Nērons (54.-68.g.)
Nērons Klaudijs Cēzars Augusts Germāniks.
Claudius Caesar Nero.
Romas imperators no 54.–68.gadam. Pēdējais un 5.imperators no Jūliju-Klaudiju dinastijas.
Radniecība. Tēvs - iepriekšējais imperators Klaudijs to adoptēja.
Māte – Agripīna. Nērons viņu nogalināja vai arī piespieda izdarīt pašnāvību.
Otrā sieva - Popeja Sabīne (Poppeia Sabina).
Dzīvesgājums. Dzimis 37.gadā, Jūliju-Klaudiju dzimtas pārstāvis.
Viņa skolotājs un padomnieks bija romiešu filozofs un orators Seneka, kuram 65.gadā pavēlēja nonāvēties.
Dzīves laikā bija titulēts kā Pater patriae - "Tēvzemes tēvs."
Kāpšana tronī. Tika pie troņa 54.gadā - tad, kad viņa māte Agripīna nolīga slepkavu Lokustu, kas noindēja iepriekšējo imperatoru Klaudiju ar sēnēm. Lokustai par to tika piespriests nāvessods, taču Nērons to apžēloja, bet Klaudija īsto dēlu Britāniku nogalināja. Viņa valdīšanas laikā Lokusta kļuva par uzticības personu nevēlamu cilvēku likvidēšanā, un atvēra pat īpašu skolu indētājiem.
Kari pret Partas valsti. 63.gadā, kad romiešus smagi sakāva armēņu un partiešu apvienotā armija, Romas imperators Nērons piekrita, ka Armēnijas tronī atkal kāpj ķēniņš Trdats I, bet ar noteikumu, ka savu ķēniņa kroni viņš saņems Romā.
Trdats I pēc atgriešanās no Romas valdīja Armēnijā no 63.-75.gadam. Pēc tam, kad 66.gadā Trdats I ar Romas imperatora Nērona finansiālu atbalstu bija pārbūvējis Artašatu, tā neilgu laiku tika saukta par Nēroniju.
Romas ugunsgrēks. 64.gada naktī no 18.uz 19.jūliju notika lielais Romas ugunsgrēks, kas pilnīgi nopostīja 3 no 14 Romas kvartāliem, bet 7 gulēja krāsmatās.
Sagrozīja faktus un uzvēla vainu par Romas nodedzināšanu kristiešiem. Uz tā pamata izvērsa pret tiem represijas un, saskaņā ar kristiešu mitoloģiju, ap 64.gadu (67.g.???) esot sodījis ar nāvi Romas bīskapu Pēteri un Pāvilu, sitot tos krustā ar galvu uz leju.
Ļaudis gan melsa, ka Romu aizdedzināt pavēlējis pats imperators, lai papriecātos par vareno skatu. Tādas baumas izraisīja tas, ka Nērons, lūkojoties uz degošo Romu, esot deklamējis rindas par Trojas bojāeju. Tacits: "Izcēlās briesmīga nelaime, nejauša vai princepsa nodoma sarīkota - netika noteikts."
Sekojošo kristiešu vajāšanu aprakstu sniedz Tacits savu "Annāļu" 15.nodaļā. Pats Tacits Romas dedzināšanas laikā vēl bija pusaudzis. Tomēr viņš varēja pazīt cilvēkus, kas bijuši šo notikumu aculiecinieki. Tādejādi šis varētu būt vienīgais patiesais Romas dedzināšanas notikumu un tiem sekojošo kristiešu vajāšanu apraksts.
"Un lūk, Nērons, lai nomierinātu baumas, uzmeklēja vainīgos un nodeva izsmalcinātām nolietāšanām tos, kas ar savām riebeklībām bija pret sevi izraisījuši vispārēju naidu, un kurus pūlis dēvēja par kristiešiem. Kristu, no kura vārda cēlies šis nosaukums, Tibērija laikā sodīja ar nāvi prokurātors Poncijs Pilāts; uz laiku apspiesta šī ļaunprātīgā māņticība atkal sāka izrādīties uz ārpusi, un ne tikai Jūdejā, no kurienes šī sērga cēlusies, bet arī Romā, kurā no visām pusēm ietek viss pats riebīgākais un peļamākais, un kur tas viss atrod piekritējus. Un tā, iesākumā tika sagūstīti tie, kas atklāti teicās esam piederīgi šai sektai, bet pēc tam, saskaņā ar viņu norādījumiem, arī lielu daudzumu citu, kas tika atmaskoti ne tik daudz kā ļaunprātīgā dedzināšanā, bet gan naidā pret cilvēku dzimumu. Viņu nonāvēšana tika pavadīta ar ņirgāšanos, jo tos ietērpa savvaļas zvēru ādās, lai tos līdz nāvei saplosītu suņi, plēta uz krustiem vai nolemtus nāvei aizdedzināja nakts apgaismojumam līdz ar tumsas iestāšanos. Šim skatam Nērons piešķīra savus dārzus: tad viņš sniedza uzvedumu cirkā, kura laikā sēdēja pūlī ratu vadītāja tērpā vai vadīja ratus, piedaloties kaujas ratu sacensībās. Un, lai gan uz kristiešiem gūlās vaina un tie bija pelnījuši pašu bargāko sodu, tomēr šīs nežēlības rosināja līdzcietību pret viņiem, jo likās, ka viņus iznīcināja nevis sabiedrības labuma vārdā, bet gan viena paša Nērona asinskārības dēļ."
Citi autori, kas aprakstījuši šo notikumu, dzīvojuši jau krietni vēlāk un to darbi pilni ar pretrunām, tādēļ mazāk ticami.
