Aliens

Izīda

Ast - "tronis" (senēģiptiešu val.).

Sinonīmi un analogi. Izīda ir grieķu vārds, senēģiptiešu vārds – Asta vai Esta. Ēģiptieši viņu sauca par Ast - "tronis." Viens no Izīdas epitetiem ir hensekti - "matainā." Senēģiptiešu rakstībā Izīdas vārdā parādas arī hieroglifs, kas apzīmē troni (tāpat kā Ozīrisam).
Laika gaitā un helēnisma ietekmē dieve piedzīvoja zināmu evolūciju: no Ēģiptes mātes tā kļuva par Pasaules Māti, universālu Dievmāti.
Vēl Izīdu pazinuši ar apzīmējumu Fesmofora – „Likumdevēja,” lai gan visbiežāk šo apzīmējumu lietoja Dēmetras sakarā.
Šumeriem - Ninhursaga/Ninti.
Grieķiem - Afrodīte, romiešiem - Venēra.

Raksturojums. Izīda ir viena no populārākajām seno ēģiptiešu dievietēm. Auglības, ūdens un vēja dieviete. Kuģniecības aizbildne. Sievišķības un ģimeniskās uzticības simbols. Kad katru gadu 17.jūnija naktī sākās Nīlas pali, senie ēģiptieši ticēja, ka tai naktī krīt pēdējā ūdens lāse un sauca to par "Izīdas" asaru.
Viņu raksturo Sīriusa zvaigzne. Ir iekš lielā dievu devītnieka (enneādes). Līdz ar kristietības kā valsts reliģijas pieņemšanu Romā Izīdas kults izrādījās viens no izdzīvot spējīgākajiem pagānu kultiem. Tad Izīdu visai bieži sāka attēlot līdzīgi Jaunavai Marijai, proti, ar krūti barojot Horu. Madonnas kults, kas radās krietni vēlāk, apvienoja sevī Izīdu un Mariju.

Radniecība. Galvenā dieva Ra meita. Tomēr pēc Heliopoles reliģiski spekulatīvās mācības par enneādi bija zemes dieva Geba un debesu dievietes Nutas meita.
Brāļi Ozīriss (viņš arī vīrs) un Sets, māsa Neftīda.
Vīrs Ozīriss (viņš arī brālis).
Dēls - Hors.

Ikonogrāfija. Mākslā Izīdu attēloja kā govi vai sievieti ar govs galvu. Attēlos Izīda nereti bija redzama ar dēlēnu Horu klēpī, ar laipnu, domīgu un mātes mīlestību apgarotu seju, tērpusies greznās, krāšņās ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem rotātas drēbes. Bieži viņu attēloja sēžam priesteru pulkā, kas viņu pielūdz. 
Interesanti, ka Izīdu var saistīt arī ar senajām būtnēm-amfībijām, kas senatnē esot apmeklējušas Zemi. Tā piemēram kādās pavisam parastā izīdas attēlā, tās galvas aizmugurē attēlota maza zivs astīte. Senajā Frīģijā izrakumos uzietas divas statuetes - Izīdas un Serāpija (Ozīrisa), kas savā starpā mezglā sasējuši čūsku astes. Citā turpat uzietajā bareljefā Izīda attēlota viena ar čūskas asti.

Dzīvesgājums. Plūtarhs sava darba „Morēlija” nodaļā „Izīda un Ozīriss” raksta: „Izīda dzimusi mitrā vietā...” Par šo frāzi nav nekādas skaidrības.
Kad varas cīņās vīru Ozirisu nogalina un sacērt gabalos brālis Sets, viņa atrada visus gabalus, izņemot pimpi, un ar maģijas palīdzību atdzīvināja Ozīrisa līķi. Tots no vīra līķa ieguva spermu un palīdzēja Izīdai tapt grūtai. Tā tika dzemdēts Hors.
No Seta viņa paslēpās necaurejamos Nīlas purvājos. Kad Hors izauga, viņa savam dēlam palīdzēja gāzt no troņa Setu.

