Indulis Ķēniņš. Kristīgā Baznīca un krusta kari

“Kas tad tas ir, ja ne vienīgi Dieva izdomāts svēts pasākums, ja visuvarenajam slepkavas, laulības pārkāpējus, zvēresta lauzējus un citus līdzīgus ļaundarus, tāpat kā cilvēkus, kas rīkojušies taisnīgi, labpatīk aicināt sava uzdevuma veikšanai.” /Bernārs, Klervas klostera abats/ [1]

Lasīt tālāk...

Indulis Ķēniņš. Kristietības izplatīšanās Eiropas zemēs līdz XII gs.

IV gadsimta beigas iezīmēja būtisku posmu Eiropas vēsturē: Šajā laikā, kad kristietība jau bija nostiprinājusies kā valsts reliģija gar abās Romas impērijas daļās, gan arī virknē valstu un tautu ārpus tās, sākās vēl nebijuša mēroga visdažādāko tautu un atsevišķu etnisko grupu pārvietošanās, sākotnēji virzienā no austrumiem uz rietumiem, vēlāk arī pretēji. Šī procesa, kuru dēvē par Lielo tautu staigāšanu, rezultātā sabruka Rietumromas impērija un izveidojās jaunas valstis, kuru pamatlicēji bija ģermāņi, veidojās jaunas tautas. Tautu staigāšanas procesu ievadīja aziātiskas izcelsmes nomadu (no grieķu valodas nomados – klejotājs, staigulis) – huņņu iebrukums austrumgotu zemēs pie Melnās jūras, kā rezultātā šī ģermāņu etniskā grupa bija spiesta atstāt savas zemes un apmesties Rietumromas teritorijā Pannonijā (daļēji tagadējās Ungārijas, Dienvidslāvijas un Austrijas apgabalos).

Huņņu pulkiem virzoties tālāk uz rietumiem, līdzšinējās dzīvesvietas sāka atstāt arī citas austrumģermāņu ciltis, pārceļojot uz Impērijas teritoriju. Šajā laikā Rietumroma bija jau tiktāl novājināta, ka vairs nespēja savas robežas nosargāt – šeit liela nozīme bija faktoram, ka Impērijas karaspēkā kalpoja ievērojams skaits ģermāņu karavīru, ģermāņi ieņēma augstus amatus gan militārajā vadībā, gan valsts pārvaldē. Arī lauku apvidos sen jau dzīvoja ģermāņu civiliedzīvotāji – gan karavīru ģimenes, gan arī vienkāršie zemkopji, kam valsts administrācija bija ļāvusi ieceļot un apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Tādejādi, sākoties masveidīgai tautu ieplūšanai Impērijas teritorijā, Romas karaspēks vairumā gadījumu nevis aizsšķērsoja tām ceļu, bet veicināja robežas pāriešanu.  

Lasīt tālāk...

Priscillas katakombu freskas uzdod jautājumus par sievietēm - priesterienēm agrīnajā kristietībā

Vairums kristiešu baznīcu uzskata, ka Jēzus sievietēm nav atļāvis vai, kā daži to argumentē, - nav uzdevis - kalpot kā priesterienēm. Ievas pēcteces var piedalīties dievkalpojumos un kļūt par mūķenēm, bet nekādā gadījumā nedrīkst tikt iesvētītas par mācītājām vai ieņemt augstākus baznīcas amatus. Piemēram, liberālo katoļu baznīca apgalvo, ka sievietes ķermenis, atšķirībā no vīrieša, nespējot vadīt Kristus vīrišķo enerģiju, kas esot īstā sakramentu svētības devēja. Visasākā nostāja pret sieviešu ordināciju, šķiet, tomēr ir Romas katoļu baznīcai, kura vēl 2010.gadā to nosaukusi par "nāvējošu pārkāpumu." Tāpēc interesanti, ka tieši pašā katoļu baznīcas sirdī, Vatikānā, - vai, pareizāk sakot, zem tā, - iespējams, atrodas pierādījumi, ka agrīnajā kristiešu baznīcā, pirms tā vēl nebija pakļauta institucionalizācijai un kļuvusi par Romas impērijas oficiālo reliģiju, sievietes un vīrieši tikuši uzskatīti par vienlīdz cienīgiem kļūt par priesteriem. Par šādu iespējamību liek domāt uz dažām Romas Priscillas katakombu freskām redzamās, zīmīgās pozās un apģērbā attēlotās sievietes.

Lasīt tālāk...

Sv. Nikolajs - Ziemassvētku vecītis

Svētais Nikolajs. Krievu pareizticīgajā tradīcijā - Nikolajs Brīnumdarītājs (Николай Чудотворец). Daudzu Eiropas tautu priekšstatos un folklorā – Ziemassvētku vecītis (Santa Clauss). Mītisks tēls, kas, atbilstoši ticējumiem, Ziemassvētku vakarā vai naktī labiem bērniem atnes dāvanas.

Piedāvājam iepazīties ar pareizticīgo baznīcas sniegto svētā Nikolaja dzīves aprakstu un nelielu, ilustratīvu ieskatu Ziemassvētku vecīša tēla ģenēzē no didaktiska puritāniskās morāles simbola jauno laiku sākumā līdz XX gadsimta popkultūras klišejai.

Lasīt tālāk...

Svētā Antonija roka, Orleānas jaunavas atliekas un citi "svēti" priekšmeti: relikviju viltotāji agrāk un tagad

Relikviju jeb dažādu ar reliģiskām personām saistītu priekšmetu, kā arī pašu svēto vīru un sievu mirstīgo atlieku godināšana vērojama daudzās reliģijās. Arī kristiešu kulta praksē, sākot jau ar I gadsimta II pusi, relikvijas kļuva par nozīmīgiem ticības simboliem un rituālu atribūtiem. Līdz reformācijai relikvijas varēja atrast visu konfesiju un sektu baznīcās, taču šodien “svētās atliekas” pielūdz vairs tikai Romas katoļu, anglikāņu un pareizticīgo dievnamos. Protestanti, atsakoties no relikvijām, uzsvēra, ka tās, līdz ar svētbildēm un grēku atlaidēm esot atkāpšanās no “tīrās” bībeles mācības un pievēršanās pagāniskajām paražām. 

Lasīt tālāk...

Indulis Ķēniņš. Kristietības izcelšanās

“Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”
(Mateja 10; 34)

Lasīt tālāk...