Aliens

Krievu pareizticīgā baznīca

Krieviski - Русская православная церковь, Московский патриархат.

Krievijā esoša autonoma pareizticīgo baznīca ar centru Maskavā, lielākā un ietekmīgākā no baznīcām, kas apvieno aptuveni 2/3 pasaules pareizticīgo.

Krievu pareizticīgās baznīcas iekārta. Baznīcas priekšgalā stāv Maskavas un visas Krievzemes patriarhs un pie viņa pastāvošā Svētā sinode ar 6 locekļiem. Sinodes sastāvā kā pastāvīgi locekļi ietilpst Kruticas (Maskavas), Pēterpils un Kijevas (nu jau vairs laikam ne) metropolīti.
Krievijas Pareizticīgo baznīcas garīdzniecībā noteikta šāda hierarhija: Maskavas un visas Krievzemes patriarhs, eparhijas arhirejs - eparhijas galva), vikārbīskaps - eparhijas arhiereja palīgs, prāvests - baznīcas iecirkņa galva, dievnama prāvests, dievnama priesteris, diakons.
No zemāka amata un pakāpes personām tiek prasīta bezierunu pakļautība augstākām personām. Nepaklausības izpausmes stingri soda. Kā sodu praktizē šādus pasākumus: aiztur paaugstinājumu baznīcas dienestā, pārceļ uz mazienesīgu eparhiju vai baznīcu, atņem baznīcas apbalvojumus vai pat amatu, uzliek grēku nožēlošanu, uz dažādiem termiņiem izsūta uz klosteri, kur noteikti īpaši soda līdzekļi. Senākos laikos bija arī ekskomunikācija.
Baznīcai ir dievnami, klosteri un arī savas mācību iestādes kadru sagatavošanai - garīgie semināri un garīgās akadēmijas. Kā semināros, tā garīgajās akadēmijās māca baznīcas priekšmetus un svešvalodas (padomju laikā arī PSRS Konstitūciju). Mācību iestādes tiek uzturētas pilnīgi uz baznīcas rēķina.
Krievijas Pareizticīgo baznīca izdod mēnešrakstu "Žurnal Moskovskoi patriarhiji," kurā ievieto oficiālus materiālus - patriarha un Sinodes lēmumus un rīkojumus, rakstus par teoloģiju un baznīcas vēsturi, sprediķus un pamācības, baznīcas dzīves hroniku u.tml. Bez tam tiek izdoti baznīcas kalendāri, lūgšanu grāmatas, rokasgrāmatas mācītājiem, dievkalpojumu rokasgrāmatas u.c. Maskavas patriarhijas izdevumus iespiež valsts tipogrāfijās.
Baznīca finansiāli pastāv uz ticīgo ziedojumu un saimnieciskās darbības rēķina. Bez tam tagadējā Krievijas sabiesriskajā iekārtā - Putina pahanātā, baznīcai piešķirtas tiesības bez muitas nodevas ievest cigaretes un vīnu baznīcas vajadzībām. Tādejādi Krievijas Pareizticīgo baznīca ir kļuvusi par lielāko smēķu un šmigas importētāju Krievijā - tā saņemta summa daudzu miljardu ASV dolāru apmērā.

Vēsture.
Slāvu reliģiskie uzskati pirms kristietības. Pirms kristietības pieņemšanas austrumslāvi bija pagāni. Vissenākajiem slāvu pagāniskajiem kultiem bija raksturīga dabas spēku - ūdens, uguns, zemes, kā arī augu un dzīvnieku pielūgšana. Slāvu galvenās dievības bija saules dievs  - Daždjdievs, mājlopu dievs - Veless, vēja dievs - Stribogs, uguns dievs - Svarogs, negaisa dievs - Peruns. Bez tam pastāvēja liels skaits sīku dievību. Piemēram, slāvi ticēja, ka mežā dzīvo meža gari, kurus tie uzskatīja par medību aizgādņiem. Dodamies medībās, mednieki nesa meža garam upuri - nolika maizes donu uz celma. Zvejnieki upurēja ūdens garam, t.i. dievam, kas, pēc viņu ticējumiem, dzīvo upē. Mājsaimniecību, pēc slāvu ticējumiem, pārzināja īpaša dievība - mājas gars. Katrai ģimenei bija savs mājas gars; pārceļoties uz citu dzīvesvietu, veica īpašas ceremonijas, uzskatot, ka tā var likt arī mājas garam pārcelties uz jauno mājokli. Šie ticējumi atspoguļoja pirmatnējās kopienas ģints iekārtas sabiedriskās attiecības.

Reliģiskā situācija pirms kristietības iespiešanās. X gs. dzimts iekārta austrumslāviem, it īpaši tiem, kuriem bija pastāvīgi sakari ar vairāk attīstītajām kaimiņvalstīm - Bizantijas impēriju un Rietumeiropas valstīm, nonāca sairuma stadijā. Sāka rasties tirdznieciskas un politiskas apvienības, kas IX un X gs. saplūda plašā valstī - Kijevas Krievzemē. Pirmsšķiru sabiedriskā iekārta šeit deva vietu šķiru sabiedrībai, kuras izveidošanos paātrināja Bizantijas un Rietumu feodālisma iekārta.
Kijevas Krievzemes kņaziem un valdošajai šķirai bija nepieciešama tāda reliģija, kas sankcionētu jauno sabiedrisko iekārtu un aicinātu tautu dzīvot pacietībā un padevībā. Vecie pagāniskie slāvu ticējumi nevarēja kalpot šādam mērķim.
Kristietība nebija vienīgā šķiru sabiedrības reliģija, ar ko saskārās austrumslāvi. Kijevu saistīja saimnieciskās un politiskās attiecības ar Pievolgu. No bulgāru valsts Kijevas Krievzemē ieradās musulmaņu misionāri, no Hazāru valsts - judaisma sludinātāji.

Kristietības iespiešanās austrumslāvu zemēs. Kristietība sāka iespiesties Kijevas Krievzemē jau ilgi pirms tās kristīšanas. Krievu karagājienu laikā uz Krimas kolonijām un mazāzijas krastiem viņi satikās ar grieķu kristiešiem. Atgriezušies no karagājieniem vai dienesta Bizantijas imperatoru armijā, iespājams, bija jau kļuvuši par kristiešiem. Tā, piemēram, ap 790.gadu krievu karadraudze kristījās grieķu Suražas kolonijā Krimā. Pēc vairākiem gadiem krievu karadraudze ar Novgorodas kņazu priekšgalā pēc neveiksmīga uzbrukuma grieķu pilsētai Amastrīdai arī pieņēma kristietību (kaut kas nav kārtībā ar gadaskaitli, jo Novgorodā kņazi sākas no 862.gada!).
No IX gs. sākuma kristietība sāka iespiesties Krievzemē arī no ziemeļiem - Skandināvijas.
864.gadā Askolds un Dīrs, cietuši sakāvi pie Konstantinopoles, vērsās pie patriarha Fotija I ar lūgumu atsūtīt uz Krievzemi  sludinātāju bīskapu. Ieradies Kijevā, tas kristīja abus kņazus un daudzus pilsētniekus.
866.gadā Konstantinopoles patriarhs Fotijs rakstīja: "Rusiči, kas pazīstami ar savu nežēlību, jau pametuši savu māņticību un sludina Kristu. Viņi no mums pieņēmuši bīskapu un garīdznieku, tiem piemīt dzīva kaislība kristīgai dievestībai."
Jau daudzi no kņazam Igoram (miris 945.g.) tuvu stāvošajiem bija kristieši, jau ilgi Kijevā pastāvēja Sv.Iļjas dievnams ("Katedrāle"). Kijevas kņaziene Olga (945.-957.g.) pati bija kristiete. Tādā veidā kristietība pirms tā atzīšanas par valsts reliģiju bija savi piekritēji Kijevas Krievzemē, galvenokārt sabiedrības augstākajos slāņos.
Tomēr no visām ārzemju ietekmēm vislielākā Kijevas Krievzemē bija Bizantijai. Kijeviešu tirgoņi pludināja uz Konstantinopoli kažokādas, medu, vasku, pretī saņemdami bizantiešu amatnieku izstrādājumus, greznuma priekšmetus utt. Daudzi kijeviešu karotāji palika kalpot Konstantinopoles grieķu imperatoram un atgriezās dzimtenē kā kristieši. Starp Kijevas kņaziem un Bizantiju ne vienu reizi vien tika noslēgti miera līgumi un savienības. Tāpēc Kijevas Krievzeme reliģijas lietās deva priekšroku savienībai ar Bizantiju, Kijevas Krievzemes valdošais slānis sāka nosliekties kristietības virzienā, ar ko arvien tuvāk iepazinās saimniecisko un kultūras sakaru dēļ ar Bizantiju un Eiropas valstīm.

