Filozofija, filozofi
Philosophia no grieķu vārdiem philos (philein) - "mīlēt" un sophia - "gudrība."
Zinātne par pašiem vispārīgākajiem dabas, cilvēku sabiedrības un domāšanas likumiem, kuras pamatjautājums ir apziņas attiecība pret esamību. Kā patstāvīga zinātne filozofija atdalījās no sākotnējās un vienotās zinātnes tikai pakāpeniski laika gaitā.
Filozofija un zinātne. Vēsturiskā pieredze liecina, ka zinātniskā filozofija vienmēr balstījusies uz cilvēces gūto zināšanu kopumu un bijusi sava laikmeta zinātņu attīstības līmenī. Zinātniskais progress vienmēr bagātinājis filozofiju, izcili zinātniskie atklājumi veicinājuši filozofiskā pasaules uzskata un domāšanas metožu attīstību. Savukārt daudzas fundamentālas zinātnes atziņas tika izvirzītas filozofijā (atomisma koncepcija, attīstības ideja, determinisma princips, refleksa ideja, matērijas neizsmeļamības princips) vai izstrādāta ciešā sadarbībā ar filozofiju (mūsdienu laika un telpas teorijas, nezūdamības principi).
Zinātniskā filozofija izstrādā un nodrošina atsevišķās zinātnes ar pasaules uzskatu, vispārējās izziņas metodi un domāšanas teoriju, tāpēc tai ir nozīmīga vieta visu zinātņu sistēmā. Atsevišķo zinātņu metodēm ir ierobežota lietošanas sfēra, turpretī filozofijas metodes ir universālas. Mūsdienu zinātņu attiecība liecina, ka adekvāta un universāla zinātniskās izziņas metode ir meteriālā dialektika: materiālisms rosina meklēt teorētiskās domāšanas rezultāu reālos pamatus, bet dialektika - visusīgi iedziļināties lietu būtībā. Zinātnieku filozofiskā kultūra ļauj novērst vienpusību, ko var izraisīt mūsdienu zinātniski pētnieciskās darbības šaurā specializācija; arī XX gs. zinātņu integrācijas tendencu īstenošana un plaši teorētiski vispārinājumi nav iespejami bez attiecīgas filozofiskās kultūras. Pat tad, kad zinātniekiem šķiet, ka viņš lieto tikai savas specifiskās pētīšanas sfēras loģisko aparātu, viņš īstenībā izmanto visas cilvēces kopīgos izziņas rezultātus, kas fiksēti filozofiskajās kategorijās.
Filozofijas vietu izziņā nosaka nevis atsevišķie pētījumi, bet viss zinātnes attīstības process. Filozofija tiek izmantota fundamentālu hipotēžu izmantošanā un pamatošanā, zinātnisko teoriju izveidē, to iekšējās struktūras analīzē, iekšējo pretrunu atklāšanā un atrisināšanā, zinātnisko pamatjēdzienu būtības noskaidrošanā, jaunu faktu un secinājumu apjēgšanā, pētīšanas metožu izstrādāšanā utt. Zinātnes attīstības krīzes, kā arī revolucionāro atklājumu situācijās liela nozīme ir šās zinātnes pamatu filozofiskajai analīzei. Zinātnes attīstības vēsture liecina, ka filozofijas ignorēšana rada gan pasaules uzskata, gan metodoloģiska rakstura kļūdas. ZTR un lielo sociālo pārmaiņu apstākļos cilvēce izvirza nozīmīgus sociālus jautājumus, uz kuriem pamatotu atbildi var sniegt tikai mūsu laikmeta zinātniskā filozofija.
Filozofijas pamatjautājums ir jautājums par domāšanas attieksmi pret esamību. Atkarībā no šī jautājuma atrisinājuma visi filozofijas virzieni iedalāmi divos pamatvirzienos - materiālistiskajā un ideālistiskajā. Filozofijas vēsturiskā attīstība risinājusies un risinās nepārtrauktā abu šo filozofijas virzienu cīņā.
Filozofija izstrādā viengabalainu vispārinātu uzskatu sistēmu par pasauli un cilvēka vietu tajā un sniedz no tās izrietošu pamatojumu cilvēka gnozeoloģiskajām, sociālpolitiskajām, tikumiskajām un estētiskajām attiecībām pret īstenību. Filozofija veic pasaules uzskata, gnozeoloģiskās un metodoloģiskās funkcijas. Atšķirībā no mitoloģijas un reliģiskā pasaules uzskata, kas balstās uz ticību un īstenības fantastisku atspoguļojumu, filozofiskais pasaules uzskats ir sistematizēts un teorētiski motivēts, tā principi ir racionāli pamatoti.
