Evaņģēliji, evaņģēlisti
Euangelion – "laba vēsts" (grieķu val.).
Agrīni un vēlāki kristiešu reliģiski teksti, kas vēsta par kādu labu un priecīgu notikumu - šai gadījumā par to, ka dzimis Pestītājs, būtībā sacerējumi par Jēzus Kristus dzīvi un darbību.
Evaņģēliju rašanās. Agrīnajās kristiešu kpienās bija izplatīti daudzi evaņģēliji, kas tika nepārtraukti pārveidoti.
Manuskriptu radīšanas procesā var konstatēt 4 galvenos virzienus: Aleksandrijas, Antiohijas, tā saukto Rietumu un Ziemeļāfrikas. Tuvojoties koncilu laikam IV un V gs., nostabilizējās arī lielāka vienveidība evaņģēlisko epizožu pārrakstīšanā.
Pēcāk oficiālā baznīca par kanoniskiem atzina tikai četrus no tiem, un kā tādus iekļāva tos Jaunajā derībā.
Daudzkārt parādās ziņas, ka evaņģēliju skaits bijis pat ap 80 Tas gan varētu būt stipri pārspīlēts, jo vēstures avoti mums vēsta tikai par kādiem 20 (varbūt 30). Vairums no viņiem tika atzīti par ne īpaši derīgiem, jo tie nesniedza nekādu vēsturisku informāciju par Kristus dzīvi. Neskatoties uz to, apokrifu evaņģēliji sniedz vērtīgas ziņas par pirmo gadsimtu kristiešu grupām un to uzskatiem.
Sinoptiskie evaņģēliji. Kaononiskie Marka, Mateja un Lūkas evaņģēliji ir saukti par ”sinoptiskajiem (konspektīvajiem) evaņģēlijiem” tāpēc, ka tie zināmā mērā sakrīt - tiem ir līdzīgi stili un saturs, arī tāpēc, ka tie īsi konspektē Jēzus dzīvi. Pirmos trīs evaņģēlijus sauc par sinoptiskajiem: novietojot tos līdzās trejās slejās, pēc pirmā acu uzmetiena liekas, ka starp tiem konstatējama būtiska līdzība un sakritība (synoptikos – „kopējais izskats,” „ar vienu acu uzmetienu aptverošs,” grieķu val.).
Kanoniskie evaņģēliji. Četri Jaunās derības evaņģēliji tika kanonizēti II gs. pēdējā ceturksnī. No 4 kanoniskajiem evaņģēlijiem tikai Matejs un Jānis ir apustuļi.
Justīns piemin tikai 3 kristīgus sacerējumus: "Jāņa atklāsmes grāmatu," "Jēzus izteicienus" un "Apustuļu atmiņas," pie kam pēdējie divi nav iekļauti Jaunās derības kanonā. Tomēr Justīns nesaka ne vārda par evaņģēlijiem, lai gan viņam zināms evaņģēliskais mīts visos sīkumos. No tā izriet, ka gan "Jēzus izteicieni," gan "Apustuļu atmiņas" bijuši kanonisko evaņģēliju galvenie avoti. Šie evaņģēliji viegli iedalāmi šajās divās daļās. Četrus Jaunās derības evaņģēlijus pirmie piemin Tatiāns un Irenejs.
Evaņģēliji un to turpinājums - "Apustuļu darbi," sastādīti daudz vēlāk nekā vēstules - tas izriet arī no tā, ka vēstulēs nav neviena no Jēzum piedēvētajiem izteicieniem, kas veido evaņģēliju galveno saturu. Neiespējami iedomāties, ka polemikā starp kristiešu dažādajiem virzieniem, ar ko pilnas vēstules, neviena puse par izšķirošo argumentu nebūtu izmantojusi "dieva vārdu." Tas, ka trūkst norādījumu uz Jēzus izteicieniem, neatspēkojami pierāda, ka vēstules sastādītas agrāk nekā evaņģēliji.
Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules (Timotejam, Titam un Filimonam), kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celsa darbi.
Evaņģēliju uzrakstīšana atbilda nobriedušajai jaunās reliģijas vajadzībai plaši izklāstīt savu mācību, kā arī iegūt dokumentus, ko varētu lietot kulta vajadzībām. II gs. beigās parādījušos evaņģēliju pārpilnība liecina, ka dažādās kristīgo draudzēs tika sacerēti savi evaņģēliji, kura avots bija no draudzes draudzē klīstošas baumas un leģendas, ko pa daļai izplatīja ceļojošie sludinātāji un dažādi "apustuļi." Dabiski, ka evaņģēliji nevarēja saskanēt savstarpēji ne detaļās, ne arī dažos vispārējos jautājumos. Starp dažādo reliģiju piekritējiem nenovēršami bija jānotiek cīņai, kuras iznākumu noteica to draudžu autoritāte, kuras turējās pie attiecīgajiem evaņģēlijiem.
Tikai IV gs. tika atlasīti un kanonizēti 4 evaņģēliji no daudziem desmitiem, kas kristīgajās draudzēs bija apgrozībā mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Protams, ka 4 kanoniskie evaņģēliji nav ticamāki par pārējiem - kanonā neiekļautajiem evaņģēlijiem. Tie tika sankcionēti un atzīti par "Dieva iedvesmotiem" aiz daudziem konjunktūriskiem iemesliem, kuriem nav nekāda sakara ar to vēsturisko ticamību. Kanonizācijas procesā liela nozīme bija tam, cik plaši konkrētie evaņģēliji bija izplatīti lielajos centros, cik noderīgi tie bija polemikai pret ķeceriem utt.
Četri Jaunās derības evaņģēliji tika kanonizēti II gs. pēdējā ceturksnī. Pirmo reizi tos nosauc Irenejs ap 180.gadu. Apmēram tai pašā laikā Justīna Mocekļa skolnieks Tatiāns uz 4 kanonizēto evaņģēliju pamata sastādīja kopevaņģēliju "Diatesarons" ("Pa četriem"). Visbeidzot, ap 200.gadu t.s. "Muratorija kanons" nosauca par "Dieva iedvesmotiem" 22 no 27 Jaunās derības rakstiem.
Celzs savā lielajā darbā "Patiesais vārds" (pilns teksts nav saglabājies līdz mūsdienām, bet daudz citātu pazīstami no Origena darba "Pret Celzu") sniedz ziņas par evaņģēliju tekstu autentiskumu. Viņš ļoti labi pārzinājis kā žīdu, tā arī kristiešu literatūru un sevišķi sašutis bijis par to, ka "daži no ticīgajiem itin kā skurbuma stāvoklī... trīsreiz, četrreiz un vairākkārt pārtaisa un pārstrādā pirmo evaņģēlija pierakstu, lai gūtu iespēju atspēkot atmaskojumus." (II, 27) Tamlīdzīgiem pārstrādājumiem, visdrīzāk, bijuši pakļauti arī kanonizētie evaņģēliji.
Pēdējais un jaunākais Jaunās derības darbs bija "Apustuļu darbi," kas radusies II gs. beigās. Šai grāmatai bija jāsniedz ticīgajiem kristīgās baznīcas izcelšanās vēsture, pie kam svarīgi bija to parādīt tā, ka baznīcas dibinātāji bijuši tiešie Kristus mācekļi un dibinātāji.
Jaunās derības kanona galīgā apstiprināšana notika 364.gadā Laodikejas koncilā. Pirms tam norisinājās nopietna cīņa starp dažādiem kristīgo baznīcas kalpu grupējumiem jautājumā par to, kādas grāmatas jāuzņem kanonā un kādas ne. Tā, piemēram, Cēzarejas Eisēbijs uzstājās pret tādu Jaunās derības sacerējumu uzņemšanu kanonā kā "Jāņa atklāsmes grāmata" un pat vēstules, kuras piedēvēja Pāvilam.