Kristietību pasludina par Kijevas Krievzemes valsts reliģiju (988./989.g.) - oficiālā versija. Fakts, ka 988.gadā Austrumu kristietība tika pasludināta par Kijevas Krievzemes valsts reliģiju ar kņaza Vladimira I palīdzību ir Krievijas Pateizticīgo baznīcas apmīļota un kļuvusi par neapšaubāmu baznīcas dogmu.
Interesanti, ka, piemēram, Eiropas, Bizantijas un Bulgārijas avotos trūkst jebkādu ziņu par Krievzems kristīšanos šai laikā. Bizantijas grieķu rakstu avotos stāstīts par Hersonēsas krišanu, Vladimira I līgumu ar Vasīliju II Bulgārsitēju, Kijevas kņaza laulību ar princesi Annu, krievu karadraudzes piedalīšanos cīņā par varu Konstantinopolē, bet neviena vārda nav par Krievzemes kristīšanos. Līdzīga aina ir Austrumu rakstu avotos, kas IX-X gs. Krievzemi uzlūko kā kristīgu valsti.
Padomju laika historiogrāfijā valdīja uzskats, ka IX gs. 60.gados kristījās nevis visa Krievzeme, bet gan daļa vadošās Kijevas aristokrātijas - pārējā iedzīvotāju daļa bija un palika pagāni.
Neskatoties uz šā notikuma nepārliecinošajām ziņām vairums vēsturnieku tomēr par Krievzemes kristīšanas gadu pieņem 988.gadu, kad Kijevas tronī bija kņazs Vladimirs I. Tas esot noticis tā - Vladimirs I ieņēmis bizntiešu pilsētu Korsuņu (Hersonēsu?) un meslu vietā pieprasījis nevis naudu, bet gan piedāvāja Bizantijas imperatoram Vasīlijam II atdot viņam par sievu savu radinieci Annu. Imperators piekritis, bet pretim prasījis krievzemiešiem pieņemt grieķu ticību. Arī Vladimirs tam piekritis. Ziņas liecina, ka kāzu priekšvakarā Vladimirs sācis zaudēt redzi, bet pēc kristīšanas rituāla to atkal atguvis. Redzot šo brīnumu, arī Vladmira svīta un pavadoņi nolēmuši kristīties. Pēc kristīšanās Vladimirs I apprecēja Annu, tad pavēlēja kristīties bajāriem. Vēl pēc tam pie Dņepras un tās pietekas Počainas sadzina kijeviešus un tie masveidīgi kristījās.
Viens no iemesliem, kādēļ Kijevas Krievzeme pieņēma tieši Austreņu kristietību, bija Bizantijas baznīcas lielā iecietība, - pretēji Romas baznīcai, kas uzlika par pienākumu noturēt dievkalpojumus latīņu valodā, tā pieļāva dievkalpojumus slāvu valodās. Tāpat te neradās arī tā plaisa starp baznīcas valodu un tautas valodu, kas pastāvēja Rietumos. Kijevas kņazs un viņam tuvu stāvošās personas piešķīra lielu nozīmi tam, ka Bizantijā baznīcas galvam nebija tās pastāvības un neatkarības, kas Romas pāvestam, un ka tas pakļāvās laicīgai varai.
Kristietības pieņemšana tuvināja Kijevas valsti pārējai Eiropai. Kijevas kņazu un Eiropas valdnieku plašie radnieciskie sakari, kam bija liela politiskā nozīme, ievērojamā mērā bija saistīti ar kristietības pieņemšanu. kristīgā baznīca palielināja kņazu varu Kijevā un nostiprināja sakarus atsevišķu, nošķirtu valsts daļu starpā. kristietības pieņemšana sekmēja rakstības, glezniecības, celtniecības mākslas u.c. zināšanu ienākšanu un attīstību Krievzemē.
Krievzemes oficiālā kristīsanās notikusi 988.gadā mierīgā ceļā, ko nevar teikt par tālākajiem notikumiem - tie norisinājās "ar uguni un zobenu." Krievzemes kristīšanās izstiepās uz daudzām desmitgadēm - iestājās divu reliģiju situācija Krievzemē.

Krievzemiešu turēšanās pie pagānu ticības. Kijevas Krievzemes iedzīvotāji kristīšanu uzņēma bez sevišķas sajūsmas, vecā ticība ne uzreiz atdeva vietu jaunajai. Kijeviešus kristīja grieķu garīdznieki, kurus kņazs Vladimirs I bija atvedis no Hersonēsas. Saskaņā ar hronistu sniegtajām ziņām, iedzīvotājus sadzina "upē kā ganāmpulku," "daži nevis aiz mīlestības, bet aiz bailēm no pavēlnieka kristījās." Tāpat kristīšana noritēja arī Novgorodā. Pēc kristietības pieņemšanas daudzi turēja mājās vecos elku dievus, upurēja avotiem, līdza dievu svētbirzīs. Slāvu cilts vjatiči (pie Okas un Maskavas upēm) vēl XII gs. sākumā turējās pie pagānisma un pat nogalināja kristīgo misionāru - mūku Kukšu. Novgorodā ap 1070.gadu pagānu zintnieks sacēla iedzīvotājus pret kristīgo bīskapu.
Sacelšanās un nemieri, kas pavadīja kristietības izplatīšanos, bija stihisks un neapzināts tautas protests. Mantojis no Bizantijas specifiskas, kristietības Austreņu nozarojumam, t.i. pareizticībai, piemītošas iezīmes - baznīciskumu, baznīcas un valsts varas ciešas savienības teoriju un praksi, askētismu, misticismu, atteikšanos no pasaules dvēseles pestīšanas dēļ, dodot nobeigtu reliģisku pasaules izpratni, kas Dieva vārda sankcionēta un nav pakļauta nekādām izmaiņām, kristietība līdz ar to saistīja, atturēja un vajāja cilvēku mēģinājumus izzināt dabas un cilvēka noslēpumus, izprast dabas un cilvēku sabiedrības attīstības likumus.

Jaunā kulta iedzīvināšana. Lai iedzīvinātu jauno kultu, pareizticīgie priesteri izmantoja senās pagānu dievības - Svjatovits tika padarīts par Sv.Vitu, Veless - par Sv.Vlasiju, Peruns - par Sv.Iļju Pravieti. Svētajos pēc tam tika iecelti dažādi "brīnumdari," arī kņazi un bajāri, pareizticīgie karavadoņi. Pašus pirmos Krievijā kanonizēja Borisu un Gļebu - Kijevas kņaza Vladimira dēlus, kurus savstarpējās nesaskaņu cīņās nogalināja miesīgs brālis Svjatopolks. Pēc tam svētajos ieskaitīja Pečoras klostera igumēnu Teodosiju, Novgorodas bīskapu Ņikitu, lielkņazieni Olgu, Kijevas kņazu Mstislavu u.c. Īpaši aktīvi kanonizācija Krievu pareizticīgo baznīcā norisinājās no XVI gs. vidus. Daudz kanonizēto bija ar Ivana Briesmīgā rīkojumu. Tā, piemēram, tikai 1547.gada vien svēto kārtā tika iecelti 23. Otrajā koncilā 1549.gadā - vēl 16. Ivans Briesmīgais prasīja vēl - un tika pievienoti vēl 31. "Svētajos" tika iecelti bajāri, augstākā garīdzniecība, citi augstmaņi. Visi pirmajos 550 gados kanonizētie piederēja valdošajam sabiedrības slāņiem. Tie nebija ne tikumīgi, ne varoņi un bieži vien tieši otrādi - nežēlīgi un slepkavnieciski.
Toties laikā no XVI gs. līdz 1917.gadam no kanonizētajiem 166 svētajiem 97 bija klosteru dibinātāji, 12 bija kristietības atbalstītāji, 27 augstākas garīdzniecības pārstāvji un 17 ķeizara ģimenes locekļu.
Interesanti, kad 1918.gadā lielinieki Krievijā atvēra "svēto" zārkus, tur bija tikai satrūdējuši kauli, dažādi nepiederoši priekšmeti un dažos gadījumos pat lelles!

Krievijas Preizticīgo baznīcas izveidošanās. Tā izveidojās drīzi pēc tam, kad Kijevas Krievzeme pieņēma kristietību, un galīgi noformējās Jaroslava Gudrā (1019.-1954.g.) valdīšanas laikā, kad tika nodibināta Krievijas metropolija ar metropolītu Leontiju priekšgalā. Jaroslava Gudrā laikā likti pamati Sv.Sofijas katedrālei Kijevā un 1051.gadā dibināts Kijevas Pečoras klosteris.
Administratīvā ziņā Krievijas Pareizticīgo baznīca tika sadalīta eparhijās - baznīcas apgabalos, kuru priekšgalā atradās bīskapi. Pirmās eparhijas Krievzemē bija Kijevas, Novgorodas, Čerņigovas, Rostovas, Pereslavļas, Vladimiras-Volīnijas, Belgorodas u.c. Kijevā atradās baznīcas pārvaldes centrs un dzīvoja baznīcas galva - metropolīts. Eparhiju robežas sakrita ar kņazistu robežām. Izņemot Novgorodu, kur bīskapu (arhibīskapa pakāpē) ievēlēja veče, visās eparhijās bīskapu iecēla metropolīts, iepriekš vienojoties ar kņaziem.
Jau no pirmajām pastāvēšanas dienām baznīca saņēma drošu materiālo pamatu. Kijevas kņazs Vladimirs I noteica baznīcas uzturēšanai "desmito tiesu" - desmito daļu no visiem mantojamo zemes īpašumu dotajiem ienākumiem. Turpmāk desmitā tiesa kļuva par regulāru nodevu iedzīvotājiem par labu baznīcai. Lielu šā ienākuma daļu saņēma bīskapi. Baznīcas ienākumu ievērojamu daļu deva tiesu nodevas. Bez desmitās tiesas un tiesu nodevām baznīcas ienākumos ieskaitīja naudu, kas tika savākta, atklajot baznīcas un ieceļot garidzniecību, ka arī iedzīvotāju ziedojumus un dāvinājumus, kurus izlietoja metropolītu un bīskapu uzturēšanai, kā arī eparhiju uzturēšanai. Faktiski metropolīti, arhibīskapi un bīskapi bija lieli feodāļi, kas rūpējās par savu īpašumu paplašināšanu un savos īpašumos baudīja plašas tiesības.
Zemākā garīdzniecība saņēma tā saucamo rugu, t.i. algu no kņaza kases, bez tam tā pārtika no kņazu un bajāru žēlastības dāvanām. Bet galvenais zemākās garīdzniecības ienākumu avots bija ticīgo maksājumi par dažādiem svētkalpojumiem un nodevas graudā no iedzīvotājiem.
Sevišķi lieli feodālie zemes īpašnieki bija klosteri, no kuriem īpaši ievērojami bija Trīsvienības Sergija, Kirila Belozerskas un Solovecas klosteri. Klosteri paplašināja savus īpašumus ar kņazu dāvinājumiem, ar ko tiem tika atdoti milzīgi mežu masīvi ar upēm, ezeriem, ciemiem un sādžām ar visiem zemniekiem, kas tur dzīvoja.
Iesākumā klosteriem bija ievērojama loma kolonizēšanā un aizsardzībā, tie bija rakstības centri - tajos rakstīja hronikas, kas atspoguļoja svarīgākos notikumus valsts dzīvē. Tai pašā laikā klosteri bija lielas feodālās saimniecības, kas nežēlīgi ekspluatēja zemniekus.

Baznīca un Krievzemes feodālā sadrumstalotība. Ar XII gs. sākās Kijevas valsts pagrimšanas process un Kijevas Krievzeme saira atsevišķās kņazistēs. Feodālā sadrumstalotība atsaucās arī uz baznīcu - katram kņazam un bajāram bija sava baznīca, karai kņazistei - savi "svētie aizstāvji" un savas "brīnumdarītājas svētbildes."
XIII gs. mongoļu-tatāru hani, izmantodami kņazistu savstarpējās ķildas un politisko novājinātību, pakļāva Kijevas Krievzemes teritorijas savai varai. Iekarotāji nopostīja pilsētas un laukus, nogalināja un aizveda dreļļos iedzīvotājus, aplika ar mesliem. Feodāļi un arī baznīcu zemju īpašnieki atzina par labāku sadzīvot ar iekarotājiem.
Tagadējie baznīcas vadītāji apgalvo, ka nekad, "ne feodālās sadrumstalotības laikā, ne tatāru jūga laikā, ne juku laikos baznīca nenodeva ienaidniekiem savu laicīgo tēviju, neizmantoja tās bezspēcību savās interesēs." Tomēr vēsturiskie fakti rāda ko citu. Pareizticīgo garīdznieki ātri pielāgojās tatāru hanu varai. Baznīcās aizlūdza par tiem un aicināja tautu būt padevīgiem tatāru varai. Par uzticīgu kalpošanu tatāru hani piešķīra baznīcām un klosteriem dažādas prieksrocības. Tā, piemēram, 1270.gadā hans Mengutimurs (1266.-1280.g.) atbrīvoja baznīcu no meslu maksāšanas.
Kijevas pagrimuma laikā, kad beidzās mongoļu-tatāru sirojumi, baznīcas galva - metropolīts pārcēlās uz Vladimiru pie Kļazmas.

