Stoicisms, stoiķi
Antīkās filozofijas novirziens, kas pasauli uzskatīja par vienotu matēriju, kuru caurstrāvo viens dzīvs, saprātīgs radītājs spēks – logoss (grieķu valodā "vārds," "doma"), kas ir vienīgais Dievs.
Stoiķi iedalīja filozofiju loģikā, fizikā (ieskaitot metafiziku) un ētikā.
Kā jau pasaules sastāvdaļa, cilvēks tāpat ir veidots no matērijas, kurai plūst cauri dievišķais gars – dvēsele, tādēļ visi cilvēki radītāja priekšā ir vienlīdzīgi, neskatoties ne uz rasi vai etnisko piederību, ne uz sociālo stāvokli. Pasaule ir radīta kā saskanīgs, harmonisks veselums, tādēļ arī cilvēkam jādzīvo saskaņā ar visu pasauli – dabu, sabiedrību, bet lai šāda saskaņa būtu, jāgūst zināšanas par to, kas ir labs, kas ļauns, pie tam par vienīgo ļaunumu uzskatot netikumu, - atbrīvojoties no tā, cilvēks iegūst dvēseles mieru, laimes apziņu, neskatoties ne uz savu sociālo, ne materiālo stāvokli, jo dvēseles mieru var dot tikai garīgā, nevis materiālā pilnība. Tādēļ cilvēkam jāpakļaujas tikai Dieva gribai – liktenim un jāsamierinās ar savu stāvokli šīszemes dzīvē.
Stoisma idejas sastopamas vairāku Romas filozofu darbos, no kuriem lielāko ievērību guva filozofa Senekas (4.g.pmē.–65.g.mē.) sacerējumi, kā arī imperatora un filozofa Marka Aurēlija darbs “Vienatnē ar sevi,” tomēr šīs idejas, kaut arī tās bija pieņemamas valdošajiem slāņiem, plašākām masām palika svešas, bet tajā pašā laikā šajās masās, īpaši zemākajos sociālajos slāņos, ievērību guva dievu–pestītāju kulti, kas jau senlaikos bija izplatīti Austrumu zemēs. Tie izpaudās kā ticība dieviem, kas paši cietuši no ļaunuma, nonāvēti, bet pēc nāves atkal augšāmcēlušies un reiz nāks atpestīt no ļaunuma varas arī cilvēkus.
Ar Domitciāna 92.gadā atjaunoto Vespasiāna ediktu piespieda filozofus stoiķus pārvākties no Romas uz Ēģipti.
Epiktēts (~50.-138.g.).
Marks Aurēlijs (161.-180.g.).
Seneka (4.g.pmē.-65.g.mē.).
Saites.
Filozofija un filozofi.
