Olimpiskās spēles
Sākums. Iesākumā Senajā Grieķijā notika sacensības, kuru laikā svētnīcām izvēlējās galvenās priesterienes pēc labākajiem skriešanas rezultātiem. No šejienes arī cēlās Olimpiskās spēles.
Spēles dibinājis kāds Pelops.
Olimpiskās spēles. Visievērojamākās bija spēles, kuras notika ik pēc 4 gadiem Olimpijā (nejaukt ar Olimpa kalnu Ziemeļgrieķijā!), vēsturiskajā novadā Elīdā, Peloponēsas ZR pirmajā pilnmēnesī pēc vasaras saulgriežiem. Olimpija bija grieķiem svēta vieta, ar svētbirzi. Tās centrā atradās Olimpa Zeva templis, no kā arī cēlies Olimpijas nosaukums. Spēlēs pulcējās desmitiem tūkstošu skatītāju no visas Grieķijas un pat no tālām kolonijām. Apkārt Olimpijai tad izauga vesela telšu pilsēta. Sievietēm ar nāvessoda draudiem bija noliegts ierasties uz šīm spēlēm.
Mēnesi, kad notika Olimpiskās spēles, uzskatīja par svētu. Šai laikā Grieķijā pārtrauca karus. Grieķi pat gadus sāka skaitīt kopš pirmajām Olimpiskajām spēlēm, kas pēc leģendas notikušas 776.g.pmē.
Spēļu sacensībās drīkstēja piedalīties visi brīvie grieķi, taču realitātē to varēja atļauties tikai turīgie. Sacensībām vajadzēja gatavoties vairākus gadus, bet zemniekiem un amatniekiem tam nebija laika. Tikai pavisam turīgi ļaudis varēja atļauties nopirkt četrjūga ratus.
Antīkās olimpiskās spēles starp grieķu pilsētvalstīm pirmo reizi tika sarīkotas 776.g.pmē.
Antīkie sporta veidi. Vīrieši sacentās skriešanā, dūru cīņā, klasiskajā cīņā, pieccīņā (skriešana, diska, šķēpa mešana, tāllēkšana un cīņa), jāšanā un tetriponā – četrjūga kaujas ratu ātruma sacīkstēs. Vienu dienu veltīja jaunekļu sacensībām.
Visbīstamākās bija četrjūga kaujas ratu sacīkstes. Tūkstošiem skatītāju kliedzot, sacensību dalībniekiem bija 12 reizes jāapbrauc apkārt hipodroma arēnai. Kaujas ratu vadītāji vadīja ratus kājās stāvēdami, tiem bija nepieciešama liela drosme un meistarība. Traucoties mežonīgā ātrumā rati bieži saķērās aiz staba pagriezienā vai ar citiem ratiem, pie tam salūzušajiem ratiem virsū uzskrēja citi. Gadījās, ka no 10 kaujas ratiem 8 braucienā tika salauzti. Interesanti, ka par uzvarētāju šais sacīkstēs uzskatīja pajūgu īpašnieku nevis pašus braucējus.
Olimpiskās uguns tradīcija saglabājusies no Senās Grieķjas laikiem, kad Olimpijā uguns tika dedzināta par godu Dieviem. Tā senie grieķi godāja Prometeju, kurs nozaga uguni Dieviem un dāvāja to cilvēkiem. Saskaņā ar olimpisko tradīciju ugunij jādeg nepārtraukti visu sporta spēļu laiku. Uguns Olimpā tiek iegūta ar spoguļu un Saules staru palīdzību, tas garantē, ka tā ir dabiska.
Olimpiskās lāpas tradīciju atjaunoja 1928.gadā Amsterdamā.
Antīkais dopings. Senie grieķi sevi uzmundrināja ar halucinogēno sēņu novārījumu.
Apbalvošana. Uzvarētājus tiesneši svinīgi apbalvoja ar lauru vainagiem. Kad uzvarētājs atgriezās dzimtajā pilsētā, visi iedzīvotāji iznāca viņu sagaidīt, lai parādītu, ka tas ar savu uzvaru sagādājis dzimtenei slavu. Par godu uzvarētājam tika uzslieta statuja.