Baznīca centralizētas krievu valsts dibināšanās laikā. Pieaugot Maskavas kņazistes varenībai, kad maskavieši sāka pakļaut apkārtējās zemes, pareizticīgo baznīcas vadītāji saistīja savu likteni ar Maskavas kņaziem un visiem spēkiem veicināja tās nostiprināšanos. Kņazs Ivans Kaļita (1328.-1340.g.) un metropolīts Pēteris pārcēla baznīcas centru no Vladimiras uz Maskavu. Tas bija ļoti svarīgi Maskavas kņaziem, jo tie bija ieinteresēti baznīcas ekonomiskās un politiskās ietekmes izmantošanā savā centralizācijas politikā. Tas bija izdevīgi arī baznīcai, jo tā tika pasargāta no katolisma mēģinājumiem izplatīt savu ietekmi krievos un nodrošinaja tās iegūto neatkarību no Bizantijas.
Tika radīts mīts par Maskavu kā "trešo Romu" un par Maskavas lielkņazu, kas bija pieņēmis ķeizara titulu, kā seno Romas un Bizantijas imperatoru mantinieku. "Vecā Roma" kritusi aiz "neticības," "otro Romu" Konstantinopoli 1453.gadā ieņēma turki un pacēlusies "trešā, jaunā Roma" - Maskava ar tās ķeizaru un baznīcu, kas to svētī.

Baznīcas cīņa par neatkarību no Konstantinopoles. Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Krievijas baznīca bija pakļauta Konstantinopoles patriarham, kas lika Krievijas baznīcas priekšgalā savus cilvēkus vai apstiprināja kandidātus, kurus ieteica krievu kņazi. Lai Krievijas baznīcas stāvoklis būtu atkarīgs, bija ieinteresēts ne vien Konstantinopoles patriarhs, bet arī Bizantijas imperatori, kas par metropolītu iecelšanu saņēma lielus meslus.
Krievu kņazi nesamierinājās ar tādu stāvokli un cīnījās par Krievijas pareizticīgo baznīcas patstāvību. Tā 1051.gadā Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais iecēla par metropolītu krievu mācītāju Ilarionu, izglītotu cilvēku un izcilu oratoru. Tomēr Konstantinopoles patriarhs neapstiprināja šo iecelšanu un metropolīti arī turpmāk bija grieķi.
Vladimira Monomaha mazdēls Izjaslavs 1147.gadā iecēla krievu metropolītu Klimentu, par kuru hronikā teikts, ka "viņš bijis tāds grāmatnieks un filozofs, kāds krievu zemē nav redzēts." Tomēr arī Kļims (Kliments) nepalika ilgi katedrā kņazu savstarpējo ķildu dēļ.

Krievijas baznīca un Florences ūnija (1439.g.). XV gs., kad zem turku spiediena Bizantijas impērijai draudēja briesmas zaudēt neatkarību, tā vērsās pēc palīdzības pie ietekmīgās un spēcīgās Romas Katoļu baznīcas, un tādēļ Konstantinopoles patriarhs sāka sarunas par baznīcas ūnijas noslēgšanu, t.i. par Austreņu un Rieteņu baznīcu apvienošanu ar noteikumu, ka Austreņu baznīca pakļausies Romas pāvestam, bet saglabās ceremonijas, kas nodibinājušās Austreņu baznīcā. 1439.gadā ar Florences koncilā ar ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem.
Arī Krievijas Pareizticīgo galva un ūnijas piekritējs metropolīts Izidors Krievijas baznīcas vārdā parakstīja aktu par ūniju. Tomēr Maskavas kņazs Vasīlijs II Tumšais un Krievijas baznīca neatzina ūniju, un no koncila pārbraukušais metropolīts Izidors tika atstādināts no amata un arestēts.

Baznīcas patstāvības ierīkošana. Krievu pareizticīgās baznīcas autokefālija tika pašpasludināta 1448.gadā, kad  Maskavā notika krievu baznīcas koncils, kas nosodīja Florences ūniju un kā metropolītu ar titulu "Maskavas un visas Krievzemes metropolīts" izvēlēja Jonu. Viņu izvēlēja krievi patstāvīgi, bez Vispasaules koncila atļaujas un no tā laika Krievijas baznīca atbrīvojās no pakļautības Konstantinopoles patriarhātam un kļuva patstāvīga - autokefāla.

Patriarhāta nodibināšanās. Centralizētas Maskavijas valsts nodibināšanās radīja vajadzību centralizēt baznīcas pārvaldi un centralizēt kultu.
1589.gadā pēc ķeizara Fjodora I iniciatīvas un ar Austrumu patriarhu piekrišanu Krievijas Pareizticīgo baznīcas galvam tika piešķirts Maskavas un visas Krievzemes patriarha tituls. Viņš ieņēma piekto vietu pēc seno austrumu baznīcu patriarhiem - Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzālemes patriarha. Šī vieta tam palikusi arī mūsu dienās. Par pirmo patriarhu ievēlēja metropolītu Ījabu (1589.-1605.g.), ko šajā amatā izvirzīja Boriss Godunovs.
Baznīcas pārvaldes centralizācijā bija ieinteresēta kā baznīca, tā valsts. Baznīcas galva, saņemdams augsto patriarha titulu, sprauda sev par uzdevumu izbeigt arhibīskapu un bīskapu pārāk lielo patstāvību, t.i. izbeigt feodālo sadrumstalotību baznīcas iekšīenē un visur pakļaut sev visu baznīcas darbibu, palielināt baznīcas lomu un ietekmi. Turpretī valsts, atbalstīdama patriarhu, cerēja padarīt baznīcu par valsts baznīcu, t.i., pārvērt to par vienu no valdības iestādēm, kas pakļauta ķeizaram. Centralizētas valsts sistēmā baznīca pēc būtības palika pēdējā feodālā organizācija, kas zināmā mērā traucēja valsts varas centralizācijas principu. Tāpēc galu galā kļuva nenovēršams strīds starp baznīcas un valsts varu un tam bija jānoved pie vienvaldības.
Baznīcas ietekmes un spēka pamats bija tās zemes īpašumi, atvieglojumi un privilēģijas, kas tiem bija piešķirtas. Baznīcas zemes īpašumu pieaugums kaitēja valsts ineteresēm. valsts, kurai bija nepieciešami zemes gabali, lai tos izdalītu dienesta muižniekiem, kas bija patvaldības sociālā bāze tās rašanās posmā, nevarēja samierināties ar to, ka baznīcas un klosteru rokās uzkrājas milzīgas zemes platības.

Nikona reforma (1653.-1660.g.). Šī patriarha Nikona iedzīvinātā baznīcas rituālu reforma, ko viņš veica ar ķeizara Alekseja I Romānova atbalstu, bija galvenais šķlšanās iemesls, bet pati šķelšanās nozīmīgākais notikums krievu baznīcas dzīvē XVI gs. 
Gatavošanās reformai sākās jau XVI gs. 40.gados, kas notika ".. .pulciņa" (kružok revņiķelei blagočesķija) sanāksmes, kurās piedalījās garīdznieki, kas iestājās par baznīcas grāmatu un rituālu unificēšanu. Tomer viņu rindās nebija vienprātības - vieni uzskatīja, ka par pamatu jāņem krievu baznīcas grāmatas, citi - grieķu. Galu galā pārsvaru ņēma tie, kas iestājas par grieķu avotiem. Galvenais iemesls tādai nostādnei bija tas, ka krievu baznīca vēlējās grieķu baznīcas atbalstu, starptautisko atzīšanu un valsts vienotības stiprināšanu caur to visu.
1653.gadā patriarhs Nikons pēc ķeizara Alekseja I Romanova iniciatīvas uzsāka pareizticīgās baznīcas ceremoniju reformu (1653.-1660.g.). Reformas mērķis bija likvidēt atšķirības starp krievu baznīcas grāmatām un rituāliem un grieķu tekstiem un rituālu praksi, tā bija seno krievu dievkalpojumu grāmatu izlabošana pēc iespiestajiem grieķu paraugiem.

Ieviestās rituālās izmaiņas:
1. Krusta mešana. Pirms Nikona reformām krievu pareizticīgie meta krustu ar 2 pirkstiem, bet viņš ieviesa krustīšanos ar trim, kā tai laikā krustījās Grieķijā. Šī izmaiņa tika uztverta īpaši negatīva kā Jēzu apvainojoša, jo tris pirksti līdzinās pigai.
2. Klanīšanās. Klanīties pēc reformas vajadzēja līdz jostas vietai, nevis lidz zemei, kā iepriekš.
3. Kristus vārda rakstība. Kristus vārdu pirms tam krieviski izrunāja un rakstīja ar vienu "i" - Isus un godināja tikai krustu ar 8 galiem. Nikons pavēlēja rakstīt Jisus un godināt krustu ar 6 galiem.
4. Aleluja skandināšana. Agrāk dziedāšanas laikā to piesauca divreiz, pa jaunam - trīs reizes.
5. Krusta gājiens. Tagad bija jāiet pretēji saules virzienam.

Šķelšanās baznīcā. Jaunievedumi tika ieviesti visai drastiski un nepakļāvības gadījumā - ar spēku. Tika atņemtas vecās baznīcu grāmatas, svētbildes un citas svētlietas, bet pēc tam ticīgo klstbūtnē tās tika sadedzinātas. Jaunie rituāli visai tumsonigo ļaužu prātos radīja aizdomas, ka viņiem liek pieņemt jaunu ticību. Nepakļāvīgos sodīja fiziski.
Cilvēkus dikti satrauca Ticības simbola lūgšanas jēgas izmaiņa. Ja vecajā variantā par Dieva valstību tika runāts tagadnē, tad pēc jaunā parauga - pagātnē.
Daļa garīdzniecības un liela daļa ticīgo nepieņēma jauninājumus - Nikona reformas, kas noveda pie baznīcas šķelšanās. Reformas noliedzējus sāka saukt par „šķeltniekiem” (raskoļņiki) un „vecticībniekiem” (staroobrjadci vai staroveri) – pareizticības senāko formu piekritējiem. Šī šķelšanās bija sava veida protests pret pastāvējušo un no jauna ievedamo kārtību baznīcā un valstī. Aiz reliģiskiem strīdiem un ceremonijām, par baznīcas grāmatām, par veco un jauno ticību slēpās politiska cīņa starp dažādām iedzīvotāju grupām. Par veco ceremoniju un vecās ticības saglabāšanu cīnījās bajāru pārstāvji, kas zaudēja savas privilēģijas, tirgotāji, kas nebija apmierinātiar valdības tirdzniecības politiku, kas bija labvēlīga ārzemju tirgotājiem, garīdzniecība, kam bija jācieš no patriarha Nikona patvaļas un tautas zemākie slāņi, kas cīnījās pret feodālo spaidu pastiprināšanos.

