Laika skaitīšana
Cilvēces civilizācijas laika skaitīšanu savās hronoloģiskajās sistēmās sāk ar kādu patiesu vai leģendāru astronomisku, politisku vai reliģisku notikumu.
Romieši laika skaitīšanu veica sākot no Romas dibināšanas 753.g.pmē., maiji no kāda nezināma notikuma, kas sagadījies 3013.g. 13.augustā pmē., bet savukārt žīdu lietotais Nipūras kalendārs - no Zemes radīšanas dienas, kristieši - no Jēzus Kristus atnākšanas brīža, musulmaņi - no 622.gada, kad Muhameds bēga no Mekas uz Medinu (hidžra).
Vēsturiskās ēras ir periodi, laikmeti, kas būtiski atšķiras no iepriekšējā laika posma.
Kā Eiropa pārgāja uz laika skaitīšanu pēc Kristus - te sniegts neliels ieskats.
Šai laikā Romā gadu skaitīšana joprojām sākās ar Romas dibināšanu, ar viena vai otra valdnieka valdīšanas sākumu. Tikai Justiniāna laikmetā radās vajadzība pēc sākuma datuma, lai iezīmētu kristietības ēras sākumu.
Pirmie rēķini, visumā diezgan bērnišķīgi, tiek saistīti ar mūka Dionīsija darbību VI gs. Viņš nodevās teoloģisko tekstu pētīšanai Sv.Anastasija klosterī Palatīna pakalnā Romā, to tulkošanai no grieķu valodas. Iespējams, ka darba gaitā, kura mērķis bija daudzus gadus uz priekšu fiksēt Lieldienu datumu, kas bija noteikts Nīkejas koncilā, Dionīsijs izjuta vajadzību precizēt Jēzus dzimšanas gadu, pamatojoties uz trūcīgajiem evaņģēlijos minētajiem datiem.
Savu aprēķinu rezultātā Dionīsijs izskaitļoja, ka Jēzus esot dzimis 753.gada 25.decembrī, skaitot no Romas dibināšanas un Diokletiāna 248.gads ir 532.gads pēc Jēzus dzimšanas. Tādējādi 754.gads uzskatāms par Jaunās ēras 1.gadu. Dionīsija aprēķiniem nebija nekādas vērtības, tomēr ideja sākt gadu skaitīšanu no šī notikuma revolucionizēja visu kalendāru un galu galā kļuva dominējošā.
Tā radās jēdziens „pirms un pēc Kristus dzimšanas,” kas ierasts mūsu hronoloģijā. Taču vēl vairākus gadsimtus šo jēdzienu lietoja tikai hronisti un nedaudzi baznīcas autori.
Pirmais, kas izmantoja mūsu ēras apzīmēšanai epitentu "Tā Kunga gadā" (Anno Domini) bija mūks Bede Cienījamais, kas uzrakstījis arī pirmo eiropiešu hroniku pēc Romas impērijas sabrukšanas.
Krievijas impērijā šādu gadu skaitīšanu ieviesa cars Pēteris I.
Diennakts laika skaitīšana. Sirmā senatnē ļaudis cēlās līdz ar saules lēktu .
Babilonijā dienu no saullēkta līdz rietam sāka dalīt 12 vienādās daļās jeb stundās.
Romā, būvējot pulksteņus, izrādījās, ka viena stunda vasarā ir 75, bet ziemā – tikai 44 minūtes gara (mūsdienu mērvienībās). Romieši sadalīja diennakti vienāda garuma 24 stundās.
Mūsdienās dažos klosteros vēl joprojām lieto mainīga garuma stundas.
Pēc Lielās franču revolūcijas ar lieliem panākumiem tika ieviests "metrs." Revolucionārie jaunievedumi turpinājās, un 1793.gadā no franču revolucionāriem tika ieviests arī decimālais laiks – jaunajā sistēmā pusdienlaiks iestājās pulksten piecos, bet pusnakts – desmitos.
Decimālā laika skaitīšanas sistēma gan cieta krahu. Baznīcai tā šķita pārlieku sarežģīta, tādēļ tā no 1802.gada atjaunoja tradicionālo Gregora kalendāru. Sekodams šim piemēram Napoleons atcēla decimālo laika skaitīšanas sistēmu visā Francijā 1806.gadā.
1924.gada 5.februārī radio BBC pirmo reizi sāka pārraidīt precīza laika signālus – Griničas laika signālus.
Saites.
Laiks.
Bioloģiskais pulkstenis.
