Aliens

Jaunā derība

Bībeles otrā un jaunākā daļa, ko par svētajiem rakstiem atzīst tikai kristieši.

Bībeles Jaunās derības grāmatu rašanās saistīta ar jaunās kristīgas reliģijas izcelšanos un izplatību. Senākais no Jaunajā derībā iekļautajiem sacerējumiem ir "Jāņa atklāsmes grāmata," ko datē ar 68.gada beigām via 69.gada sākumu.

Jaunās derības avotu datējums. Katolicismā un pareizticībā tradiconāli pieņemtā shēma apgalvo, ka atsevišķās kristiešu grāmatas parādījušās tādā secībā, kādā tās sakārtotas Jaunajā derībā (kanonā). Tātad, saskaņā ar to, pirmie parādījušies evaņģēliji, pēc tam Apustuļu darbi, vēstules un beigu beigās "Jāņa atklāsmes grāmata." Tomēr, kā parādījuši pētījumi, kristietības rakstīto avotu hronoloģiskā secība faktiski ir pretēja tai kārtībai, kādā tie sakārtoti Jaunajā derībā.
Pētnieciskie datējumu apsvērumi ir šādi:
    1. No agrīnās kristietības avotu lielā vairuma līdz pat Ireneja sacerējumam (ap 180.g.) precīzi datējami tikai divi: "Jāņa atklāsmes grāmata" (Jaunajā derībā ieņem pēdējo vietu) un Justīna "Apoloģija." Pirmās datējums izriet no "zvēra skaitļa" (666 vai 616), ar ko abos variantos jāsaprot imperators Nērons, bet Justīna sacerējums, kā viņš apliecina pats, sarakstīts ap 150.gadu. pamatojoties uz šiem diviem datējumiem, var droši apgalvot, ka Tatiāna un Atēnagora darbi sastādīti II gs. 3.ceturksnī, jo abi šie apoloģēti bijusi Justīna skolnieki.
    2. Justīns piemin tikai 3 kristīgus sacerējumus: "Jāņa atklāsmes grāmatu," "Jēzus izteicienus" un "Apustuļu atmiņas," pie kam pēdējie divi nav iekļauti Jaunās derības kanonā. Tomēr Justīns nesaka ne vārda par evaņģēlijiem, lai gan viņam zināms evaņģēliskais mīts visos sīkumos. No tā izriet, ka gan "Jēzus izteicieni," gan "Apustuļu atmiņas" bijuši kanonisko evaņģēliju galvenie avoti. Šie evaņģēliji viegli iedalāmi šajās divās daļās. Četrus Jaunās derības evaņģēlijus pirmie piemin Tatiāns un Irenejs.
    3. Evaņģēliji un to turpinājums - "Apustuļu darbi," sastādīti daudz vēlāk nekā vēstules - tas izriet arī no tā, ka vēstulēs nav neviena no Jēzum piedēvētajiem izteicieniem, kas veido evaņģēliju galveno saturu. Neiespējami iedomāties, ka polemikā starp kristiešu dažādajiem virzieniem, ar ko pilnas vēstules, neviena puse par izšķirošo argumentu nevūtu izmantojusi "dieva vārdu." Tas, ka trūkst norādījumu uz Jēzus izteicieniem, neatspēkojami pierāda, ka vēstules sastādītas agrāk nekā evaņģēliji.
    4. Arī tas apstāklis, ka I gs. laicīgie rakstnieki nepiemin kristietību, pierāda, ka jaunā reliģija nevar būt cēlusies agrāk par I gs. vidu.
Līdz ar to varam pieņemt, ka kristietības rakstīto avotu hronoloģiskā secība ir šāda: vissenākais avots ir "Jāņa atklāsmes grāmata" (tas, vismaz savā galvenajā daļā datēts ar 68.g.), tai seko visagrīnākās vēstules, kuras piedēvē apustulim Pāvilam (vēstules romiešiem, korintiešiem un galatiešiem datē ar I un II gs. miju). Nedaudz vēlāk īsi norādījumi par kristiešiem parādījušies visagrākajos laicīgos avotos: Tacita un Plīnija Jaunākā darbos. Uz II gs. 2.ceturksni attiecas Pāvila vēstuļu nākamā grupa (vēstules efesiešiem, filipiešiem, kolosiešiem un saloniķiešiem), Svetonija liecība un daži nelieli evaņģēliju fragmenti uz papirusa.
Acīmredzot, no II gs. pirmās puses nāk tādi agrīnās kristietības pieminekļi, kurus nav iespējams datēt precīzi: "Didahe" jeb "12 apustuļu mācība" (nav uzņemta Jaunās derības kanonā iespējams tādēļ, ka tajā nav pieminēta Jēzus Kristus dzīve virs Zemes), Jaunās derības vēstules, kuras piedēvē citiem apustuļiem, kā arī Ignatija vēstules un Klementa Pirmā vēstule.
Apmēram ar 150.gadu datē pirmā kristietības apoloģēta Justīna sacerējumus. Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules (Timotejam, Titam un Filimonam), kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celsa darbi. Ar tā paša II gs. pēdējo ceturksni datē "Apustuļu darbus," Ireneja sacerējumu "Pret ķecerībām," Germa "Ganu" (kristietības sacerējums, kas formā tuvs antīkajiem romāniem. Tanī nav pieminēts Jēzus Kristus, bet daudz runāts par baznīcu) un agrīnos Tertuliāna darbus.
Liels vairums kristietības rakstu avotu mūsu rīcībā ir no III gs. Tādi ir daudzie Tertuliāna un Aleksandrijas Klementa sacerējumi, visi Origēna un Kipriāna darbi, kā arī vairāki kristiešu kapu uzraksti.
pirmā baznīcas vēsture, ko sastādījis Cēzarejas Eisēbijs, uzrakstīta IV gs. sākumā.

