Verdzība, vergi
Sociāli un juridiska beztiesiska cilvēka atrašanās cita cilvēka īpašumā darbaspēka vai kādu citu funkciju veikšanai. Vergu var pirks un pārdot, viņa stāvoklis pielīdzināms mājlopa statusam.
Antīkajā pasaulē par vergiem kļuva karagūstekņi, cilvēkus laupīja un pārdeva arī pirāti.
Senajā Grieķijā pastāvēja tā saucamais "brīvības nodoklis," kas bija jāsamaksā pilsonim, kurš bija nolēmis piešķirt savam vergam brīvību. Tomēr nereti paši vergi smagā darbā gan sakrāja izpirkuma maksu, lai iegūtu brīvību no saimnieka, gan sapelnīja naudu brīvības nodoklim.
Romas impērijā bija izplatīta parādu verdzība.
Pirmkristiešu attieksme pret verdzību. Sevišķu uzmanību jaunās reliģijas sludinātāji pievērsa vergiem. Kristīgo draudzēs vergi jutās kā cilvēki, kuru grēki izpirkti ar dieva dēla asinīm. Te viņi viegli panāca tādu stāvokli, kādu viņiem nebija iespējams sasniegt citās sabiedrības aprindās. Ne velti Romas draudžu leģendārajos pirmo bīskapu sarakstos sastopami daudzi vergu vārdi - Lins, Anaklits, Klements, Eleitērijs. (Eisēbijs, "Baznīcas vēsture," V, 6.) Tomēr, atzīstot vergu un brīvo cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, kristietība nekad neizvirzīja kategorisku prasību atbrīvot vergus un atcelt verdzību. Topošā kristietība no vergiem prasīja vienu - pazemību. Vergiem pavēl paklausīt kungiem "ar bijāšanu un drebēšanu, iekš sirds vientiesības, it kā Kristum." (Vēstule efeziešiem, VI, 5.) Šās vēstules autors prasa, lai vergi nekalpo kungiem "tikai acu priekšā," bet no visas sirds. Kalpība kungiem pilnībā tiek pielīdzināta kalpošanai Dievam. (sal. Vēstuli kolosiešiem, III, 22.) Tomēr arī kaut vai tikai tīri reliģiskā plāksnē domātās vergu un brīvo cilvēku vienlīdzības pasludināšana veicināja kristietības izplatīšanos starp apspiestajiem un grūtdieņiem, no kuriem ievērojama daļa bija vergi.
Līdz ar kristietības ideoloģijas attīstību arī attieksmei pret vergiem tika uzspiests kompromisa zīmogs. Šai jautājumā visvairāk materiāla dod evaņģēliskās līdzības. Tajās kungi, parasti ļoti bagāti, attēloti kā cilvēki, kas taisnīgi izturas pret saviem vergiem. Pēdējie vien līdzībās bieži traktēti kā sliņķi un nevīžīgi kalpi. Par ideālu vergu līdzībās tiek uzskatīts tāds vergs, kas nesaudzē spēkus sava kunga labā. Ja vēstulēs tomēr vēl ieteikts kungiem saudzīgi izturēties pret vergiem, tad evaņģēlijos tādu pamācību vairs nav nemaz.
Korānā teikts, ka ar vergiem jāapietas labi. Tie vergi, kas ir islāmticīgi, jāatbrīvo. Hadisas Muhamedam piedēvē šādus vārdus: „To, kurš atbrīvos vergu-musulmani, Allāhs pasargās no elles ugunīm.”
Līdz XIX gadsimtam islāma pasaule gan maz ņēma vērā šos norādījumus. Toties šai laikā auga sašutums par verdzību Eiropas zemēs. Musulmaņu verdzības parādības paciešana tika sākta uzlūkot par morālu tumsonību.
Islāma kultūras visos laikos atzinušas verdzību – abasīdi, omeijādi, seldžuki un osmaņi – tie visi izmantoja vergu darbu.
Vergi musulmaņu zemēs varēja ieņemt visai augstu stāvokli. Tie bija einuki, piegulētājas.
Verdzība Melnajā kontinentā. Pieņemoties spēkā Austroungārijas un Krievijas impērijām, musulmaņiem aptrūkās tradicionāli esošie nebrīvie strādnieki. Tamdēļ pastiprinājās vergu tirdzniecība no Melnā kontinenta.
Tāpat Āfrika palika kā vergu avots arī Amerikai. Vēsturnieki pieņēmuši, ka uz Ameriku izvesti ap 13 miljoniem nēģeru vergu. Dažāda bija dzimumu attiecība. Vīrieši pret sievietēm bija 2:1 Amerikā un 1:2 islāma zemēs. Ja Amerikā vergi tika izmantoti galvenokārt darbam kokvilnas un tabakas plantācijās, tad musulmaņu zemēs tos izmantoja kā apkalpotājus, nēģeru sievietes īpaši izmantoja seksam.
Arābu vergu tirgotāji iebruka afrikāņu zemēs uz dienvidiem no Sahāras, ieņēma un aizveda verdzībā neskaitāmu ciemu iedzīvotājus. Tad viņus pārveda pāri Sahārai uz Lībiju vai arī austrumu virzienā – uz Zanzibāru. Apmēram 20 miljoni afrikāņu nomira pa ceļam no slimībām un bada.