Vēsture mums saglabājusi pirmā olimpiskā čempiona vārdu - tas ir Korebs no Elīdas.
Pēdējās seno grieķu spēles notika 394.gadā, kad varu pārņēma Romas impērijas kristieši un Romas imperators (laikam Teodosijs I Lielais) tās aizliedza.
Atklāšanas parāde. Saskaņā ar olimpisko konvenciju, pirmā stadionā iesoļo Grieķijas delegācija.
1876.gads, Atēnas. Pirmās atjaunotās Olimpiskās spēles Atēnās. Tas bija politisks demaršs pret Turciju, kas vēl joprojām okupēja Grieķijas ziemeļdaļu. Šīs spēles organizēja moderno Olimpisko spēļu aizsācējs barons Pjērs de Kubertēns. Atjaunot olimpiskās spēles viņu iedvesmoja XIX gs. vidū notikušās sporta spēles Mačvenlokas pilsētā Šropšīrā.
Senās Grieķijas fizkultūriešu Olimpiskās spēles tika atjauninātas un Rietumu izpildījumā pārvērtās par biznesa projektu un valstisma propagandas izrādēm, kurās skaitīja medaļas kā dolārus pēc veikala slēgšanas. Speciāli tika raditas fanu kustības, kuru darbošanos mērīja izdzertajos alos un viskija barelos. Sportisti tika pirkti un pērdoti kā vergi, ar viņiem pelnīja naudu un izmantoja dažādos biznesa projektos.
1896.gads, Atēnas. 6.aprīlī sākās pirmās vasaras olimpiskās spēles ar 14 valstu piedalīšanos. Olimpisko spēļu medaļu priekšpusē bija attēlots Zevs, kas labajā rokā tur zemeslodi, uz kuras stāv dieve Nīke.
Togad Grieķijā bija smaga krīze, un tikai pateicoties Georgijam Averofam, kurš apmaksāja Marmora stadiona restaurāciju un ziedoja spēlēm miljonu drahmu. Vēl 300 000 drahmu saziedoja grieķi.
Par pirmo olimpisko čempionu tajā pašā dienā ar rezultātu 13,71 kļuva amerikāņu trīssoļu lēcējs Džeimss ???.
Dānis Holgers Luiss (vēlākais rokasbumbas izgudrotājs) izcīnīja 3 olimpiskās medaļas - sudraba un bronzas medaļas šaušanā un bronzas medaļa paukošanā.
1900.gads, Parīze. Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs piedalījās sievietes, un par pirmo olimpisko čempioni kļuva britu tenisiste Šarlote Kūpere.
Parīzē pirmo un pēdējo reizi tika sarīkotas sacensības kroketā, kriketā un zemūdens peldēšanā. Pirmo reizi ienāca futbols - uz palikšanu.
1908.gads, Londona. Vezuva izvirduma dēļ spēles norisinājās Londonā, nevis Romā, kā bija iecerēts.
1908.gada Londonas olimpiskajās spēlēs entuziasti noorganizēja pirmās daiļslidošan
Šajās olimpiskajās spēlēs notika pirmais politiskais skandāls. Tolaik Somija, kas bija lielkņaziste ar plašām autonomijas tiesībām Krievijas impērijas sastāvā, spēlēs piedalījās ar savu komandu un centās panākt tiesības šīs komandas dalībniekiem startēt zem nacionālā, zili baltā karoga un izmantot vēl citu nacionālo simboliku. Krievu diplomāti neoficiāli lika saprast spēļu rīkotājiem, ka uzskatīs tādu soli par nedraudzīgu žestu, un somiem tika atteikts.
1916.gads. Spēles bija paredzētas Berlīnē, bet nenotika I Pasaules kara dēļ.
