Hērods I Lielais (37.-4.g.pmē.)
Žīdiski - הוֹרְדוֹס [Horodos], grieķiski - Ἡρῴδης [Hērōdēs].
Ar Romas impēriju vasaļvalsts attiecībās esošs Jūdejas ķēniņš no 37. līdz 4.g.pmē., lielākais despots un dižākais celtnieks žīdu vēsturē.
Radniecība. Etniski Hērods bija idumietis jeb edomietis (iespējams, ar jūdu asiņu piejaukumu) un pārstāvēja semītu cilmes etnosu, ko tikai 80 gadus pirms viņa Jānis Makabejs Hirkāns bija iekļāvis žīdu tautā, tā locekļus vardarbīgi pievēršot judaismam.
Tēvs - Antipatrs, judaismu pieņēmis idumejietis, kas palīdzēja Jūlijam Cēzaram Aleksandrijas karā.
Sieva - Mariamns.
Trīs dēli - Arhelajs un Aristobūls.
/HerodtheGreat2.jpg)
Dzīvesgājums. Jūdejas ķēniņš no ap 40.-4.g.pmē., par ķēniņu viņu iecēla romieši. Tādējādi nodibināja savu dinastiju zem romiešu protektoriāta. Aktīvs romiešu politikas realizētājs.
48.g.pmē. bija prefekts Galilejā, izcēlās ar nežēlību, apspiežot tautas kustības.
Pēc 4 gadu ilgušas bruņotas cīņas 37.g.pmē. Hērods beidzot uzvarēja sāncensi Antigonu no Hasmoneju dinastijas, kuru atbalstīja partieši. Nogalināja Antigonu un kļuva par Jūdejas ķēniņu.
Hēroda I Lielā nežēlība. Vēsturē pazīstams kā ļoti nežēlīgs un paranoidāls valdnieks, kurš savu mērķu sasniegšanas labad spīdzinājis un nogalinājis ne tikai politiskos konkurentus, bet arī paša ģimenes locekļus.
Hērods I nežēlīgi izrēķinājās ar visiem šīs dinastijas pārstāvjiem - Hirkanu II, Antigonu II, Aristobūlu II, kā arī sodīja ar nāvi savu sievu Mariamnu, viņas māti Aleksandru un trīs savus dēlus.
Ne reizi vien apspieda tautas sacelšanās.
Vēl guļot uz nāves gultas, Hērods esot pavēlējis arestēt visus Jūdejas dižciltīgākos vīrus, kurus pēc viņa pavēles vajadzēja nogalināt dienā, kad viņš mirs. Tādējādi šajā dienā visa valsts slīgtu sērās. Tomēr, kad despots nomira, viņa pavēle netika izpildīta - ieslodzītos atbrīvoja un sēru vietā visā Jūdejā svinēja svētkus.
Komentējot Hēroda nežēlību, Romas imperators Augusts esot izteicies: "Labāk būt Hēroda cūkai, nekā viņa dēlam."
Hērods I Lielais - mākslas un kultūras atbalstītājs. Hērods I Lielais vienlaikus bija arī liels hellēniskās kultūras cienītājs un „lielākais celtnieks žīdu vēsturē.” Hēroda galmā pulcējās grieķu filozofi, rakstnieki un mākslinieki. Pats Hērods nevainojami runāja grieķiski un sevi uzskatīja vairāk par piederošu grieķu nekā žīdu kultūrai.
Ārpolitika. Valsts tika paplašināta gandrīz līdz Dāvida valsts robežām. Ārpolitikā demonstrējot lojalitāti Romas impērijai, ķēniņš spēja panākt impērijas neiejaukšanos Jūdejas iekšlietās.
Pēc rakstura bijis visai šerps. Kleopatra viņam izīrēja Jēriku, kurā viņš dzīvoja ziemā, jo tā atradās zemāk par Jeruzālemi un tajā bija siltāks klimats.
Loma Jēzus mitoloģijā. Viņa laikā it kā dzimis Jēzus. Hērods Jaunajā derībā ir minēts saistībā ar nevainīgo jaundzimušo slaktiņu – izdzirdot par Jēzus dzimšanu, viņš lika atrast un nogalināt visus bērnus, kas jaunāki par diviem gadiem. Jēzus tēvs Jāzeps bija nosapņojis šo notikumu un aizbēga kopā ar savu sievu un bērnu uz Ēģipti.
Epizode ar visu Jūdejas pirmdzimto nogalināšanu. Evanģēlijos minētā epizode par zīdaiņu nogalināšanu Jūdejas pilsētā Betlēmē, ko pavēlējis izdarīt valdnieks Hērods I, uzzinādams par nākamā Pasaules Valdnieka piedzimšanu, ņemta no mītiem par Mitru. Tāda veida darbību piedēvēšana Hērodam I varētu būt saistīta ar viņa nežēlīgajām slepkavībām pret saviem bērniem un sievu. Iespējams arī, ka šis stāsts ir Mateja radoša interpretācija par 10 Ēģiptes mocību, ko tas pārstrādājis, lai lasītājam sniegtu spilgtu ilustrāciju Toras (Vecās Derības) pareģojumu šķietamam piepildījumam Jēzus biogrāfijā.