Vecticībnieku vajāšana. Ar laiku lielākā daļa vecticībnieku ar jauno kārtību samierinājās, tomēr daļa ne. Par pretošanos ķeizara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus.Nikona un tā reformas pretinieki apvienojās ap protopopu Abakūmu Petrovu, kurš bija izsūtīts uz Sībīriju kopā ar ģimeni par pretestību Nikona reformām. 6 gadus laikā no 1657.-1663.gadam viņš sabija Pustozeras ostrogā pie Pečoras upes un 1663.gadā tika atgriezts Maskavā. Izsūtījumā viņš nebija mainījis savus uzskatus, tādēļ ar Baznīcas sapulces lēmumu viņu ieslodzīja zemes cietumā un 1682.gada aprīlī dzīvu sadedzināja srubā.
Tāpat izrēķinājās ar diakonu Teodoru, kuru sadedzināja srubā kopā ar Abakūmu. 1675.gadā Borovas zemes cietumā tika ieslodzīta bajāre Teodosija Morozova kopā ar māsu Eidokiju. Viņu 14 kalpi tika dzīvi sadedzināti srubā, bet pašas vēlāk tika nomērdētas badā - Eidokija 1675.gada 11.septembrī, bet Teodosija - tai paša gada 2.novembrī.
1676.gada februārī reformas piekritēji sagrāba Solovecu klosteri un nežēklīgi izrēķinājās ar te mitušajiem vecticībniekiem - nogalēti tika ap 400 cilvēkiem.
Vecticībnieku vajāšana turinājās arī vēl pēc daudziem desmitiem gadu. Tā, piemēram, 1734.gadā vecticībnieku ciems Vetkā (Baltkrievija) tika ķeizara karaspēka aplenkts, celtnes nodedzinātas, sagūstīti 300 inoki un 800 inokietes. Gūstekņus pēcāk izdalīja pa dažādiem klosteriem, kur tiem bija jāapmekē baznīcas, turēja iekaltus ķēdēs, nosūtīja smagos darbos.
Glābiņu meklējot, vecticībnieki devās daudzos virzienos, ieskaitot arī Latvijas teritoriju. 
1912.gadā pazīstamais baznīcas vēsturnieks N.Kapterevs rakstīja: "1667.gada Sanāksmes krievu vecās ticības nosodījums bija, kā rāda rūpīgāka un bezkaislīgāka šīs parādības izpēte, pilnīgs pārpratums, kļūda un tādēļ tai būtu jāizraisa visas šīs lietas jauna pārskatīšana un labošana sapulcē, ar nolūku nomierināt un likvidēt gadsimtiem ilgās nesaskaņas starp vecticībniekiem un jaunvervētajiem, lai Krievu baznīca kā iepriekš būtu vienota, kāda tā bija līdz Nikona patriarhēšanai."
Apbrīnojami, bet tikai 1971.gadā krievu pareizticīgās baznīcas Vispārējā sapulce atcēla veco rituālu aizliegumu. Tostarp tika atzīta arī krusta mešana ar diviem pirkstiem. Uzstājoties sapilcē, metropolīts Nikodīms sacīja: "Daudz pūliņu no abām pusēm - jaunticībnieku un vecticībnieku - bija veltīts pagātnē tam, lai pierādītu otras puses alošanos," kā arī: "Skaidri domājošie baznīcas ļaudis abās pusēs saprata sasvstarpējo ķildu ... un nejēdzību un dziļi skuma par krievu pareizticīgo kristiešu šķelšanos." Tomēr sapulcē arī pēc 300 gadiem atradās tādi kristīgie debīliķi, kas uzskatīja, ka tagad nopelti (krieviski - podvergnuti huļe) tiek tādi krievu pareizticīgie svētie kā Rostovas Dmitrijs, Ignātijs (Brjanskas?), Teofāns Vientuļnieks, Sarovas Serafīms, Optinas Vecajie u.d.c.
1974.gadā šo Vispārējās sapulces lēmumu atbalstīja arī Krievu pareizticīgo aizrobežu baznīcas Trešais aizrobežu saiets.
2000.gada oktobrī Krievu pareizticīgo aizrobežu baznīcas koncils (sanāksme?) izdeva "Sūtījumu" vecticībniekiem. Tajā tika apstiprināts baznīcas 1974.gada lēmums, kā rī atzīta baznīcas atbildība pret savulaik vecticībnieku apmelošanu, spīdzīnāšanu un slepkavībām.
Tapis skaidrs, ka Nikona reforma izraisīja nacionālu katastrofu valstī. Tie paši vēsturnieki arī izsaka domu, ka patiesais tās cēlonis bija tā laika ķeizara Alekseja I Romānova iecere kāpt Bizantijas tronī. Ķeizars sevi uzlūkoja ka visu pareizticīgo atbrīvotājs un apvienotājs - tie lielā mērā tolaik smaka turku jūgā. Tātad, iespējams, reliģiskā reforma Aleksejam I bija pirmais posms lielās Grieķu-Krievu Austreņu impērijas tapšanā.

Pēdējā cīņa par varu pret valsti (1667.g.). Pēdējo reizi cīņa starp baznīcu un valsti uzliesmoja laikā, kad darbojās patriarhs Nikons (1652.-1667.g.). Viņš izvirzīja jautājumu par garīgās varas primātu pār laicīgo varu. Nikons teica: "Daudzkārt norādīts, ka garīdzniecība augstāka par valdīšanu: nevis no ķeizariem garīdznieku kārtu pieņemam, bet gan garīdzniecība svaida valdīšanai."
Lai Nikona uzskatiem par garīgo un laicīgo varu pretstatītu pretēju viedokli, ķeizars Aleksejs I Romānovs lūdza Austreņu patriarhus, lai tie izšķir strīdu ar Nikonu. Atbildes, ko ķeizars saņēma no patriarhiem, nebija labvēlīgas Nikonam. Austreņu patriarhi paziņoja, ka pakļaušanās laicīgai varai, tās priekšrakstu izpildīšana baznīcai ir likums.
1667.gadā notika Krievijas baznīcas Vietējais koncils, kurā piedalījās divi austreņu patriarhi un kurā tika atrasts samierināšanās ceļš - ķeizars ir pastāvīgs un neatkarīgs civilās pārvaldes lietās, bet patriarhs ir patstāvīgs un neatkarīgs baznīcas lietās. Tomēr ar šo formulu nebija atzīta baznīcas un valsts tiesību vienlīdzība. Faktiski baznīca ieņēma pakļautu stāvokli attiecībā pret ķeizara varu. Patriarhu Nikonu notiesāja par mēģinājumu pretstatīt sevi ķeizaram, un viņam atņēma amatu.

Kijevas metropolijas pievienošana. 1686.gadā Konstantinopoles patriarhāts nodeva toreizējo Kijevas metropoliju (tolaik tās robežas ievērojai atšķīrās no mūsdienu Ukrainas robežām) Maskavas patriarhātam skarā ar Maskavijas valsts izplešanos impērijas lielumā.

Kagors. Kaorā (Francija) dzimušais pāvests Jānis XXII turienes "melno vīnu" padarīja par baznīcas sakramenta dzērienu, kas simbolizē Kristus asinis. Vēlāk to pārņēma pareizticīgā baznīca Krievijā un tur tam parādījās nosaukums Kagors. Mūsdienu veikalos esošais Kagors visbiežāk ir gatavots no vīnu saturošiem dzērieniem vai vīnogu maisījuma, kas papildināts ar dažādu ogu garšām. Ar seno Cahors tam vairs nav nekāda tieša sakara.

Jau ķeizara Alekseja I Romānova valdīšanas laikā tika konstatēts, ka patriarhi var realizēt alternatīvu varu impērijā - "самодержцам равносильными, а то и более." Tam par piemēru kalpoja divu spēcīgu personību - Filareta un Nikona darbība. Tādēļ jau šī ķeizara valdīšanas laikā tika veikti patriarhu varu vājinoši pasākumi.

Patriarhāta likvidēšana. Pareizticīgo baznīcu pilnīgi pakļaut patvaldībai izdevās tikai Pēterim I.
Patriarhs Adriāns atbalstīja Pēteri I viņa cīņā pret ķeizarieni Sofiju. Tomēr pēcāk, kad Pēteris I sāka aktīvu reformāciju, gan Adriāns, gan arī citi pareizticīgie garīdznieki sāka aktīvi izteikt neapmierinātību ar tām - viņiem nepatika ierastās dzīves kārtības izmaiņas. Pēteris I redzēja, ka viņa centieni nerod atbalstu garīdzniecībā, sāka arī to vainot neveiksmēs. Bez tam Pēteris I labprāt ieklausījās padomos, kas nāca no Rietumiem. Tā 1698.gadā Holandes un Anglijas valdnieks Orānijas Vilhelms ieteica Pēterim I organizēt baznīcu pēc anglikāņu parauga - t.i., valsts galva vienlaikus ir arī baznīcas galva.
Galu galā Pēteris I tādu soli tomēr nespēra, taču pēc patriarha Adriāna nāves 1700.gadā viņš faktiski noliedza izvēlēt jaunu patriarhu, tā likvidējot patriarhijas institūtu. Pēc Pētera I pavēles nodibināja patriarha vietas izpildītāja amatu. Tādā stāvoklī Krievu pareizticīgā baznīca atradās 20 gadus, kad 1721.gadā izveidoja Garīgo kolēģiju jeb sinodi un izdeva nolikumu par to. Kā galvenie argumenti par labu patriarha vienpersonīgās varas nomainīšanai ar garīgās kolēģijas koleģiālo varu bija šādi: "No kopīgas vadības tēvzemei nav ko bīties dumpju un juku, kādas ceļas no viena garīga valdoņa, jo vienkāršie ļaudis neizprot, kā atšķiras garīgā vara no patvaldnieciskās, bet, diženā, visaugstākā gana godības un slavas izbrīnināti, prāto, ka tāds valdonis ir otrs valdnieks, patvaldniekam spekā līdzīgs vai pat vēl lielāks par viņu, un ka garīgā kārta ir cita un labāka valsts; tā pati no sevis tauta pieradusi prātot; ko tad, ja celsies vēl varas kārīgo garīdznieku tukšās valodas un pie sausajiem žagariem pielikt uguni?"
Tā Pēteris I turpināja realizēt iepriekšējā ķeizara politiku baznīcas jautājumā tikai viņš rīkojās ātrāk un radikālāk. Sinodes nodibināšana nozīmēja, ka tiek pilnīgi likvidēta baznīcas patstāvība un neatkarība no valsts varas. Ar sinodes nodibināšanu baznīca pārvērtās par vienu no varas orgāniem. Sinodes priekšgalā tika likts valsts ierēdnis - sinodes virsprokurors, kas bija "ķeizara acs un valsts lietu darbvedis" un faktiski vadīja baznīcu un "sinodes komandu." 
Saskaņā ar 1723.gada 22.aprīļa senāta ukazu katrs garīdznieks zvērēja būt valdošā monarha un viņa mantinieku "uzticams, labs un paklausīgs vergs un pavalstnieks," nesaudzējot vajadzības gadījumā savu dzīvību; ziņot attiecīgiem orgāniem par visu, kas var kaitēt valsts interesēm. Zvērestā bija cinisks priekšraksts, kas lika garīidzniecībai izmantot politiskām denunciācijam ticīgo ļaužu uzticību. garīdzniekiem bija jāziņo viss, ko grēksūdzē viņi uzzināja par "zādzību, nodevību vai dumpi pret valdnieku."
Taču pareizticīgo baznīcas galvenais uzdevums bija ar reliģijas autoritāti sankcionēt ķeizara patvaldības varu. Garīdzniecībai vajadzēja noturēt svinīgus dievkalpojumus ta sauktajās "kroņa svētdienās." Sprediķos garīdznieki slavināja ķeizara varu un prasīja padevību varas orgāniem.
Savukārt valsts nodrošināja augstākajai garīdzniecībai pietiekami bagātīgu atalgojumu un pat apbalvoja to ar ordeņiem tāpat kā laicīgās amatpersonas.