1920.gads, Antverpene. Spēles bija paredzētas Budapeštā, tomēr SOK sastāvā vairumā bija franči, kas nevēlējās karu zaudējušajām valstīm ļaut rīkot olimpiādes. Tādēļ nolēma, ka spēles notiks iepriekš zaudējušajā Beļģijas Antverpenē. Vēl vairāk - tādām valstīm kā Vācija, Austrija, Ungārija, Bulgārija un Turcija, nemaz nenosūtīja ielūgumus uz spēlēm.
Iedibināja Olimpisko zvērestu, kas tiek teikts visu tūristu vārdā spēļu atklāšanas ceremonijā.
1924.gadā pirmo reizi sāka organizēt ziemas olimpiskās spēles. Ielūgumu uz spēlēm laikā starp abiem kariem nenosūtīja arī PSRS, kas arī pati necentās piedalīties.
1924.gads, Šimonī. Vācijai nenosūtīja ielūgumu uz spēlēm.
Daiļslidošana tika iekļauta olimpiskajās spēlēs pirms pirmajām ziemas olimpiskajām spēlēm Šamonī 1924.gadā.
1924.gadā Latvijas futbola izlase piedalījās Parīzes olimpiskajās spēlēs.
1928.gads, Amsterdama. Atjaunoja olimpiskās uguns tradīciju - no Grieķijas atvesto uguni uzturēja milzu lāpā pie stadiona visu sacensību laiku. Šajās spēlēs ieviesa arī milzu tablo sacensību rezultātu tūlītējai atainošanai, kā arī fotofinišu.
1932.gads, Losandželosa. Šeit pirmo reizi latvieši ieguva olimpisko medaļu - Janis Daliņš, soļošana.
100 m sprintā pie finiša reizē nonāca vairāki skrējēji, un uzvarētāja noteikšanai sacensības pārtrauca līdz fotofilmas attīstīšanai.
Šais spēlēs pirmo reizi tika ieviesta arī trīs pirmo vietu ieguvēju godināšana.
1936.gads, Berlīne. Tiesības rīkot olimpiādi Berlīne ieguva jau 1931.gadā. Pēc Hitlera nākšanas pie varas SOK nekādas izmaiņas neveica. Vienīgā valsts, kas bija uzlūgta, bet atteicās šo ielūgumu izmantot, bija Īrija (iemesls nebija politisks, bet gan nesaskaņas sporta funkcionāru starpā). Vācijas pretenziju dēļ pret Lietuvu Mēmeles dēļ, spēļu rīkotāji nenosūtīja ielūgumu leišiem, tādejādi spēlēs nepiedalījās spēcīgā leišu basketbola komanda.
Šīs spēles bija arī pirmās, kad tika mēģināts noorganizēt paralēlas spēles. Iniciatore bija spāņu republikāņu valdība, tās nosauca par Tautas olimpiādi, tomēr šādus plānus izjauca pilsoņu kara sākšanās. Pie tam barselona bija Berlīnes konkurente.
Šīs spēles Vācijas nacisti pasniedza kā savas ideoloģijas triumfu. Šīs spēles kļuva par pirmajām, kuru rīkošanā ievērojamus līdzekļus ieguldīja tieši valsts.
Pirmoreizi uguns ar stafetes palīdzību atceļoja no Olimpijas kalna. Hitlers bija pārliecināts, ka vāciešu ārieši ir senās Grieķu kultūras pēcteči.
Pirmo reizi tika nodrošināta TV tiešraide. Ar īpaši radītiem superkinoskopiem tiešraide bija vērojama Olimpiskajā ciematā un Berlīnē - toreiz šis risinājums līdzinājās fantastikai.
Daudzas zelta medaļas ieguva vācieši, jo lietoja testosteronu kā dopingu. Šajās olimpiskajās spēlēs ieāca arī amfetamīns, un tas tūdaļ iemantoja nosaukumu "ātrums" (Speed). Hitlers apbalvošanas laikā atteicās spiest roku tāllēkšanas sacensību uzvarētājam Džesem Ouensam, jo viņš bija nēģeris. Francijas un Kanādas sportisti spēļu atklāšanas ceremonijā izmantoja nacistu sveicienu (tiesa gan, olimpiskais sveiciens, tāpat kā nacistu, bija aizlienēts Senās Romas sveiciens).
