Aleksandrija
Alexandria, vietējie sauc par Aleksu (Alex).
Senpilsēta Nīlas deltā, ptolemaju Ēģiptes galvaspilsēta, šodienas Ēģiptes galvenā jūras osta un otrā lielākā pilsēta valstī.
Atrašanās vieta. Ēģipte, Vidusjūras piekrastē, stundas brauciena attālumā no Kairas.
Iedzīvotāji. Mūsdienās ap 5 miljoni.
Vēsture. Šai vietā uzietās māla lauskas liecina, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau pirms 8000 gadiem. Pirms 3000 gadiem šeit sāka attīstīties lauksaimniecība.
Maķedonijas Aleksandrs dibina Aleksandriju (332.g.pmē.). Tātad Maķedonijas Aleksandrs 332.gada 20.janvārī pmē. pilsētu dibinājis jau uz citas pamatiem (citur teikts, ka maza zvejnieku ciema vietā). Arī Homēra „Odisejas” 4.grāmatā minēta kāda osta, kas atradusies pie Nīlas ietekas. Aleksandra laika pilsēta tika celta pēc arhitekta Deinokrāta projekta.
Savulaik tā bijusi lielākā pilsēta pasaulē, viens no svarīgākajiem helēnisma centriem. Helēnisma laikmetā filoloģija atdalījās no filozofijas, par filoloģijas centru kļuva Aleksandrija (arī Pergāma).
323.g.pmē. šeit apglabāja arī pašu Aleksandru, bet vieta šodien nav zināma.
Aleksandrija Ptolemaju valdīšanas laikā. Par kultūras un izglītības centru pilsēta kļuva jau pēc tās dibinātāja nāves. 285.g.pmē. Ptolemajs II uzcēla Aleksandrijas bibliotēku. Šeit dzīvoja un Aleksandrijas bibliotēkā strādāja tādi antīkās zinātnes spīdekļi kā Eiklīds, Arhimēds, Aristarhs un Apolodors. Bija rosīgs tirdzniecības centrs: no Ēģiptes pa Nīlu veda labību un papirusu, no Nūbijas veda zeltu un ziloņkaulu.
Ptolemaju dinastijas laikā Aleksandrija bija Ēģiptes galvaspilsēta un helēniskās kultūras centrs. Šeit valdījusi arī leģendārā Kleopatra, pēdējā Ptolemaju dinastijas valdniece. Viņu laikā tika izrakts kanāls, kas savienoja Nīlu ar Sarkano jūru.
Aleksandrija Romas impērijā (). Ar pilsētas iedzīvotājiem asiņaini izrēķinājās Romas imperators Karakalla.
Tolaik tā bija viena no lielākajām un varenākajām pilsētām, tās iedzīvotāju sastāvs bija ļoti raibs. Aleksandrijā satikās daudzas rieteņu un austreņu kultūras, reliģijas, lai gan valdoša valoda un kultūra bija grieķu, lai gan, iespējams, plaši tika lietota arī aramiešu valoda.
Mūsu ēras sākumā Ēģiptes lielākajā pilsētā Aleksandrijā žīdu esot bijis ap 40% no visiem pilsētniekiem, no visiem 5 pilsētas kvartāliem 2 tika uzskatīti par žīdu apdzīvotiem.
38.gadā Aleksandrijā notika masveida žīdu slepkavības, kuras vēsturnieki uzlūko kā pirmo pret žīdiem vērsto grautiņu pasaulē. Tomēr visdrīzāk šis notikums jāuzlūko kā vardarbības uzliesmojums starp divām konkurējošajām pilsētas lielākajām etniskajām grupām par ietekmi pilsētā - grieķiem un žīdiem. Imperatora Kaligulas (27.g.pmē.-41.g.mē.) valdīšanas laikā jaunais ieceltais prefekts Flaks (Aulus Avilius Flaccus) piekopa pret žīdiem vērstu ieobežojošu politiku - samazināja to privilēģijas, noteica dzīvesvietu ierobežojumus, ievietoja imperatora statujas jūdu dievnamos, pat uzvestajā lugā izsmēja jūdu ķēniņu Agripu, kas tobrīd ieradās vizītē Alekandrijā. Tā nu beigās šīs darbības noveda pie tā, ka pārējie pilsētnieki uzbruka žīdiem un daudzus no tiem nogalināja.