Baznīca statistiskos datos. 1679.gadā Maskavas metropolijā un tās eparhijās bija 11 521 baznīca, jeb 72 baznīcas uz 100 000 iedzīvotāju, pieņemot, ka toreiz bija 16 miljonu iedzīvotāju.
1702.gadā visā Krievijā bija 12 076 baznīcas, no tām Sibīrijā - 160.
1738.gadā bija 16 901 baznīca un 124 923 garīdznieku tajās. Klāt vēl 948 klosteri un tajos 14 282 mūki - vīrieši 7829 un sievietes 6453.
Baznīca joprojām vēl bija viens no vislielākajiem zemes īpašniekiem. Pētera I laikā klosteru un baznīcas zemēs dzīvoja 752 000 dzimtcilvēku. Saskaņā ar 1760.gada revīzijas datiem, patriarha zemēs vien pēdējā patriarha Adriāna laikā bija 26 899 dzimtcilvēki. Krievijas impērijas Eiropas daļā (bez Ukrainas) un Sibīrijā vīriešu dzimuma zemnieku, kas piederēja baznīcas iestādēm, bija 991 761, t.i. 13,8% lauku iedzīvotāju. Vienam pašam Trīsvienības Sergija klosterim piederēja ap 106 000 vīriešu dzimuma cilvēkiem. Interesants salīdzinājums - tā laika vislielākajam zemes īpašniekam grāfam B.Šeremetjevam piederēja 44 561 vīriešu dzimuma cilvēks.

Baznīca pēc Pētera I reformas. Garīdzniecība nebija apmierināta ar Pētera veikto baznīcas reformu, un šo neapmierinātību izraisīja ne tik daudz kanoniska rakstura apsvērumi, ar kuriem garīdzniecība maskēja savu neapmierinātību ar reformu, cik tas, ka šī reforma visai jūtami skāra garīdzniecības mantisko un  tiesisko stāvokli. Valsts ekono miskās un militārās varenības nostiprināšana - pilsētu, cietokšņu, flotes, kanālu, fabriku, rūpnīcu un skolu būve prasīja ārkārtīgi lielus līdzekļus. Pēteris I nevarēja neizmantot saviem pārveidošanas mērķiem tādu līdzekļu avotu, kāds bija baznīca, bagātie klosteri un, kā izteicās Pēteris I, viņu "liekēžu zaudētās" zemes.
1701.gadā tika atjaunots tā saucamais "klosteru prikazs," no kura savā laikā bija vajadzējis atteikties ķeizaram Aleksejam I Romānovam. Tā bija īpaša valsts iestāde visu baznīcas muižu pārvaldei un baznīcas dzimtļaužu tiesāšanai. Vēlāk tas tika pakļauts attiecīgām valdības kolēģijām - finanšu un tiesu kolēģijai. Klosteru prikazam bija tiesības iecelt baznīcas muižu pārvaldniekus, ievākt no šīm muižām ienākumus, pārdot un dāvināt tās laicīgām personām. No naudas summām, kas ienāca prikaza kasē, garīdzniecībai katru gadu izsniedza noteiktu algu, bet pārējo izlietoja valsts vajadzībām.
Pētera I baznīcas reforma pakļava baznīcu valstij, iedragāja baznīcas materiālos pamatus un deva spēcīgu triecienu baznīcas mēģinājumiem kavēt valsts pārveidošanu, un šai ziņā tas bija svarīgs valstisks pasākums. Pēteris I bija muižnieku un tirgoņu interešu aizstāvis, un viņa mērķis nebija baznīcas novājināšana. Gluži otrādi, lai palielinātu baznīcas lomu un ietekmi, viņš deva rīkojumu par iedzīvotāju obligātu piedalīšanos baznīcas dievkalpojumos, par obligātu grēksūdzi utt.
Tai pat laikā Pēteris I cīnījās pret garīdzniecības tumsonību, divkosību un tiešu ticīgo krāpšanu. Ar savu baznīcas reformu Pēteris I vēlējās iegūt valsts rīcībā uzlabotu un uzspodrinātu baznīcu, kas iekļautos jaunajā valsts kārtībā. Iespējams, šo vēlmi zināmā mērā bija ietekmējis protestantisms, ar kuru Pēteris I iepazinās avos ārzemju braucienos.
1764.gadā Katrīnas II laikā veica baznīcas zemju lielākās daļas sekularizāciju Baznīcai atņemtās zemes kopa ar zemniekiem, saskaņā ar revīzijas datiem pavisam 910 866, nodeva šim nolūkam nodibinātās Ekonomijas kolēģijas ziņā un nosauca par ekonomiskajām zemēm.
Pētera I pēcteči tāpat netiecās atjaunot patriarhijas institūtu. Tāds šis stāvoklis turpinājās līdz pat patvaldības gāšanai 1917.gadā.

XVIII gs. 2.pusē Krievijā izveidojās pareizticīgo sekta - hlisti, kuras dalībnieki uzskatīja, ka kontaktēšanās ar dievu iespējama pa tiešo, bez baznīcas starpniecības.

Baznīca nobriedušas Krievijas impērijas apstākļos. Ķeizariskajā Krievija pareizticīgo baznīca bija valdošā valsts baznīca, tā baudīja priekšrocības un privilēģijas salīdzinājumā ar citām konfesijām. Baznīca bija valsts aparāta daļa un tai bija uzliktas dažas valsts aparāta funkcijas, piemēram, civilaktu reģistrācija - valsts atzina tikai baznīcas laulību. Baznīcas laulībā neesošu vecāku bērnus uzskatīja pēc to laiku terminoloģijas par "nelikumīgi dzimušiem," un tiem bija ierobežotas tiesības, piemēram, iestājoties valsts dienestā, mācību iestādēs, saņemot mantojumu u.c.
Ciktāl baznīca bija neatdalāma valsts daļa, baznīcas ideoloģija līdz ar to bija arī valsts ideoloģija. Tāpēc ikviens, kas apšaubīja vai noraidīja baznīcas ideoloģijas pareizību un patiesumu vai pat cīnījās pret to, līdz ar to arī kļuva par noziedznieku, kas cīnās pret valsti, un tika sodīts saskaņā ar likumiem par valsts noziedznieku sodīšanu. "Likumu kopojuma" XV sējuma 178.pants skanēja: "Kas publiskā vietā, kur sapulcējies lielāks vai mazāks cilvēku skaits, iedrošināsies ar nodomu nopulgot kristīgo ticību vai pareizticīgo baznīcu vai zaimot svētos rakstus vai svētos sakramentus, tiek sodīts ar visu īpašuma tiesību zaudēšanu un izsūtīsanu katorgas darbos uz laiku no sešiem līdz astoņiem gadiem."
Pareizticīgo baznīca uzticīgi kalpoja ķeizariskajai patvaldībai. Tā izsludināja ķeizaru par baznīcas galvu. Krievijas impērijas pamatlikumos bija rakstīts: "Imperators, kā kristīgo valdnieks, ir valdošas ticības dogmu augstākais aizstāvis un sargātājs un īstās ticības un baznīcas visas svētās godprātības sargātājs."
Baznīca bija arī ierocis krievu carisma rokās tad, kad patvaldība realizēja impērijas pakļauto tautu koloniālo apspiešanas politiku - žīdu, musulmaņu u.c. Kad 1905.gadā tika organizēta "Krievu tautas savienība," melnsimtnieciska grautiņu organizācija, kas rīkoja žīdu un studentu grautiņus, tad pareizticīgo baznīcas bīskapu lielum lielais vairums ar nākamo patriarhu Tihonu un pašu ķeizaru priekšgalā tūdaļ tajā iestājās.
Plaši izplatīta bija pareizticīgo baznīcas tā sauktā misiju darbība, kuras nolūks bija pēc iespējas lielāka skaita piekritēju dabūšana savā pusē, to atraušana no citām konfesijām. Misiju darbība uzkurināja reliģisko fanātismu. Cildinot pareizticību un nozākājot citas reliģijas, tā sarīdīja vienas iedzīvotaju daļas pret citām. Bet, tā kā reliģiski konfesionālās atšķirības parasti sakrita ar nacionālajām, tad misiju darbība būtībā sekmēja nacionālo naidu.
1914.gadā Krievijā bija 77 767 pareizticīgo baznīcas, lūgšanu nami un kapelas, garīdznieku - 117 916.
Gandrīz katrā guberņas centrā garīdznieku bērniem bija garīgais seminārs un eparhijas sieviešu skola, kurās garīdznieku bērnus gatavoja kalpošanai baznīcā par priesteriem, diakoniem un skolotāju amatam baznīcas draudžu skolās. 1914.gadā bija 57 garīgie semināri ar 22 734 audzēkņiem un 72 eparhiju skolas ar 27 671 audzēkni. Bez tam bija 4 garīgās akadēmijas - Pēterpils, Maskavas, Kijevas un Kazaņas, kurās mācījās 995 cilvēki.

