363.gadam), bija kristieši, pagānisma apkarotāji. 381.gadā imperators Teodosijs I izdeva ediktu, ar kuru kristīgā ticība tika pasludināta par vienīgo valsts reliģiju, obligātu visiem valsts iedzīvotājiem. Līdz ar to visā impērijas teritorijā veidojās jaunas bīskapijas, kas apvienojās ap lielākiem reliģiskajiem centriem reģionos, kur līdz tam kristietība vēl bija mazpazīstama, piemēram Britu salās, Reinas – Donavas baseinā un citur. Vienlaikus norisēja arī masveidīga, nereti piespiedu kārtā, tautas kristīšana. Senās kulta vietas tika slēgtas, tempļus nojauca, dievu statujas iznīcināja. Daudzviet kristiešu pūļi, garīdznieku sakūdīti, iznīcināja ne tikai “pagānu” svētnīcas, bet arī neskaitāmus antīkās mākslas darinājumus un citus kultūras pieminekļus. Tā, piemēram, 390.gadā satracinātais kristiešu pūlis Aleksandrijā (Ēģiptē) nodedzināja tā laika ievērojamāko Serapionas biblioteku un liesmās gāja bojā ap 200 tūkstošiem seno rokrakstu. Līdzīgas akcijas, kurās iznīcināja antīko domātāju un zinātnieku darbus, notika arī citviet. Vienlaikus ar šādiem grautiņiem, kristieši izrēķinājās arī ar “pagāniem” – nereti vienkāršajiem zemniekiem un pilsētniekiem, kuri centās senās kultūras vērtības aizsargāt, bet visasāk Baznīcas naids vērsās pret “pagānu” priesteriem un filozofiem, un daži pētnieki rēķina, ka šajos grautiņos nomocīto un nogalināto pagānu un ķeceru skaits dažu desmitu gadu laikā bijis gandrīz tāds pat, kā iepriekšējos gadsimtos nomocīto kristiešu skaits. 391.gadā imperators Teodosijs pilnīgi aizliedza valsts teritorijā veikt jebkādus “pagānisko” reliģiju rituālus, līdz ar to 394.gadā Senajā Grieķijā norisēja pēdējās Olimpiskās spēles (atjaunotas tikai 1896. gadā), jo tās, kā zināms, bija veltītas sengrieķu augstākajam dievam Zevam. Kristīgā ticība visā Romas impērijā it kā bija guvusi pilnīgu uzvaru, tomēr Baznīcas cīņa pret pagānisma izpausmēm cilvēku apziņā turpinājās un, varētu teikt, turpinās vēl mūsdienās, neraugoties uz to, ka kristieši pārņēma no pagāniem ievērojamu daļu senāko reliģiju tradīciju, - ne tikai tādas, par kurām jau minēts iepriekš, bet arī citas, ieskaitot pat elkdievības elementus – svētbilžu jeb ikonu (no grieķu valodas eikon – "attēls"), tas ir – par svētajiem izsludināto cilvēku attēlu, un svēto relikviju (no latīņu valodas reliquiae – "paliekas," "atliekas") – dažādu priekšmetu un ķermeņa daļu, kas saistītas ar mocekļiem un citiem svēto kārtā ieceltajiem cilvēkiem, – pielūgšanu. Vienlaikus ar cīņu pret pagānismu turpinājās arī Baznīcas iekšējās cīņas starp ortodoksālajiem katoļiem – Nīkejas ticības apliecinājuma piekritējiem un dažādām ķecerībām. Lai novērstu dažādu kristīgās mācības novirzienu rašanos un izplatīšanos, Baznīcai bija nepieciešams izveidot noteiktu pamatu, uz kura tā varētu balstīties. Šāds pamats bija Svētie raksti – evanģēliji - Jēzus un apustuļu dzīves un darbības apraksti, Baznīcas tēvu sacerējumi un tamlīdzīgi.

Kā jau minēts, kristietības pirmajos gadsimtos parādījās visdažādākie šāda veida raksti un mutvārdu vēstījumi, kas reizēm bija tik pretrunīgi, pārpilni visfantastiskākajiem izdomājumiem, ka tajos grūti bija atrast kādu racionālu (saprātīgu, pamatotu) domu, kā arī, kaut vai elementāru, estētikas un ētikas izjūtu. Lai atbrīvotu Baznīcas literatūru no šādiem sacerējumiem, kas reizēm pat diskreditēja (no franču valodas discrediter – "graut uzticību") gan Jēzus personību, gan kristietības idejas kopumā, tika veikta evanģēliju un citu teoloģisko darbu atlase, tos iedalot kanoniskajos (no grieķu valodas kanon – "noteikums," "priekšraksts") jeb Svētajos rakstos, kuru ievērošana katram kristietim bija obligāta, apokrifos (no grieķu valodas apokryphos – "slepens," "slēpts"), kas nebija obligāti, bet ieteicami, un herēzēs (no grieķu valodas hairesis – "sekta") jeb ķecerībās, aizliegtos darbos. Pamatos šī atlase beidzās 382.gadā, tomēr arī turpmākajos gados atsevišķi raksti tika izslēgti no kanonisko darbu saraksta, līdz kamēr Svēto rakstu kopojums – Bībele – guva tagadējo saturu, lai gan arī vēl mūsdienās atsevišķas konfesijas (piederība pie kāda reliģiska virziena; ticība) lieto nedaudz atšķirīgas Bībeles. Šis atšķirības attiecās uz dažiem Svētajos rakstos iekļautajiem darbiem, nosakot, kuri no tiem uzskatāmi par kanoniskiem, kuri par apokrifiem. Šo procesu pavadīja asi teoloģiska rakstura strīdi par svarīgākajiem ticības jautājumiem – Svēto Trīsvienību, Jēzus dievišķīgumu, Svētā Gara būtību un tamlīdzīgiem, pie tam šajos strīdos nereti iejaucās arī imperatori, izdodami dažādus dogmatiska rakstura norādījumus. Tas viss kopā veicināja katoliskās Baznīcas šķelšanos, un rezultātā izveidojās ne tikai jau minētie kristietības virzieni – Romas un Bizantijas (grieķu) katolicisms, bet arī vairākas atsevišķas, pārsvarā nacionāla rakstura kristīgās Baznīcas, piemēram, Armēnijā, Gruzijā, Persijā, Ēģiptē un Abesīnijā. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka vispārējā vēstures gaitā, īpaši attiecībā uz Eiropas vēsturi, šīm nacionālajām Baznīcām nebija jūtama ietekme, pie tam laika gaitā, īpaši pēc Impērijas sabrukuma, vairākos Āfrikas un Āzijas reģionos kristīgās ticības vietu ieņēma islāms (Muhameda mācība). Bizantijas jeb Grieķu katoļu baznīcas ietekme izplatījās galvenokārt Balkānu reģionā un, ar X gadsimta beigām, senajā Krievzemē, savukārt Romas Katoļu (jeb vienkārši katoļu) baznīca turpmākajos gadsimtos kļuva par visietekmīgāko garīgo un sabiedriski politisko spēku Rietumu, Vidus un Ziemeļeiropā, par spēku, kas vislielākajā mērā turpmākajos tūkstots gados noteica Eiropas, un ne tikai Eiropas, tautu likteņus.