Etiopijas Pareizticīgo baznīca
Maskavas patriarhāta pareizticīgo mācītājs aizbrauc uz Etiopiju pie pareizticīgajiem. Tur baznīcā visi mācītāji, baznīcēni un arī draudze, protams, ir melli. Uz baltādainu mācītāju raugās ar neuzticību. Viens no vietējiem mācītājiem, to pamanījis, mierinoši saka draudzei:
- Tas nekas, ka viņš balts, viņa dvēsele tik un tā ir melna!
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Vēsture. Kristietībai Etiopijā ir ļoti senas saknes. Tās pirmsākumi meklējami jau I gs. Par to cita starpā liecina Apustuļu darbu VIII nodaļā (26.–40.) atrodamais stāsts par kādu etiopu ķēniņienes Kandakes galminieku, kurš devies uz Jeruzālemi pielūgt Izraēļa dievu un atceļā, saticis apustuli Filipu (Grieķijas, Frīģijas un Sīrijas apustulis, miris ap 80.g.), nolēmis pieņemt kristietību. Etiopu baznīcas tradīcija vēstī, ka, atgriezies mājās, galminieks sācis sludināt Jēzus mācību un pievērst tai savus tautiešus.
Etiopija ir arī viena no senākajām oficiālajām kristiešu valstīm pasaulē, otrā valsts pēc Armēnijas, kurā kristietība kļuva par valsts reliģiju. Atbilstoši datējamu avotu trūkuma dēļ nav zināms precīzs gads, kad tieši imperators Ezana (330.-360.g.) izlēma pieņemt kristietību no pirmā Etiopijas bīskapa Frūmentija rokām, bet visbiežāk historiogrāfijā tiek minēts 341.gads, t.i. apmēram tas pats laiks, kad Romas imperators Konstantīns I, guļot uz nāves gultas, 337.g. nolēma kristīties.
IV gs. sākumā Etiopijas pareizticību bija organizējusi Ēģiptes augstākā garīdzniecība, pieturoties pie koptu konfesijas. Tā palika Aleksandrijas patriarha pakļautībā līdz pat itāļu iebrukumam Etiopijā, kad Kairas grieķu patriarhs Etiopijas baznīcas vadītāju iecēla par metropolītu, piešķirdams viņam abuna – „tēva” titulu. Abesīnijas garīdzniecība pēc V gs. šizmas sekoja savai mātei-baznīcai, ne tikai ievērojot tās rituālus, bet arī pārmantojot monofizītu mācību.
Aleksandrijas koptu baznīca nozīmēja etiopu arhibīskapus sākot no 331.gada Aksūmas kristīšanas, līdz pat 1959.gada Etiopu pareizticīgās baznīcas autocefālijai.Saikne ar Aleksandrijas bīskapu saglabājas līdz pat 20 gs 50 gadiem, kad imperators Haile Selasije vienojās ar Alkesandrijas Koptu baznīcu par to, ka Etiopijas baznīca nākamos abunas izvēlēsies no etnisko etiopiešu vidus.
Deviņu svēto posms. Nākamais svarīgais posms Etiopijas ortodoksālās baznīcas attīstībā ir deviņu mūku ierašanās. Pastāv pieņēmums, kas šiem mūki ieradušies iespējams no Sīrijas vai Ēģiptes, citos avotos blakus Ēģiptei ir minēta Roma un Konstantinopole. Šie mūki pārstāvēja monofizītu uzskatus un tādēļ bijuši spiesti atstāt minētās valstis, jo nav pakļāvušies Kalcedonijas kristoloģijas doktrīnai, kas uzskata, ka Jēzus persona eksistē divās iedabās – cilvēciskajā un dievišķajā. Pretēji tam monofizīti seko uzskatam, ka Jēzus dievišķā iedaba nav atdalāma no cilvēciskās un tās harmoniski līdzdalās Jēzus personā. Ar šo mūku darbību aizsākās monastisma kultūras uzplaukums Etiopijā, iesākās klosteru izplatība un tie kļuva par ietekmīgiem teoloģiskiem centriem, līdz ar to, vēl pamatīgāk nostiprinot kristietību un izskaužot pagāniskos kultus. Svarīgs šo mūku ieguldījums kristietības nostiprināšanā bija Bībeles iztulkošana lokālajā gēzas valodā, kas ļāva piesaistīt kristietībai arvien plašākās ļaužu masas. Arī šobrīd gēza ir saglabājusies kā liturģiskā valoda, neskatoties uz to, ka tā vairs nav dzīva komunikācijas valoda. Iespējams, tieši šo mūku darbība ir likusi pamatus Etiopijas ortodoksālās Baznīcas monofizītiskajai orientācijai, kas saglabājusies arī XXI gadsimtā, un ir raksturīga dienvidu puslodes baznīcām Sīrijā, Turcijā un Armēnijā.