Vēsture. Pirmais Izīdas kulta centrs bija Buto pilsēta Nīlas deltā. Tur viņu pielūdza kā debesu dievieti. Par Izīdas saistību ar deltu liecina mīts ”Izīda un Hors Deltas purvos”. Ar laiku Izīda kļuva par visas Ēģiptes un visu ēģiptiešu dievieti. Galvenais Izīdas kulta centrs bija Abīda. Sinkretizācijas procesā Izīda tika pielīdzināta dievietēm Hatorai un Nutai. Taču viņa vienmēr saglabāja savu patību, atribūtus un funkcijas, un nesaplūda ne ar vienu no dievietēm. Tapāt Izīda bija saistīta ar Minu, Ptahu u.c. Heliopoles priesteri viņu iekļāva enneādes sastāvā. Dievietes Izīdas kults guva izplatību arī ārpus senās Ēģiptes robežām. Helēnisma laikmetā, kopš 3.gs.pmē. Izīda piesaistīja milzum daudz ticīgo, un viņas kults saglabājās līdz pat mūsu ēras 5.gs. beigām. 
Grieķi Izīdu identificēja ar Īo, Selēni, Afrodīti, Dēmetru un daudzām citām dievietēm. Jau 5.gs.pmē. „vēstures tēvs” Hērodots, konstatēdams faktu par grieķu dievu Ēģiptes saknēm, raksta, ka Dēmetra nav nekas cits kā tā pati ēģiptiešu Izīda.

