Lieldienas
Lieldienas vajadzētu noteikt par reanimatalogu profesionālajiem svētkiem.
Vieni no galvenajiem svētkiem kristīgajā konfesijā - plaši svinēti svētki par godu Kristus augšāmcelšanās notikumiem.
Nosaukums. Pareizticīgo Lieldienu nosaukms aizgūts no žīdiem, kas to dēvē par pashu ("apžēlošana" - ivritā). Tāpat arī to sauc krievu pareizticībā - Pasha. Jūdi savos pavasara svētkos ar dažādiem upuriem un rituāliem lūdza visdažādāko garu un dievību žēlastību. Jūdiem šo svētku galvenais saturs bija tas, ka apēda upurējamā dzīvnieka gaļu, kurā pēc ticīgo priekšstatiem bija iemiesojusies dievība, un lūdza tās palīdzību.
Šos svētkus pirmo reizi sāka svinēt senie žīdi Palestīnā, līdz ar pievēršanos zemkopībai. Sākumā to vienkārši sauca par pļauju, jo šie svētki bija saistīti ar kviešu pļaujas beigšanu un kvieši tur nogatavojās kā pēdējā no labībām. Pļauja Palestīnā sākās līdz ar miežu pļaušanu. Pļaujas sākums bija tā dēvētie "macu svētki," kas vēlāk saplūda ar Lieldienām. Lieldienas ilga vairākas nedēļas un beidzās ar kviešu nopļaušanu, ar pļaujas svētkiem, "septiņu nedēļu" svētkiem jeb Vasarsvētkiem. Vecajā derībā par to ir tiešs norādījums: "Septiņas nedēļas būs tevim sev skaitīt; kad ar sirpi nāk druvā, tad tev būs tās septiņas nedēļas iesākto skaitīt. Tad būs tev tos nedēļas svētkus turēt." (5.Mozus grāmata, XVI, 9.-10.)
Vēsture. Kristīgajā mitoloģijā tiek apgalvots, ka Jēzus Kristus, ticis sists krustā un apbedīts kapā, augšām cēlies no miroņiem un uzbraucis debesīs. Teika par Kristus augšāmcelšanos radusies, kristiešiem pārstrādājot veselu virkni Austreņu tautu pavasara svētku un rituālu. To pamatā ir seno zemkopju tautu priekšstati par cietējiem, mirstošiem un atdzimstošiem dieviem. Dievu nāvi un atdzimšanu senie zemkopji bija secinājuši no saviem novērojumiem ar graudiem, kuri, izņemti no vārpas un nomesti zemē, it kā mira, bet tad "augšāmcēlās" uzdīgstot, sagādājos cilvēkiem barību un uzturēja to dzīvību. Tāpat kā "mirst un augšāmceļas" graudi, tāpat to dara arī augu valsts dievības, lai glābtu cilvēkiem dzīvību.
Leģendas par mirstošiem un atdzimstošiem dieviem bija turpat vai visām antīkajām zemkoju tautām. Piemēram, senajā Mazāzijā frīģieši ticēja dabas dievībai Atim, kas it kā esot jaunavas Inannas brīnumaini dzemdināts, pēc tam miris un brīnišķā kārtā augšāmcēlies.
Kristiešu Lieldienu svētku rašanos stipri ietekmējis mīts par Ozirisu, ko Senajā Ēģiptē uzskatīja par ūdens un augu valsts dievību, Aizkapa pasaules valdnieku. Kā stāsta senēģiptiešu leģenda, Ozīriss bijis ķēniņš zemes virsū, iemācījis cilvēkiem zemkopību, pēc tam viņu nogalinājis brālis Sets un apbedījusi sieva Izīda. Pēc nāves viņš augšāmcēlies un kļuvis par Aizkapa pasaules un mirušo dvēseļu valdnieku. Par godu Ozīrisam rīkoja svētkus, kuros apraudāja viņa nāvi un izteica prieku par viņa augšāmcelšanos. Daudzas Ozīrisa svētku īpatnības ļauj secināt, ka ar dievības apbedīšanu un augšāmcelšanos senie ēģiptieši personificējuši graudu sēšanu un uzdīgšanu. Ozīrisu senēģiptieši tēlojuši apglabāšanas svētbildēs ar vārpām. Tas vedina domāt, ka ozīrisa apbedīšana pavasarī nav bijis nekas cits kā graudu sēšanas reliģisks attēlojums. No Ozīrisa ķermeņa augošās vārpas attēloja viņa augšāmcelšanos, t.i. sadīgušos sējumus. Paši svētki bija pavasara lauku darbu sākšanas signāls. Parasti tie sākās ar tīrumu uzaršanu.
