Goti
Izcelsme. Visai kustīga austrumģermāņu cilts, kura dzīvoja tagadējās Polijas teritorijā, lai gan pēdējā laikā sāk parādīties viedoklis, ka tā ir viena no daudzajā baltu ciltīm. Uzskata, ka tie nākuši no Skandināvijas. Eiropā tie bija nemitīgu karu iesācēji. 375.g.
Tautu staigāšana. Tautu staigāšanas procesu ievadīja aziātiskas izcelsmes nomadu huņņu iebrukums austrumgotu zemēs pie Melnās jūras, kā rezultātā šī ģermāņu etniskā grupa - goti bija spiesta atstāt savas zemes un apmesties Rietumromas teritorijā Pannonijā, huņņi viņus atspieda uz rietumiem līdz Donavai. Kopā ar slāviem goti pārdalīja Eiropu un atspieda somugrus uz ziemeļiem. Daļa gotu apmetās Spānijā.
Gotu iebrukums Romas impērijā. IV gs. otrajā pusē vairoties no klejotāju huņņu spiediena, nonāca Donavas krastos. Goti saņēma imperatora atļauju apmesties impērijas teritorijā. Ar vienkočiem un plostiem desmitiem tūkstošu gotu ar visām ģimenēm pārcēlās uz Donavas labo krastu. Imperatora ierēdņi apņēmās tiem sagādāt iztiku, taču piekrāpa. Lai izdzīvotu, tiem nācās pārdot verdzībā bērnus un tas viņu pacietībai bija par daudz. Goti sacēlās un devās uz Konstantinopoli.
Gotiem pretī devās imperators Valents ar karaspēku. 378.gada 9.augustā kaujā pie Adrianopoles (tagadējā Edirne) gotu/alāņu/huņņu federācija sagrāva romiešus un krita arī pats imperators. Goti pārpludināja Illīriju. Veselas romiešu vienības pārgāja pretinieku pusē.
Jaunajam imperatoram izdevās uzpirkt gotu vadoņus un izbeigt karagājienu. Gotiem piešķīra zemi Balkānu pussalas rietumos. Taču gotu bija ļoti daudz un viņi bija kareivīgi, tādēļ to apmešanās impērijas centrā romiešiem bija visai bīstama.
Goti ieņem Romu (410.g.). Goti izmantoja Rietumromas vājumu. Izvēlējuši par savu vadoni kareivīgo Alarihu, tie iebruka Itālijā.
408.gadā rietumgotu (ar galliem sajauktie goti?) karaspēks pienāca pie Romas vārtiem un nogrieza ceļu uz Ostijas ostu, no kuras bija atkarīga pilsētas ekonomika. Romas sūtņi mēģināja iebiedēt Alarihu ar pilsētas aizstāvju lielo skaitu, taču tas ironiski atbildēja: „Jo biezāka zāle, jo vieglāk pļaut.”
Impērijas militārā varenība bija pagaisusi. Karaspēkā bija galvenokārt algoti barbari, kuriem nevarēja uzticēties. Vergi un koloni dumpojās, uzbruka muižām un laupīja. Imperators ieslēdzās cietoksnī.
Goti pienāca pie Romas un to aplenca, taču to spēki bija par maziem, lai ieņemtu labi nocietināto Romu. Tādēļ Alarihs neuzdrošinājās doties triecienā. Aplenkums bia smags un ilgstošs. Visbeidzot vergi naktī atvēra vārtus un goti ielauzās Romā. Tā 410.gadā tika ieņemta tolaik vislielākā pilsēta, kas bailēs bija turējusi pus pasauli. Un to veica neorganizēts barbaru/gotu pūlis, nesastopot gandrīz nekādu pretestību.
Goti Romu laupīja 3 dienas, daļēji nopostīja, aizdedzināja un tad aizgāja.
Ostgoti. Tie karaļa Teodoriha vadībā 493.gadā iekaroja Itāliju. Taču viņa izveidotajai valstij ar galvaspilsētu Ravennā bija lemti smagi pārbaudījumi. Justiniāna I karaspēks izpostīja Itāliju. Karadarbība ilga no 535. līdz 553.gadam un gotu pretestība tika salauzta.
