Aliens

Šķēpu senākā vēsture

Senie pērtiķcilvēki, nokāpuši no kokiem un nostājušies uz divām kājām, līdz pat aptuveni 2,6 miljonus gadu senai pagātnei turpināja pārtikt no augiem, bet tad sāka ēst gaļu, kas, iespējams, bija viens no galvenajiem iemesliem smadzeņu apjoma pieaugumam un līdz ar to – kultūras aizmetņiem un visai tālākajai Homo ģints attīstībai. Pats nozīmīgākais jaunievedums, kas šajā laikā notika, bija rīku darināšanas ieviešanās. Pamazām primitīviem akmens dūres cirvjiem pievienojās citi rīki, kas laika gaitā kļuva tehnoloģiski attīstītāki un efektīvāki. Parādījās ieroči, kurus arhantropi izmantoja ne tikai medībās, bet arī savstarpējo konfliktu risināšanā.

Pirmais šķēps – noasināts koks

Vienkāršākais ierocis, ar ko var ātri nogalināt pieaugušu un veselu (t.i. spējīgu aizbēgt apdraudējuma gadījumā) vidēja lieluma dzīvnieku, ir šķēps, bet vienkāršākais šķēpa veids – noasināts koka stumbrs vai zars. Sākotnēji šķēpus, jādomā, lietoja kā duramos ieročus, vēlāk, uzlabojoties to kvalitātei, sākot tos arī mest.

Koks, kā jau ātri zūdošs materiāls, reti kad saglabājas no tik senas pagātnes, taču daži arhaisko šķēpu eksemplāri tomēr laika gaitā ir uzieti. Pats senākais šobrīd zināmais koka šķēps ir atrasts 1911.gadā pie Klektonas – piekrastes pilsētas Eseksā, Anglijā. Atradums (no 387 mm garā šķēpa pēc atrašanas nolūzušais 32 mm gals) ir izstādīts Londonas Dabas muzejā un datēts ar aptuveni 400 000 gadu senatni. Arheoloģiskās rekonstrukcijas pētījumā noteikts, ka šķēps izgatavots, koka stumbru skrāpējot ar izliektu krama rīku.

Klektonas šķēpa izgatavotājs ir Heidelbergas cilvēks jeb Homo heidelbergensis – pēc daudzu antropologu domām mūsu, Homo sapiens, un neandertāliešu kopējais sencis, kura populācijas laikā no 800 000 līdz 200 000 gadu senatnē apdzīvoja teritoriju no Ziemeļeiropas līdz Centrālāfrikai.

Par Klektonas koka rīka identificēšanu kā šķēpu atsevišķi akadēmiskie pētnieki sākonēji izteica šaubas, argumentējot, ka Homo heidelbergensis vēl nevarētu būt tik attīstītas prāta spējas, lai organizētu un veiktu medības ar šķēpiem. Atradums drīzāk esot sakņu rokamais miets.

Kā netieša, bet būtiska liecība, ka Heidelbergas cilvēks tomēr ir izgatavojis un izmantojis šķēpus, jāatzīmē arī atradums ar 500 000 gadu senatni datētā Boksgrūvas senvietā Rietumsaseksā – savvaļas zirga pleca kauls ar pusapaļu caurumu, kas pēc speciālistu domām visticamāk varētu būt radies no metamā ieroča trieciena.

Šaubas vai Heidelbergas cilvēka garaspējas bija gana pietiekamas šķēpa izgudrošanai gan izkliedējās, kad 1997.gadā Vācijā, brūnogļu raktuvju teritorijā pie Šēningenas netālu no Hanoveres, pēc 3 gadu pētījumiem tur esošā paleolīta senvietā, tika atklāti astoņi koka šķēpi, kas pēc turpat atrastiem dzīvnieku kauliem un nosēdumu slāņiem, starp kuriem tie atradās, sākotnēji tika datēti ar laiku starp 380 000 un 400 000 gadiem pirms mūsdienām, bet pēc 2010.-to gadu II pusē iegūtajiem termoluminiscences datējumiem vecums tika samazināts līdz 337 000-300 000 gadiem.