Vēsture. Pirmo reizi jēdzienu "filozofija" lietojis sengrieķu filozofs Pitagors, bet īpašas zinātnes apzīmēšanai to sācis lietot Platons.
Filozofijas pirmsākumi. Filozofijas priekšmets un struktūra, kā arī attiecības ar citām zinātnēm mainījušās visā sabiedrības materiālās un garīgās dzīves attīstības gaitā. Senajā Ēģiptē, Ķīnā, Indijā un Grieķijā pirms 2500 gadiem aizsākās filozofijas mācības. Vēsturiski tās bija saistītas ar pirmo zinātnisko atziņu rašanos un pilnveidošanos, ar augošām sabiedrības vajadzībām pēc vispārējās esamības un izziņas principu pētīšanas. Tā laika civilizācijām bija galvenokārt viengabalainas, nediferencētas zināšanas par pasauli kopumā, bet filozofijas priekšmets - nenoteikts. Līdz ar sabiedrības ražošanas prakses un speciālo pētīšanas paņēmienu attistību un zinātnisko atziņu uzkrāšanos sākās šo vispārējo viengabalaino zināšanu diferenciācija, matemātikas, astronomijas, medicīnas u.c. zinātņu izveidošanās un nošķiršanās no filozofijas. Taču reizē ar filozofisko pētījumu problēmu loka sašaurināšanos attīstījās, kļuva bagātāki un dziļāki filozofiskie priekšstati, radās vairāk vai mazāk saskanīgas uzskatu sistēmas, kas mēģināja sniegt racionālas zināšanas par pasauli, izveidojās dažādas filozofijas teorijas un virzieni.
Antīkā filozofija. Senās Grieķijas filozofu skolas bija pirmās filozofu organizācijas. Antīkās pasaules filozofi centās atklāt daudzveidīgo dabas parādību vienoto pirmsākumu un attīstīja pirmo filozofiskās domāšanas vēsturisko formu - natūrfilozofiju. Daudzām agrīnās filozofijas mācībām raksturīgs stihisks materiālisms un naiva dialektika. Veidojās filozofijas disciplīnas - ontoloģija (mācība par esamību), gnozeoloģija (izziņas teorija), loģika, vēstures filozofija, ētika, estētika.
Pirmā dialektikas vēsturiskā forma bija antīkā dialektika - Hēraklīts.
Dēmokrits radīja atomiskā materiālisma mācību, kuras idejas tālāk attīstīja Epikūrs un Lukrēcijs.
Materiālismam pretējais filozofijas pamatvirziens - ideālisms tika izveidots elejiešu, pitagoriešu un Sokrāta sekotāju skolās. Objektīvā ideālisma pamatlicējs Platons attīstīja ideālisma jēdzienu dialektiku. Pirmo reizi filozofijas vēsturē vienotās esamības jēdzienu izvirzīja elejieši (grieķu filozofijas skola Elejā, Dienviditālijā), tas ietekmēja antīkā ideālisma attīstību.
V gs.pmē. sengrieķu filozofs Empedokls savā darbā "Par dabu" attīstījis mācību par 4 mūžīgiem un nemainīgiem dabas elementiem - stihijām: zemi, ūdeni, uguni un gaisu. Šī mācība daudzus gadsimtus ietekmēja antīkos un viduslaiku filozofus.
Antīkajā filozofijā nozīmīgākā bija Aristoteļa mācība. Kaut arī tai bija ideālistisks raksturs, tajā tika izstrādātas daudzas materiālistiskas un dialektiskas idejas.
Jau sengrieķu filozofu Aristoteļa un Teofrasta darbos sniegts kritisks viņu priekšteču filozofisko mācību izklāsts; doksogrāfi Diogēns Lāertietis, Seksts Empīriķis u.c. sarakstīja antīkās pasaules filozofu dzīves aprakstu un uzskatu krājumus.
Jau senatnē veidojās pirmās filozofu organizācijas - Senās Grieķijas filozofu skolas.
Filozofija viduslaikos. Feodālisma laikmetā Rietumeiropā par valdošo pasaules uzskatu kļuva kristietība. Pirmais viduslaiku kristietiskās filozofijas posms bija patristika, uz tās bāzes IX-XII gs. izveidojās sholastika, kas atzina reliģisko dogmu pamatošanu par galveno filozofijas uzdevumu. Filozofu organizācijas viduslaikos bijatā laika universitātēs.
XI-XIV gs. izvērstais viduslaiku reālisma - Anselma, Akvīnas Toma un nominālisma - Roscelīna, Dunsa Skota, V.Okama strīds par vispārējo jēdzienu (universāliju) dabu atspoguļoja ideālisma un materiālisma tendenču cīņu.
Viduslaikos filozofu organizācijas pastāvēja universitātēs kā filozofijas fakultātes.