Evaņģēliji Korānā. Korānā evaņģēliji tiek saukti par Indžilu Tajā teikts, ka evaņģēliji doti Jēzum un Korāns esot nākamā "priecas vēsts."
Evaņģēliju mītiskums. Evaņģēlijos galīgā veidā izpaužas mīts par Dievcilvēku, par Dieva dēlu, kas izcietis nāves mokas, lai izpirktu cilvēku dzimuma grēkus. Jēzus biogrāfijas pseidokonkrētās detaļas nav atmiņas par reāliem notikumime, bet gan radītas, galvenokārt pamatojoties uz Vecās derības pravietojumiem par mesiju. Ne velti gandrīz vai pēc katras tādas detaļas seko trafareta frāze: "Lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti." (Mateja ev., I, 22; II, 5, 15, 17; III, 3, 6; IV, 6. u.c.)
Jēzus ģeneoloģija, viņa vārds, dzimšanas vieta, bēgšana uz Ēģipti, stāsts par Jāni Kristītāju - visi šie un daudzi citi momenti iemontēti stāstījumā tāpēc, lai pierādītu, ka evaņģēlija stāsta varonis bijis sen gaidītais mesija.
Tomēr kanoniskajos evaņģēlijos, kas radīti II gs., līdzās momentiem, kas saistīti ar žīdu Vecās derības praviešiem, ir ne mazums materiāla, kas ņemts no grieķu un romiešu pasaules. Šis dīvainais dažādo evaņģēliskā mīta avotu maisījums, šķiet, neizpaužas nekur tik spilgti kā Jēzus ģenealoģijā. Saskaņā ar Veco derību mesijam noteikti vajadzēja būt ķēniņa Dāvida pēctecim tiešā līnijā. Mateja un Lūkas evaņģēlijos tiešām dota ciltsgrāmata no Dāvida līdz Jāzepam - Dievmātes vīram. Taču, saskaņā ar tiem pašiem evaņģēlijiem, Jēzus nebija Jāzepa dēls. No otras puses, judaismam bija sveša ideja par jebkādiem Dieva sakariem ar mirstīgām sievietēm. Doma, ka kāds varētu fiziski izcelties no Dieva ar sievietes starpniecību, jebkutam ortodoksālam žīdam šķistu zaimi. Toties šī ideja bija raksturīga grieķu mitoloģijai un arī vēl senākām Austrumu mitoloģijām.
Marka evaņģēlijs.
Mateja evaņģēlijs.
Lūkas evaņģēlijs.
Jāņa evaņģēlijs.
Apokrifiskie evaņģēliji. Oficiāli netiek no baznīcas puses atzīti par pilnīgi "pareiziem," tomēr netiek arī pilnībā noraidīti, jo ir sava laika liecība. Dažu šo darbu teksti ir saglabājušies līdz mūsdienām, citu - nav zināmi.
Ādama evaņģēlijs.
Ievas evaņģēijs.
Filipa evaņģēlijs.
Jūdas evaņģēlijs.
Nikodīma evaņģēlijs.
Pētera evaņģēlijs.
Toma evaņģēlijs.
Pretrunas kanoniskajos evaņģēlijos. Kristus piedzimšanu, gan dzīvi, gan nāvi, gan augšāmcelšanos visi 4 evaņģēliji apraksta diezgan nesaskaņoti.
Kristus radu raksti, kas sniegti Mateja evaņģēlijā, nekādi nesaskan ar tiem, kas atrodami Lūkas evaņģēlijā. Saskaņā ar Mateju, no Ābrama līdz Jēzum bijušas 42 paaudzes, saskaņā ar Lūku - 56. Un tikai Jēzus formālais tēvs namdaris Jāzeps - vienīgais no visiem senčiem, figurē abos evaņģēlijos. Visi pārējie senči ir dažādi. Mateja evaņģēlija gadījumā tie ir Jēkabs, Matans, Eleazārs, Eliuds, Akims, Cadoks, Azors, Eliakims utt. (Mateja ev., 1.nod., 13.-16.). Lūkas evaņģēlijā tie ir - Elija, Matats, Levija, Melhija, Janaja, Jāzeps, Matatija utt. (Lūkas ev., 3.nod., 23.-25.)
