Aliens

Armēnija

Valsts Priekškaukāzā.

Valsts ģerbonī attēlots Noāsa šķirsts.

Platība - 29 743 km².
Iedzīvotāji - 2,97 miljoni (2015.g.).
Galvaspilsēta - Erevāna.

Vīza. Varot dabūt uz sauszemes robežas ar Gruziju, arī lidostā.

Vēsture. 
Tigrana II LIelā laiks un pakļaušanās Romai. 70.g.pmē. Lielās Armēnijas teritorija pletās no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai, no Kūras upes līdz Palestīnas robežām. Tomēr iekšēji tā nebija stabila un sadursme ar Romas impēriju neveda pie sakāves 66.g.pmē. un pakļaušanos tai. Iekarotās zemes atkrita, un Tigarana II varā palika Lielā Armēnija - t.i. galvenokārt apgabali ar armēņu iedzīvotājiem.
Dzīvesgājums. Aktīvi cīnijās pret sasanīdu Irānas ekspansiju, par ko tika iesaukts par "Lielo."
Viņa valdīšanas laikā Armēnijā sāka veidoties feodālās attiecības.
Sasanīdu Persijas varā (253.-293.g.). Pēc tam, kad III gs. sasanīdu Persijā tika iznīcināti Armēnijas ķēniņa Hosrova I Lielā radinieki, kas bija partiešu ķēniņu armēņu zara pārstāvis, sasanīdi uzbruka Armēnijai. Hosrova I Lielā armija izrādīja iebrucējiem stipru pretestību un sakāva tos. Pēcāk, kā stāsta hronikas, sasanīdi nosūtīja pie Hosrova I Lielā slepkavu Anaku, kas bija arī attāls armēņu ķēniņa radinieks, un kurš nogalināja valdnieku. Anaku saķēra un noslīcināja kopā ar viņa brāli, bet divus viņa dēlus, no kuriem viens bija tieši Grigors Apgaismotājs - vēlākais Armēnijas kristianizētājs, izdevās izvest uz Cēzareju (Kapadokijā).
Pēc Hosrova I LIelā nāves 253.gadā sasanīdiem izdevās sagrābt Armēniju savā varā, kur tie valdīja līdz 293.gadam, kamēr tos padzina Romā izaudzinātais Hosrova I Liela dēls Trdats III.
Trdata III valdīšanas laikā Armēnija pieņēma kristietību. Kristietības pieņemšana nākamajā vēsturē atšķīra armēņu ķēniņu dinastiju no persiešiem, un noteica armēņu turpmāko vēsturisko ceļu uz jaunās ticības pamata. Kad 100 gadus vēlāk tika izveidots armēņu alfabēts, kulturālais pagrieziens kļuva neatgriezenisks, tā novēršot turpmākos iekarotāju mēģinājumus asimilēt armēņus.
Paps veica reformas, pakļāva Armēņu baznīcu valstij un padarīja to neatkarīgu no Romas. Ar ķēniņa Papa politiku neapmierinātie feodāļi, romiešu atbalstīti, sazvērējās pret Papu un 374.gadā to nogalināja. Lai arī paps tika nogalināts, tomēr viņa pēcteči valdīja līdz pat 387.gadam, kad Armēnija tika sadalīta starp Persiju un Bizantiju.
Lielā Armēnija (?-387.g.). Pastāvēja 3 gs. un stiepās no Melnās līdz Kaspijas jūrai. Dibinājis Artašass I Lielais.
Kristietības pieņemšana. Armēnija ir senākā kristīgā valsts pasaulē, jo pieņēmusi kristietību kā valsts reliģiju jau 301.gadā.
Bizantijas varā. Papa dēls Aršaks (387.-391.g., līdzvaldītājs kopš 378) bija pēdējais Armēnijas ķēniņš līdz 391.gadam, kad Armēniju anektēja Bizantija.
Sacelšanās pret sasanīdiem (449.-451.g.). 449.-451.gados Armēnija sacēlās pret sasanīdu varu. Par armēņu karaspēka karavadoni (sparapetu) tika iecelts Vardāns Mamikonjans (410.-420.g.). Sasanīdu Persija veica daudzus mēģinājumus piespiest Armēniju atgriezties pie iepriekšējās reliģijas. 449.gadā katolikoss, bīskapi un kņazi sapulcējās Artašatā un uzrakstīja savu slaveno atbildi persiešu ķēniņam, noraidot tā prasību atgriezties pie zoroastrisma. Saniknotie sasanīdi izsauca armēņu kņazus uz Tizbonu, lai mainītu viņu ticību.