Interesanti, ka šīs olimpiādes laikā pirmo reizi tika izmantota TV translācija.
Latvieši izcīnīja 2 medaļas - sudrabu un bronzu.
1948.gads. Londona. Tad notika abas - ziemas un vasaras spēles. Abās dalība tika liegta Vācijas un Japānas sportistiem, kā kara izraisītājām valstīm. Pirmo reizi uz spēlēm tika ielūgta PSRS - tā uz Lielbritāniju aizsūtīja nevis sportistus, bet gan novērotājus. Iepriekš krievi bija uzskatījuši spēles par "buržuāziskām," taču pārdomāja un atzina par derīgām sava sociālistiskā dzīvesveida propagandai.
1952.gads. Helsinki. Pirmā spēles, kurās piedalījās PSRS. Sarkankrievi kopā ar socvalstīm veidoja atsevišķu olimpisko ciematu. Arī amerikāņi tādēļ izvirzīja savas prasības un Helsinki pirmo reizi kļuva par vietu, kur klātienē tikās divas nesamierināmas lielvaras. Turpmāk visas nākamās spēles līdz pat Aukstā kara beigām notika, paturot prātā abu lielvaru konkurenci un ambīcijas.
Šīs spēles arī bija pēdējās, kurās Ķīna piedalījās kā vienota valsts, lai gan tikai ar 1 sportistu. Tā kā gan kontinentālā Ķīna, gan Taivāna uzskatīja sevi par īsto Ķīnu, tad notika cīņa par starptautisko atzīšanu. Tādēļ kontinentālā Ķīna uz Helsinkiem atsūtīja tikai vienu sportistu. No 1956.-1972.gadam Ķīnu olimpiskajās spēlēs pārstāvēja Taivāna, un tādēļ kontinentālā Ķīna boikotēja ziemas spēles līdz 1980.gadam un vasaras spēles līdz 1984.gadam. Socvalstis ar PSRS priekšgalā šai laikā atteicās sacensties sportā ar Taivānu. SOK mēģināja risināt konfliktu, piedāvājot Taivānai startēt spēlēs kā Ķīnas Taibejas delegācijai. protestējot pret to, Taivāna boikotēja 1976. un 1980.gada olimpiādes.
Bija arī pirmās spēles pēc kara, kurās bija plānota arī kopējas Vācijas komandas piedalīšanās, tomēr tam nepiekrita VDR vadība. Tādēļ šais spēlēs vāciešus pārstāvēja tikai Rietumvācijas komanda. 1956., 1960. un 1964.gados patiesi iedalījās apvienotā Vācijas komanda. Pēc tam attiecības abu Vāciju starpā pasliktinājās un tāpēc tāda prakse tika izbeigta.
Atsevišķi piedalījās Francijas okupētā Zāras apgabala sportistu komanda.
1956.gads, Melnburna. Vasaras spēles. Vēl otro reizi atsevišķi piedalījās Francijas okupētā Zāras apgabala sportistu komanda. Vairākas valstis boikotēja šīs spēles aiz dažādiem iemesliem. Nīderlande, Spānija un Šveice atteicās sūtīt savus sportistus protestējot pret PSRS īstenoto sacelšanās apspiešanu Ungārijā un pret Padomju Savienības dalību olimpiādē. Ēģipte, irāka un Libāna nepiedalījās protestējot pret Suecas krīzi. Ķīna nepiedalījās, jo protestēja pret Taivānas dalību.