Šiem cietēju un mirstošo dievību kultiem kopēja bija upurēšanas un izpirkšanas ideja. Visu dievības atdzimšanas svētku pamatmotīvs bija upurēšana. Jau senajiem zemkopjiem un lopkopjiem likās, ka, lai saglabātu lopus un lauku auglību, kuri pēc ražas novākšanas liekas nedzīvi un augu "garu" pamesti, nepieciešami upuri. Parasti upurēja kādu daļu ražas un lopu, lai saglabātu visu pārējo. Pastāvēja uzskats, ka pēc tam, kad dievam atdots tas, kas dievībai pienākas, pārējo var bez bažām lietot uzturam.
Lieldienu ideoloģija. Lieldienu svētku pamatā ir 2 galvenās idejas: viena no tām ir pacietības, padevības un pazemības un ciešanu ideja, otra - sociālā miera ideja. Lieldienās visu kristīgo konfesiju melnsvārči par paraugu stāda Kristu, kas, būdams nevainīgs, labprātīgi nesis krustu Golgātas kalnā, pazemīgi un padevīgi pacietis sitienus un apsmieklu un darījis to visu tādēļ, lai ticīgajiem rādītu lielas pacietības paraugu, mācītu viņiem lēnprātību un pazemību.
Kristietība ne tikai pārņēma daudzas Austrumu tautu leģendas, rituālus un paražas un no tā visa izveidoja leģendu par Jēzus Kristus upura nāvi, bet arī piešķīra tai mazliet citādu raksturu. Mācība par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos kļuva par pamatu mācībai par Aizkapa pasauli, pastardienu, sodu vai apbalvošanu pēc nāves debesīs. Tomēr svētku pamatideja - dievības uourēšana, lai varētu dzīvot cilvēki, saglabājās un rituāla būtība palikusi tāda pati kā pirms 3-5 tūkstošiem gadu. Upurējot šķīstīt, atbrīvot cilvēku no ļaunajiem gariem, slimībām, nelaimes un posta.
Katoļu. Parasti pāvests saka Lieldienu uzrunu Urbi et Orbi.
Lieldienu datums. Melnsvārči daudz ņēmušies ap to.
Romas bīskaps Viktors I (189.-199.g.) draudzēm Mazāzijā viņš draudēja ar izslēgšanu no baznīces, ja tās kopā ar judaistiem atzīmēs Lieldienu pirmo dienu nisana 14.dienā. Lai noteiktu Lieldienu svinēšanas datumu, Viktors I sasauca Romā kristīgās baznīcas autoritātes gan no Austrumiem, gan Rietumiem. par to sparīgi strīdējās, bet tā arī neko neizlēma. Tādejādi Viktors I nespēja uzspiest savus uzskatus par Lieldienu svinēšanu un vairāk kā gadsimtu Lieldienas svinēja dažādos datumos.
325.gadā, kad Konstantīns I sasauca Nīkejas koncilu, tajā pieņēma lēmumu svinēt kristiešu Lieldienas pēc jūdu Lieldienām (Pashas). XII gs. bizantiešu vēsturnieks Jānis Zonara par to rakstīja: "Nepieciešams, lai to [jūdu] nesvētku svētki tiktu noturēti sākumā, bet jau pēc tam tiktu svinētas mūsu Lieldienas."