Tomēr, kad pēc dažiem gadiem Kaligulu nogalināja, bet nākamais imperators Klaudijs atgrieza žīdiem viņu privilēģijas, Aleksandrijā atkal izcēlās nemieri, taču šoreiz žīdi nogalināja grieķus.
Ar imperatora Domiciāna 92.gadā atjaunoto Vespasiāna ediktu piespieda filozofus stoiķus pārvākties no Romas uz Ēģipti - Aleksandriju.
Kristietība Aleksandrijā. Savulaik viens no pirmajiem kristietības centriem. Saskaņā ar Eisēbija "Baznīcas vēstures" sniegtajām ziņām (VI, 43.) 251.gadā Aleksandrija bija kļuvusi par bijis lielu kristietības centru ar 6 prezbiteriem.
Tieši šeit žīdu VD tika pārtulkota grieķiski – Septuaginte.
I gs. pilsēta bija civilizētās pasaules pirmā pilsēta.
II gs.70.gadu sākumā pilsētu apdraudēja, bet tomēr neieņēma sacēlušies bukoli, kas bija ieņēmuši Lejasēģipti.
Pagānu vajāšanas Aleksandrijā. IV gs. Romas imperators Teodosijs faktiski aizliedza visas reliģijas, izņemot kristietību. Līdz ar to sākās pagānu vajāšanas un Aleksandrijā tika sagrauta Serapija svētnīca.
III gs. beigās Aleksandrijā radās kristietības interpretācijas virziens - ariānisms. Tā pamatlicējs bija Aleksandrijas bīskaps Ārijs, un tas radīja lielāko iekšreliģisko konfliktu kristietībā IV gs.
328.gadā kļuva par Aleksandrijas bīskapu kļuva nesamierināms ariānisma pretinieks Atanāsijs un bija tāds līdz pat savai nāvei 373.gadā. Savas kalpošanas 45 gadu laikā 5 reizes izsūtūts pēc 4 dažādu Romas imperatoru pavēles. Kopumā izsūtījumā pavadīja vairāk nekā 17 gadus, tika dēvēts par "Atanāsijs pret pasauli" (Athanasius contra mundum).
Bija laiks arī pilsētas pagrimumam - IV-V mūsu ēras gadsimtos.
Konstantinopoles I koncilā 381.gadā nolēma izveidot 5 bīskapu pamata katedras - vienu no tām Aleksandrijā.
Pirmsislāma laikā Aleksandrijā pastāvēja budistu kopiena un gimnosofistu sekta – tie dzīvoja puskaili un peldējās Nīlā, tāpat kā Indijas brahmaņi sludināja askētismu.
Aleksandrija Arābu kalifātā (639.-). 639.gadā pilsētu ieņēma arābi.
Leģenda stāsta, ka pēc Aleksandrijas ieņemšanas kalifs Omārs pavēlējis sadedzināt Aleksandrijas bibliotēku ar senajiem rakstiem, paziņodams: „Ja grāmatās nav sacīts tas pats, kas rakstīts Korānā, tad tās jāiznīcina, bet, ja sacīts tas pats, tad tās nav vajadzīgas.”
Tomēr neilgi pēc Ēģiptes pakļaušanas 645.gadā Aleksandrijā izcēlās nemieri. Dumpiniekiem no Konstantinopoles palīgā atsteidzās bizantiešu flote. Musulmaņu valdītāji tika no Aleksandrijas padzīti pēc 6 gadu valdīšanas. 646.gadā Aleksandrijas sacelšanās tika apspiesta. Atkal arābiem palīdzēja Aleksandrijas kopti, kas organizēja pretošanos bizantiešu intervencei.
Aleksandrija Mameluku periodā.
Aleksandrija Osmaņu impērijā.
1501.gadā Vasko da Gama savas otrās ekspedīcijas laikā bloķēja Sarkano jūru. Tā rezultātā tika nodrošināts portugāļu garšvielu tirdzniecības monopols. Garšvielu cena Eiropas tirgos nokrita pat par 75 % un tirdzniecības pilsēta Aleksandrija panīka.
Tās renesanse iestājās Muhameda Ali valdīšanas laikā XIX gs.