Līdz ar viduslaiku sākšanos zinātniskās domas stāvoklis krasi pasliktinājās, jo par visas garīgās un politiskās dzīves pamatu kļuva reliģija. Zinātnes un filozofijas stāvokli šai laika posmā raksturoja reliģiskās dogmātikas kundzība, kā rezultātā kultūras līmenis bija ārkārtīgi zems pat salīdzinājumā ar antīkajiem laikiem. Darbojās formula: "Filozofija ir reliģijas kalpone."
Tādejādi zinātnisko meklējumu centrs no Eiropas pārvietojās uz austreņiem, uz arābu ietekmes zemēm, kur jaunais islāms vēl nebija spējīgs aktīvi bremzēt zinātnisko progresu. Austrumu zinātnieki vairoja antīko domātāju sasniegumus, virzījās uz priekšu astronomijas, matemātikas, optikas un medicīnas laukā.
Par galveno arābu filozofijas virzienu kļuva austrumu peripatētisms (aristotelisms), kura ievērojamākie pārstāvji bija Kindī, Farabī, Ibn Sina, Ibn Rušds u.c.
Filozofija renesanses laikmetā. Renesanses laikmetā filozofijas un citu zinātņu nošķiršanās kļuva arvien straujāka, un starp tām veidojās pretrunīgas attiecības. kamēr dažādās zinātnes pievērsās galvenokārt empīriskiem pētījumiem, to vispārteorētiskās problēmas risināja filozofija, bet konkrēto zināšanu trūkuma dēļ nespēja atklāt pasaules likumsakarības un mēģināja tās aizstāt ar izdomātām koncepcijām.
Renesanses laikmetā sāka veidoties akadēmijas, kurās darbojās tā laika filozofi. XIV gs. tika atvērta filozofijas fakultāte vecākajā Eiropas augstskolā - Boloņas universitātē.
Attīstoties materiālu ražošanai, tehnikai un dabaszinātnēm, veidojoties kapitālistiskajām attiecībām, XVI-XVII gs. izvirzījās prasība atbrīvot zinātni no reliģiski ideālistiskā pasaules uzskata. Pret reliģijas priekšstatu par pasauli vērsās renesanses laikmeta domātāji N.Koperniks, Dž.Bruno, G.Galilejs, M.Montēņs, T.Kampanella. Viņu idejas tālāk attīstīja jauno laiku filozofi.
Empīrisko zināšanu uzkrāšanās un zinātnes tālākā attīstība izvirzīja nepieciešamību aizstāt sholastisko metodi ar citu - reālajai pasaulei pievērstu domāšanas metodi. Tika atjaunoti un attīstīti materiālisma principi un dialektikas elementi, taču šā laikmeta materiālisms bija galvenokārt mehānisks un metafizisks.
Renesanses laikmetā sāka veidoties akadēmijas, kurās darbojās filozofijas institūti.
Filozofija Jaunajos laikos. Jauno laiku materiālisma pamatlicējs bija F.Bēkons. T.Hobss vizveidoja pirmo mehāniskā materiālisma sistēmu. F.Bēkons un T.Hobss izstrādāja dabas empīrisko pētīšanas metodi, bet racionālisma pamatlicējs R.Dekarts centās radīt visās zinātnēs lietojamu universālu metodi. Raksturīga R.Dekarta filozofiskās mācības iezīme bija domājošās un izplatītās substances duālisms. B.Spinoza vērsās pret duālisko filozofiju un attīstīja materiālistisko monismu. Dž.Loks izstrādāja sensuālās izziņas teoriju.
Materiālistiskām atziņām pretējus uzskatus pauda subjektīvais ideālisms - Dž.Bērklijs, D.Hjūms, bet G.V.Leibnics izstrādāja objektīvā ideālisma mācību, kurā izvirzīja vairākas dialektikas idejas.
Feodālisma krīze XVIII gs. 2.pusē izraisīja Lielo Franču revolūciju, kuras ideoloģiskā sagatavošanā liela nozīme bija franču materiālistiskās filozofijas pārstāvjiem Ž.O.Lametrī, P.A.Holbaham, K.A.Helvēcijam, D.Didro, kas konsekventi vērsās pret reliģiju un ideālismu.
Raksturīga XVIII gs. mehāniskā un metafiziskā franču materiālisma iezīme bija ideju lomas absolutizēšana sabiedrības attīstībā, ideālistiska sabiedrības vēstures izpratne.
