Ariānisms, ariāņi
Kristietības interpretācijas virziens, kas radies III gs. beigās, pamatlicējs Aleksandrijas bīskaps Ārijs, un kas radīja lielāko iekšreliģisko konfliktu kristietībā IV gs.
Kopumā šīs nesaskaņas turpinājās vairāk ka 50 gadu: no 325. līdz 381.gadam, t.i. no Nīkejas I līdz pat Konstantinopoles I koncilam, kas galīgi atzina ariānismu par ķecerību. Laikā starp šiem diviem konciliem bija daudz notikumu, kuru rezultātā svaru kausi noliecās te ariānisma, te arī tā pretinieku pusē.
Vēsture. Šo mācību III gs. beigās radīja Aleksandrijas draudzes priesteris Ārijs, viņa iekritējus sāka dēvēt par ariāņiem.
Konflikta sākumu ariānisma sakarā vairums pētnieku noliek līdz ar 318.gadu. Tā būtība ir tāda, ka Ārijs ar saviem piekritējiem nepieņēma Trīsvienības koncepciju un pieturējās pie vienotā Dieva koncepta.
Teoloģiskais strīds iet plašumā. IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju.
Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par Trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā Trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs.
319.gadā Ārijs publicēja darbu "Thalia" (līdz mūsdienām nav saglabājies), izraisot ļoti plašu teoloģisku diskusiju, kurā nācās iesaistīties pat Romas imperatoram Konstantīnam.
Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (no latīņu valodas koncilium – "sanāksme"), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus.Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā. Nīkejas I koncilā ariānisms tika nosodīts un 325.gadā Āriju izsūtīja trimdā uz Ilīriju. Viņam bija kategoriski aizliegts atgriezties Ēģiptē. Tomēr ariānisms viņa ticīgajos bija iesēdies dziļi, varbūt tieši tādēļ jau 328.gadā imperators Konstantīns I atļāva viņam atgriezties.
Neskatoties uz to, ariānisms turpināja izplatīties, galvenokārt Romas impērijas austrumdaļā. Ar laiku imperators Konstantīns pats arī sāka pievērsties Ārija mācībai un to atbalstīt. Īsi pirms nāves Konstantīns pieņēma kristietību un viņu kristīja ariāņu bīskaps Nikomēdijas Eisēbijs. Baznīcas vēsturē Nīkejas I koncils ievērojams arī ar to, ka tajā tika formulēts ticības apliecinājums, kuru katoļticīgie savos dievkalpojumos lieto vēl mūsdienās, norādot Dieva Tēva un Dieva Dēla identitāti. Turpmākajos gadu desmitos ariānisma ietekme Romas impērijā, īpaši tās rietumdaļā, kļuva aizvien vājāka, toties šis kristietības virziens sāka izplatīties ārpus impērijas robežām, aptverot arī vairākas ģermāņu ciltis – gotus, vandāļus un citas (pirmais kristietības sludinātājs ģermāņiem bijis bīskaps Vulfila, kurš pārtulkojis gotu valodā Bībeli). Jāatzīmē, ka ariānisms Romas impērijā neizzuda pats no sevis, bet gan valsts varas īstenoto represiju rezultātā, kas tika veiktas kopīgi ar “īstenās” katoļu Baznīcas vadītājiem, kuri, balstoties uz Nīkejas koncila lēmumiem, vērsās gan pret ariāņiem, gan arī citām ķecerībām. Tādejādi jau kristietības pirmajos gadsimtos atklāti izpaudās tās karojošais raksturs, Baznīcas vadītāju savstarpējā neiecietība un naidīgums pret citādāk domājošiem, nemitīga cīņa par ietekmi cilvēku sabiedriskajā un garīgajā dzīve, cīņa par varu, kas turpinājās ne gadiem, bet gadsimtiem. Neraugoties uz to, ka valsts varas atbalstu guva Nīkejas koncila lēmumu piekritēji – ortodoksālie kristieši, kuriem it kā vajadzētu būt savos uzskatos vienotiem, arī viņu pašu starpā sāka rasties domstarpības, īpaši jautājumos, kas skāra Baznīcas un valsts savstarpējās attiecības. Šis domstarpības sevišķi sāka izpausties pēc tam, kad imperators Konstantīns pārcēla valsts galvaspilsētu uz Konstantinopoli (330.g.) – ievērojamu administratīvi politisko, tirdzniecības un kultūras centru tagadējās Turcijas teritorijā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā senākās grieķu kolonijas Bizantijas vietā. Ar galvaspilsētes pārcelšanos uz impērijas austrumdaļu sākās pakāpeniska valsts sadalīšanās Rietumromas un Austrumromas impērijās, līdz ar to sākās izmaiņas arī katoļu Baznīcas struktūrā.