Izīdas kults. Izīdas kultam bija kāds sakars ar Fesmoforijām – t.i. mistērijām, kuras no Ēģiptes uz Argosu bija atnesušas ķēniņa Danaja meitas.
II gs.pmē. Izīdas un Ozīrisa kults parādījās Sicīlijā, Kampānijā un, visbeidzot, arī pašā Romā. Par dievietes Izīdas triumfa gājienu liecina sienu gleznojumi, kas atrasti kādā no atraktajām Pompejas vasarnīcām. Romas senāts pret Izīdas piekritējiem uzsāka nežēlīgu cīņu. Tas izdeva rīkojumus nopostīt Izīdas svētnīcas un statujas.
58.gada 1.janvārī pmē. Romā sākās nemieri. Pūlis sapulcējās Kapitolija priekšā, kur divi jaunie konsuli Auls Gabinījs un Pisons pēc senas tradīcijas, stādamies amatā, gatavojās upurēt dieviem. Cilvēki kliegdami un draudēdami pieprasīja tepat Kapitolijā uzcelt Izīdas un Serapija altārus. Taču konsuli palika nelokāmi un nepiekāpās pūļa priekšā.
Šis notikums liecināja, ka Izīdai un citiem ēģiptiešu dieviem Romā radās aizvien vairāk piekritēju. Uz monētām, kas tika kaltas romiešu naudas kaltuvē, līdzās galvenajiem un oficiālajiem atveidiem aizvien biežāk parādījās simboli, kas bija saistīti ar Ēģipti, piemēram lotosa zieds, skorpions, krokodils, piramīdas.
Sevišķi daudz ēģiptiešu simbolu parādījās Sullas (138.-78.g.pmē.) diktatūras laikā, kas bija Romas diktators no 89.-79.g.pmē. Uz šā laikā monētām bija redzams sistrs - Izīdas svētais mūzikas instruments - klabekļa paveids. Tāpat uz monētām attēloja lotosa ziedu, krokodilu un nīlzirgu.
Izīdas kults tik lielu izplatību un popularitāti Romas impērijā guva divu iemeslu dēļ:
· pirmkārt, uz romiešu iztēli, sevišķi sieviešu, iedarbojās eksotiskās ceremonijas,
· otrkārt, dalība ceremonijās un mistērijās radīja pārliecību, ka tā viņi iemantos mūžīgo dzīvošanu Rietumzemē, kur valda mirušo valdnieks Ozīriss.
Pēc tradīcijas, kas saglabājās gadsimtiem ilgi Izīdas piekritēju vidū Tibras krastos, pirmā reliģiskā kopiena Romas impērijā radās Sullas valdīšanas laikā.
Tomēr Romas varas iestādes pret jauno kultu izturējās naidīgi. 53.g.pmē. senāts no jauna pieņēma lēmumu sagraut ne tikai Izīdas tempļus, bet arī privātās kapličas. 50.g.pmē. sākās Izīdas svētnīcas nojaukšanas darbi Sarapīdā. Neviens no amatniekiem nevēlējas piedalīties šajā barbariskajā aktā. Tad konsuls Emilījs Pauls paķēra cirvi un ietrieca to tempļa sienā. Taču šādi senāta veiktie pasākumi nespēja aizkavēt dievietes triumfālo uzvaras gājienu. Sagrautie Izīdas tempļi atkal tika atjaunoti.
19.gadā Tibērijs uzsāka Izīdas piekritēju vajāšanu. Tomēr Izīda bija stiprāka par Romas senātu, konsuliem un imperatoriem. Tibērija pēcteči Kaligula, Klaudijs un Nerons, kā arī ķeizari no Flāviju, Antonīnu un Sevēru dinastijām, pakļaudamies tā laikā sabiedriskajai domai, pašā Romas centrā uzcēla Izīdas svētnīcu un uzstādīja dievietes statujas. Mūsu ēras sākumā Izīdu pielūdza visā Romas impērijas teritorijā no Sahāras līdz Britānijai, no Ibērijas kalniem līdz Donavas grīvai. Arheologi atraduši simtiem uzrakstu par godu Izīdai (arī Mitram), kas datējami ar pirmajiem trim mūsu ēras gadsimtiem, ne tikai Austrumos, bet arī gar Donavu un Reinu un pat Britānijā.
Kāds hronists rakstīja, ka procesija par godu Izīdai notika vēl 391.g.
V gs. beigās Aleksandrijas profesori publiski pauda savu uzticību un pieķeršanos dievietei Izīdai, kaut gan tolaik pilsētā valdīja kristietība un bīskapi, kuru rokās atradās vara.
Cēloņi Izīdas kulta lielajai popularitātei Romas impērijā bija vispārējā nedrošība, nestabilitāte un uzticības un pašaizliedzības deficīts.
Daudzviet Izīdas kults tika transformēts kristiešu Dievmātes kultā. Īpaši interesants tas ir Francijā, kur tikušas uzietas vairākas Melnās Jaunavas - no vecuma nomelnējušas Mātes-Dieves koka figūras, kuras uzgāja kristieši senajās pagānu kulta vietās un sāka tās pielūgt kā Kristus Dievmātes.
Tā, piemēram, kristieši, kas apmetās III gs. tagadējās Šartras apkārtnē Francijā, esot uzgājuši sievietes un zīdaiņa statuju, nomelnējušu no vecuma, un nosaukuši par Pazemes Dievmāti (arī par Melno Jaunavu). Tā arī viņi sākuši to pielūgt un sasaistījuši to ar kristīgo Dievmāti. Pētnieki sliecas domāt, ka šie veidoli bijuši piederīgi Izīdas kultam. Viena (vai arī otra?) Melnā Dievmāte vēl šodien atrodas Šartras katedrāles kriptā. 