XVII-XIX gs. tika radītas enciklopēdiskas sistēmas, kurās filozofija pārvērtās par īpašu, pāri citām zinātnēm stāvošu "zinātņu zinātni": dabaszinātnēm tika nostatīta pretī dabas filozofija, vēstures zinātnei - vēstures filozofija, tiesībām - tiesību filozofija utt., bet filozofiskie secinājumi tajās bija abstrakti, spekulatīvi, dažkārt pat pretrunā ar faktiem. Pēdējā šāda sistēma bija G.V.F.Hēgeļa filozofija.
XVIII gs. beigās -XUX gs. sākumā radās uzskats (I.Kants, J.G.Fihte, G.V.F.Hēgelis), ka filozofiskā izglītība ir vispārējs garīgs personības veidošanās un pašattīstības process, harmoniska izglītība, kas sintezē visu zinātnisko nozaru atziņas.Tas atspoguļojās F.V.J.Šellinga uzskatos par filozofiju kā unikālu, akadēmisku zināšanu apguves metodi un G.V.F.Hēgeļa rakstā "Par filozofijas mācīšanu universitātēs" (1816.g.). Lielās Franču revolūcijas laikmeta universitātēs izglītības reformas ietekmēja arī filozofijas izglītību, tika atzītazinātniskās pētīšanas, mācīšanas un mācīšanās brīvība, ieviestas lekcijas dzimtajās valodās, filozofijas fakultāte sadalītas nodaļās.
Līdz pat XVIII gs. galvenajos filozofijas vēstures pētījumos bija sastopams vairāk vai mazāk patvaļīgs pagātnes filozofu mācību iztirzājums, kurā dominēja empīrisms un kurām bija galvenokārt izglītojoša nozīme.
Nozīmīgs posms Rietumeiropas filozofijas vēsturē bija klasiskā vācu filozofija - I.Kants, J.G.Fihte, F.V.Šellings, G.V.F.Hēgelis, kas attīstīja ideālistisko dialektiku. Vācu klasiskā ideālisma nozīmīgākais sasniegums bija G.V.F.Hēgeļa dialektika, tās kodols - mācība par pretrunu un attīstību, kas tika izstrādāta objektīvā ideālisma sistēmas ietvaros. Pret ideālistisko filozofiju un reliģiju vērsās L.Feierbahs; viņš izveidoja antropoloģiskā materiālisma teoriju. Hēgeļa ideālismu un viņa socioloģiskos uzskatos nikni kritizēja marksisti, tāpat tie uzbruka arī Feierbaha materiālisma metafizisko ierobežotību un vērojošo raksturu, taču augstu vērtēja vācu klasiskās filozofijas labākās idejas un pat atzina tās par vienu no marksisma filozofijas avotiem. Lielu ieguldījumu šādas filozofijas vēstures teorijas attīstībā devis G.V.Hēgelis, L.Feierbahs, H.Heine, A.Hercens. G.V.F.Hēgelis sāka attīstīt domu, ka filozofija ir laikmeta un tā kultūras kvintesence, likumsakarīgs process, tās ideju iekšējās pēctecības attīstība, taču filozofijas attīstības avotus viņš meklēja ideju sfērā. L.Feierbahs un it īpaši A.Hercens pētīja materiālisma nozīmi dabaszinātņu attīstībā.
Jaunajos laikos līdzās nacionālajām akadēmijām, kurās darbojās filozofijas institūti un nodaļas, radās arī dažāda tipa filozofiskās skolas, kā arī īpašas biedrības un organizācijas. Piemēram, Krievijā pastāvēja Pēterpils universitātes Filozofijas biedrība.
XVIII un XIX gs. sāka veidoties zinātniska pieeja filozofijas vēsturei: tika mēģināts ieviest tajā vēsturiskuma principu, noskaidrot filozofijas attīstības sakaru ar vispārējo sabiedrības vēstures un zinātnes attīstību un atzīstot, ka pagātnes filozofu mācībās ir arī pareizas atziņas, kas jāatšķir no maldīgajām; veidojās kritiska pieeja avotiem.
Mūsdienu filozofija. Mūsdienu filozofijas attīstība sākās pēc marksisma izveidošanas XIX gs. vidū, kad saira Rietumeiropas buržuāziskās filozofijas klasiskā ideālisma formas. Reakcija pret ideālismu, galvenokārt vācu klasisko ideālismu, bija vulgārais materiālisms - L.Bīhners, K.Fogts, J.Molešots, kas noliedza apziņas specifiku un identificēja to ar matēriju.
XIX gs. 1.pusē radās pozitīvisms - O.Konts, Dž.S.Mills, H.Spensers, subjektīvā ideālisma virziens, kas noraidīja filozofiju kā pasaules uzskatu. A.Šopenhauers izveidoja iracionālu mācību par pasaules pamatu atzīstot aklu, nesaprātīgu gribu. Viņa sekotājs E.Hartmanis izstrādāja voluntāristisku un pesimistisku pasaules koncepciju.