Konstancija II valdīšanas laikā (337.-350.g.). Konstantīna I pēcteča dēla imperatora Konstancija II (337.-361.g.) valdīšanas laikā valsts atbalstīja ariānismu, jo reliģija bija kļuvusi par politiskās cīņas ieroci - viņa brālis Konstants (337.-350.), kas valdīja Rietumromā, atbalstīja "nīkejiešus."
Tāpat Sardīķijas koncilā 343.gadā netika atrisināts konflikts ar ariāņiem. Tieši otrādi - tas padziļināja plaisu starp kristiešu grupējumiem, norādot uz Trīsvienības koncepcijas pārlieko sarežģītību.
Līdz pat 357.gadam ariāņiem bija pārsvars pār "nīkejiešiem," tomēr 343.-350.gados "nīkejieši" tomēr guva pārsvaru "lielajā" strīdā.
Pēc Konstancija II nāves 361.gadā ariānisms bija spiests pāriet aizsardzībā, sākas tā noriets.
Ariānisma sagrāve Konstantinopoles I koncilā (381.g.). 381.gada maijā/jūnijā Konstantinopoles I koncils deva ariānismam izšķirošu triecienu - arianisms tika pasludināts par ķecerību. Tikpat strauji cik radies, ariānisms dažos gadu desmitos arī izira un saglabājās tikai „barbaru” vidū.
Trīs virzieni. „Tīrie” ariāņi, tā dēvētie anomei, t.i. Nīkejas homūsia – „līdzesamības” formulas – pretinieki, kuri atzina, ka starp divām pirmajām trīsvienības personām pastāv absolūta atšķirība; pusariāņi jeb homoiūsiāņi, kuri ar iespraustu „i” cerēja atrisināt galveno grūtību un apgalvoja, ka dēls nebija identisks, bet bija līdzīgs - homoios, tēvam; un beidzot homeji, sava izcilā pārstāvja Cēzarejas Akakija vārdā saukti arī par akakiāņiem, kuri starp debesu tēvu un dēlu sliecās atzīt tikai tādu līdzību, kāda šajos gadījumos pastāv arī uz Zemes. Citi ariānisma atzarojumi šķiet vēl izsmalcinātāki un tiem nav bijusi nozīmīga loma šī strāvojuma vēsturē.
Neoariānisms. Lai gan kopumā kopš IV gs. Trīsvienības ideja kriestietībā bija uzvarējusi, piemēram, XVI gs. vidū Vienotā Dieva ideja atkal kļuva populāra. Īpaši šis process aktualizējās Polijā, Lietuvā un Baltkrievijā. Šeit parādījās monoteistisks kristietības virziens, kura piekritēji sevi dēvēja par "brāļiem" un "kristiešiem," bet to pretinieki - par ariāņiem.
Neoariāņi ticēja tikai vienotam Dievam un Jēzu uzskatīja par cilvēku, ko Tas Kungs pacēlis līdz dievišķam līmenim. Neoariāņi noliedza kristīgo dogmu par trīsvienību un neticēja dvēseles nemirstībai.
Tikai polijā vien tādu kristiešu bija ap 300 000, pirmām kārtām jau šļahtas, ierēdņu un inteliģences pārstāvji. Tādēļ daži "ariāņi" nogāja pagrīdē, bet vairums emigrēja uz Vāciju, Transilvāniju un Nīderlandi.
"Brāļi" plaši sludināja savu ticību Centrālajā un Rieteņu Eiropā, izdeva savus drukas darbus un guva arvien vairāk piekritēju.
Tā, piemēram, 1774.gadā Londonā parādījās pirmā unitariāņu baznīca, kuras dalībnieki noraidīja Trīsvienības dogmu. tad pat šī reliģiskā kustība par sevi paziņoja Ziemeļamerikā, kur XVII gs. 80.-90.gados radās unitariāņu draudzes.
Jāatzīmē, ka šādus uzskatus piekopa angļu fiziķis Īzaks Ņūtons, viens no ASV dibinātājiem Tomass Džefersons, bet ASV 2.prezidents Džons Ādamss bija šajā baznīcā.
ASV šī baznīca guva tik plašu izplatību, ka XIX gs. 50.gados tika izveidotas nacionālās unitāriešu baznīcas un asociācijas.
Universālisma novirziens. Apmēram XX gs. vidū uz unitārisma bāzes radās "universālisma" novirziens, kura pamatā ir atziņa, ka Dievs glābj itin visus cilvēkus, nešķirojot tos pēc reliģiskās piederības.
Mūsdienās unitāriešu un unitāriešu-universālistu kopējais daudzums pasaulē ir ap 700 000. Visvairāk to ir ASV - ap 200 000; Vācijā - 60 000, Lielbritānija - 50 000; Nīderlandē - 25 000. Viņi ir arī Beļģijā, Indijā un citur.
Viena no unitāristu ticībām ir arī "Jāves liecinieki."
Tādejādi ariānisms ir saglabājies kā ideoloģija, tomēr tā ietekme ir niecīga. Pats galvenais ir tas, ka tie tomēr eksistē.
Saites.
Ārijs.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.