Mīti. Valdnieku mītos Izīda darbojās kā Hora pašaizliedzīgā māte. Savukārt Ozīrisa mītu ciklā Izīda ir dieva Ozīrisa uzticīgā māsa un sieva. Abi mītu cikli ir ģenētiski, semantiski, funkcionāli un sižetiski tuvi.
4.gs.pmē. tapušajā sacerējumā „Izīdas un Neftīdas raudu dziesma” vēstīts, ka pēc tam, kad Sets nodevīgā kārtā bija nogalinājis Ozīrisu, Izīda kopā ar savu māsu Neftīdu atrada Ozīrisa līķi un apraudāja nogalināto dievu.
Izīda sacīja: „Es sieviete, mīļa savām brālim [Ozirisam], tava sieva, tava māsa no tavas mātes. Atgriezies ātrāk pie manis! Es kāroju redzēt tavu seju, neredzot ilgu laiku tavu seju. Tumsa izplēšas manā priekšā, kaut arī Ra ir debesīs.”
Izīda brīnumainā kārtā ar Tota palīdzību palīka stāvoklī un dzemdēja dievu Horu. Baidīdamās, ka Sets viņu tā dēļ varētu vajāt, Izīda ar mazo Horu paslēpās deltas purvos. Taču arī šeit viņai neizdevās izvairīties no likteņa trieciena. Horu sadzēla čūska un viņš zaudēja dzīvību. Izmisuma pārņemtā dieviete sauca pēc palīdzības. To sadzirdēja un atsaucās tuvākajā apkaimē dzīvojošie zvejnieki, taču viņi nevarēja Izīdai palīdzēt. Nebija viņu spēkos atdzīvināt Horu, jo viņi bija tikai cilvēki.
Tad pie Izīdas atnāca gudra sieviete, šī novada saimniece - dieviete Uto. Viņa ieteica Izīdai noskaidrot slimības cēloni. Izīda, iebāzusi degunu (?) Hora mutē, noskaidroja, ka viņas dēlam iedzēlusi čūska. Izīdai ar Tota un citu dievu palīdzību izdevās atdzīvināt Horu.
Teksts ar nosacīto nosaukumu „Hora strīds ar Setu”’ vēsta, ka tad, kad Hors bija sasniedzis pilngadību, Izīda ieradās dievu sanāksmē un pieprasīja, lai dievi piešķir Ēģiptes valdnieka troni Ozīrisa likumīgajam mantiniekam Horam. Izīdu atbalstīja gaisa dievs Šu, taču ne visi dievi piekrita šādām lēmumam, jo dikti baidījās no Seta. Sets bija draudējis: „Es satveršu savu zizli, kas sver 4500 debenus [1 debens = 91 g] un katru dienu nogalināšu vienu no jums [enneādes].”
Izīda nolēma ķerties pie viltības. Dieviete, pārvērtusies par skaistu meiteni, izstāstīja Setam sadomātu stāstu par svešzemnieku, kurš ar viltu atņēmis ganam viņa lopus. To dzirdējis Sets izteica vislielāko nosodījumu šādai nelikumībai. Bet Izīda, pieņēmusi klijas veidolu, sacīja Setam šādus vārdus: „Apraudi pats sevi! Jo tavas lūpas pateikušas to [t.i. nosodījušas nelikumību] un tavs saprāts tevi nosodījis.”
Izīda bija arī tā, kura uzvarēto Setu sasietu nogādāja pie Ra-Atuma un pasludināja Hora uzvaru.

