Mesija, mesiānisms
No senžīdu valodas vārda mešiah – „svaidītais.” Judaismā priesteru un valdnieku iesvētīšana notika, tos ieziežot jeb “iesvaidot” ar eļļu; vārds Mesija – senebreju valodā māšiah – nozīmē "svaidītais."
Debesu pestītājs, ticība tam radās tautas masās, kas gaidīja glābiņu pārdabiskā veidā.
Mesiānisms judaismā. I g.tk.pmē. 1.pusē Palestīnā bija pazīstami pravieši (nabi), kas savus reliģiski politiskos sprediķus avienoja ar buršanos. Viņi pilnīgi šamanistiskā manierē noveda sevi ekstāzē ar dejām vai mūziku, tādā stāvoklī izrunāja vārdus, kas tika uzņemti kā "dievišķīgi." Tādi pravieši, kas bija saistīti ar Jāves kultu, cīnījās pret vietējo dievību kultiem, ko atba;stīja vietējie ģints augstmaņi.
Dažu praviešu sprediķos izpaudās tautas protests pret trūcīgo, atraitņu un bāreņu apspiešanu, tie krasi vērsās pret bagātnieku spaidiem un varmācību, pret augļošanu. Taču par galveno likstu cēloni šie pravieši uzskatīja nepietiekamu Dieva godināšanu. Viņi aicināja pacietīgi gaidīt "Jāves svaidīto," kas dzims no "ķēniņa nama" un brīnumainā veidā glābs cilvēkus no ciešanām un ļaunuma. Apspiesto masu nevarība pretdarboties apspiedējiem veicināja tādas ticības rašanos, kas paredzēja brīnumainu taisnīga ķēniņa atnākšanu, tādas valstības nodibināšanu, kurā kopā ganīsies vilks ar jēru. Brīvības un laimes valstību gatavu sniegs debesu pestītājs, tādejādi ticīgie jūdi to gaidīja.
Mesijas gaidīšana īpaši izplatījās mūsu ēras I gs., kad Jūdeja, romiešu izpostīta, beidza eksistēt kā patstāvīga valsts. 66.gadā žīdi sacēlās pret romiešu varu, Jeruzālemes aristokrātiju un priesteriem. Dumpinieki sagrāba Jeruzālemi, nogalināja augstmaņus un augstāko priesteri, kas atbalstīja romiešu iebrucējus. 70.gadā sacelšanos apspieda romiešu karaspēks, kas nolīdzināja līdz ar zemi Jeruzālemes svētnīcu.
Tādejādi pēc nesekmīgiem dumpošanās mēģinājumiem tautas masu vidū sevišķi pastiprinājās mesijas gaidas - uz balta ēzeļa, kas izpušķots rozēm, bazūnēm skanot, parādīsies mesija zelta tērpā un atpesīs cilvēkus. Tad pār jūru pacelsies divi tilti - dzelzs un papīra: pa dzelzs tiltu ies grēcinieki un iegāzīsies bezdibenī, bet pa papīra - taisnie un viedie, kas iegūs svētlaimību.
Šādu ideoloģisku nostādni vairākkārt izmantoja žīdu viltusmesijas.
Žīdu viltusmesijas. Žīdu vidū atradās zināms skaits krāpnieku, kas dažādos laikos un dažādās pasaules vietās uzdevās par mesijām - "Dieva sūtņiem": Ābrams, Abulafija, Zālamans, Šlomo(?) Molho, Sabatajs Cevi, Jēkabs Franks, Šneiersons, Dāvids Reubenis u.c. Mazizglītotie ļautiņi sekoja tiem, līdz pārsvarā gadījumu šie izrādījās bezkaunīgi krāpnieki.