Jaunās derības rakstu kanonizācija. Starp agrīnajām kristiesu mesiāniskajām draudzēm sākās sarakstīšanās, pie tām ar pamācošām un instruktīvām vēstulēm vērsās jaunās reliģiskās kustības vadītāji. Kā šīs sarakstīšanās piemineklis palikušas t.s. "apustuļu vēstules," kas laika ziņā attiecināmas uz II gs. 1.pusi. Protams, Jaunās derības kanonā uzņemtās vēstules izraudzītas no daudz lielāka tanī laikā pastāvējušo analoģisko dokumentu skaita.
Kā "Jāņa atklāsmes grāmatā," tā arī vēstulēs nav nekādu konkrētu faktu par Jēzus Kristus dzīvi zemes virsū.
Jaunā derība radusies I gs. 2.pusē un II gs. sākumā, bet tās kanons veidojās asā kristiešu teologu un baznīcu cīņā un nebija apstiprināts vēl līdz pat IV gs. beigām.
Četri Jaunās derības evaņģēliji parādījās II gs. vidū un tika kanonizēti II gs. pēdējā ceturksnī. Pirmo reizi tos nosauc Irenejs ap 180.gadu. Apmēram tai pašā laikā Justīna Mocekļa skolnieks Tatiāns uz 4 kanonizēto evaņģēliju pamata sastādīja kopevaņģēliju "Diatesarons" ("Pa četriem"). Visbeidzot, ap 200.gadu t.s. "Muratorija kanons" nosauca par "Dieva iedvesmotiem" 22 no 27 Jaunās derības rakstiem. Par dažiem no tiem, piemēram, Jāņa Atklāsmes grāmatu strīdi baznīcas kalpu vidū turpinājās vēl ilgi - līdz pat IV gs.

Četri evaņģēliji – Marka, Mateja, Lūkas un Jāņa. No tiem tikai Matejs un Jānis ir apustuļi. Pirmos trīs evaņģēlijus sauc par sinoptiskajiem: novietojot tos līdzās trejās slejās, pēc pirmā acu uzmetiena liekas, ka starp tiem konstatējama būtiska līdzība un sakritība (synoptikos – „kopējais izskats,” „ar vienu acu uzmetienu aptverošs,” grieķu val.).

Apustuļu darbi.  Tradīcionāli pieņemts, ka to autors ir evaņģēlists Lūka, kuru uzskata par Sv.Pāvila skolnieku.

Apustuļu vēstules.
Jāņa Atklāsmes grāmata.

Jaunās derības avoti:
      Aleksandrijas kodekss.
      Bodmera papiruss II.
      Bezaja kodekss.
      Čakosas kodekss.
      Čestera Bītija papirusi.
      Džona Railenda manuskripts.
      Efrēma kodekss.
      Hagamādas kodeksu bibliotēka.
      Klaromontānas kodekss.
      Muratorija kanons.
      Sinaja kodekss.
      Vašingtonas kodekss.
      Vatikāna kodekss.