Baznīca krievu personīgajā dzīvē. Baznīca uzspieda savu zīmogu visām valsts, sabiedriskās un iedzīvotāju personiskās dzīves nozarēm. Visus kaut cik nozīmīgus notikumus valsts un sabiedribas dzīvē atzīmēja ar īpašiem dievkalpojumiem un aizlūgumiem. Visi baznīcas dievkalpojumi lielākoties beidzās ar lūgšanām par ķeizara un viņa ģimenes veselību un labklājību. 
Visus pilsētas un lauku saimnieciskās dzīves notikumus - lopu izdzīšanu pirmo reizi ganos, lauku darbu sākumu un beigas, jaunu namu, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu celšanu pavadīja aizlūgumi - vienkārši un ar akātistiem, ar ūdens svētīšanu un bez ūdens svētīšanas. Baznīcas kalendārs bija vadonis lauku saimnieciskajā dzīvē: Jura diena - lopu dzīšana pirmo reizi ganos, Pētera diena - siena pļaujas sākums, Kristus apskaidrošanās diena - labības plaujas sākums utt.
Visus notikumus personīgajā un ģimenes dzīvē - bērna piedzimšanu, stāšanos laulībā, slimību vai nāvi pavadīja sakramenti un rituāli, tādi kā kristības, laulības, mirēja iesvaidīšana, grēksūdze, svētais vakarēdiens. Katrs solis cilvēku dzīvē bija saistīts ar lūgšanu: ar lūgšanu cilvēki cēlās un likās gulēt, ar lūgšanu sāka un beidza darbu, ar lūgšanu sēdās pie galda un gāja prom no galda.
Baznīcas rokās atradās visa cilvēka iekšējā pasaule, visa viņa dzīves intīmā puse, viņa dvēsele, un baznīca, biedējot ar elles mokām, no kurām izglābt varot tikai tā, padarīja cilvēku biklu, pazemīgu, padevīgu, paklausīgu, paņēma vinu pilnīgi savā varā. Katru brīdi ar visu savu darbību baznīca uzsvēra, ka cilvēks ir Dieva vergs. Bērna kristībās baznīca paziņoja: "Tiek kristīts Dieva vergs!" Laulībās: "Tiek laulāts Dieva vergs!" Pēc nāves lasīja lūgšanu par Dieva verga dvēseles mieru utt.
Pareizticīgā ideoloģija radīja un uzturēja tumsonīgus tikumus, tradīcijas un aizspriedumus. Māņticība no visām pusēm apņēma cilvēkus un apmigloja to apziņu. Pareizticīgā baznīca lika šķēršļus ceļā uz gara tumsības un atpalicības pārvarēšanu, zinātnes un izglītības ceļā.

Baznīca un tautas izglītība. Baznīca vistiešākajā veidā ietekmēja tautas izglītību. 40% pamatskolu bija Sinodes rokās, vairāk par 2 miljoniem skolnieku (kopējais skaits 6 miljoni) mācījās baznīcas draudzes skolās. Visas zinātnes mācību iestādēs bija jāmāca saskaņā ar "svēto rakstu" dogmām. Tā dabas zinātņu pamatā tika likta Bībeles leģenda par pasaules radīšanu 6 dienās u.tml. Skolās obligāta bija ticības mācība, skolniekiem un skolotājiem vajadzēja svētku dienās apmeklēt baznīcu.
Krievu pareizticīgā baznīca cīnījās pret jebkuru progresīvu domu. Tā vajāja zinātniekus un rakstniekus par viņu materiālistisko pārliecību. Baznīcas kalpi ierosināja publiski "zem karātavām, ar bendes rokām" sadedzināt M.Lomonosova darbus, bet pašu zinātnieku nosūtīt uz Sinodi "pamācīšanai un labošanai." Baznīca gādāja, lai valdība izsūtītu "Sečenova kungu pazemības iedvešanai un labošanai" uz Solovecu klosteri par viņa grāmatu "Galvas smadzeņu refleksi."
Saskaņā ar baznīcas priekšrakstu visas zinātnes, ieskaitot matemātiku, vajadzēja mācīt "svēto rakstu" garā. Kazaņas mācību apgabala kurators Magņickis 1819.gadā uzdeva Kazaņas universitātei visus sekcijai paredzētos līķus apbedīt pēc baznīcas paražām, bet anatomiju un fizioloģiju mācīties pēc manekeniem.

Baznīca un zinātne. Pareizticīgo baznīcas kalpi mūsdienās cenšas to iztēlot kā seno laiku zinātnes un kultūras sasniegumu mantinieci. Tomēr tā nav taisnība, jo Krievu pareizticīgā baznīca, tāpat kā katoļu u.c. baznīcas vērsās ar vajāšanām pret progresīvo zinātnisko domu un tās pārstāvjiem - spīdzināja pētniekus, dedzināja sārtos grāmatas: "Nelasi daudz grāmatu, ka neiekrīti ķecerībā."
1551.gadā Krievu pareizticīgo baznīcas simtpantu koncils aizliedza nodarboties ar veselu rindu zinātņu, ieskaitot astronomiju, ko pareizticīgie teologi pieskaitīja "ķecerīgiem sastāviem un gudrībām." Krievu baznīca izjuta lielu nepatiku pret Kopernika mācību un izvirzīja lozungu: "Nolādētais Koperniks - Dieva konkurents" (vārdu spēle no krievu valodas: Кoпepниk - coпepниk).
Tā, piemēram, 1568.gadā garīdzniecības musināšanas rezultātā sagrāva I.Fjodorova un P.Mstislaveca pirmo krievu tipogrāfiju, pie kam paši pirmspiedēji bija spiesti bēgt no Krievijas.
Tai pašā XVI gs. kāds "smerds Ņikitka" uzbūvēja lidaparātu, kas smagāks par gaisu, un to veiksmīgi demonstrēja Ivanam Bargajam. Tomēr pēc garīdzniecības pieprasījuma atjautīgo konstruktoru apsūdzēja pret Dievu vērstā darbībā un  sakaros ar pašu Nelabo. Spriedums skanēja: "Par sadarbību ar nešķīstiem spēkiem nocirst izgudrotājam galvu. Nolādētā smirdošā suņa miesu nomest cūkām par barību. Bet izgudrojumu, kas uzbūvēts ar velna palīdzību, pēc dievišķās liturģijas sadedzināt ugunī."
1731.gadā no Rjazaņas padzina rakstvedi Krjakutnoju, kas bija izgatavojis gaisa balonu un mēģinājis ar to pcelties gaisā. Baznīcas kalpi par tādu "bezdievīgu darbu" gribēja viņu dzīvu aprakt vai sadedzināt.
Pareizticīgās baznīcas cīņa pret zinātni sevišķi pastiprinājās tajā laikā, kad Krievijā sāka iespiesties franču apgaismotāju idejas. Piemēram, Tambovā 1789.gadā konfiscēja iznākušo Voltēra darbu izdevumu. Tikai 1793.gada oktobrī vien baznīcas kalpi Krievijā sadedzināja 18 656 "bezdievīgas" grāmatas. Maskavas arhiereja ziņojuma pamata tumsoņas izdemolēja progresīvā krievu darbinieka N.Novikova izdevniecību. XIX gs. beigās vajāja par tādu grāmatu lasīšanu kā E.Hekeļa "Organismu filoģenēzes vēsturi" un "Pasaules mīklas," D.Didro "Romāni un stāsti," L.Bīhnera "Par reliģisko un zinātnisko pasaules uzskatu," Š.Leturno "Morāles evoluciju" un Č.Dārvina "Cilvēka izcelšanos un dzimumu izlasi" utt. utml.
Baznīcas kalpi prasīja, lai tiktu sadedzināti M.Lomonosova darbi, vajāja Dārvina mācības piekritējus, nelika mieru slavenajiem dabas pētniekiem I.Sečenovam, I.Mečņikovam, D.Mendeļejevam, K.Timirjazevam. Savienībā ar ķeizara ierēdņiem un kroņa profesoriem pareizticības aizstāvji centās iznīdēt katru dzīvu domu. Piemēram, tie centās ietekmēt krievu zinātnieki I.Mičurinu, Kozlovkas protopops Hristofors Potepjevs zinātniekam raksta: "Tavi krustojumi kaitīgi ietekmē pareizticīgo reliģiski tikumiskās domas... Tu esi Dieva dārzu pārvērtis par publisku namu!" 
Ne mazāk baznīcas uzbrukumus sāka sajust arī humanitāro zinātņu laukā. Krievu garīdzniecība kavēja vēsturisko pētījumu attīstību un folkloras studēšanu. Pēc augstākās garīdzniecības neatlaidīga pieprasījuma 1860.gadā aizliedza pazīstamā krievu folklorista A.Afanasjeva grāmatu "Krievu tautas leģendas." Baznīcas kalpi rakstīja denunciācijas par V.Beļinski, N.Černiševski, N.Dobroļubovu. Vissvētās sinodes virsprokurors Pobedonoscevs pasludināja par kaitīgiem D.Pisareva rakstus. Sevišķi vajāja par antireliģiskas literatūras izdošanu.

Baznīca sociālajās kustībās. Krievijas Pareizticīgā baznīca vienmēr uzstājās valdošās šķiras pusē.
Garīdznieki uzstājās pret nemierniekiem gan 1667.-1671.gadu Razina sacelšanās laikā, gan 1773.-1775.gadu Pugačova sacelšanās laikā. Sinode nolādēja Pugačovu un visus viņa lidzdalībniekus. 
Pareizticīgo baznīca aktīvi piedalījās arī dekabristu kustības sagrāvē. Sacelšanās dienā - 1825.gada 14.decembrī Pēterpilī metropolīts Serafims ar krustu rokās apstaigāja Senāta laukumu un centās pierunāt sacēlušos karaspēku paklausīt ķeizaram. Daudzus garīdzniekus ķeizara valdība apbalvoja par spiegošanu pret dekabristu slepenajām biedrībām. Garīdznieks Pēteris Mislovskis pēc Nikolaja I rīkojuma apmeklēja arestētos dekabristus un centās izdabūt no viņiem ziņas par kustības dalībniekiem. Par savu darbību P.Mislovskis tika apbalvots ar protohireja pakāpi, Sv.Annas II šķiras ordeni un Zinātņu akadēmijas locekļa titulu.
Baznīca iedvesa, ka ciešanas sūta Dievs, ka vajag ciest un Dievs atalgos tos, kas bez kurnēšanas pacietīs nelaimes, grūtības jun likstas. Kas izturēs līdz galam, tas tiks pestīts, mācīja baznīca, atsaucoties uz svētajiem rakstiem. baznīca mierināja cilvēkus, apgalvodama, ka "viņpasaulē" cilvēkus atalgošot par viņa ciešanām, trūkumu un mokām.Taču tādēļ vajagot glābt dvēseli, attīrīt to no "grēka," t.i. visa, kas ir pretrunā ar reliģijas un baznīcas priekšrakstiem. Lai pestītu dvēseli un sasniegtu mūžīgu svētlaimi debesīs, jāatsakās no dzīves, jāaiziet no apkārtējās grācīgās pasaules, jo augstākais varoņdarbs ir mūka dzīve.