Atgriezies mājās Vardāns Mamikonjans atteicās no zoroastrisma un sāka gatavoties lielam karam pret sasanīdiem. Tā kā 451.gadā viņš gāja bojā Abarairas laukos kaujā pie Vardanancas, viņa vietā stājās brāļa dēls Vāns Mamikonjans. Karš beidzās 484.gadā ar Nvarsakas miera līgumu, kas ļāva armēņiem saglabāt savu valstiskumu visu nākamo gadsimtu. Par godu Sv.Vardānam armēņi Erevānā uzstādījuši jātnieka statuju. Tas bija viens no pirmajiem kariem ticības dēļ, un Armēņu Apustuliskā baznīca turpmāk uzlūkoja Sv.Vardānu kā vienu no svarīgākajiem svētajiem.
Arābu kalifāta varā. IX gs. te izvērtās sacelšanās pret arābu iekarotājiem. 923.gadā arābi karavadoņa Nasra vadībā izlaupīja un nopostīja Gegarda klosteri.
Bizantijas varā (1045.-1064.g.). 1045.gadā Bizantija sagrāba Armēniju. Pēdējo no armēņu Bagratīdu dinastijas ķēniņiem Gagiku II aizturēja. Tā izbeidzās pastāvīgās Armēnijas vēsture. 
Seldžuku turku varā (1064.-?). 1064.gadā mazie seldžuki no Anatolijas atkaroja bizantiešiem Armēniju.
No seldžukiem armēņi atbrīvojās ar apvienotā gruzīnu-armēņu karaspēka palīdzību. Tamāra un Zakarjani atbrīvoja lielāko daļu Armēnijas no seldžuku kundzības XII gs. beigās un XIII gs. sākumā.
Mongoļu iebrukums.
Timurīdu iebrukums.
1701.gadā Maskavā ieradās armēņu nacionālās atbrīvošanās kustības līderis Izraēls Ori. Jau vairākus gadus viņš braukāja pa Eiropu, cerot saņemt Eiropas monarhu atbalstu armēņu atbrīvošanai no svešzemniekiem - turkiem un persiešiem. Nu viņš bija ieradies pie Krievijas ķeizara Pētera I. To darīt armēnim bija ieteicis Austrijas imperators Leopolds I, pēc kura vārdiem armēņu atbrīvošanai no persiešiem tieši Krievijai piederot galvenā loma. Iespējams gan, ka tādejādi austrietis tikai gribēja tikt vaļā no nesaprotamā viesa, pie tam neuzņemoties nekādas saistības.
Maskavā Ori uzņēma silti. Pēteris I piesolīja izrādīt armēņiem atbalstu, taču tikai pēc tam, kad beigsies karš pret Zviedriju. Tobrīd krievi bija sakauti pie Narvas un kara lietas krieviem nebija labvēlīgas. Tādejādi Pētera I solījumi bija tukši, bez jebkāda pamata. Pašam I.Ori jau bija sastādīts Aizkaukāza atbrīvošanas plāns. Saskaņā ar to bija nepieciešami tikai 15 000 kazaku un 10 000 kājnieku, kurus uz vietas atbalstīs armēņu un gruzīnu ķēniņu vienības. I.Ori Krievijā pavadīja vairākus gadus, pat ieguva krievu armijas pulkveža dienesta pakāpi.
1707.gadā Ori devās uz Persiju, kur viņam bija jānoskaidro vietējo iedzīvotāju noskaņojums, kā arī jānovērtē persiešu armijas kaujas spējas, ceļi un cietokšņi. Neskatoties uz persiešu varas iestāžu pretestību un to, ka persieši vispārībā izprata viņa vizītes mērķus, I.Ori pavadīja Persijā vairākus gadus un nomira Astrahaņā 1711.gadā, kad no turienes atgriezās. Pēc 11 gadiem Pēteris I devās savā Persijas karagājienā un patiesi - līdz ar zviedru kara beigšanos.
Armēnija persiešu-turku karu laikā. Jau agrāk, sākot no XVI gs. Osmaņu impērijas un Persijas konfliktu cēloņi bija armēņu apdzīvotās zemes. Turku-persiešu karu rezultātā, piemēram, Erevāna 14 reizes mainīja piederību. Karu beigu posmā reģionā iespiedās trešais spēlētājs - Krievijas impērija. Tā visupirms spēja sev pievienot Irānas Armēniju (kļuva par Erevānas un Nahičevānas apgabaliem), bet 1877.-1878.gadu krievu-turku kara rezultātā arī daļu Turcijas Armēnijas - Karsas apgabalu. Rezultātā XIX gs. nogalē Armēnija bija sadalīta divu naidīgu spēku - Osmaņu un Krievijas impēriju starpā.