Visa šī darbība bija pretrunā korānam un šariatam.
Verdzība Maltā. Saskaņā ar ordeņa hronistu sniegtajām ziņām, viens no Maltas labklājības avotiem bija vergu tirdzniecība. Vēl XVIII gs. sākumā, kad Eiropā jau savas zobgalības rakstīja Voltērs un pilnā sparā darbojās franču enciklopēdisti, Maltā vēl bija vismaz 2000 vergu - pārsvarā mauri, arābi un nēģeri. Melnos vergus neieveda no Āfrikas, bet gan, važās piekaltus pie airiem, noņēma no sagrābtajiem turku kuģiem. Tādējādi vergu saimnieki mainījās no musulmaņiem uz kristiešiem.
XIX gs. sākumā par ievērojamu pirātu un vergu tirdzniecības centru Āzijā kļuva Bruneja.
Verdzība Dienvidamerikā. Brazīlijas kolonizācija pastiprinājās pēc Portugāles un Holandes miera līguma noslēgšanas 1661.gadā. Indiāņi tika iznīcināti vai padarīti par vergiem, kolonizāciju atbalstīja katoļu baznīca. iekarotajās teritorijās portugāļi iekārtoja lielas muižas, kurās izmantoja indiāņu un nēģeru darbaspēku, apvienojot feodālās ekspluatācijas un verdzības formas. Afrikāņus sāka ievest XVI gs. 30.gados.
XIX gs. 1.pusē Brazīlijas ekonomikas galvenās nozares bija kafijas, cukura un kalnrūpniecība, tajās savijās verdzības, feodālisma un jaunās kapitālistiskās ražošanas attiecības. Pastiprinājās tautas masu cīņa par verdzības atcelšanu un demokrātisku republiku - 1824.-1830.g., 1831.g. un 1833.-1849.gadu sacelšanās. To ietekmē 1888.gadā imperatora Pedru II valdīšanas laikā tika izdots t.s. Zelta likums par verdzības atcelšanu.
Verdzības panīkums. Eiropieši galu galā sāka apkarot verdzību.
1911.gadā itāļi ieņēma Lībiju un Dodekanēsas salas Egejas jūrā, to visu atņemot osmaņu turkiem. Tas sekmēja Āfrikas vergu tirdzniecības panīkumu.
Ap 1914.gadu vergu tirdzniecība bija panīkusi un vairs neieņēma vadošu lomu ekonomikā.
Pamazām valstis atteicās no verdzības:
- Ungārija 1000.gadā;
- Zviedrija 1335.gadā;
- Lielbritānija 1772.gadā;
- AAE 1963.gadā;
- Nigērija 2003.gadā.
Šodien verdzība pastāv vēl Mauritānijā un Sudānā. Tomēr uzskata, ka mūsdienu pasaulē vegu skaits ir lielākais kāds jebkād vēsturē bijis - to lēš uz veseliem 27 miljoniem (3/4 no tiem sievietes, vairāk kā puse bērni).
Verdzība pēdējo gadu tūkstošu gaitā ir eksistējusi gandrīz vienmēr un visur. Turklāt lielākajā daļā gadījumu verdzībai nebija nekāda sakara ar rasi vai rasismu. Grieķi paverdzināja grieķus, polinēzieši - polinēziešus, indiāņi - indiāņus utt. Arī tepat Rīgā 1739.gadā Vidzemes landrāts Rozens publicēja bēdīgi slaveno deklarāciju, kurā pasludināja, ka no juridiskā viedokļa visnotaļ baltādainie latviešu un igauņu dzimtcilvēki ir atzīstami par vergiem. Arābi ilgu laiku piekopa ienesīgo vergu biznesu Austrumāfrikā, bet Ziemeļāfrikas pirāti laikposmā no 1500. līdz 1800.gadam paverdzināja vismaz vienu miljonu eiropiešu. Pēdējā valsts, kas formāli atcēla verdzību, bija Mauritānijas Islāma Republika - 1981.gadā, bet faktiski verdzība tur ir vēl šobaltdien.
Verdzība mūsdienās. ANO Ģenerālā asambleja 1966.gada 16.decembrī pieņēma cilvēku tiesībām veltītus paktus, ar kuriem cita starpā tika aizliegta verdzība un tirdzniecība ar vergiem.
Tomēr tāda vēl neoficiālā veidā pastāvot vairākās valstīs, piemēram, Mauritānijā, Haiti.
Oficiālā veidā tā pastāv kā - sportistu pirkšana un pārdošana sporta biznesa vajadzībām.
Aplūkojamie objekti.
Zanzibāras monuments vergiem.
Verdzības muzejs. Benīnā, Vidas pilsētā. No tā līdz jūras krastam 4 km garš Verdzības ceļš.
Misisipi pavalstī (ASV) tikai kopš 1995.gada 16.marta ir atcelta verdzība. Patiesībā lēmums par verdzības atcelšanu tika pieņemts jau pirms 130 gadiem, taču vietējo likumdevēju neizdarības dēļ pamatīgi bija aizkavējusies lēmuma juridiskā nostiprināšana.