14 Pāvila vēstules – kopā 21. No tām 13 piedēvē Sv.Pāvilam (romiešiem, divas korintiešiem, galatiešiem, efesiešiem, filipiešiem, kolosiešiem, divas tesalonikiešiem, divas Timotejam, Titam un Filemonam). 
4. Septiņas dažādu apustuļu vēstules - trīs Jāņa, divas Pētera, viena Jēkaba, viena Jūdas (!?)) un vēstule žīdiem.
5. Apokalipse – pēdējo notikumu atklāsme. Par autoru tiek uzskatīts Jānis. 

Valoda. Visi šie raksti līdz mūsdienām ir nonākuši grieķu valodā – koinē. Jaunās Derības 27 grāmatas tikušas sarakstītas grieķiski. Bībelē tās tikai pēc ilgas stīvēšanās tika iekļautas tikai laikā no II gs. beigām līdz V gs. sākumam. Bet bija arī citi neskaitāmi teksti (evaņģēliji, darbi, vēstules, atklāsmes), kas tika piedēvēti leģendārām agrīnām kristietības personām. Sākotnēji ticība tos pieņēma, vēlāk liela daļa no tiem tika noraidīta, tos uzskatīja par apokrifiem, izdomājumu vai par ķeceru rakstījumiem. Vēsturniekiem tie visi ir ar vienādu vērtību.
Jaunās Derības teksti nodaļās un pantos ērtākas citēšanas labad iedalīti tikai viduslaiku beigās. 

Forma. Četri kanoniskie JD evaņģēliji līdz mūsu dienām nonākuši stipri vēlā rokrakstu formā ļoti daudzos norakstos: 170 raksti unciālā rakstā (rakstīti ar lielajiem burtiem līdzīgām rakstu zīmēm) un 260 raksti kursīvā rakstā (ar mazajiem burtiem). Plašie uniciālie kodeksi radušies no trim grieķu manuskriptu kolekcijām – Aleksandrijā, Cēzarejā un Jeruzālemē. Sākotnēji to skaits bijis 3000, bet gandrīz visi gājuši bojā jau līdz VI gs.

Melnsvārči min pavisam citus datus. Saskaitot tikai grieķu valodā rakstītās kopijas, JD ir saglabājusies apmēram 5656 daļējos un pilnos manuskriptu eksemplāros, kuru tekstus pārrakstīja ar roku, sākot no II līdz pat XV gs. Ir zināmi vairāk nekā 5686 JD manuskripti grieķu valodā.

Grieķu manuskripti:
1. Majuskuļu raksti 307
2. Minuskuļu raksti 2860
3. Baznīcas lasījumu apkopojumi 2410
4. Papirusi 109
                                          Pavisam: 5686

Citu valodu manuskripti:
1. Latīņu Vulgāta. 10 000
2. Etiopu 2000
3. Slāvu 4101
4. Armēņu 2587
5. Sīriešu Pešita 350
6. Bohairi 100
7. Arābu 75
8. Senajā latīņu 50
9. Anglosakšu 7
10. Gotu 6
11. Sogdiešu 3
12. Senajā sīriešu 2
13. Persiešu 2
14. Franku 1
                  Pavisam: 19 284 manuskripti.

Tātad kopā mums ir ap 24 970 JD manuskriptu. Kaut arī manuskriptu skaits ir milzīgs, mūsu rīcībā tomēr nav neviena Bībeles manuskripta oriģināla.