Armēņu stāvoklis abās lielvalstīs sāka atšķirties aizvien vairāk. Krievijas varas iestādēm nebija lielu iebildumu pret armēņiem kā pret pavalstniekiem, pat pievēra acis pret armēņu nacionālisma uzplaiksnījumiem, jo cerēja šo kārti izmantot pret turkiem.
Tikām Osmaņu impērijā oficiāli pastāvēja armēņu autonomija, arī sultāna apstiprināta armēņu konstitūcija, tomēr attieksme pret armēņiem kļuva arvien naidīgāka. Izmaiņas bija skaidrojamas ar turku militārajām sakāvēm, musulmaņu bēgļu ierašanos no Kaukaza reģiona un armēņi simpatizēšanu Krievijas impērijai.
Persiešu-krievu karš (1826.-1828.g.). Karš beidzās ar Turkmančajas miera līgumu. Saskaņā ar tā noteikumiem Persija zaudēja Austrumarmēniju, Erivānas un Nahičevānas hanistes. Tāpat Persija apņēmās nelikt šķēršļus armēņu izceļošanai uz Krievijas teritoriju.
Krievu-turku karā (1828.-1829.g.) saskaņā ar Adrianopoles līgumu, Krievijas impērija nostiprināja savas pozīcijas Kaukāzā - Turcija atzina Gruzijas, Imerētijas, Megrēlijas, Gūrijas kā arī Erevānas un Nahičevanas hanistu pievienošanu Krievijai.
Dašnaki (armēņu vecākā partija Dašnakcutjun, nacionāldemokrāti) un vēl dažas citas partijas XIX gs. beigās par savu mērķi pasludināja vēsturiskās Lielās Armēnijas atjaunošanu, nesmādēja arī mūdienās par teroristiskām dēvējamas metodes. Etniskās sadursmes Baku, Nahičevānā un Kalnu Karabahā prasīja simtiem bojāgājušo no abām pusēm. Upuru skaitu vēl vairāk palielināja nomierināšanai nosūtītais krievu karaspēks.
Armēņu genocīds. Osmaņu impērijas rīkotajā genocīdā laikā no 1914.-1923.gadam turki nonāvēja līdz pat 1,5 miljoniem armēņu.
Armēniju okupēja lielinieki 1920.gada decembrī. 
Kalnu Karabahas konflikts. Sen milzušais konflikts saasinājās 1988.gadā, kad Kalnu Karabahas armēņi pieprasīja apvienošanos ar Armēniju. 1991.gadā, kad sabruka PSRS, šeit izcēlās asiņains karš starp armēņiem un azerbaidžāņiem. Armēņi guva pārsvaru un paņēma varu. Karā krita ap 30 000 cilvēku. Simtiem tūkstošu azerbaidžāņu bija spiesti doties bēgļu gaitās. 1994.gadā tika noslēgts pamiers, bet konflikts vēl arvien nav noregulēts. Tagad prezidents ir Arkādijs Gukasjans, bet 2007.gadā pārvēlēja čekistu Bako Sahasjanu. Atgādināsim, ka sākums Kalnu Karabahas konfliktam tika likts 1988. gadā, kad reģions, kurā lielākoties dzīvo armēņi, paziņoja par savu izstāšanos no Azerbaidžānas PSR. 1991. gada 10. decembrī, tikai dažas dienas pirms Padomju Savienības oficiālās sašķelšanās, Kalnu Karabahā notika referendums, kurā ar 99,89% pārsvaru tika nobalsots par pilnīgu neatkarību no Azerbaidžānas. 1992. gadā reģionā sākās plaša karadarbība, kuras rezultātā Azerbaidžāna zaudēja kontroli pār Kalnu Karabahu. Kopš 1994.gada 12.maija, kad Biškekā tika parakstīta vienošanās par pamieru, konflikta zonā karadarbība ir pārtraukta.
Serža Sargsjana valdīšana (2008.-2018.g.).
Velveta revolūcija (2016.g.). Pie varas nāca Nikols Pašinjans. Viņa valdībā daudzi rietumnieciski orientēti politiķi, tai skaitā Dž.Sorosa struktūru izveidoti aktīvisti. tas sarežģīja attiecības ar Krieviju. iespējams tadēļ arī Maskava nesteidza atbalstīt Armēniju kalnu Karabahas karā, kuru tā zaudēja Azerbaidžānai.