XIX gs. 70. un 80.gados izveidojās neokantisms - V.Vindenbands, H.Rikerts, P.Nātorps, H.Kohens, kas akcentēja I.Kanta filozofijas subjektīvi ideālistiskās tendences.
No XIX gs. 70.gadiem līdz I Pasaules karam (1914.-1918.g.) veidojās imperiālisma ideoloģijas filozofiskie pamati. Lielu ietekmi guva intuitīvisms - A.Bergsons, N.Loskis, kas racionālajai izziņai nostatīja pretī dzīves tiešu, intuitīvu "aptveršanu." Spekulatīvā filozofija atdzima neohēgelismā - F.H.Bredlijs, T.Grīns, B.Kroče, R.Kroners, A.Līberts, Dž.Roiss. Izplatījās pozitīvisma paveids - empiriokriticisms - E.Mahs, R.Avenāriuss, subjektīvi ideālistiska "tīrās pieredzes" filozofija.
Kopš 1900.gada notiek starptautiski filozofu kongresi, ko organizē Starptautiskā filozofijas biedrību federācija: Parīze (1900.g.), Ženēva (1904.g.), Heidelberga (1908.g.), Boloņa (1911.g.), Neapole (1924.g.), Kembridža ASV (1926.g.), Oksforda (1930.g.), Prāga (1934.g.), Parīze (1937.g.), Amsterdama (1948.g.), Brisele (1952.g.), Venēcija un Paduja (1958.g.), Mehika (1963.g.), Vīne (1968.g.), Varna (1973.g.), Diseldorfa (1978.g.) utt.
XX gs. sākumā liela ietekme bija pragmatismam - Č.S.Pīrss, V.Džeimss, Dž.Djūijs, subjektīvi ideālistiskajai praktiskā derīguma teorijai.
XIX un XX gs. mijā izplatījās dzīves filozofija - F.Nīče, V.Diltejs, G.Zimmels, kas psiholoģizēja un subjektivizēja dzīves jēdzienu. F.Nīčes mācībai vēlāk pievienojās galēji iracionālā O.Špenglera koncepcija.
XX gs. filozofijas izglītības sistēmā galvenā vieta bija universitāšu filozofijas fakultātes, taču radās arī jaunas zinātnieku un pedogoģisko kadru sagatavošanas formas - valsts institūti, līguma organizācijas un privātās organizācijas. Lielāka kļuva filozofijas izglītibas atkarība no valsts finansējumiem, kontroles un vadības.
Pēc Oktobra apvērsuma un marksistiskā režīma nodibināšanas Krievijā sākās jauns, ar kapitālisma vispārēju krīzi saistīts buržuāziskās filozofijas attīstības posms, radās virzieni un skolas, kas no jauna centās pamatot filozofisko ideālismu.
Liela ietekme uz XX gs. ideālistisko filozofiju bija fenomenoloģijai - E.Huserls.
XX gs. 20.gados par ietekmīgu virzienu kļuva neoreālisms - Dž.E.Mūrs, R.B.Perijs, E.B.Holts, V.P.Montagjū, kas centās veidot t.s. trešo līniju filozofijā starp materiālismu un ideālismu. Neoreālisma kosmoloģiskais virziens - S.Aleksanders, A.N.Vaitheds, J.H.Smatss, attīstīja ideālistiskās emerdžentās evolūcijas koncepciju. Reakcija pret neoreālismu bija 20. un 30.gados izveidotais kritiskais reālisms - D.Dreiks, A.O.Lavdžojs, Dž.Santajana.
Viens no XX gs. filozofijas pamatvirzieniem bija neopozitīvisms - B.rasels, L.Vitgenšteins, R.Karnaps, M.Šliks, O.Neirāts., tas zinātni nostāda iepretim filozofijai un par filozofijas uzdevumu atzina zinātnes valodas loģisko analīzi. Analītiskās filozofijas paveidi - loģiskās analīzes filozofija ar R.Karanapu, F.Franku, H.Reihenbahu, V.Kvainu, N.Gudmenu un lingvistiskā filozofija ar G.Railu, Dž.Ostinu, P.F.Strosonu, Dž.Visdomu, kas aizstāja filozofisko pētīšanu ar lingvistisko analīzi.
XX gs. 1.pusē zināma ietekme bija personālismam - N.Berdjajevs, E.Munjē, R.T.Flūelings, reliģiski ideālistiskam virzienam, kas atzīst personību par augstāko garīgo vērtību.
Viens no galvenajiem XX gs. filozofijas virzieniem bija eksistenciālisms - ateistiskais virziens ar M.Heidegeru, Ž.P.Sārtru, A.Kamī; reliģiskais virziens ar G.O.Marselu. K.Jaspersu, M.Bubersu, kas bija mūsdienu iracionālisma forma, tas noraidīja zinātnisko filozofiju un aplūkoja cilvēka garīgās eksistences problēmas.