Pretrunas Jaunajā derībā. Apstāklis, ka Jaunajā derībā ir vairāki evaņģēliji, kas radušies dažādās kristiešu draudzēs, bija par iemeslu zināmam daudzumam variantu un pretrunu. Izklāsta secību nevarēja neietekmēt zemais autoru un redaktoru darba kultūras līmenis tanī laikā. Sevišķi daudz pretrunu varēja ieviesties tekstos dēļ daudzajiem pārlabojumiem, iestarpinājumiem, īsinājumiem, ko veica vēlākie tekstu redaktori, un ko nevarēja ierakstīt visos dažādās vietās izkaisītajos rokrakstu eksemplāros.
Bez šaubām, izpaužas arī kļūdas, ko izdarījuši bībeles grāmatu pārrakstītāji.
Pretrunas evaņģēlijos. Kristus piedzimšanu, gan dzīvi, gan nāvi, gan augšāmcelšanos visi 4 evaņģēliji apraksta diezgan nesaskaņoti.
Kristus radu raksti, kas sniegti Mateja evaņģēlijā, nekādi nesaskan ar tiem, kas atrodami Lūkas evaņģēlijā. Saskaņā ar Mateju, no Ābrama līdz Jēzum bijušas 42 paaudzes, saskaņā ar Lūku - 56. Un tikai Jēzus formālais tēvs namdaris Jāzeps - vienīgais no visiem senčiem, figurē abos evaņģēlijos. Visi pārējie senči ir dažādi. Mateja evaņģēlija gadījumā tie ir Jēkabs, Matans, Eleazārs, Eliuds, Akims, Cadoks, Azors, Eliakims utt. (Mateja ev., 1.nod., 13.-16.). Lūkas evaņģēlijā tie ir - Elija, Matats, Levija, Melhija, Janaja, Jāzeps, Matatija utt. (Lūkas ev., 3.nod., 23.-25.)
Savu bērnību, saskaņā ar Mateja evaņģēliju, Jēzus pavadījis Ēģiptē, kur viņu paslēpuši no ķēniņa Eroda, kas meklēja viņu nomaitāt (Mateja ev., 2.nod., 13.-15.) Saskaņā ar Lūkas evaņgēliju nekādas bēgšanas uz Ēģipti nav bijis; pirmās mūža dienas Jēzus pavadījis Bētlemē, pēc tam aizvests uz Jeruzālemi, lai tiktu "stādīts Tam kungam priekšā," tad Jēzus vecāki kopā ar viņu "atgriezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti." (Lūkas ev., 2.nod., 39.)
Saskaņā ar Mateja un Marka evaņģēliju Jēzu kristījis Jānis Kristītājs (Mateja ev., 3.nod., 13.-16.; Marka ev., 1.nod., 9.). Turpretim Lūkas evaņģēlijā stāstīts, ka tanī laikā, kad Jēzus kristīts, Jānis atradies cietumā (Lūkas ev., 3.nod., 19.-21.).
11 apustuļi (Jēzus mācekļi) nosaukti visos evaņģēlijos vienos un taijos pašos vārdos, bet 12.apustulis Matejam un Lūkam ir katram sav: "Lebejs ar pavārdu Tadejs" (Mateja ev., 10.nod., 3.) un "Jūda, Jēkaba dēls" (Lūkas ev., 6.nod., 16.).
Pirmie trīs evaņģēliji apgalvo, ka visa Jēzus dzīve, kamēr viņš nebija sācis skudināt, pagājusi Galilejā. Tikai Jāņa evaņģēlijā stāstīts, ka Jēzus šos gadus pavadījis Jeruzālemē.
Visai dažādi evaņģēlijos atspoguļota Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās. Jāņa evaņģēlijs dara zināmu, ka vispirms viņš parādījies Madaļas Marijai, bet pēc tam apustuļiem (Jāna ev., 20.nod., 14.-24.). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus vispirms parādījies diviem nepazīstamiem, no kuriem viens saukts par Kleopu, unpēc tam arī apustuļiem (Lūkas ev., ???). Marka evaņģēlijs sniedz 3.variantu - Vispirms Jēzus parādījies Madaļas Marijai, tad diviem apustuļiem un tikai pēc tam visiem pārējiem apustuļiem (Marka ev., 16.nod., 9.-14.). Visbeidzot Mateja evaņģēlijā sniegts vēl 4.variants - Jēzus pašā sākumā parādījies nevis vienai pašai Madaļas marijai, bet arī vēl "otrai Marijai" (Mateja ev., 28.nod., 1.-9.).
Lūkas evaņģēlijā visai juceklīgi un pretrunīgi aprakstīts kā kristus apcietināts un sodīts ar nāvi. Sākumā uzsvērts, ka visa tauta bijusi Kristus pusē, bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, kas meklējuši viņu nokaut, plānojuši izrēķināties ar viņu slepeni, "ļaudīm nezinot" (Lūkas ev., 22.nod., 6.). Pēc tam izrādās, ka tā pati tauta, no kjuras bijušies sazvērnieki, ir naida pilna pret Kristu, tā ka Pilātam, kas centies viņu glābt, šis nodoms nav izdevies tikai tāpēc, ka "viss pulks brēca un sacīja: Nost ar šo!" (Lūkas ev., 23.nod., 18.). Pilāts vairākkārt mēģinājis pārliecināt pūli citādi, bet tauta joprojām brēkusi: "Sit viņu krustā!" Viens no diviem - vai nu Jeruzālemes tautas masu noskaņojums venas dienas laikā kļuvis pilnīgi pretējs, vai tomēr evaņģēlista spēkos nav bijis savilkt kopā visus notikumus.
Pretrunas Apustuļu darbos. Raksturīgs pretrunīgs nostāts šai darbā ir stasts par to kā Zauls, kristietības nīdējs, pārvērties par visdedzīgāko Kristus piekritēju - apustuli Pāvilu. Kad Zauls ceļojis uz Damasku, ceļā viņa priekšā nostājies Kristus, kas vērsies pie viņa ar veselu runu. Kopa ar Zaulu bijusi ceļabiedri, un tie "stāvējuši iztrūkušies, to balsi gan dzirdēdami, bet neviena neredzēdami" (Apustuļu darbi, 9.nod., 7.). Turpretim Pāvils tais pašos Apustuļu darbos par šo notikumu stāsta pavisam citādi: "Bet tie, kas man bija līdzi, gan redzēja to gaišumu un pārbijās, bet to balsi, kas ar mani runāja, tie nedzirdēja" (Apustuļu darbi, 22.nod., 9.).
Kristus runa Zaulam-Pāvilam tiek minēta divos dažādos variantos. Vienā vietā teikts, ka Jēzus tikai pavēlējis Pāvilam iet uz pilsētu, kur viņam sacīšot, kas jādara (Apustuļu darbi, 9.nod., 6.). Otrā vietā, kad pats Pāvils stāsta ķēniņam Agripam par šo notikumu, viņš ziņo par daudz garāku runu, ko teicis Kristus; starp citu, viņš te apgalvo, ka Kristus viņu tieši pilnvarojis "viņu [pagānu - Aliens.lv] acis atdarīt, ka tie atgriežas no tumsības pie gaismas un no velna varas pie Dieva... utt." (Apustuļu darbi, 26.nod., 16.-18.). Grūti iedomāties, ka Apustuļu darbi vienkārši piedēvētu Pāvilam notikumu "izpušķojumu." Drīzāk gan te ir runa par vienu no kārtējām nesaskaņotajām Bībeles versijām.
Protams, visas pretruna teologi skaidro, taču vairums šo skaidrojumu ir kazuistiski - viltīgi un samāksloti.