Aplūkojamie objekti.
      Erevāna. Armēnijas galvaspilsēta. 

Aragacs. Mūsdienu Armēnijas augstākā virsotne 4090 m augstumā.

Ararats. Izdzisis dubultvulkāns Armēnijas kalnienē Turcijas teritorijā - Armēnijas nacionālais simbols. 

Ečmiadzins. Viena no senākajām kristiešu baznīcām pasaulē. Būvēta 303.gadā virs pagānu uguns altāra. UNESCO.

Gegarda klosteris. Būvēts V gs., te reiz esot glabājies šķēps, ar kuru savainots krustā sistais Jēzus un arī gabaliņš no Noāsa šķirsta. Baznīcas iekšienē ir avots ar dziedinošu ūdeni.

Hadzora. Slēpošanas kūrorts.
Zvatnocas arheoloģiskā vieta. UNESCO. Drupas. Katedrāles pamatu vieta un atlikušās stāvošās kolonnas ļauj nojaust tās varenību un skaistumu uz abu Araratu fona.

Horvirapa klosteris. 200 m no Turcijas robežas, Ararata pakājē. Kalns labi no šejienes aplūkojams. Uz klosteri ved ļoti labs ceļš. Celts IV gs. vietā, kur bedrē bijis 12 gadus ieslodzīts Sv.Grigorijs Apgaismotājs. Mūsdienās nozīmīga svētceļojuma vieta.

Artašata. Senpilsēta.
Dvina. Senpilsēta.
Bagarāna. Senpilsēta.

Goris. Kaukāza mazā Kapadokija ar erodētām klintīm skursteņu formā.

Sevana ezers. IX gs.klosteris. Atrodas uz pussalas, kas agrāk bijusi sala, jo ezerā ūdens līmenis krītas. Celts IX gs. un stāv joprojām pirmējā izskatā. Neviens to nav grāvis. 

Tateva klosteris. 
Vorotana aiza. Ceļu pār to var veikt gaisa vagoniņā - "Tatev spārni."
Haldzora. Kalnu ciemats.
Karaundžas megalītu komplekss.
Šengavitas apmetne.
Artikas katakombu apbedījumi. 

Ceļojumu apraksti.
Vilnis Strods. Ararata ēnā.

Saites.
Armēņi.