Baznīca un dzimtbūšana. Baznīca aizsargāja dzimtbūšanas iekārtu. Dzimtbūšanas krišanas priekšvakarā Maskavas metropolīts Filarets sastādīja rakstu par lauku garīdzniecības uzdevumiem sakarā ar zemnieku revolucionāro rīcību: "Garīdznieku pastāvīgs pienākums ir pamācīt draudzes locekļus, lai viņi ievērotu uzticību ķeizaram un paklausību priekšniekiem, ko viņš iecēlis, lai nelokāmi un godprātīgi pildītu likumīgās klaušas un maksātu noteiktos nodokļus, lai meklētu aizstāvību un atvieglojumus likumīgā ceļā un pacietīgi gaidītu no priekšniecības rīkojumus par stāvokļa uzlabošanu." 
Piemēram, sakarā ar zemnieku zvērisko piekaušanu pēc sacelšanās apspiešanas Bezdnas ciemā 1861.gadā Filarets rakstīja: "Ja valsts uzskatīs par nenovēršamu dažos gadījumos lietot miesas sodu, kristietība nenosodīs šo stingrību." Filaretam, kurš cītīgi centās pierādīt "dzimtbūšanas svētumu," ķeizars Aleksandrs II uzdeva sastādīt manifestu, kas zemniekus aicināja pateikties valdībai par dzimtbūšanas atcelšanu.

Baznīca un 1905.gada revolūcija. Pēc tam, kad 1905.gada 9.janvārī ķeizara armija Pēterpils ielās apšāva neapbruņotus strādniekus, kurus bija pievīlis pops Gapons, Sinode publicēja uzsaukumu, kurā apsūdzēja notikušajā strādniekus pašus, kas esot japāņu uzpirkti. Baznīca noteica pat īpašu lūgšanu pret revolūciju.

Krievijas Pareizticīgo baznīca pirms 1917.gada revolucionārajiem notikumiem. To priekšvakarā katrā kaut cik nozīmīgā pilsētā bija savs klosteris - pavisam 1914.gadā bija 1025 klosteri, no tiem 478 bija vīriešu un 547 - sieviešu. Kopējais mūku skaits tajos bija 94 629. Vislielākie klosteri bija Trīsvienības Sergija, Kijevas Pečoru, Počajevas, Solovecu, Valāma un Kirila Belozerskas klosteri.

Baznīca Oktobra apvērsumā un pēcāk. Kad 1917.gada beigās sabruka ķeizariskā Krievija, pareizticīgo baznīcu pārņēma paniskas bailes no revolucionāro notikumu attīstības. Tām arī bija dibināts pamats, jo pāri vēlās nežēlīgu garīdznieku slepkavību, klosteru un baznīcu demolēšanas vilnis, ko lielā mērā ietekmēja Oktobra apvērsuma žīdu ideologi.
1917.gada augusta beigās Maskavas kremļa Uspenskas katedrālē sāka darbu Krievu pareizticīgās baznīcas Vietējais (Viskievijas) koncils (Поместный собор Русской православной церкви), kas bija pirmā tāda sapulce kopš XVII gs. Viens no sapulces lēmumiem bija patriarhijas atjaunošana, ko savulaik bija likvidējis Pēteris I. Saliedējusies ap Tihonu, garīdzniecība nekavējoši uzsāka niknu cīņu pret padomju varu.

Baznīcas šķelšanās pēc lielinieku dumpja. Baznīcas sašķelšanos izraisīja 1917.gada apvērsums un lielinieku nākšana pie varas. Daļa ticīgo aizbēga uz ārzemēm un 1920.gadā izveidoja no Maskavas neatkarīgu baznīcu.
1918.gada 23.janvārī (5.februārī) padomju vara izdeva dekrētu "Par baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanu no baznīcas." Tādejādi valsts atteicās juridiski, finansiāli un kā citādi atbalstīt pareizticīgo baznīcu. Likvidēja ticības mācītāja amatu skolās.
Kad 1927.gadā metropolīts Sergijs parakstīja lojalitātes deklarāciju padomju varai, emigrācijas baznīca pārtrauca sakarus ar baznīcu dzimtenē. Visu turpmāko laiku emigrantu baznīca pārmeta otrai sadarbošanos ar Kremli.
Pimos 10-15 gadus pareizticīgā bazīca vēl bija patstāvīga, bet vēlāk čeka sāka to kotrolēt.

Baznīca Pilsoņu kara laikā. Līdz ar 1918.gadā pieņemto dekrētu par baznīcas šķiršanu no valsts un skolas šķiršanu no baznīcas Pareizticīgo baznīca pārstāja būt valsts baznīca un Padomju Krievijā tika realizēta ateistiskās propagandas brīvība. Garīdzniecība to pasludināja par uzbrukumu Baznīcas tiesībām un ticības vajāšanu. garīdzniecības pretpadomju pozīcijas visspilgtāk izpaudās ārzemju militārās intervences un Pilsoņu kara laikā - daudzi baznīcas darbinieki sadarbojās ar baltgvardiem un arī interventiem.
Ģenerāļa Deņikina armijā bija ap 1000 garīdznieku, Vrangeļa armijā - vairāk par 500, Kolčaka armijā - vairāki tūkstoši. Pulka priesteru pienākumos līdz ar dievkalpojumu noturēšanu ietilpa arī pretpadomju aģitācija, kareivju izspiegošana, sadarbība ar armijas komandējošo sastāvu. Baznīca aicināja vietējos iedzīvotājus pretoties lielieniekiem, organizēja arī īpašās cīņas vienības - "Jēzus pulku," "Dievmātes pulku" u.c.
1921.-1922.gados Krievija piedzīvoja briesmīgu postu - Pievolgas 16 guberņās cieta badu ap 14 miljoni cilvēku. 1922.gada 22.februārī Sarkankrievu valdība izdeva rīkojumu par baznīcas dārglietu konfiskāciju, lai ārzemēs iepirktu labību. Patriarhs Tihons nostājās pret šo pasākumu un garīdzniecību aicināja dārglietas noslēpt. baznīca badaino situāciju izmantoja cīņai pret lieliniekiem un, protams, apgalvoja, ka bads ir "Dieva sods" par grēkiem.

Baznīca pielāgojas padomju režīmam. 1922.gadā Krievu pareizticīgās baznīcas vidē radās t.s. "atjaunotās baznīcas kustība," kuru vadīja metropolīts Aleksandrs Vedenskis. "Atjaunotāji" izvirzīja uzdevumus "atjaunot" baznīcu, mainīt tās darbību, pielāgojoties jaunajiem politiskajiem apstākļiem. "Atjaunotās baznīcas kustība" nostājās opozīcijā pret baznīcas vadības monarhistisko darbību un bija par lojālu attieksmi pret padomju varu. Savā baznīcas programmā tā paredzēja vairākus pārveidojumus, kas attiecās galvenokārt uz baznīcas pārvaldi un garīdzniecības dzīves veidu. Šīs kustības dalībnieku darbība plaši neizplatījās, bet bija zināms pamudinājums džiem garīdzniecības slāņiem revidēt savu nostāju pret lielinieku dibināto valsti. sakarā ar to, ka patriarhāta baznīca mainīja savu attieksmi pret padomju varu, "atjaunotās baznīcas" garīdzniecība sāka atgriezties patriarhāta baznīcā. "Atjaunotās baznīcas kustība" galīgi izbeidzās, kad 1946.gadā nomira metropolīts Vedenskis.
1923.gadā patriarhs Tihons paziņoja, ka atsakās no pretpadomju darbības: "Civilo attiecību laukā mums vajag būt patiesiem pret padomju varu un strādāt vispārības labā, nosodot visādu - atklātu un slepenu aģitāciju pret jauno valsts iekārtu." 
1927.gadā tika publicēta patriarha amata vietas izpildītāja metropolīta Sergija deklarācija, kurā viņš aicināja ticīgos atzīt padomju varu pēc labākās sirdsapziņas. Protams, ka šādas izmaiņas nebija tapušas bez čekas līdzdalības. Tādejādi gan ticīgie, gan garīdzniecība uzņēma šādas izmaiņas ar neuzticību. Vairums garīdzniecības adaptējās jaunajiem apstākļiem, bet daļa tomēr turpināja darboties pret jauno iekārtu. 

Baznīca "Lielā tēvijas kara" laikā (1941.-1945.g.). II Pasaules kara laikā, kas Krievijā tika un tiek dēvēts par "Lielo tēvijas karu," Krievu pareizticīgā baznīca, kas jau bija čekas ziņotāju tīkla caurausta un padomju varai pakļauta, kopumā izrādīja lojalitāti Staļina režīmam, aicinot visus ticīgos cīnīties pret vācu iebrucējiem, vākdama līzekļus tanku, lidmašīnu u.c. tehnikas būvei kā arī citām aizsardzības vajadzībām. Daži baznīcas darbinieki par savu darbību pat saņēma valdības apbalvojumus.
Nevar neatzīmēt arī faktu, ka vāciešu okupētajās teritorijās pareizticīgo garīdzniecība sadarbojās ar okupantiem, aicināja ticīgos būt paklausīgiem vācu varai. Vācieši bija atjaunojuši baznīcu darbību savās okupētajās teritorijās. Viena no šādām kolaborācijas izpausmēm bija Baltkrievijas Pareizticīgo baznīcas koncils Minskā 1942.gadā no 30.augusta līdz 2.septembrim, kas pasludināja Baltkrievijas baznīcu par autocefālu. Tā sagatavošanā aktīvi piedalījās okupācijas varas orgāni. Mogiļovas un Mstislavas arhibīskaps Filofejs ierosināja nosūtīt apsveikuma telegrammu "vadonim Ādolfam Hitleram" ar pateicību par "Baltkrievijas atbrīvošanu no bezdievjiem lieliniekiem" un ar "iespējami ātrākas uzvaras" novēlējumu. Nu ko, nav jau nekas pārsteidzošs, ja atceras, ka sarkankrievu vadonis Staļins savulaik nosūtīja apsveikuma telegrammu Hitleram sakarā ar Parīzes ieņemšanu.
Kara laikā 1943.gadā PSRS Ministru padomes sastāvā tika nodibināta Padome Krievu pareizticīgās baznīcas lietās, lai kontrolētu, ka tiek ievēroti likumi un valdības lēmumi reliģijas jomā. Tai pašā gadā sanāca bīskapu koncils, kurā čekas un komunistu virzīto kandidātu metropolītu Sergiju ievēlēja par patriarhu ar titulu "Maskavas un visas Krievzemes patriarhs." Baznīca sāka organizēt garīgās mācību iestādes ar savu izdevniecību darbību. Visi šie pasaķumi noveda pie pilnīgas Pareizticīgās baznīcas pakļaušanas valsts varai, kā jau īsteni bizantiskā valstī.
Vēl patreiz eksistējošo kārtību, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca ir stingri čekas kontrolēta un aģentu piepildīta, radījuši Staļins un Berija 1943.gadā.
Pēc patriarha Sergija nāves 1944.gadā pareizticīgo baznīca 1945.gada janvārī un februārī sasauca Vietējo koncilu, lai ievēlētu jaunu patriarhu. Ieradās pārstāvji no pasaules pareizticīgo baznīcu lielākās daļas, tai skaitā arī seno austrumu baznīcu galvas - Aleksandrijas patriarhs un Antiohijas patriarhs. Koncilā par patriarhu ievēlēja Pēterpils (toreiz Ļeņingradas) un Novgorodas metropolītu Aleksiju. Koncils pieņēma arī "Nolikumu par Krievijas pareizticīgo pārvaldi."