Koncilā arī radās ideja svinēt Lieldienas kādā no pavasara dienām, bet datumam, protams, nevajadzētu sakist ar jūdu Pashas svinēšanas datumu. To aprēķināt tika uzdots Aleksandrijas bīskapam. Ņemot vērā jau iepriekšējo žīdu Nipūras un senēģiptiešu kalendāru, Aleksandrijas zinātnieki izlēma Lieldienu datumu aprēķināt pēc lunisolārās sistēmas, kas saistās ar astronomiskā pavasara jeb pavasara ekvinokcijas un Mēness fāzēm. Tā tika nolemts, ka Lieldienas svinēs pirmajā svētdienā uzreiz pēc pavasara ekvinokcijai sekojoša pilnmēness.
Lai izvairītos no neveiklām situācijām, tika izveidotas īpašas kārtulas, kas noteica kad svināmas Lieldienas īpašos gadījumos. Piemēram, ja pilnmēness sakrīt ar pavasara ekvinokciju, tad Lieldienas jāatzīmē nākamajā svētdienā. Taču vēl līdz pat VIII gs. nebija vienotības atsevišķās valstīs par svināmo datumu. Rastā vienprātība neturpinājās ilgi, jo XVI gs. sākās reforma, kuras rezultātā no katoļiem atdalījās protestanti, tam sekoja kalendāra nemieri. Katoļi, būdami progresīvāki astronomijas jomā, pieņēma Gregora kalendāru, jo iepriekš lietotajā Jūlija kalendārā bija radusies nobīde par 10 dienām. Politiski reliģisku iemeslu dēļ citas konfesijas to neatzina, un tā pareizticīgā baznīca vēl šodien baznīcas svētkus, tai skaitā Lieldienas, atzīmē pēc Jūlija kalendāra.
Lieldienu datums var iekrist samērā lielā diapazonā – no 22.marta līdz 25.aprīlim. Pareizticīgajiem no 4.aprīļa līdz 8. maijam.
Tradīcija. Nedēļu iepriekš pirms Lieldienām svinēšanu sāka ar Palmu svētdienu. Svētku pamatā ir vēsturisks notikums, kas atainots evaņģēlijos, proti, Jēzus iejāšana Jeruzālemē. Kaut arī Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzelīša, viņš tika sagaidīts kā ķēniņš. Cilvēki māja ar palmu zariem, klāja viņa ceļā drēbes un sauca "Ozianna Dāvida dēlam!" Taču cilvēki gaidīja, ka viņš būs cita veida ķēniņš, nevis tāds, kas tika piesists pie krusta. Tā kā Latvijā palmas neaug, tad te svināmā svētdiena tika nodēvēta par Pūpolsvētdienu.
Palmu jeb Pūpolsvētdiena ievada Kristus ciešanu laika pēdējo nedēļu - Kluso nedēļu, kurā norisinās visi lielie notikumi, proti, Svētā Vakarēdiena iestādīšana Zaļajā ceturtdienā, Kristus krusta nāve Lielajā piektdienā un Kristus augšāmcelšanās Lieldienās.
Klusā nedēļa ir Lielā gavēņa jeb Kristus ciešanu laika pēdējā nedēļa. Šajā laikā ikviens cilvēks ir aicināts atcerēties 40 dienas, kurās Jēzus tuksnesī lūdza Dievu un gavēja pirms savas publiskās darbības uzsākšanas, kā arī gatavoties Lieldienām - Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkiem.
Kā vēstī evaņģēliji, Zaļās ceturtdienas vakarā, pēdējoreiz vakariņojot ar mācekļiem, Jēzus, paredzot savu nāvi, devis saviem mācekļiem maizi un vīna biķeri. Maizi viņš aicinājis apzināties kā viņa miesu, kas par cilvēkiem tiek dota, bet vīnu biķerī - kā viņa jaunās derības asinis, kas par cilvēkiem tiek izlietas grēku piedošanai. Šādi ticis iedibināts Svētais Vakarēdiens, kas lielā daļā kristīgo draudžu ir neatņemama dievkalpojuma sastāvdaļa. Savukārt neilgi pēc vakariņām Jēzus sagūstīts un aizvests pie augstajiem priesteriem un ļaužu vecajiem, kuri pieņēmuši lēmumu par viņa nonāvēšanu.