Pretrunas ar Veco derību. Jāņa evaņģēlijā sacīts: "Dievu neviens nekad nav redzējis" (Jāņa ev., 1.nod., 18.). Bet VD pravietis Jēkabs saka: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā" (I Mozus grāmata, 32.nod., 30.). Tas pats evaņģēlists Jānis apgalvo: "Neviens nav uzkāpis debesīs, kā vien tas, kas no debesīm nācis, cilvēka dēls" (Jāņa ev., 3.nod., 13.). Bet VD vēsta, ka "Elija brauca ar vētru uz debesīm" (II Ķēniņu grāmata, 2.nod., 11.).
Protams, visas pretruna teologi skaidro, taču vairums šo skaidrojumu ir kazuistiski - viltīgi un samāksloti.

Tulkojumi citās valodās. Vissenākos JD tulkojumus veica misionāri, lai izplatītu kristīgo mācību citu tautu vidū. Senākie JD tulkojumi tapa ap 150.gadu sīriešu un latīņu valodās. Šodien mūsu rīcībā ir vairāk nekā 5000 dažādu tulkojumu kopiju.
Anglosakšu vidē visatzītākā ir tā saucamā karaļa Džeimsa (King James) bībele, kas radīta pirms 400 gadiem. ASV un citur anglosakšu pasaulē vēl šodien turas pie šī tulkojuma varianta.

Vecums. Tikai kad Romas imperators Tits (39.–89.g.) sagrāva Jeruzālemi 70.gadā, sākās aktīva evaņģēliju sastādīšana. Vissenākie no tiem attiecināmi tikai uz IV gs. beigām un V gs. sākumu. Bez tam zināms arī neliels skaits uz papirusa rakstītu tekstu, kas ir vecāki. Vecākais no tiem, liekas, nav radies senāk par II gs. beigām. Bez manuskriptiem grieķu valodā ir arī liels daudzums JD kopiju sīriešu, koptu, armēņu, gotu, etiopu un latīņu valodā., no kurām daļa radušās jau IV gs. beigās.

Dalījums nodaļās. Grieķi paragrāfu iedalījumu ieviesa vēl pirms Nīkejas koncila 325.gadā, iespējams, jau 250.gadā.