Ūdenspolo sacensību laikā izcēlās pats skaudrākais konflikts starp sportistiem visu olimpiāžu vēsturē. Sacensību pusfinālā satikās krievi ar ungāriem, izturējās ārkārtīgi agresīvi un nesavaldīgi. Spēle pārauga masu kautiņā, pēc kura 4 sortisti tika nogādāti slimnīcā. Tikai policijas papildspēki novērsa līdzjutēju iesaistīšanos. Šie notikumi ieguvuši nosaukumu "Slaktiņš uz ūdens" vai "Asinis ūdenī spēle." Par uzvarētājiem pasludināja Ungārijas komandu, kas atradās vadībā kautiņa sākumā. Ungāri vēlāk kļuva par olimpiskajiem čempioniem, kamēr krieviem nācās samierināties ar bronzu.
1960.gads, Roma. Paralēli parastajai olimpiādei pirmo reizi paralēli tika organizētas sporta spēles cilvēkiem ar mugurkaula traumām.
1964.gads. Olimpisko lāpu stadionā ienesa japāņu students Jošinori Sakai, kas bija dzimis dienā, kad uz Hirosimu nometa atombumbu.
1968.gads, Mehika. XIX spēles. Pirmo reizi par dopinga ;ietošanu diskvalificēja zviedru sportistu Hansu Gunāru Lijenvālu, kas pirms starta tika izdzēris pudeli alus.
Zelta medaļu šķēpmešanā izcīnīja Jānis Lūsis.
1972.gads, Minhene. Vasaras spēles.
Septembrī palestīniešu kaujinieku organizācija „Melnais septembris” veica tā saukto "Minhenes slaktiņu." 8 palestīniešu kaujinieki vispirms nogalināja 2 un tad par ķīlniekiem sagrāba 9 žīdu sportistus. Televīzijas translācija to raidīja visā pasaulē. Spēles tika pārtrauktas un pretimstāvēšana ilga 18 stundas. Vācieši īstenoja ķīlnieku atbrīvošanas operāciju, kas bija neveiksmīga - bojā gāja visi 9 ķīlnieki un 5 palestīniešu kaujieki. Kad trīs dzīvus palikušos kaujiniekus aizturēja VFR policija, citi kaujinieki mēnesi vēlāk sagrāba Lufthansa aviosabiedrības lidmašīnu, un sagūstītos nācās atlaist. Par atbildi sportistu nogalināšanai Izraēla bombardēja nometnes Libānas dienvidos, jo uzskatīja, ka tieši tur izvietotas kaujinieku bāzes. Kopš tā laika olimpiādēs liela vērība tika piešķirta drošībai.
Latviešu sportistam Jānim Lūsim šķēpmešanā pietrūka tikai 2 cm, lai izcīnītu zelta medaļu.
1976.gads, Monreāla. Šīs spēles boikotēja 26 Āfrikas valstis, protestēdami pret SOK atteikšanos izslēgt Jaunzēlandi par tās sakariem ar Dienvidāfrikas republikas aparteīda režīmu. Dienvidāfrikai liegta piedalīšanās Olimpiskajās spēlēs no 1964.gada. Boikotēja arī Taivāna.
Lietus nodzēsa olimpisko uguni un kāds neapdomīgs dalībnieks to aizdedza par jaunu ar savām šķiltavām. Uguni atjaunoja no rezerves avota.
1976.gada 27.jūlijā Uļjana Semjonova Monreālas olimpiskajās spēlēs (PSRS izlases sastāvā) iegūst savu pirmo olimpiskā zelta medaļu.
1980.gads, Maskava. XXII vasaras olimpiskās spēles Maskavā. Pirmās spēles, kas tika rīkotas kādā no sociālisma nometnes valstīm. Spēļu talismani - lācēns Miša un kotiks Vigri. sarkankrievi organizēja spēles ar vēl neredzētu vērienu.
Visplašāk boikotētās olimpiskās spēles to rīkošanas vēsturē. Kopumā vēl 64 valstis sekoja ASV piemēram un boikotēja spēles (kopumā 24 Rietumvalstis), protestējot pret PSRS iebrukumu Afganistānā. Pirmais aicinājumu boikotēt spēles izteica akadēmiķis A.Saharovs. Boikotēja arī Taivāna. Ķīna boikotēja nesaskaņu dēļ ar krievu komunistiem. Dažos gadījumos par piedalīšanos boikotētajās spēlēs tika noteikta pat kriminālatbildība.