Teoloģija. Izīda pildīja vairākas funkcijas. Viņa bija viena no enneādes dievībām. Auglības, ūdens un vēja dieviete. Viņas aizbildniecībā atradās kuģniecība. Dēvēja par jūras valdnieci. Kā Ozīrisa māsa un sieva Izīda bija arī mirušo valstības valdniece. Viņa tika dēvēta arī par dieva māti.
Senie ēģiptieši Izīdu identificēja ar Sīriusu - spožāko zvaigzni Suņa zvaigznājā. Interesanti, ka seno ēģiptiešu tekstos, piemēram tekstos, kas atrasti V dinastijas faraona Unasa (2356.-2323.g.pmē.) piramīdā Sakarā, Sīriuss dēvēts par dubultbūtni. Nenoliedzams ir fakts, ka seno ēģiptiešu priesteri zinājuši, ka Sīriuss ir dubultsistēma.
Izīdas tēls simbolizē sievišķību un ģimenisko uzticību. Sievietes Izīdu uzskatīja par savu aizgādni, savu dievieti, ar kuru viņas varēja dalīties bēdās un priekos. Vienīgi viņa pievērsa savu žēlsirdīgo vaigu pazemotajām sievietēm. Grieķu rakstnieks Efesas Ksenofans (dzīvoja 1.gs.pmē. beigās un 1.gs. sākumā) vienā no saviem stāstiem attēlo Izīdu kā visas pasaules tikumīgo sieviešu aizbildni.
Vīriešu acīs Izīda bija uzticīga sieva, pašaizliedzīga māte, un visu piedodoša sieviete.
Izīdas mistērijās pauda kosmogoniskas un morāles mācības. Viena no slepenākajām Izīdas kulta mistērijām satur šādu pareģojumu: „Ļaudis centīsies izzināt svēto izplatījumus, kur cilvēks savu kāju vēl nav spēris, un trauksies augšup uz tiem... Viņi pat uzdrošināsies izpētīt Nakti vistālāko no visām Naktīm.” Vai šeit runa nav par Visuma izpēti un kosmiskajiem lidojumiem? Vai seno ēģiptiešu priesteri spēja to paredzēt? Varbūt viņiem šo domu iedvesa tie, kas ieradās no Visuma?
Grieķi (grieķu Olimpā pēc Maķedonijas Aleksandra karagājieniem aizvien vairāk saradās jaunu dievu, pārsvarā tie nāca no Austrumiem vai Ēģiptes) Izīdu identificēja ar Dēmetru un daudzām citām savām dievietēm. Izīda grieķu dievu panteonā iemantoja tik augstu godu, ka kļuva gandrīz par vienīgo dievieti. Izīdas varenību pauda šādi vārdi: „Es esmu visas pasaules māte, visu stihiju valdniece, neizsīkstošās mūžības pirmavots, es - visaugstākā no dieviem, es - apakšzemes ēnu valdniece, pirmā starp debesu mītniekiem, es, kuras vaigā atmirdz visu dievu un dievju vaibsti, kura ar rokas mājienu pavēl zaigojošajai debesu velvei, liek okeāniem nest spirgtu elpu un peklei sastingt bezcerīgā klusumā, es - vienīgā dievība, kuru visa pasaule pielūdz neminamā daudzveidībā, visdažādākajās ticībās un piesaucot visdažādākos vārdus.”
Grieķi Izīdai veltīja daudzas himnas, kuru pamatā ir ēģiptiešu oriģinālās parafrāzes. Himnas, kura tapusi Ptolemaja Flautista jeb Kleopatras laikā un uzieta kādas Fajumas oāzes svētnīcas priekštelpā, saturs ir šāds: „Bagātību dāvātāja, dievu valdniece, visuvarenā, ar laimīgu Likteni un dižu vārdu apveltītā Izīda, visa esošā radītāja! Par visu Tu esi gādājusi, lai cilvēki varētu dzīvot un lai viņu starpā būtu miers. Tu esi iestādījusi kārtības likumus, Tu atraisīji mākslas, kas dzīvi dara skaistu. Tu liki atplaukt visu augļu krāšņajam ziedam. Pateicoties Tev, pastāv debess un zeme, pūš vēju auri un staro dzīvinošie saules stari. Tu savā varenībā liec, lai rudens laikā Nīla izkāptu no saviem krastiem un lai aumaļaini ūdeņi applūdinātu visu zemi, to raženu darīdami. Visas tautas, kas, kādas vien uz neaptveramās zemes dzīvo - helēņi, trāķieši, barbari, visi slavē Tavu brīnišķo, dievišķo vārdu, bet katrs savā dzimtajā valodā Tevi sauc savādāk: sīrieši un līdieši Tevi piesauc kā Astarti, Artemīdu, Anaju, Lētu; trāķieši - Dievmāti, helēņi - kā Reju un Dēmetru, bet ēģiptieši kā Vienīgo, jo visas šīs dieves ar šiem dažādajiem vārdiem esi Tu Vienīgā.
Valdniece, nebeigšu slavēt Tavu varenību, nemirstīgā glābēja, ar daudziem vārdiem apveltītā, cēlā Izīda, Tu, kas paglāb no kariem pilsētas un to iedzīvotājus. Visi, kas cietumā gaida nāves sodu, kas bezmiegā izcieš briesmīgas mokas, kas brauc jūrā, kad plosās baismīga vētra, kad iet bojā cilvēki un grimst kuģi - tie visi izglābsies, pielūgdami Tevi, Tevi piesaukdami palīgā. Jel uzklausi manas lūgsnas, Tu dieve ar diženo vārdu, parādi man žēlastību, pasargā mani no visām bēdām!”
Cita vēlāka laika himna, kas atgādina vienmuļu litāniju, saglabājusies uzraksta veidā Ijas salā un vēsta sekojošo: „Es Izīda, visas zemes valdniece. Es cilvēkiem dodu likumus un noteikumus ,kurus neviens nespēs grozīt. Es vēcākā Krona meita. Es valdnieka Osīrija [ Ozīrisa ] sieva. Es zvaigzne [ Sīriuss ] dievišķajā Suņa zvaigznājā. Man uzcelta pilsēta Būbaste. Es nošķīru zemi no okeāna. Es parādīju ceļu zvaigznēm, saulei un mēnesim. Es izgudroju burāšanu. Es piešķīru tiesai taisnības spēku. Es savienoju vīrieti ar sievieti. Es noteicu, ka sieviete nēsā augli līdz desmitajām mēnesim. Pateicoties man, bērni mīl vecākus. Es soģe tiem, kuri necienī tēvu un māti. Kopā ar savu brāli Osīriju es darīju galu kanibālismam. Es ierādīju cilvēkiem mistērijas. Es iemācīju radīt dievu atveidus. Es uzcēlu dievu tempļus. Es gāzu tirānus. No manis cēlusies vīrieša mīlestība uz sievietēm. Pateicoties man, taisnība ir stiprāka par zeltu un sudrabu un patiesībai piemīt savs skaistums. Es ievedu laulību.”
Tādas pašas himnas tika skandētas dievkalpojumu laikā arī Romā. Romiešu rakstnieks Apulējs (~125.-180.g.) raksturoja Izīdu kā dabas māti, visu elementu pavēlnieci, augstāko no dievībām, ko „atzīst visa pasaule, godina ar dažādiem rituāliem, dod tai dažādus nosaukumus...” Taču būtībā Izīda ir unaguaeestamnisa - „viena, kura ir visā.”
 