Ietekmīgs mūsdienu reliģiskās filozofijas virziens ir neotomisms - Ž.Maritēns, E.A.Žilsons, J.M.Bohenskis, kas ir katolicisma filozofiskā mācība, teoloģisks objektīvā ideālisma veids.
Nozīmīgākās starptautiskās pētniecības iestādes un organizācijas filozofijā:
- Starptautiskā filozofijas un humanitāro studiju padome (Parīze);
- Starptautiskais filozofijas institūts (Parīze);
- Starptautiskā Hēgeļa biedrība (Zalcburga);
- Starptautiskā Kanta biedrība;
- Starptautiskā vēstures un filozofijas apvienība (Londona);
- Starptautiskais starpdisciplīnu pētījumu centrs (Parīze);
- Starptautiskā filozofijas, mākslu un zinātņu asociācija (Boloņa);
- Starptautiskā zinātnes vēstures un filozofijas savienība;
- Starptautiskā politisko zinātņu asociācija (Otava);
- Starptautiskā filozofijas biedrību federācija.
Filozofijas vēsture. Zinātne, kas pēta filozofijas vēsturiskas attīstības likumsakarības un fāzes, materiālisma un ideālisma, dialektikas un metafizikas rašanos, attīstību un cīņu. Tā pieder pie starpzinātnēm; pēta filozofijas vēsturisko funkcionēšanu un plaši izmanto vēstures zinātnes pētīšanas metodes. Galvenie filozofijas vēstures pētīšanas metodoloģiskie pamati ir filozofijas partejiskuma un vēsturiskuma princips.
Filozofijas vēstures pamatā ir sabiedrības sociālekonomisko un politiskās attīstības tipu - sabiedriski ekonomisko formāciju attīstība un to periodizācija, tāpec filozofijas vēsture vērtē filozofijas idejas un sistēmas kā dažādu šķiru un sociālo grupu interešu un ideoloģijas izpausmes, kā sabuedriskas ražošanas prakses vajadzību un zinātnes attīstības atspoguļojumu. Tā kā pasaules filozofiskās domas attīstības izpausme ir atsevišķu tautu filozofiskā doma, tad šo tautu filozofiskās domas vērtējumā ir jānoskaidro, kā attiecīgās tautas filozofiskā doma veicinājusi sava laika sabiedrības, zinātnes un kultūras attīstību, kā tā apguvusi pasaules filozofijas sasniegumus un kā pati bagātinājusi pasaules filozofiju.
Filozofiskā domāšana. Zinātņu attīstības vēsture atspēkoja ilūzijas, kas filozofija sniedz tīras ārpuspieredzes zināšanas. Pat sazarotajā mūsdienu zinātņu sistēma, kur katra zinātne pēta kvalitatīvi noteiktu esamības likumsakarību kopumu un atspoguļo to dažādos zinātņu vispārinājuma līmeņos, filozofija nav zaudējusi savu priekšmetu. Filozofiskā domāšanā visu zinātņu dotie vispārinājumi kļūst par īpašas filozofiskās analīzes priekšmetu, visu zinātnisko nozaru pētījumu rezultātu filozofiska vispārināšana noved pie visaptverošas universālo esamības un domāšanas likumu sintēzes. Šīs universālās dabas, sabiedrības un izziņas likumsakarības ir filozofijas priekšmets.
Galvenā filozofijas izziņas metode ir teorētiskā domāšana, kas balstās uz cilvēces sabiedriski vēsturiskās attīstības pieredzi, zinātņu un kultūras attīstības sasniegumiem un kam raksturīga pareiza un patiesa īstenības likumsakarību atspoguļošana.
Jebkuras filozofiskās mācības teorētiskais izejas punkts ir jautājums par domāšanas attieksmi pret esamību, par garīgā attieksmi pret materiālo, subjektīvā - pret objektīvo. Atkarībā no tā, kā tiek risināts filozofijas pamatjautājums, veidojas divi filozofijas pamatvirzieni - materiālisms un ideālisms. Konsekventi zinātnisks filozofijas pamatjautājuma risinājums ir materiālistisks uzskats, ka matērija ir objektīva realitāte, kas eksistē ārpus apziņas, pirms tās un neatkarīgi no tās, bet apziņa - augsti organizētas matērijas īpašība, cilvēkam piemītošā objektīvās īstenības atspoguļošanas forma; sabiedriskā apziņa ir sabiedrības esamības (sabiedrības materiālās dzīves) atspoguļojums. Pasaules izzināšana un cilvēka vietas apzināšanās pasaulē ir sociāls process, kas noris uz sabiedriski vēsturiskās prakses bāzes. Prakse ir pasaules filozofiskās izziņas priekšnosacījums, tās mērķis un arī viens no nozīmīgiem pētīšanas objektiem. materiālistiskās filozofijas principi atspoguļo esamības un domāšanas dialektisko vienību un pretēji ideālismam, kur domāšana ir no pasaules atsvešināta un pār to valdoša tīrā gara sfēra, atzīst, ka domāšana ir pasaules atspoguļošana un domāšanas satura analīze vienlaikus ir arī pašas īstenības un tajā notiekošās cilvēka praktiskās darbības analīze.