Poļu-ukraiņu uniātu pakļaušana. 1946.gada martā čeka noorganizēja, ka uniātu garīdzniecības sapulcē Ļvovā vienbalsīgi tika pieņemts lēmums par atbrīvošanos no pakļautības Romas pāvestam un par atgriešanos pareizticīgo baznīcā, kuras priekšgalā ir Maskavas un visas Krievzemes patriarhs.

Krievu baznīca ārzemēs. Pastāvēja Ārzemju arhiereju sinode, kas dažādās Amerikas, Eiropas un Austrālijas zemēs apvienoja pareizticīgo krievu emigrāciju, kas kategoriski atteicās jel kā sadarboties ar Maskavas patriarhātu, no kura bija atšķēlušies.

Hruščovs bija pēdējas KP līderis, kas vēlējās sagraut pareizticīgo baznīcu, taču nevis rupji, bet tā smalki – no iekšpuses. Tā parādījās jauna garīdznieku grupa, kas tika kontrolēta no čekas puses. Tās sastāvā bija arī Igaunijas pareizticīgais batvācietis, kas kļuva par baznīcas galvu 1990.gadā – Aleksiju II. 

L.Brežņevs uz pareizticību skatījies kā uz rezerves ideoloģiju, gadījumā, ja bankrotēs komunisma ideoloģija. Baznīca kļuva autonoma, taču joprojām kontrolēta.

Palaikam pašā baznīcā parādījās disidenti. Piemēram, 80.gadu nogalē bija Aleksandrs Meņs, kas kritizēja baznīcas un valsts pārlieku ciešās attiecības. Viņš tika nopslepkavots un vaininieki nav zināmi vēl šodien. Bija arī tāds Gļebs Jauņins – viņu gan izslēdza, gan atkal pieņēma baznīcā, atkarībā no kārtējā rīkojuma. 

Pēc padomju varas sagrūšanas. Krievijā baznīca atguva bijušo spožumu. Būt reliģiozam atkal bija modē. Baznīcai tika atgriezti bjušie īpašumi un celti arī jauni dievami. 18 Aleksija II varas gados baznīcu skaits pieauga līdz 30 000, bet klosteru – no 18 līdz 700.
Tomēr līdz ar brīvības un atklātības parādīšanos, kļuva pieejami čekas dokumenti. Tos vairākas nedēļas izdevās papētīt krievu garīdzniekam un disidentam Gļebam Jakuņinam, kurš konstatēja baznīcā daudzus čekas ziņotājus (piem., Abats). G.Jakuņins aicināja uz baznīcas attīrīšanos, taču tā nevēlējās to darīt un izstūma viņu no savas vides. Kad Jakuņins nomira 2015.gadā (?), tad baznīca atteicās to apglabāt.

Putina baznīca. 2007.gada 17.maijā abas baznīcas Maskavas Kristus Glābēja katedrālē parakstīja atkalapvienošanās dokumentu: to parakstīja Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II un ārzemju baznīcas vadītājs metropolīts Lavrs. 
Putina laikā krievijas Pareizticīgā baznīca ir atjaunojusies tāda, kādā tā bija Staļina laikā - kalpo par valsts varas apkalpojošu organizāciju.

Attieksme pret Vispasaules pareizticīgo koncilu Krētā (2016.g.). 2014.gada martā to tika nolemts noturēt Stambulā. Tomēr 2016.gadā saasinājās krievu-turku attiecības (Sīrijā turki notrieca krievu kara lidmašīnu) un pēc uzstājīgas Maskavas patriarhāta prasības koncils tika pārnests uz Grieķiju, kur tas notika 2016.gada jūnijā Krētas pilsētā Kolimbārijā. Tik autoratīva pareizticīgo garīdznieku sapulce notika pirmo reizi pēc vairāk nekā 1000 gadiem. Tomēr koncilā tā arī nepiedalījās, dalību neņēma 4 no 14 autokefālajām pareizticīgo baznīcām: Antiohijas, Gruzīnu, Bulgāru un Krievu Pareizticīgo baznīca.
Negaidīti uzstājās Ukrainas Augstākā Rada, kas paziņoja par 1686.gada akta anulēšanu, saskaņā ar kuru Kijevas metropolija bija pārvesta no Konstantinopoles patriarhāta pakļautības Maskavas patriarhata pakļautībā pieprasīja autokefāliju Ukrainas Pareizticīgo baznīcai. Savukārt Maskavas patriarhāts nikni kritizēja ukraiņu likumdevējus, ka tiem neesot tiesību iejaukties divu baznīcu savstarpējās attiecībās. Tā rezultātā ukraiņu puses paziņojumu koncilā neizskatīja.
Krievijas Pareizticīgo baznīca nosauca koncilu Krētā par "desmit vietējo pareizticīgo baznīcu hierarhu pārstāvniecību" un paziņoja, ka koncils nevar tikt saukts par "vispasaules" un tā pieņemtie dokumenti neizsaka visu pareizticīgo viedokli. 

Gadsimtiem ilgi tā centusies ieturēt distanci no Vatikāna, bet nu 2016.gada februārī metropolīts Kirils tikās ar pāvestu Francisku.

Ukrainas pareizticīgās baznīcas atdalīšanās. 2018.gada 12.decembra Kijevā apvienošanās sinodē izveidota jauna neatkarīga Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kas bija atkarīga no Maskavas patriarhāta kops 1686.gada. 2019.gada 5.janvārī, sestdienā Stambulā ekumēniskā patriarha Bartalomeja mītnē notika tomosa parakstīšana par neatkarīgas (autokefālas) Ukrainas Pareizticīgās baznīcas atzīšanu. Tomosu parakstīja ekumēniskais patriarhs Bartolomejs. Ceremonijā piedalījās Ukrainas prezidents P.Porošenko un Kijevas metropolīts Epifānijs. Par visas Ukrainasmetropolītu kļuva Epifānijs.

2022.gadā krievu-ukraiņu kara laikā Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu par Latvijas Pareizticīgo baznīcas atdalīšanos no Maskavas patriarhāta.

Citāti. "Verdzība un nežēlīgie sodi nav pretēji kristietības garam, jo fiziskās ciešanas nekaitē dvēseles glābšanai, kas ir mūsu reliģijas vienīgais priekšmets."

Krievu pareizticība Latvijā. Tirdzniecības un kultūras sakari ar slāvu kaimiņtautām sekmēja pareizticības izplatīšanos Baltijā.
Pareizticīgie Pirmās Latvijas republikas laikā. To bija 8,9% (trešā lielākā konfesija aiz luterāņiem un katoļiem).
Latvijas Pareizticīgā baznīca sākumā bija pakļauta patriarhātam Maskavā. Sakarā ar to, ka PSRS Baznīcu vajāja un vēlāk politizēja, saites ar Maskavu tika sarautas, un tika noslēgta vienošanās ar Konstantinopoles patriarhātu. Tas atzina Latvijas Pareizticīgo baznīcas autonomiju zem Konstantinopoles jurisdikcijas. 3/5 no Latvijas pareizticīgajiem bija krievi.
Konstantinopoles patriarhs pēc turku osmaņu okupācijas 1453.gadā pats 1589.gadā piešķīra patriarha titulu Maskavas metropolītam, kas faktiski autokefāliju praktizēja kopš 1439.gada Florences ūnijas neīstenošanas. Latvijas gadījumā politiskais spiediens pēc arhibīskapa Jāņa Pommera noslepkavošanas 1934.gadā panāca pāreju no Maskavas uz Konstantinopoles jurisdikciju, no kuras arhibīskaps metropolīts Augustīns Pētersons atteicās 1940.–1941.gada ziemā.
Pēc būtības 1936.–1941.gada baznīcas mantiniece ir Londonas Latviešu pareizticīgā draudze, kurā kalpoja priesteris Cernejs - viņš bija jau minētā Pētersona jurisdikcijas trimdā, kad viņš otro reizi atteicās no Maskavas patriarhāta pakļautības. Latvijā baznīcas Sinode visā šajā laikā pēc 1940.–1941.gada atgriešanās zem Maskavas nav mainījusi piederību. 
Krievpadomju okupācijā. II Pasaules kara beigās no krievu okupantiem Latvijā aizbēga pareizticīgo metropolīts Augustīns Pētersons un bīskaps Jānis Garklāvs.
Tagad. Protams, ka tagadējā Latvjas pareizticīgo baznīca ir pilnīgā krievu čekistu un imperiālistu ietekmē. Piemēram, t.s. "Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs," īstā vārdā Aleksandrs Kudrjašovs (Александр Иванович Кудряшов) tika čekas savervēts 1982.gadā. Vervēšanu veica VDK 4.pārvaldes 5.nodaļas darbinieks apakšpulkvedis Aleksandrs Iščenko (Александром Ищенко) un savervētajam piešķīra segvārdu "Lasītājs" ("Читатель"). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā "tēvs" Aleksandrs savam vervētājam uzticēja mantiskos darījumus ar baznīcas atgūtajiem īpašumiem.
Tā kā patreiz Krievu pareizticīgā baznīca kļuvusi par palīgu Putina virzītās "krievu pasaules" virzīšanā un krievu šovinismā, tad kā tāda Latvijā būtu pilnīgi aizliedzama un pārkārtojama Konstantinopoles patriarhāta aizbildniecībā.

Saites.
Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhi (?-patlaban).
Krievu pareizicīgā baznīca aiz Krievijas robežām.
Pareizticība un pareizticīgie.