Kari pret islāmticīgajiem. Liels pārbaudījums Etiopijas ortodoksālajai baznīcai un Etiopijas kristietībai kopumā bija sastapšanās ar islāmu. Musulmaņu iekarojumi izolēja Etiopiju no pārējās kristīgās pasaules, vienīgais kanāls ar ārpasauli bija Etiopiešu klosteris Jeruzalemē, kas kalpoja par atbalsta punktu svētceļotājiem mūkiem un nodrošināja sakarus ar ārpasauli. Sākumā attiecības ar musulmaņiem bija draudzīgas, jo pats Muhameds bija devis rīkojumu pret etiopiešiem izturēties labvēlīgi, par iemeslu minot to, ka tie bija uzņēmuši Muhameda sekotājus, kuriem bija jābēg dažādu reliģisku un politisku iemeslu dēļ. Valdīja zināma reliģiskā tolerance un nebija nopietnu konfliktu starp abu reliģiju sekotājiem. Tomēr šis tolerances periods nebija ilgs un parādījās pirmās sadursmes starp etiopiešiem un musulmaņiem, kas soli pa solim pārauga pilsoņu karā ar izteiktiem reliģiskās neiecietības uzplūdiem – tika dedzinātas baznīcas un izlaupīti klosteri, ka arī vajāti kristietības sekotāji. Ar šo laiku datējams Etiopijas „Tumšo laiku” sākums, kad etiopieši bija spiesti meklēt patvērumu kalnos un aizsargāt sevi no musulmaņu uzbrukumiem. Neskatoties uz kritisko situāciju, etiopieši šajā izolācijā spēja saglabāt savu ticību, tradīcijas un neatkarību.
Viduslaikos baznīca bija lielākais zemes īpašnieks uzreiz aiz imperatora. Visā Etiopijā bija daudz baznīcu un klosteru, ārkārtīgi liels skaits garīdznieku. Priesteri un mūki bija vienīgie izglītotie cilvēki, un baznīcas skolas bija vienīgās skolas. Baznīcas kalpoja arī kā labdarības iestādes nabadzīgajiem. Tas bija lielākais vienotais spēks impērijā.
Etiopijas kristiešu paradumi. Etiopu pareizticībā vērojama zināma judaisma ietekme. Meitenes krista 8–10 dienas pēc dzimšanas, bet zēnus – 40 dienas. Etiopijas kristieši stingri ievēro daudzus Toras likumus, tīrības un bezgrēcības īpaši. Vīrieši neiet uz baznīcu pēc dzimumakta. Tāpat tie nestāsies dzimumattiecībās pirms kontakta ar svētītu lietu, gavēņa laikā vai ar sievieti, kurai tobrīd ir mēnešreizes. Kristietisms neuzstāda tādas prasības, taču Tora gan.
Tāpat etiopi ievēro VD barošanās noteikumus, neēd „netīrus” putnus un zīdītājus, it īpaši cūkas. Pat tādas smalka lieta kā „gurna dzīsla” ir aizliegta, etiopi to pārtikā nelieto un sauc par „aizliegto muskuli.”
Etiopu priesteru apģērbs arī, šķiet, arī pārmantots no žīdiem. Josta kenat atbilst žīdu virspriestera jostai, koba cepurīte kidarai, bet plecu apmetnis askema ar 12 krustiem četrās rindās pa trim – žīdu apģērbam, kurš rotāts ar 12 dārgakmeņiem, arī četrās rindās pa trim (Exodus, 28.nodaļa).
Etiopu baznīcas īpatnības.
Daudzi paradumi nāk no žīdu Toras: sabata godāšana, tabota pielūgšana, likumi par gaļu.
Imperators bija arī etiopu baznīcas galva.