Evaņģēliju kanonizācija. Kanoniskās tekstu atlases process pamatojās uz „dievišķās iedvesmas” kritēriju, lai gan faktiski tās mērķis bija aizkavēt interpretāciju izplatīšanos. Šis process sākās II gs. beigās un beidzās VI gs. sākumā. 367.gadā bīskaps Atanasijs pirmais nosauc mums pazīstamās 27 JD grāmatas. Baznīcas koncils – Hipo sinode 393.gadā sastādīja Jaunās Derības 27 grāmatu sarakstu. Četrus gadus vēlāk šo pašu no jauna pasludināja Trešā Kartāgas sinode.Kopš tā laika ne Romas katoļu, ne protestantu, ne Austrumu ortodoksālā baznīca nav izteikušas nopietnas pretenzijas pret šo pieņemto kanonu.

Teksta grupēšana. Visvecākā teksta sadalījuma sistēma izveidota ap 350.g. un tā parādās Vatikāna kodeksā. Taču šīs nodaļas ir mazākas nekā mūsdienu. Mateja evaņģēlijam mūsdienās ir 28 nodaļas, bet Vatikāna kodeksā – 170 paragrāfi. 
Šo sistēmu pakāpeniski mainīja XIII gs. Mūsdienās pazīstamo JD nodaļu sistēmu izveidoja 1227.gadā Stefans Langtons, Parīzes universitātes profesors un vēlāk Kentenberijas arhibīskaps. Tā kā Viklifa Bībele 1382.gadā sekoja šim paraugam, tad toreiz izveidotā nodaļu sistēma palikusi kā standarts, pēc kura Bībeli drukā līdz pat mūsdienām. 
Dalījums pantos. Pantu atzīmēšana mūsdienīgā variantā JD parādījās 16.gs. vidū, lai atvieglotu tekstu pārskatāmību sanāksmēs. Šie pantu rādītāji pirmo reizi izmantoti grieķu JD ceturtajā izdevumā, ko 1551.gadā izdeva Parīzes iespiedējs Roberts Stefans. 1557.gadā Viljams Vaitingems no Oksfordas šo pantu sistēmu ieviesa angļu JD. 1555.gadā Stefans savu pantu sadalījuma kārtību izmantoja latīņu Vulgātas izdevumā, un šī sistēma saglabājusies līdz mūsdienām.

Jaunās derības saturs. Tajā ietilpst 27 darbi.

      1.   Mateja evanģēlijs.
      2.   Marka evanģēlijs.
      3.   Lūkas evanģēlijs.
      4.   Jāņa evanģēlijs.
      5.   Apustuļu darbi.
      6.   Pāvila vēstule romiešiem.
      7.   Pāvila 1.vēstule korintiešiem.
      8.   Pāvila 2.vēstule korintiešiem.
      9.   Pāvila vēstule galatiešiem.
    10.  Pāvila vēstule efeziešiem.
    11.  Pāvila vēstule filipiešiem.
    12.  Pāvila vēstule kolosiešiem.
    13.  Pāvila 1.vēstule tesaloniķiešiem.
    14.  Pāvila 2.vēstule tesaloniķiešiem.
    15.  Pāvila 1.vēstule Timotejam.
    16.  Pāvila 2.vēstule Timotejam.
    17.  Pāvila vēstule Titam.
    18.  Pāvila vēstule Filemonam.
    19.  Vēstule žīdiem.
    20.  Jēkaba vēstule.
    21.  Pētera 1.vēstule.
    22.  Pētera 2.vēstule.
    23.  Jāņa 1.vēstule.
    24.  Jāņa 2.vēstule.
    25.  Jāņa 3.vēstule.
    26.  Jūdas vēstule.
    27.  Jāņa Atklāsmes grāmata.

Jaunā derība kā vēstures avots. Lai varētu izmantot bībelisko materiālu kā vēstures avotu, tas ļoti rūpīgi jānošķir no ļoti lieliem fantastiskiem uzslāņojumiem, mītiem, pilnīgi nedrošām un tendenciozām ziņām. Izmantot Jauno derību kā vēstures avotu iespējams tikai tad, ja atsakās to traktēt kā "nemaldīgu" un "Dieva iedvesmotu" patiesības avotu. Kā vēsturiski apšaubāmi jānoraida ļoti daudzi Jaunās derības nostāsti.

Saites.
Kristietība.
Vecā derība.