Mesija kristietībā - Jēzus. Jau drīz pēc Jēzus nāves viņa piekritēji sāka izplatīt uzskatu, ka viņš bijis nevis vienkāršs jauna reliģiska virziena sludinātājs, bet gan Mesija – Dieva svaidīts Pestītājs, kas nācis atbrīvot savu tautu no svešzemnieku jūga un atjaunot varenā senās Izraēlas valdnieka Dāvida, kura dzimtas pēctecis esot Jēzus, troni, bet jūdi savā nezināšanā un neticībā neesot savu Kungu un Pestītāju pazinuši. Grieķu valodā jēdzienam “mesija” atbilst vārds hristos, tādejādi Jēzus piekritēji diasporā sāka dēvēt savu skolotāju par Kristu, no kā arī radās jēdziens “kristieši,” kristīgā ticība. Vienlaikus uzskatam, ka Jēzus bijis sengaidītais Kristus, apustuļi, kā pamatojumu viņa dievišķīgumam, sludināja sava Skolotāja augšāmcelšanos trešajā dienā pēc nāves un tai sekojošo pacelšanos Debesīs (debesbraukšanu). Šie divi uzskati – par Jēzu kā Kristu un viņa augšāmcelšanos no mirušajiem – bija galvenie kristietības pamatprincipi (apustulis Pāvils teicis, ka “ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga un jūsu ticība arīdzan veltīga”). Vēlāk šiem uzskatiem vēl pievienojās ideja par Jēzu nevis kā par Dieva svētītu cilvēku – Pestītāju, bet par paša Visaugstākā Radītāja iemiesojumu, Dieva Dēlu.
Šādas idejas, kā jau iepriekš minēts, bija pazīstamas jau vairākās senajās reliģijās, tādēļ cilvēkiem tās nebija jaunas. Jauns bija kas cits: Jēzus Kristus personība. Atšķirībā no seno reliģiju mītiskajiem cilvēces glābējiem, ļaunuma uzvarētājiem, mirušajām un atdzimstošajām dievībām un dievišķotajiem varoņiem, kas darbojušies nemināmos senlaikos, bijuši vareni dievi, valdnieki vai valdnieku dēli, Jēzus bijis pirmo kristiešu laikabiedrs, cilvēks no tautas, kam nav bijusi pat sava pajumte. Viņa liktenis bijis tāds pats, kā visiem trūcīgajiem, vergiem, jebkuram apspiestajam un vajātajam, viņam jāpanes zaimi un izsmiekls ne tikai no priesteriem, bet arī no līdzcilvēkiem, pat viņa tuvinieki to apsmej. Cilvēki, kuriem Jēzus atdevis veselību, vēlāk no viņa novēršas, pat māceklis Jūda izrādās nelietis, kas par samaksu nodod savu skolotāju. Jēzum izpildīto nāvessodu – pakāršanu vai pienaglošanu pie krusta parasti piemēroja tikai vislielākajiem noziedzniekiem un vergiem, bet Jēzus taču bija darījis tikai labu, aicinājis cilvēkus uz lēnprātību un savstarpēju mīlestību. Šāds dzīvesstāsts bija tuvs un pazīstams plašām ļaužu masām, un tas deva jaunajai reliģijai tik varenu spēku, ka neviens cits kults ar to nespēja līdzināties: tā tiešām bija tautas, nevis augstāko sabiedrības slāņu reliģija, kuras popularitāti, bez visa iepriekšminētā, vairoja vienkāršie rituāli – bez grezniem tempļiem, dievu tēliem, bez sarežģītām mistiskām ceremonijām un upuriem.
Jēzus biogrāfijas pseidokonkrētās detaļas nav atmiņas par reāliem notikumime, bet gan radītas, galvenokārt pamatojoties uz Vecās derības pravietojumiem par mesiju. Ne velti gandrīz vai pēc katras tādas detaļas seko trafareta frāze: "Lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti." (Mateja ev., I, 22; II, 5, 15, 17; III, 3, 6; IV, 6. u.c.)
Jēzus ģeneoloģija, viņa vārds, dzimšanas vieta, bēgšana uz Ēģipti, stāsts par Jāni Kristītāju - visi šie un daudzi citi momenti iemontēti stāstījumā tāpēc, lai pierādītu, ka evaņģēlija stāsta varonis bijis sen gaidītais mesija.
Saites.
Judaisms un judaisti.
Kristietība un kristieši.