Olimpiādes laikā mira bards Vladimirs Visockis. Viņa bērēs piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku, aizēnojot olimpiādes spožumu.
1984.gads. Losandželosa. Padomju bloka valstis kā atbildi ASV boikotēja šīs spēles, atsaucoties uz organizatoru nespēju organizēt drošību - to boikotēja 14 socvalstis, bet ne visas - Rumānija un Dienvidslāvija ne. komunisti organizēja savu olimpisko spēļu alternatīvu - spēles "Draudzība 84."
Toties šais spēlēs pēc ilga pārtraukuma pirmo reizi atgriezās Ķīnas sportisti.
1992.gads. Albērvila.
2000.gadā Sindnejā papildināja olimpisko zvērestu ar solījumu cīnīties godīgi, neizmantot aizliegtus preparātus.
Ķīnieši atsauca savu skrējēju komandu, baidoties no dopinga kontroles.
2004.gads. Atēnas. Pirms olimpiskajām spēlēm pirmo reizi tika orgnizēta globālā uguns stafete – tā izceļoja 27 valstis.
2008.gads. XXIV spēles. Pekina. Gāja liela diskusija, vai neboikotēt šīs spēles Ķīnas agresijas dēļ pret Tibetu. Mūsu Zatlers tomēr aizbrauca uz atklāšanas ceremoniju – vienīgais no Baltijas un retais no Eiropas. Tieši tai laikā izraisījās Krievijas-Gruzijas Piecu dienu karš.
Spēles bija izcili labi organizētas, tās slavēja iepriekšējais OK prezidents Huans Sančess Samarančs. Tagadējais – Žaks Roge. Ērta sadzīve, labas sporta bāzes, raits visu dienestu darbs.
Tās ritēja 17 dienas.
Pie medaļām tika 87 valstis Latvija ieguva 3 medaļas: BMX riteņbraukšanā zeltu Māris Štrombergs, sudrabu Aivars Kovals, svaracelšanā bronzu Viktors Ščerbatiks. Pēcmedaļām Latvija 45.vietā tūdaļ aiz Somijas, kura piedalījusies visās olimpiskajās spēlēs. Apsteidzām Igauniju, Lietuvu un pat Zviedriju. Latvija pirmo reizi piedalījās 3 disciplīnās – tenisā, basketbolā un pludmales volejbolā. Noslēguma cereonijā Latvijas karogu nesa Māris Štrombergs.
Olimpisko garu aptumšoja skandāls, ka bezmaksas biļetes piešķirtas A.Kalvītim ar diviem dēliem, bet ne, piemēram, Ščerbatika mātei.
Peldēšana. 23 no 25 olimpiskajām medaļām peldēšanā ieguva sportisti, kuriem bija no īpaša auduma šūti peldkostīmi. To aizliedza 2010.gadā kā konkurenci kropļojošu.
2010.gads. Ziemas spēles Kanādā, Vankuverā.
2012.gads. Spēles Londonā.
Lodes grūšana. Anulēts baltkrievu sportistes Nadeždas Ostapčukas sniegums - lode aizgrūsta 21,36 m. Viņai zelta medaļa atņemta, jo asinīs kostatēta aizliegtā steroīda metenolona klātbūtne.
Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmediņš izcīnīja bronzas medaļas pludmales volejbolā.
2014.gads. Ziemas spēles Sočos.
2016.gads. Ziemas spēles Sočos.
2022.gads. Ziemas spēles Pekinā. Vairākas rietumu valstis (ASV, Lietuva u.c.) izsludināja spēļu diplomātisku boikotu. Daudzas valstu amatpersonas neieradās, pamatojoties uz COVID-19 pandēmiju.
Saites.
Senā Grieķija.
Sporti.