Pēc triumfa pār vandāļiem 533.gadā, cīņas tika uzsāktas pret Itālijā valdošajiem ostgotiem, kuru valsts bija novājināta savstarpējās cīņās. 535.gadā Belisara vadītais karaspēks virzījās no dienvidiem uz ziemeļiem, 536.gadā ieņēma Romu un drīz pēc tam arī Ravennu. Taču cīņas ar ostgotiem ieilga. Tās prasīja daudz līdzekļu un atnesa lielu postu – bojā gāja cilvēki, tika sagrautas daudzas antīkā laikmeta celtnes, iznīcināti vērtīgi mākslas darbi. Izšķirošu lūzumu bizantiešiem izdevās panākt tikai 552.gadā, kad cita slavenā karavadoņa un diplomāta – Narsesa vadītais karaspēks vairākkārt smagi sakāva ostgotu karotājus. Drīz pēc tam tika sakautas arī atlikušās ostgotu un Dienviditālijā sirojošās franku un alemāņu vienības. Itālija kļuva par Austrumromas impērijas provinci, ko pārvaldīja Bizantijas imperatora iecelts vietvaldis.
Vestgoti. Uz kādu laiku Justinianam I izdevās pavirzīt impērijas robežas vēl tālāk uz Rietumiem. Izmantojot nesaskaņas Vestgotu valstī, bizantieši izcēlās arī Spānijas dienvidu piekrastē un pēc uzvaras pār vestgotu karaspēku ieņēma Pireneju pussalas DA daļu, kur atradās vairākas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Arī tur, tāpat kā Itālijā, bizantiešiem nācās izcīnīt smagas cīņas. Kad 562.gadā tika pakļauta daļa Vestgotu valsts teritorijas, iekarotāju rokās nonāca izpostīta zeme.
Bizntiešu kundzība Apenīnu pussalā pastāvēja līdz 568.gadam, kad langobardi atspieda impērijas karaspēku līdz dienvidu rajoniem.
Ziedu laiki. 6.gs. gotu ietekme Eiropā sasniedza savus ziedu laikus. 629.gadā vestgoti piespieda bizantiešus atstāt Spāniju. Viņi pārvaldīja lielāko daļu Eiropas zemju no Baltijas līdz Melnajai jūrai un no Spānijas līdz Tatriem. Itālijas teritorijā apmetās ostgoti, uz rietumiem no tiem – vestgoti. Rietumgoti pēc Grieķijas, Itālijas un Gallijas iekarošanas nonāca Ibērijas pussalā un apmetās Spānijā, kur palika līdz pat arābu iebrukumam.
Vestgotu sakāve no arābiem. Te vestgotu karaspēku iznīcināja omeijādu arābi. Pēdējā vestgotu karaļu galvaspilsēta bija Redā, šodien Rennlešatā.
Pireneju pussalas iekarošana sākās ar to, ka 711.gadā Ziemeļāfrikas (Magribas un Ifrīķijas) pārvaldnieks Musa ibn Nusairs nosūtīja berberu Tariku ibn Zijādu ar 7000 cilvēku lielu vienību (arābi, sīrieši un berberi) pret vestgotu karalisti Spānijā. Vestgotu karalis Rodrigo un vairums viņa augstmaņu gāja bojā kaujā pie Roderihas Gvadalkvivīras upes krastos. Daži avoti ziņo, ka arābus izsaukuši Rodrigo nedraugi, citi apgalvo, ka šī kampaņa bijusi parasts arābu iekarojumu turpinājums.
Pēc vestgotu sakāves Tariks devās uz Kordovu un vēl līdz tā paša gada beigām pilsētu arī ieņēma. Par godu viņa uzvarām klints Gibraltāra šauruma Spānijas pusē tika nosaukta par „Tarika kalnu” (Džebel Tarik).
712.gadā par Tarika panākumiem un ambīcijām bija satraucies tā sūtītājs – Musa ibn Nusairs, kas 18 000 karotāju armijas priekšgalā ieradās Spānijā un pārņēma no Tarika komandēšanu. Musa ieņēma citas vestgotu pilsētas – tai skaitā Seviļu un Tolēdu.
715.gadā saracēņi pārgāja Pirenejus un sāka uzbrukt frankiem. Arābi pakļāva Narbonnu – vestgotu provinci Francijas DR.
Reliģija. Izrakumos atklātas to senās svētvietas. Viens no to elementiem ir bruģētie laukumi.
Gotu kristīšana. Pirmā viņu saskarsme bija ar ariāniski orientētiem trimdas bīskapiem Balkānos un pie Donavas. Misionārs Vulfila pabeidza viņu pievēršanu kristietībai, pārtulkoja sengotu valodā Bībeli un galvenos dievkalpojumu tekstus. Tādējādi goti iepazina kristietību tās ariāniskajā variantā.
Avoti.
Jordāna darbi. Šī VI gs. vēsturnieka Jordāna galvenie darbi veltīti gotu vēsturei. Svarīgākais no tiem - "Par gotu izcelšanos un darbiem."
"Hronika." Seviļas Izidora sarakkstīts vēsturisks darbs par ģermāņiem - rietumgotiem un vandāļiem.
Saites.
Ģermāņu mitoloģija.
Gotu ķēniņi.