Filozofiska īpatnība uzskata jautājumā par Jēzus dabu – cik daudz tas ir cilvēks, cik daudz dievs. Etiopu baznīca ir monofizītu baznīca
Etiopu baznīcas uzbūve.
Etiopu baznīcai ir raksturīgs dalījums trijās zonās, kas ir tiešs judaistiskās tradīcijas pārņēmums. Ārējā galerija kene mahlet domāta psalmu dziedāšanai, vidējā daļa keddest – domāta baznīcu rituāliem, bet iekšējā daļa – makdas ir pieejama tikai priesteriem, jo tajā glabājas tabots.
Dziedāšana.
Tā norisinās bungu kebero pavadībā pārmaiņus dzied divi kori: pirmais dzied vienu frāzi, bet otrais atbildot citu.
Situācija mainījās, kad pie varas nāca Zagves dinastija. Etiopija pamodās no izolācijas un reliģiskā dzīve guva jaunu intensivitāti. Karalis Lalibela, lai piesaistītu svētceļniekus Rohas pilsētai, kuru vēlāk pārdēvē savā vārdā, lika izveidot īpašu, klintī izcirstu baznīcu ansambli, un apgalvoja, ka šo baznīcu apmeklējums ir tas pats, kas ieraudzīt Jēzu. Veidojot šo projektu, tika mēģināts atveidot svētās pilsētas Jeruzālemes izvietojumu un daudzām vietām, tika doti vārdi, kas minēti Bībelē. Lalibelas pilsēta kļuva un ir joprojām centrāla etiopiešu svētceļojumu vieta.
XVI gadsimtā Etiopijas teritoriju ģenerāļa Ahmeda Grāna vadībā vēlreiz iekaroja musulmaņi. Šajā laikā Etiopijā viesojas portugālis Džons Bermudes, kas iemanījās atgriezties savā valstī un lūdza portugāļu palīdzību etiopiešiem. Ar portugāļu atbalstu 1543.gadā tika īstenots pretuzbrukums un ģenerālis Grāns šajā kaujā gāja bojā. Iedibinātā musulmaņu valsts palika bez līdera, tādejādi sabrūkot pavisam. Šajā laikā mira etiopiešu baznīcas abuna un Džons Bermudes izmantoja šo apstākli, apgalvodams, ka mirušais bīskaps viņu ir izvēlējies par savu pēcteci un Romas pāvests viņu ir ordinējis par Etiopijas arhibīskapu. Nav vēsturisku liecību, vai tas tiešam ir noticis, bet Etiopijā mītošie portugāļi atbalstija viņu un mudināja karali Galavdevosu pieņemt Romas katolisko liturģiju. Lai nostiprinātu Romas ietekmi, tika sūtītas arī jezuītu misijas, kuras centās pievērst Etiopijas galmu Romas kristietībai.
XIX gadsimtā Etiopijas Ortodoksālās baznīcas pozīcijas vājinājās, lielākoties oromu (galla) etniskās kopienas izplatības dēļ. Lielākā daļa oromu kopienas locekļi bija musulmaņi, kā arī tādas grupas, kas sekoja tradicionālajai oromu reliģijai, kuras centrā ir dievs vaka Tokiča (Waaqa Tokkichaa), kas tulkojumā nozīmē „viens dievs.” Etiopijas ortodoksija ieslēdzās klosteros, kuri bija saglabājušies, jo bija nelabvēļiem praktiski neaizsniedzami. Etiopijas ortodoksija kļuva mazāk pievilcīga potenciālajiem jaunpienācējiem, jo daudzi uzskatīja striktos gavēņus par apgrūtinošiem un vairs nezināja gēzas valodu, kurā noritēja liturģija. Etiopijas baznīca cieta arī no vadītāju trūkuma, jo Aleksandrijas koptu patriarhs, uz brīdi neordinēja jaunus abunas, un ordinētie abunas nespēja pienācīgi vadīt baznīcu, jo valstī valdīja haoss. Baznīca bez stingra reliģiskā līdera zaudēja savu kursu un nespēja saturēt ticīgos vienkopus. XIX gadsimta otrajā pusē Etiopijas ortodoksālā baznīca atguvās, kad Ēģiptes patriarhs ordinēja jaunu abunu un pie varas Etiopijā nāca virkne dievbijīgu karaļu, kas centralizēja Etiopiju un atbalstīja baznīcas intereses. Kā vienu no nozīmīgākajiem valdniekiem jāmin karali Meneliku II, kura vadībā Etiopija sakāva Itāļu kolonizatorus un saglabāja savu neatkarību laikā, kad kolonizēja Āfrikas valstis.