Lai arī Hērods Lielais bija spējīgs pastrādāt šaušalīgus noziegumus, tomēr Jaunās Derības Mateja evaņģēlijā aprakstītā, pēc Hēroda pavēles notikusī vīriešu dzimuma jaundzimušo apkaušana Betlēmē nav guvusi nevienu vēsturiski ticamu apstiprinājumu.
Pirmkārt, Bētlemes slaktiņa iespējamībai pretī runā fakts, ka Hērods Lielais nomira 4.g.pmē., t.i. četrus gadus pirms hipotētiskās Ješua (Jēzus) dzimšanas. Otrkārt, evanģēlisti Matejs un Lūka savos evaņģēlijos, aprakstīdami Jēzus dzimšanu, min atšķirīgus vēsturiskus faktus. Abu evaņģēlistu versijas nav iespējams saskaņot. Treškārt, žīdu vēsturnieks Jāzeps Flāvijs, kuram kā lojālam Romas pilsonim nebūtu iemesla šāda fakta noklusēšanai, ne ar pušplēstu vārdu nepiemin bērnu apkaušanu.
Evaņģēliji par Hērodu. Evaņģēlijos teikts, ka Kristus dzimis ķēniņa Hēroda valdīšanas laikā, kad Sīrijā valdījis Romas ieceltais pārvaldnieks Kvirīnijs, kā arī tas, ka Kristus dzimis laikā, kad Kvirīnijs veicis tautas skaitīšanu. Visas šīs ziņas ir juceklīgas. Hēroda valdīšanas laikā Kvirīnijs nebija Sīrijas vietvaldis. Savukārt Hērods miris 4 gadus pirms tā brīža, ko baznīcas kalpi nolikuši par Jēzus dzimšanu. Pirmā skaitīšana Jūdejā notikusi 7 gadus pēc tā momenta, kas norādīts evaņģēlijos, turklāt tā nebija vis tautas skaitīšana, bet gan mantas skaitīšana. Šis apstāklis sevišķi svarīgs tādēļ, ka evaņģēlijos ar šo skaitīšanu saistīta leģenda, ka Jēzus vecāki no Nācaretes (tādas pilsētas tad nemaz nebija!) ieradušies Bētlemē uz tautas skaitīšanu. Taču, lai notiktu mantas skaitīšana, cilvēkiem nemaz nevajadzēja ierasties citā pilsētā - to varēja veikt tikai uz vietas, jo savādāk māju, lopus u.c. vajadzētu ņemt līdzi, kas nav iespējams.
Hēroda I kapa vieta. Uz hroniku pamata tika pieņemts, ka ķēniņš bija ticis apglabāts Herodionā – tas bija viņa valdīšanas laikā mākslīgi uzbērts kalns 12 km uz dienvidiem no Jeruzālemes, Izraēlas okupētajās palestīniešu teritorijās Jordānas upes rietumkrastā. No 1956.gada te norisinājās izrakumi, taču neko atrast neizdevās. Tikai 2007.gadā Izraēlas arheologs Ehuds Netzers ir paziņojis, ka viņam izdevies atrast kapu, kurā apglabāts Jūdejas ķēniņš. Kapu izdevies atrast pēc 30 gadu ilgiem meklējumiem. Profesors Netzers pēta šo rajonu kopš 1972.gada, tagad veica izrakumus tai pakalna daļā, kuru viņa priekšgājēji uzskatīja par neinteresantu. Viņš izdarīja pieņēmumu, ka kapene varētu atrasties vietā starp Augšējo Herodionu. Atrastas monumentālas kāpnes un grezns kaļķakmens sarkofāgs.
Hērods - celtnieks. Savas valdīšanas laikā izcēlās ar grandioziem būvdarbiem gan Palestīnā, gan arī ārpus tās.
Hēroda valdīšanas laika astoņpadsmitajā gadā (apmēram, 20.-19.g.pmē.) pārbūvēja un paplašināja Jeruzālemes svētnīcu (Otro templi).
Viņš arī dibināja jaunas pilsētas, piemēram, ostas pilsētu Cēzareju Vidusjūras krastā. Arī lielie cietokšņi Masadā, Jērikā un Hērodiānā, iespējams pat Bālbekas tempļu kompleksa daļa ir Hēroda Lielā celti.