Filozofija Latvijā. Filozofiskās domas sākumi Latvijā rodami tautas mutvārdu daiļradē. Tautas kosmogoniskie, tikumiskie, estētiskie un sabiedriski politiskie priekšstati izteica cilvēcisko attieksmi pret pasauli, darbu, sabiedrisko iekārtu un citam tautām. Šis pasaules uzskats bija stihiski materiālistisks, ar naivas dialektikas iezīmēm.
Latvijas tautas filozofiskā, socioloģiskā un estētiskā doma tika teorētiski izstrādāta tikai XIX gs., jo feodālais jūgs, sociālā, politiskā un garīgā attīstība aizkavēja tās attīstību. XVIII gs., kad feodālās iekārtas ietvaros veiojās kapitālistisko attiecību elementi, vairāki Baltijas vācu domātāji - T.L.Laus, J.G.Eizens, J.G.Herders, H.J.Jannaus, K.F.M.Snells, V.L.Kēnemanis, G.Merķelis, konkrēto Latvijas apstākļu ietekmē risināja nopietnas filozofiskās problēmas, vērsās pret feodālismu, klerikālismu, pauda apgaismības idejas.
XIX gs. 50.-60.gados Latvijā kļuva pazīstamas marksistu un krievu revolucionāro demokrātu idejas - P.Balodis, kā arī veidojās jaunlatviešu filozofiskie uzskati - J.Alunāns, K.Barons, K.Biezbārdis, A.Kronvalds, K.Valdemārs.
XIX gs. pēdējā trešdaļā sākās latviešu filozofiskā orientācija uz ideālismu - J.Osis, P.Zālīte, kas XX gs. 20.-30.gados kļuva par valdošo latviešu filozofijā - T.Celms, P.Dāle, P.Jurevičs, Z.Mauriņa, M.Paleviča. Pastāvēja Filozofijas un reliģijas zinātņu biedrība (1922.-1940.g.) un Filozofijas biedrība (1924.-1940.g., līdz 1936.g. tās nosaukms - Kanta biedrība).
Marksistisko filozofiju Latvijā propagandēja "Jaunās strāvas" darbinieki XIX gs. 90.gados. Ievērojamākie marksistu pārstāvji Latvijā XX gs. sākumā bija P.Stučka, F.Roziņš, J.Jansons (Brauns), V.Knoriņš, P.Dauge, E.Karpovics, J.Stienis, P.Valeskalns.
XX gs. 30.gadu Latvijā pastāvēja Filozofijas un reliģijas zinātņu biedrība (1922.-1940.g.) un Filozofijas biedrība (1924.-1940.g., līdz 1936.gadam tās nosaukums bija Kanta biedrība).
Līdz ar krievpadomju okupāciju 1940.gadā sākās plašs marksisma principu iedzīvināšanas darbs, kas gandrīz pilnībā izslēdza citu filozofisko strāvojumu pastāvēšanu. PadLatvijas filozofi bija nolemti lielinieku okupācijas režīma apkalpošanai, tika apvienoti PSRS Filozofu biedrības Latvijas nodaļā (dibināta 1973.g.).
1981.gadā tika nodibināts LPSR ZA Filozofijas un tiesību institūts, atdalot no ZA Vēstures institūta Filozofijas un tiesību nodaļu. 1981.gadā tam bija 5 nodaļas, 1 laboratorija, 80 darbinieki - no tiem 4 zinātņu doktori un 20 zinātņu kandidāti. Attiecīgi tā laika okupācijas ideoloģiskajām nostādnēm institūtam bija galvenie zinātniskie pētījumu novirzieni - dialektiskā un vēsturiskā materiālisma aktuālās problēmas, filozofijas vēsture, mūsdienu buržuāziskās ideoloģijas kritika, socioloģija. tiesību teorijas pilnveidošana un zinātniskais ateisms. Psihofizioloģisko problēmu laboratorijā A.Kraukļa vadībā tika pētīti jautājumi par smadzeņu pusložu funkciju psihofizioloģisko mehānismu izziņas procesā. Institūts sagatavoja darbu "Apcerējumi par sabiedriskās un filozofiskās domas attīstību Latvijā" (3 grāmatas, 1976.-1982.g.). Institūta organizētajs un direktors bija V.Šteinbergs.