Savu bērnību, saskaņā ar Mateja evaņģēliju, Jēzus pavadījis Ēģiptē, kur viņu paslēpuši no ķēniņa Eroda, kas meklēja viņu nomaitāt (Mateja ev., 2.nod., 13.-15.) Saskaņā ar Lūkas evaņgēliju nekādas bēgšanas uz Ēģipti nav bijis; pirmās mūža dienas Jēzus pavadījis Bētlemē, pēc tam aizvests uz Jeruzālemi, lai tiktu "stādīts Tam kungam priekšā," tad Jēzus vecāki kopā ar viņu "atgriezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti." (Lūkas ev., 2.nod., 39.)
Saskaņā ar Mateja un Marka evaņģēliju Jēzu kristījis Jānis Kristītājs (Mateja ev., 3.nod., 13.-16.; Marka ev., 1.nod., 9.). Turpretim Lūkas evaņģēlijā stāstīts, ka tanī laikā, kad Jēzus kristīts, Jānis atradies cietumā (Lūkas ev., 3.nod., 19.-21.).
11 apustuļi (Jēzus mācekļi) nosaukti visos evaņģēlijos vienos un taijos pašos vārdos, bet 12.apustulis Matejam un Lūkam ir katram sav: "Lebejs ar pavārdu Tadejs" (Mateja ev., 10.nod., 3.) un "Jūda, Jēkaba dēls" (Lūkas ev., 6.nod., 16.).
Pirmie trīs evaņģēliji apgalvo, ka visa Jēzus dzīve, kamēr viņš nebija sācis skudināt, pagājusi Galilejā. Tikai Jāņa evaņģēlijā stāstīts, ka Jēzus šos gadus pavadījis Jeruzālemē.
Visai dažādi evaņģēlijos atspoguļota Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās. Jāņa evaņģēlijs dara zināmu, ka vispirms viņš parādījies Madaļas Marijai, bet pēc tam apustuļiem (Jāna ev., 20.nod., 14.-24.). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus vispirms parādījies diviem nepazīstamiem, no kuriem viens saukts par Kleopu, unpēc tam arī apustuļiem (Lūkas ev., ???). Marka evaņģēlijs sniedz 3.variantu - Vispirms Jēzus parādījies Madaļas Marijai, tad diviem apustuļiem un tikai pēc tam visiem pārējiem apustuļiem (Marka ev., 16.nod., 9.-14.). Visbeidzot Mateja evaņģēlijā sniegts vēl 4.variants - Jēzus pašā sākumā parādījies nevis vienai pašai Madaļas marijai, bet arī vēl "otrai Marijai" (Mateja ev., 28.nod., 1.-9.).
Lūkas evaņģēlijā visai juceklīgi un pretrunīgi aprakstīts kā kristus apcietināts un sodīts ar nāvi. Sākumā uzsvērts, ka visa tauta bijusi Kristus pusē, bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, kas meklējuši viņu nokaut, plānojuši izrēķināties ar viņu slepeni, "ļaudīm nezinot" (Lūkas ev., 22.nod., 6.). Pēc tam izrādās, ka tā pati tauta, no kjuras bijušies sazvērnieki, ir naida pilna pret Kristu, tā ka Pilātam, kas centies viņu glābt, šis nodoms nav izdevies tikai tāpēc, ka "viss pulks brēca un sacīja: Nost ar šo!" (Lūkas ev., 23.nod., 18.). Pilāts vairākkārt mēģinājis pārliecināt pūli citādi, bet tauta joprojām brēkusi: "Sit viņu krustā!" Viens no diviem - vai nu Jeruzālemes tautas masiu noskaņojums venas dienas laikā kļuvis pilnīgi pretējs, vai tomēr evaņģēlista spēkos nav bijis savilkt kopā visus notikumus.