Pilsētu ieņēma Napoleona vadītā armija 1798.gada 1.jūlijā savas Ēģiptes kampaņas laikā. Tās ieņemšana sākās ar forta ieņemšanu un tika ievainots ģenerālis Klebērs. Pēc tam līcī pie nelielās Abukīras pilsētiņas Aleksandrijas pievārtē notika Napoleona un Nelsona eskadru kauja.
Patlaban tā ir otra lielākā pilsēta Ēģiptē.
Arhitektūra. Pilsēta izvietojās starp Vidusjūru un Mareotīda ezeru pašā Nīlas deltā.
Pilsētā bija taisnas un bruģētas ielas, ēnaini parki, teātris, ģimnāzijas un greznas pilis.
Pilsētas rietumu daļa pamazām pārtop par kūrortu. Ir daudz jauku pludmaļu ar baltām smiltīm. Pašas populārākās ir Montaza un Maamūra pilsētas austrumu daļā.
Aplūkojamie objekti.
Aleksandrijas bāka. 120 m (140 m?) augsta un tika uzskatīta par vienu no antīkās pasaules 7 brīnumiem. Tika uzcelta III gs.pmē. uz Faras salas iepretim pilsētai un rādīja kuģiem gaismu ieejai ostā. Sagruva zemestrīcē. Tagad tai vietā atrodas Citadele (laikam Kai Bei cietoksnis?).
Citadele. XV gs. tā tika uzbūvēta vietā, kur kādreiz atradās Aleksandrijas bāka. To cēluši Ēģiptes mameluku valdnieki, lai pretotos Osmaņu impērijas spiedienam.
Jūras muzejs. Blakus Citadelei. Tajā ir neliela jūras dzīvnieku ekspozīcija.
Aleksandrijas bibliotēka. 2012.gadā uzbūvēta jaunā Aleksandrijas bibliotēka.
Serapija svētnīca un katakombas. IV gs. Romas imperators Teodosijs faktiski aizliedza visas reliģijas, izņemot kristietību. Līdz ar to sākās pagānu vajāšanas. Tika sagrauta un nodedzināta Serapija svētnīca Aleksandrijā. Tagad tai vietā atrodas Pompeju pīlārs (aplami nosaukts), celts ap 298.gadu. Zem svētnīcas saglabājušās katakombas. Šeit apvienojusies ēģiptiešu, grieķu, jūdu un Austrumu reliģija un maģija.
Poseidona svētnīca.
Muzejs – „mūzu svētnīca.” Šeit norisinājās zinātniskās nodarbības un diskusijas. Te bija observatorija debess spīdekļu novērošanai un milzīga bibliotēka – Aleksandrijas bibliotēka, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Bastetas svētnīca. Par šādas svētnīcas atklāšanu arheologi paziņoja 2010.gada janvārī. Šādas svētnīcas pastāvēšana Aleksandrijā liecina par to, ka senos ēģiptiešu dievus turpināts godāt arī grieķu Ptolemaju laikos, un tas esot piederējis Ptolemaja III sievai Berenikei II. Vēlākos laikos svētnīca izmantota par būvmateriālu ieguves vietu, jo iztrūkst ļoti daudz akmens bloku.
Valdnieka pils.
Ģimnāzija.
Stadions.
Teātris.
Dambis.
Hipodroms.
Kai Bei cietoksnis. Atrodas Aleksandrijas krastmalā un celts no Farosas bākas akmeņiem.
Stenlija tilts. Skaists.
Montazas pils. Atrodas tieši pie jūras, apakšā Montazas pludmale - te ir pastaigu taka, kas nakti tiek slēgta. Dārzi, pilni ar eksotiskiem augiem. Pils laikam tūristiem nav apskatāma. Tā celta florenciešu un osmaņu stilu sajaukumā.
Anufši. Izcirsts klintīs jau romiešu laikos. Ēģiptiešu, grieķu un romiešu stilu sajaukums. Kapelas sienas rotātas ar kristiešu gleznojumiem, ieeju apsargā ēģiptiešu dievība Anubis.
Abu el Abbas mošeja. Lielākā un iespaidīgākā Aleksandrijā. Celta XVIII gs. Tajā glabājas islāma svētā Abu el Abbasa el Mursi pīšļi. Tika rekonstruēta 1944.gadā un tiek uzskatīta par arhitektūras šedevru.