Tā laika ievērojamākie "filozofi" - E.Karpovics, V.Samsons, V.Šteinbergs, P.Valeskalns, J.Vedins.
Filozofijas novirzieni.
Antropocentrisms.
Eklektika.
Eksistenciālisms. Ateistiskais un reliģiskais.
Empīrisms.
Enerģētisms.
Fenomenālisms.
Ideālisms. Apziņa tiek uzskatīta par primāru attiecībā pret matēriju. Labi sasaucas ar Matricas teoriju.
Agnosticisms.
Emerdžentā evolūcija.
Transcendentālisms.
Materiālisms. Matērija tiek uzskatīta par primāru attiecībā pret apziņu.
Vulgārais materiālisms.
Panpsihisms. Koncepcija, ka dabā it visam piemīt dvēsele/psihe, filozofiskais animisms.
Sholastika.
Skepticisms.
Utilitārisms.
Vehisms.
Antīkā filozofija.
Sengrieķu filozofija.
Seno romiešu filozofija.
Seno ķīniešu filozofija.
Seno indiešu filozofija.
Bizantiešu filozofija.
Viduslaiku filozofi.
Bonaventūra (1221.-1274.g.). Itālija.
Farabī (870.-950.g.). Austrumi.
Johans Ekharts (~1260.-1327./28.g.). Vācija.
Johans Skots Erigena (~810.-877.g.). Īrija.
Mozus Maimonīds (1135.-1204.g.). Rietumeiropas žīds.
Žans Buridāns (~1300.~1358.g.). Francija, nominālists.
Pazīstami Jauno laiku filozofi.
Bernardo Bolcano (1781.-1848.g.). Čehija.
Džeremijs Bentems (XVIII gs.). Anglija.
Edgars Šefīlds Braitmens (1884.-1953.g.). ASV. Ideālisms, personālisms.
Eduards Cellers (1814.-1908.g.). Vācija.
Emīls Butrū (1845.-1921.g.). Francija. Spirituālisms.
E.Mahs. Vācija.
Francs Brentāno (1838.-1917.g.). Vācija. Ideālisms.
Frānsiss Herberts Bredlijs (1846.-1924.g.). Anglija.
Imanuels Kants (1724.-1804.g.). Vācija.
Johans Gotlībs Fihte (1762.-1814.g.). Vācija. Ideālisms.
Juzefs Marija Boheņskis (1902.-?). Šveice.
Georgs Hēgelis (1770.-1831.g.). Vācija.
Gustavs Teodors Fehners (1801.-1887.g.). Vācija. Ideālisms.
Kārlis Gothards Elverfelds (1756.-1819.g.). Latvija.
Kristofers Jākobs Būstrems (1797.-1866.g.). Zviedrija. Personālisms.
Leons Brenšviks (1869.-1944.g.). Francija. Ideālisms.
Ludvigs Bīhners (1824.-1899.g.). Vācija.
Ludvigs Feierbahs (1804.-1872.g.). Vācija. materiālisms.
Moriss Blondels (1861.-1949.g.). Francija.
Oto Frīdrihs Bolnovs (1903.-1991.g.). Vācija.
Persijs Viljams Bridžmens (1882.-1961.g.). ASV. Ideālisms.
Pjotrs Čaadajevs (1794.-1856.g.). Krievija.
Pols Feierābends (1924.-1994.g.). ASV. Zinātnes filozofijas "vēsturiskā skola."
Renē Dekarts (1596.-1650.g.). Francija.
Rūdolfs Bultmanis (1884.-1976.g.). Vācija.
Rūdolfs Eikens (1846.-1926.g.). Vācija.
Sergejs Bulgakovs (1871.-1944.g.). Krievija.
Teodors Adorno (1903.-1969.g.). Vācija.
Mūsdienu filozofi.
Džovanni Džentile (1875.-1944.g.). Itālija, fašisma ideologs.
Henrijs T.Laurensijs. Zviedrija.
Mario Bunge (1919.-2020.g.). Argentīna.
Mārvins Fārbers (1901.-1980.g.). ASV. Fenomenologs.
Ralfs Valdo Emersons (1802.-1882.g.). Trancendentālisma ievērojamākais teorētiķis.
„Filozofija man nepieciešama, lai nejustos kā uz brūkoša ledus krāvuma. Kas esam, no kurienes nākam, uz kurieni ejam? To nezinām. Bet skaidri zinu, ka dzīve turas uz mīlestības un darba.” /Āris Jānis Rozentāls, latviešu aktieris/
Saites.
Filozofija par Nezināmo.