XX gadsimts. 1959.gadā, Etiopijas ortodoksālā baznīca ieguva tiesības ievēlēt priesterus no etnisko etiopiešu vidus un, pārdzīvojot dziļas krīzes gadus Musolīnī iebrukuma laikā Otrajā pasaules karā, pēc tam marksistisko revolūciju 1974 gadā un līdz 1991.gadam valdošās ateisma ideoloģijas sekas, darbojas joprojām.
Reliģiskie uzskati, prakse un simboli.
Etiopijas ortodoksālās baznīcas svētie rakstus veido īsais un garais kanons. Īsais kanons sastāv no žīdu Bībeles grāmatām, visiem „apokrifiem” un „svinībām,” „Ēnoha grāmatas” un Josipona viduslaiku žīdu un citu tautu vēstures grāmatām. Etiopijas baznīca izteikti uzsver Vecās derības mantojumu un atsevišķas reliģiskās prakses, kuras ir tieši patapinātas no ortodoksālā judaisma. Piemēram, strikti tiek ievēroti košera likumi, pastāv aizliegums uzturā lietot cūkgaļu un virkne citu sadzīvisku noteikumi, kas aizgūti no judaisma. Obligāta ir arī judaismam raksturīgā vīriešu apgraizīšanas procedūra. Baznīcā ir nodalītas sieviešu un vīriešu vietas, un sievietēm ienākot baznīcā seja jāaizklāj ar plīvuru, kā arī visiem ieejot baznīcā ir jānovelk kurpes, kas atbilst stāstam par Mozu, kuram brīdī, kad to uzrunāja degošais rožu krūms, pavēlēja novilkt kurpes, kamēr viņš stāv uz svētās zemes. Īpaša nozīme reliģiskajā praksē ir Derības šķirstam, kuru uzskata par to pašu, kuru Mozus nesa sev līdz, kad tas vadīja izraēļu bēgšanu. Pēc nostāstiem Derības šķirstā atrodas akmens plāksnes, kuras ir liecība Dieva derībai ar Izraēļa tautu. Tiesa, pastāv dažādi viedokļi par to, vai šis ir īstais Derības šķirsts, vai ne, bet jebkurā gadījumā, tam ir ļoti liela nozīme Etiopijas baznīcas praksē.
Baznīcu arhitektūrā dominē taisnstūra, astoņstūra, vai apļa formas. Vecās un klostera baznīcas ir lielākas un veidotas taisnstūra formā, savukārt ciema baznīcas ir piemērotas tradicionālo ēku formām un ir ieapaļas. Svētnīca un Derības šķirsts vienmēr atrodas baznīcas centrā – tas ir aizguvums no judaisma. Reliģiskajā praksē izplatītas ir svētās mistērijas, tas ir vēl vien iemels, kādēļ pilnīgāka ir apļa forma, jo aplī var izkārtoties reliģiskais personāls, lai dziedātu un spēlētu perkusijas. Īpašs reliģiskās arhitektūras šedevrs ir klintī izcirstās baznīcas Lalibelas pilsētā, kas ir monolītiskās arhitektūras paraugs. Etiopijas ortodoksālā baznīca atšķirībā no Romas katoļu un protestantiskajām baznīcām savā praksē un reliģiskajos priekšstatos ir saglabājusi ļoti daudz ietekmju no judaisma, tai pat laikā ietverot arī reliģisko mistēriju praksi, kas tuvāka tradicionālajiem priekšstatiem. XX gadsimta 20.gados Roberts Rodžers izveidoja Afro atlikāņu konstruktīvistu baznīcu – reliģisku kustību, kas, balstoties uz atsevišķiem Bībeles tekstiem, īpaši uz 68.psalmu [„No Ēģiptes nāks princese un Etiopijai ir jāceļ savas rokas pretim Dievam”] etiopiešus uzskata par Dieva izredzēto tautu un radīja pārstrādātu Bībeli - Holy Piby, tekstu, kas pēc tam spēcīgi ietekmēja rastafaru kustību.
Saites.
Gjēza valoda.
Kristīgās konfesijas.
