Etruski
Pašnosaukums - rasna, rasnea.
Latīņu val. - Etrusci, Tusci.
Viena no senajām Itālijas tautām, kas dzīvoja galvenokārt mūsdienu Toskānas teritorijā, un bija radījusi savu pirmsromiešu kultūru.
Nosaukumi. Pašnosaukums - rasēni.
Etruski, tuski - romiešu nosaukumi.
Tirēņi, tirsēņi - sengrieķu nosaukumi.
Turša - iespējams arī šīs nosaukums apzīmē etruskus, un tāds ir sastopams starp citām, tā saucamo "jūras tautu" nosaukumiem, kas XIII-XII gs.pmē. uzbruka Senajai Ēģiptei.
Vēsture. Etruski ir visai noslēpumaina tauta, kura senatnē vēl pirms romiešu varas laikiem apdzīvoja vidējās Itālijas rietumu daļu starp Tibras un Arno upēm.
Etrusku izcelšanās. Etrusku etnoģenēze ir visai neskaidra.
Senie grieķu vēsturnieki bijuši diezgan vienisprātis par viņu austrumu izcelsmi. Pirmo reizi etruski minēti Hēsioda darbā “Teogonija.” Hērodots raksta, ka etruski Itālijā ieradušies no Mazāzijas krastiem (pēc mūsu laiku vēsturnieku datiem ap 700.g.pmē.), precīzāk - no Līdijas. Helāniks (V gs.pmē.) tos uzskatīja par pelasgiem. Etrusku zemi Ligūriju kā Atlantīdas koloniju pieminējis Platons.
Savukārt romieši to izcelsmi saistīja ar Trojas kara notikumiem un no Trojas izceļojošo varoni Eneju.
Vairums vēsturnieku un arheologu arī sliecas atzīt austreņu izcelsmi. Tādu versiju apstiprina etrusku stila uzrakstu atrašana Lemnas salā.
Tomēr ir arī citi viedokļi, piemēram, Halikarnāsas Dionīsijs uzskatīja etruskus par autohtoniem Itālijas iedzīvotājiem.
Etruski nodarbojās ar jūras tirdzniecību un, iespējams, arī ar pirātismu. VIII gs.pmē. etruski sāka iespiesties Itālijas iekšzemē un VII gs.pmē. uzplauka to militārā vara un kultūra - tie izveidoja Etrusku civiizāciju.
Etrusku izzušana. I un II gs.pmē. to zemes iekaroja un iedzīvotājus asimilēja Romas republika. I gs.pmē. romieši etrusku zemē sāka nometināt savus izdienējušos karavīrus - veterānus un visur ieviesa latīņu valodu. Etruski pamazām sajaucās ar romiešiem un citām Apenīnu pussalā dzīvojošām ciltīm, zaudējot savu identitāti.
Etrusku tradīcijas. Romieši no etruskiem pārņēma valsts iekārtas pamatus, daudz ko no celtniecības tehnikas un pilsētu plānošanas pamatiem. Etruski atzīmēti gan kā vīna darīšanas mākslas un rakstības ieviesēji Vidusjūras ziemeļu piekrastē, gan kā izcili tēlnieki un metāla apstrādātāji. Tieši etruski, cita starpā, esot iemācījuši romiešiem būvēt ceļus, daudzi no kuriem pastāv vēl šodien.
Viena no būtiskākajām etrusku sabiedrības atšķirībām, salīdzinot ar to kaimiņiem, bija attieksme pret sievieti, tās lomu lēmumu pieņemšanā, saimnieciskajā un politiskajā dzīvē. Etrusku sieviete faktiski bija gandrīz līdztiesīga vīrietim, kas grieķiem un romiešiem šķita skandalozi. Šajā sakarā bieži tiek citēts IV gs.pmē. grieķu vēsturnieks Teopomps no Kijas, kurš ar pamanāmu nepatiku pret liberālajiem etruskiem aprakstījis abu dzimumu attiecības Etrūrijā.
Etrusku valoda. Neindoeiropeiska, rakstība vēl nav atšifrēta.
Etruskiem jau VII gs.pmē. bija sava rakstība, ko tie bija pārņēmuši no grieķiem. Uzplaukuma laikā tiem bija sava literatūra, no kuras līdz mūsdienām gan saglabājies pavisam maz - daļa no kulta grāmatas, kas uzieta t.s. "Zagrebas mūmijas" apsējos. Zināmi vairāk kā 10 000 uzraksti, pārsvarā ļoti īsi, no kuriem pārliecinoši iztulkoti tikai nedaudzi.
Stenfordas universitātes zinātnieki esot veikuši Toskānas demogrāfijas datormodelēšanu, kuras rezultātā nolieguši saiknes pastāvēšanu starp senajiem etrusiem un mūsdienu Itālijas iedzīvotājiem.
Etrusku mitoloģija un reliģija.
Avoti. Galvenie antīkie rakstu avoti nāk no Hērodota, Sicīlijas Diodora, Strabona, Halikarnāsas Dionīsija, Tita Līvija, Plīnija Vecākā, Servija Honorāta u.c.
Bagātīgi izrakumu materiāli no etrusku pilsētām, apmetnēm un kapenēm.
Saites.
Etrūrija.
Etrusku civilizācija (~700.g.pmē.-II gs.mē.).