Visdrīzāk ugungrēkā nebija vainojami ne Nērons, ne kristieši, bet gan haotiskā apbūve. Daži vēsturnieki uzskata, ka apsūdzēt dedzināšanā kristiešus Nēronam ierosinājusi viņa otrā sieva Popeja Sabīne, kas atradās judaisma ietekmē. Par to mums zināms no žīdu vēsturnieka Jāzepa Flāvija rakstiem (viņš pat sniedz konkrētus pretkristiešu terora iedvesmotāju vārdus).
Baznīcas vēsturnieks Cēzarejas Eisēbijs nosaucis Nēronu par "Dieva ticības vajātāju."
Nērons - Romas celtnieks. Izdegušo kvartālu vietā Nērons pavēlēja celt tikai akmens mājas un ar personisku pavēli noteica minimālo attālumu starp tām. Celtniecību viņš veica par saviem līdzekļiem.
Jaunuzceltajā pilī "Zelta mājā" viņš nodzīvoja tikai 5 mēnešus.
Nērons uz skatuves. Jau būdams imperators, publiski uzstājās kā dziedonis un aktieris. Svetonijs raksta: "Viņš dziedāja traģēdijās, uzstājoties varoņu un divu maskās un arī sieviešu varoņu un dievju maskās: masku vaibsti atgādināja viņa seju vai to sieviešu sejas, kuras viņš mīlēja. Starp šīm traģēdijām bija "Kanakas dzemdības," "Orests - mātes slepkava," "Eidipa aklināšana," "Neprātīgais Herkuless." Runā, ka kāds jauniesauktais, kas stāvējis sardzē pie ieejas, ieraudzījis viņu šai lomā izrādes laikā un meties uz skatuvi to glābt."
Nērona nežēlība. Pēcākie hronisti un rakstnieki Nēronam piedēvēja lielu nežēlību un asinskārību - viņu dēvēja par "Zvēru no bezdibeņa." Vēsturnieks Svetonijs un Nērona biogrāfs rakstīja, ka nākamais imperators "cietsirdību jutis jau no mazām dienām" - pārģērbies klīdis pa Romas ielām un dūris cilvēkus, to ķermeņus iemezdams kanalizācijā.
Viņa pārmērīgā nežēlība provocēja sazvērestības un sacelšanās. Nēronu tēloja kā morālu un fizisku briesmoni.
Tomēr Tacits raksta: "Paši Galbas gadi deva ieganstu izsmiešanai un ierosināja pretīgumu cilvēkiem, kas bija pieraduši pie Nērona jaunības un, kā tas parasti raksturīgs pūlim, imperatoru salīdzināšana pēc labā tēla un ķermeņa skaistuma."
Par spīti apgalvotao Nērona nežēlībai, imperators tomēr necieta karus un arī gladiatoru sacensības. Viņam nesimpatizējošais Svetonijs rakstīja - kad imperatoram piedāvāja parakstīt pavēli par kārtējā noziedznieka sodīšanu ar nāvi, viņš iesaucās: "Ak, kaut jēl es neprastu rakstīt!""
Svetonija liecība: "Viņs izdalīja tautai pa četriem simtiem sisterciju katram, senatoriem no augstdzimušām, taču izputējušām dzimtām nozīmēja ikgadēju pabalstu, dažiem pat pieci simti tūkstošu, pretoriāņu kohortas uz mēnesi atbrīvoja no maksas par maizi.
Nērona nāve. 31 gada vecumā 68.gada 9.jūnijā viņš izdarīja pašnāvību, pats sev pārgriežot rīkli. Iemesls bija sajukums personīgajās un valsts lietās, kurās viņš nespēja pārvarēt romiešu opozīcijas pretestību. Vieni no viņa pēdējiem vārdiem bijuši - "Ak, kāds aktieris mirst!" (rinda no Homēra eposa "Iliāda").
Viņa nāve izbeidza Jūliju-Klaudiju dinastijas valdīšanu un aizsāka ilgstošu cīņu par varu no pretendentiem - pilsoņu karu.
Viltus Nērons. Pēc Nērona nāves izplatījās baumas, ka viņš gan neesot miris, bet gan pievienojies romiešu ienaidniekiem – partiešiem un lielā slepenībā gatavojot atgriešanos Romā partiešu karaspēka galvgalī. Tāds viltus Nērons – kāds Terentijs Maksims, patiešām arī bija uzradies Eifratas krastos un to atbalstīja partiešu vadonis Artabāns.
Aplūkojamie objekti.
Domus Aurea - "zelta māja." Imperatora rezidence/pils, tikusi uzcelta Palatīna pakalnā laikā no 64.-68.gadam uz pelniem pēc lielā Romas ugunsgrēka. Nērona pils drupas uzgāja tikai 2007.gada janvārī. Patlaban (2009.g.) tur notiek arheoloģiskie izrakumi un tūristi var objektu jau aplūkot. Pilī arheologi uzgāja arī interesanto Nērona dzīru zāli, kura griezās ūdens straumes spēka iedarbībā. Apaļās zāles diametrs ir 16 m. Tā turas uz 4 m augsta staba. Ūdens pienāca pa spraugām no 4 pusēm uz kustību mehānisku un lika tam darboties. Zāle esot atstājusi lielu iespaidu uz imperatora viesiem. Tās paneļi no zīloņkaula bijuši bagātīgi izrotāti. Griestos esot bijušas lūkas, pa kurām viesus varēja apbērt ar ziedlapiņām.
Atradumi.
Statuja bez galvas. Marmors, I gs.pmē.-I gs. mē. Stambulas Arheoloģijas muzejs.