Apmēram, starp 23. un 15.g.pmē., atzīmējot savu 40.g.pmē. izcīnīto uzvaru pār partiešiem, atbilstoši Jāzepa Flāvija 94.g. sarakstītajā "Jūdu senatnē" teiktajam, Hērods I Lielais Hērodiona kalna savrupajā virsotnē uzcēla cietoksni-pili ar četriem apaļiem torņiem, lielākajā no kuriem visdrīzāk pats arī dzīvoja. Kalna piekājē Hērods I Lielais uzbūvēja otru pili, bet tai blakus plašas romiešu tipa pirtis. Augstāk kalnā atradās teātris ar karalisko ložu un sēdvietām apmēram 450 skatītājiem.
Hērods I Lielais - Bālbekas celtnieks? Jeruzālemes svētnīcas celtnieciskās līdzības ar Bālbeku. Adreasa Kropa un D.Lomana 2011.gadā publicēts raksts, kurā zinātnieki salīdzina Bālbekas pirmsromiešu platformas un Jeruzālemes tempļa arhitektūru, norādot uz izmantoto tehniku un stila līdzību. Šajā rakstā norādīts, ka nepublicēto (resp. - libāņu-franču) izrakumu laikā Lielajā pagalmā tikusi izrakta 9 m dziļa tranšeja.
Par to, kas un kad veicis šo pirmo monumentālo Heliopoles izbūvi izteiktas vairākas versijas, no kurām jaunāko augstākminētajā rakstā izvirza Krops un Lomans. Viņi, izpētījuši Bālbekas 1.platformas būvniecības metodes un būvbloku stilistisko apstrādi, secina, ka tie ir ļoti līdzīgi Jūdejas ķēniņa Hēroda Lielā (73./74.-4.g.pmē.) celtajam Jeruzālemes templim. Mūra rindas augstums Bālbekas 1.platformā un Jeruzālemes templī ir precīzi vienāds, sastādot 1,11 m. Ļoti līdzīga ir arī bloku malu apstrāde.
Krops un Lomans pieļauj, ka templim, ko bija plānots celt uz platformas, pēc sākotnējās ieceres vajadzēja atveidot Hēroda būvēto Jeruzālemes templi vai tā elementus. Tomēr to nav iespējams pārliecinoši pierādīt, jo, domājams, finansējuma izsīkuma dēļ, projekts netika pabeigts, templi uz platformas Hēroda laikā tā arī nemaz nesākot celt.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Hērodam būtu bijis nepieciešams dot naudu grandiozas svētnīcas celtniecībai, kas neatrodas paša pārvaldītā zemē, autori norāda, ka tam varēja būt vairāki iemesli. Pirmkārt, no dažādiem veltījuma uzrakstiem un citiem avotiem, tai skaitā Jāzepa Flāvija darbiem, ir zināms, ka Hērods, gribēdams līdzināties slaveniem grieķu valdniekiem, pretī saņemot slavu un sumināšanu, ziedoja līdzekļus ļoti daudzu Romas impērijā ietilpstošu pilsētu labiekārtošanai. Citu, Jūdejai tuvāku pilsētu vidū Hēroda ziedojumus saņēma arī Atēnas, Olimpija un Sparta. Otrkārt, Hērodam, ziedojot ļoti ievērojamas naudas summas impērijas varenības un spožuma pieauguma labā, varēja būt arī daudz praktiskāki mērķi, šādā veidā cenšoties panākt lielāku cieņu un uzticību Romā. Impērijas atbalsts viņam bija ļoti svarīgs, jo pats savā zemē, neskatoties uz ieguldītajiem pūliņiem, Hērods nebaudīja pietiekamu uzticību, nereti tika uzlūkots ar nicinājumu un savas izcelsmes dēļ saukts par "pusžīdu."
Tā kā visu I gs.pmē. II pusi Bālbeka atradās ituerāņu valdnieku - Hēroda konkurentu - kontrolē, tad skaidrs, ka 1.platformas celtniecības darbi Bālbekā nevarēja sākties ātrāk kā pēc 15.g.pmē., kad Heliopole, kopā ar lielāko Sīrijas daļu tika iekļauta romiešu jaundibinātajā Berītas (Beirūtas) kolonijā - Colonia Julia Augusta Felix Berytus. Tas gan neizslēdz iespējamību, ka kaut kādi feniķiešu svētnīcas paplašinājumi varēja notikt jau itureāņu tetrarhu laikā vai pat pirms tiem.
Lai gan Bālbeka helēnisma periodā vai vismaz tā beigās bija nozīmīgs reģionālais reliģiskais centrs, ko apliecina Hēroda izvēle ieguldīt tās monumentalizācijā lielus līdzekļus, tomēr arī no šī laika nav saglabājušies nekādi rakstītie vēstures avoti, kas to varētu apstiprināt tieši.
Aplūkojamie objekti.
Hēroda pils Maritimas Cēzarejā. Izraēla.