Lieldienu tradīcijas pasaulē.
Latvijā. Ja meitene dāvā puisim 2 olas, tad tas viņai ir vienaldzīgs. Ja dāvā 3 olas - tam ir zināmas cerības. 4 olas - gatava to precēt aiz aprēķina. 5 olas - atzīšanās mīlestībā.
Skandināvijā. Te daudzviet Lieldienu svētdienā bērni notriepj sejas ar kafijas biecumiem vai pelniem un līksmi dodas ubagot, lai būtu bagāts gads. Dažos Somijas novados Lieldienu vakarā kurina ugunskurus raganu atbaidīšanai, lai tās nenozagtu mājas svētību.
Norvēģija. Tradicionāli uz Lieldienām tiek laists klajā jauns kriminālromāns. Tradīcija dzimusi 1923.gadā, kad kāds grāmatizdevējs Lieldienu avīzes pirmajā lapā publicēja ziņu: šaušalīga laupīšana bergenas vilcienā. Tā izrādījās tikai jaunākā kriminālromāna reklāma, bet norvēģiem iepatikās.
Francijā. Hauksā iedzīvotāji Lieldienu rītā pilsētas galvenajā laukumā gatavo omleti no 4500 olām. Leģenda vēsta, ka savulaik Napoleonam iegaršojusies omlete vietējā krogā, un nākamajā dienā viņš pasūtījis milzu omleti, lai pabarotu savu armiju.
Polijā. Lieldienu rītā ikvienam ļauts nejaušam pretimnācējam uz galvas uzliet šalti auksta ūdens. tas tiek daarīts, pieminot leģendāro Pjastu dinastijas ķņaza Meško I (Polijas valsts dibinātājs) kristības, kas notika 966.gadā.
Čehijā un Slovākijā sievietei jābūt gatavai, ka vīrietis centīsies to iepērt ar vītola zaru pātadziņām, kas rotātas ar krāsaina papīra strēmelēm. Vītols ir pirmais koks, kas pavasarī uzzied un valda uzskats, ka ar simbolisko pērienu sievietei tiek nodota koka vitalitāte un auglība.
Spānija. Žironā ir dzīva viduslaiku tradīcija - nāves deja. Zaļajā ceturtdienā pilsētnieki dodas lāpu gājienā aiz krāšņiem Nāves tēliem. Pusnaktī pilsētas galvenajā laukumā sākas mežonīgas dejas vairāku stundu garumā, arvien kāpjoša bungu ritma pavadījumā.
ASV. Te Lieldienu svinībās aizvien lielāku lomu ņem Baltā nama olu ripināšanas sacensības. Šo tradīciju aizsāka ASV 4.prezidents Džeimsa Medisona sieva Dollija, uzaicinot apkaimes bērnus uz Lieldienu ballīti, un kopš tā laika tradīciju turpina visas ASV pirmās lēdijas.
Grieķija. Korfu salā ir tradīcija Lieldienu rītā pa logu izmest vecās pannas un podus, sadauzot tos uz ielas bruģa. Uzskata, ka šādi gan māja, gan tās iemītnieku gars atbrīvojas no vecā un nevajadzīgā, vienlaikus simboliski sagatavojoties jaunam dzīves cēlienam.
Filipīnas. Te Lielo piektdienu atzīmē ar svinīgu procesiju, kuras dalībnieki - grēku nožēlotāji - iziet pilnu Krusta ceļu, šaustot sevi līdz asinīm. Lai arī kristīgā baznīca šo tradīciju neatbalsta, procesijas noslēgumā garā un ticībā stiprākie brīvprātīgie tiek reāli pienagloti krustā.