Evaņģēliji kā vēstures avots. Tā kā evaņģēliji (izņemot Jāņa) uzrakstīti II gs., tad tie arī jāuzskata par II gs. vēstures avotiem. No tiem var gūt vēsturisko materiālu par II gs. kristiešu draudzēm, bet par I gs. notikumiem, it sevišķi tiem, kas saistīti ar baznīcu, evaņģēliji vēsturiskajā ziņā vairs nav tik autoratīvi.
Lai varētu izmantot bībelisko materiālu kā vēstures avotu, tas ļoti rūpīgi jānošķir no ļoti lieliem fantastiskiem uzslāņojumiem, mītiem, pilnīgi nedrošām un tendenciozām ziņām. Izmantot evaņģēlijus kā vēstures avotu iespējams tikai tad, ja atsakās to traktēt kā "nemaldīgu" un "Dieva iedvesmotu" patiesības avotu. Kā vēsturiski apšaubāmi jānoraida ļoti daudzi evaņģēliju nostāsti.
Evaņģēlijos teikts, ka Kristus dzimis ķēniņa Hēroda valdīšanas laikā, kad Sīrijā valdījis Romas ieceltais pārvaldnieks Kvirīnijs, kā arī tas, ka Kristus dzimis laikā, kad Kvirīnijs veicis tautas skaitīšanu. Visas šīs ziņas ir juceklīgas. Hēroda valdīšanas laikā Kvirīnijs nebija Sīrijas vietvaldis. Savukārt Hērods miris 4 gadus pirms tā brīža, ko baznīcas kalpi nolikuši par Jēzus dzimšanu. Pirmā skaitīšana Jūdejā notikusi 7 gadus pēc tā momenta, kas norādīts evaņģēlijos, turklāt tā nebija vis tautas skaitīšana, bet gan mantas skaitīšana. Šis apstāklis sevišķi svarīgs tādēļ, ka evaņģēlijos ar šo skaitīšanu saistīta leģenda, ka Jēzus vecāki no Nācaretes (tādas pilsētas tad nemaz nebija!) ieradušies Bētlemē uz tautas skaitīšanu. Taču, lai notiktu mantas skaitīšana, cilvēkiem nemaz nevajadzēja ierasties citā pilsētā - to varēja veikt tikai uz vietas, jo savādāk māju, lopus u.c. vajadzētu ņemt līdzi, kas nav iespējams.
Vācu teologs, filozofs un reliģijas vēsturnieks R.Bultmanis (1884.-1976.g.) lika pamatus reliģijas pētniecības formāli vēsturiskai skolai. Viņš izvirzīja t.s. demitoloģizācijas teoriju, atbilstoši kurai visi evaņģēliji ir mīti un to īstā nozīme atklājas, ja tos demitoloģizē. Tādejādi R.Bultmanis centās glābt kristietības dogmas no zinātniskas, kritiskas pieejas.
Kristietības pasaules uzskats, teoloģija un morāle formāli tiek atvasināta galvenokārt no evaņģēlijiem, kas pauž mistiskas idejas pēc aizkapa atmaksu, sludina pacietību, lēnprātību, nepretošanos ļaunumam. Tādejiedi evaņģēliji mēģina nogludināt sabiedrības sociālās pretrunas.
Evaņģēlisti.
Andrejs.
Baraba.
Bartolomejs.
Filips.
Jānis.
Jēkabs.
Lūka.
Marija, Magdalas.
Marks.
Matejs.
Tadejs.
Evaņģēlistu ikonogrāfija. Pazīstami attēli, kuros Kristus redzams starp četriem evaņģēlistiem, kas attēloti kā eņģelis (Matejs), ērglis (Jānis), lauva (Marks) un teļš (Lūka).
Tehnika. Pielikta bilde 03.12.2023., 6.vieta.
Saites.
Jaunā derība.
Gnosticisms un gnostiķi.