Tomēr tagad, 2025.gada maijā, publicēts jauns pētījums, kurā Šēningenas šķēpu slāņa vecums noteikts, izmantojot aprēķinus par aminoskābju sabrukšanas laiku šajā slānī saglabājušās gliemežnīcās. Jaunais datējums norāda uz laiku pirms aptuveni 200 000 gadiem, kas ļauj pieņemt, ka šķēpus vienlīdz iespējams varēja izgatavot gan vēlīnie heidelbergieši, gan agrīnie neandertālieši, kuri Eiropā parādījās ap 300 000 gadu senatnē. Tā kā cilvēku atliekas atraduma vietā netika uzietas, jautājums, kādai cilvēku pasugai piederīgi indivīdi izgatavoja un izmantoja Šēningenas šķēpus, šķiet, tā arī paliks pārliecinoši neatbildēts.

Kāts un uzgalis

Nākamais solis šķēpa tehnoloģiskajā attīstībā, piešķirot tam lielāku spēju caurdurt dzīvnieka ādu un radīt letālus ievainojumus, bija cietāka materiāla uzgaļu pievienošana. Senākie no akmens izgatavotie šķēpa uzgaļi ir atrasti Blombas alā Dienvidāfrikā, kuru laikā no 100 000 gadiem līdz apmēram 70 000 gadiem pirms mūsdienām apdzīvojuši arhaiskie Homo sapiens, kas tur atstājuši lielu daudzumu artefaktu – apstrādātus okera gabalus, gliemežvāku krelles, dažādus kaula un akmens rīkus.

Šķēpu uzgaļus izgatavoja arī neandertālieši. Vecākie, ar 70 000-80 000 gadu senatni Eiropā atrastie neandertāliešu darinātie kaula šķēpu uzgaļi ir atrasti Mežmaiskas alā, Kaukāzā, mūsdienu Krievijas teritorijā.

Šķēpmetējs jeb atlatls

Cilvēka rokas garums un spēks nosaka ierobežojumus precīzam šķēpa mešanas attālumam un lidojuma ātrumam. Kaut kad vēlajā paleolītā, tā pēdējā posmā, ko zinātniskajā literatūrā sauc par epipaleolītu (20 000-10 000 g.pmē.), vairākās vietās šai problēmai tika rasts risinājums, izgudrojot šķēpmetēju. Šis palīglīdzeklis ļauj nosacīti pagarināt cilvēka roku un, to prasmīgi izmantojot, šķēpu var aizmest pat 100 metrus tālu. Metiena precizitāti gan iespējams nodrošināt tikai līdz apm. 50 m attālumam. Eiropas arheoloģiskajās vietās ir atrasti vairāki šķēpmetēji, kas datēti ar 18 000 līdz 11 000 gadu senatni. Parasti tie ir izgatavoti no kaula vai raga un ir ap 30-50 cm gari; nereti izrotāti ar iegrebumiem, kuru vidū biežs motīvs – medījamie dzīvnieki. Netiešas liecības par šķēpmetēja pielietošanu iegūtas no vēl senākas - 30 000 gadu pagātnes.

Ziemeļamerikā, kur šķēpmeti pēc acteku vārda parasti sauc pat atlatlu, senākais šī rīka eksemplārs uziets 2020.gadā, izrakumos Sanestebanas grotā, Ziemeļfloridā. Līdz ar atlatlu grotā atrada arī dzīvnieka ādas gabalu, noasinātus šķēpu galus, strēlas (šķēpu vai bultu koka daļas) ar un bez iestiprinātiem krama ieliktņiem. Vairums priekšmetu bija salauzti. Atradums datēts ar aptuveni 7000 gadu senatni.

Ar šķēpu vēsturi nesaistīts, taču visas dzīves jomas, tostarp zinātni, ASV pārņēmušās toksiskās kultūrmarksisma ideoloģijas ietekmi labi raksturojošs fakts ir atlatla atraduma relīzē minētais, ka grotā atrasti arī pārakmeņojušies cilvēku izkārnījumi (koprolīti), kuru izpēte varētu sniegt daudz ziņu par to atstājēju diētu, veselību un DNS, taču nav zināms vai pētījumus varēs veikt, jo atļauja šādu analīžu veikšanai jāprasa no reģionā mūsdienās dzīvojošo indiāņu ciltīm...

Avoti:
Palmer, Douglas. Origins: Human evolution revealed. Octopus publishing group. 2010.
science.org
archaeologymag.com
https://en.wikipedia.org/wiki/Sch%C3%B6ningen_spears
https://en.wikipedia.org/wiki/Sch%C3%B6ningen_site
https://en.wikipedia.org/wiki/Clacton_Spear
archaeologymag.com
livescience.com