Grieķu-romiešu muzejs. Tajā ir 40 000 eksponātu, arī lieliska monētu kolekcija. Statujas, sarkofāgi, papirusi, trauki, gleznojumi. Šai muzejā ik gadus izstāda labākos ēģiptiešu un ārzemju mākslinieku darbus.
Komelšuhāfas kapenes. (Kom el Shoqafa) Uzskata par vienu no viduslaiku brīnumiem. Atrodas dziļi zemē zem Aleksandrijas ielām un ir datētas ar II gs. Pirmajā brīdī tās šķiet tipiski ēģiptiskas. Tomēr ieskatoties redzams, ka figūrām ir grieķu-romiešu vaibsti. Abās ieejas pusēs attēlotas čūskas, taču tās apvijušas Hermeja zizli. Te atrodas sarkofāgi, ko grezno tradicionālie grieķu bēru motīvi – vīnogu ķekari, vainagi, dzīvnieku galvaskausi un maskas. Bet pāri visam ir senās Ēģiptes dievi – Izīda, kas ar izplestiem spārniem sargā svēto vērsi, gudrības dievs Hors ar vanaga galvu, mirušo dievs Anubiss ar šakāļa galvu, bet ģērbies grieķu-romiešu tērpā. Tādas, lūk, grieķu laika ēģiptiešu kapenes.
Te stingri aizliegts fotografēt.
Karaliskais Rotaslietu muzejs. Atrodas kādreizējās princeses Fatimas al Zahras pilī. Muzejs pilsonisko nemieru dēļ Ēģiptē tika slēgts uz vairākiem gadiem. Te ir vairāk par 10 000 eksponātu, taču apskatei pieejami vien 1000: prinču medaljoni, princešu kosmētikas kastītes, karalieņu rokassprādzes un kaklarotas ar dārgakmeņiem.
Aleksandrijas tehniskie brīnumi. Kā jau sava laikmeta kultūras centrā Aleksandrijā tika vākti ne tikai visas pasaules rokraksti, bet arī parādīti tā laika tehniskie sasniegumi. Sajūsminātajai tautai tika demonstrētas svētnīcu durvis, kas atverās pašas, dejojošas figūras un spēlējošas ērģeles. Šo tehnikas sasniegumu būtību izprata tikai zinošie tempļu priesteri un, protams, arī paši konstruktori: inženieris un matemātiķis Bizantijas Filons, mehāniķis un izgudrotājs Ktesībijs, matemātiķis un izgudrotājs Aleksandrijas Hērons (II gs.pmē. beigas – I gs.pmē.sākums). Aleksandrijas bibliotēkā atradās pilns Aleksandrijas mehānisko brīnumu apraksts.
Pašatverošās svētnīcas durvis bija saistītas ar mehānismu, ko bija izveidojis jau Aleksandrijas Hērons. Tika izmantota uguns radītā siltuma enerģija. Zem upuraltāra pie svētnīcas viņš novietoja trauku, kas bija piepildīts ar ūdeni līdz pusei. Tad to uzsildīja ar uguni, karstumā izplēties gaiss izgrūda ūdeni pa caurulīti uz blakusesošu trauku, kas pamazām kļuva arvien smagāks. Pods bija iekārts trīšu sistēmā (rati un ķēdes). Jo zemāk nolaidās pods, jo plašāk atvērās svētnīcas durvis. Kad uguns izdega, tad process risinājās pretējā virzienā un durvis vērās ciet. Šo savu konstrukciju Hērons detalizēti aprakstījis grāmatā „Pneimātika,” kurā nosaucis to par „38.automātu.”
Šai pašā darbā Hērons aprakstīja arī svētā ūdens saņemšanas „automātu.” Tajā bija šķirba, kurā iemest monētu. Tā uztrāpīja uz sviras garākā gala, kas no monētas svara iedarbināja vārstu – svirai kustoties tas atvērās un traukā ielija svētais ūdens.
Toties Ktesībijs bija izgudrojis ūdens pulksteni un ūdens ērģeles. Šie aparāti gan pārsvarā bija izplatīti Romā.
Slaveni Aleksandrijas pilsētnieki. Maķedonijas Aleksandrs, Sv.Katrīna.
Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
Aleksandrijas bibliotēka.
Aleksandrijas bāka.
Maķedonijas Aleksandrs (356.-323.g.pmē.).
Ēģipte.