Aplūkojamie objekti.
Izīdas svētnīca Romā. Šis I gs.templis aprakstīts Ogista Mo darbā „Pompejas, tās dzīve un māksla.” Tajā stāstīts, ka svētnīcā bija „septiņas lielas Ēģiptes ainavas, kā arī Īo, kuru sargā Arguss, un Īo un Izīdas tikšanās ainas. Droši vien, šajās telpās norisinājās Izīdas mistērijas.”

Izīdas svētnīca Londonā. Šī svētnīca atradās 300 m no vietas, kur atrodas neatjaunotā Sv.Martina baznīca Vintrijā un vecs romiešu upes dambis, t.i. - pašā tagadējās Londonas centrā. Te tika uzieti kulta priekšmeti: III gs. altāris (uziets 1975.gadā netālu no romiešu upes dambja un liecināja par svētnīcas otreizēju atjaunošanu un iesvētīšanu);
I gs. vīna krūka ar Izīdas vārdu - uzieta XX gs. 20.gados Sautjorkā, Temzas dienvidu krastā. Uzraksts: "Londona, pie Izīdas svētnīcas" (Londini ad fanum Isidis). 
Tā kā piestātne, kurā izkrāva no kontinenta ievesto vīnu, atradās pie Izīdas svētnīcas, tad Britu salās Izīdu sāka uzskatīt par vīnkopības aizsācēju un pat "vīna un alus pavēlnieci." Domājams, ka romiešu laikā Izīdas templis bija noteicējs pār vīna sadali Londonas tavernām. Iespējams, ka no šīs svētnīcas arī ņēma sākumu Londonas vīndaru ģilde.

Atradumi.
Šartras Melnā Dievmāte. Šartras katedrālē atradās divas no visām Francijā uzietajām Melnajām Jaunavām (tādas uzietas vairākas): viena tika saukta par Dievmāti-Aizsardzi un atradās katedrāles nišā, otra – jau minētā Pazemes Dievmāte, atradās kriptā (tā tur ir vēl šodien) uz troņa, kura pamatā ir uzraksts Virgini pariturae. Šī skulptūra tiek uzskatīta par pašu vecāko pielūgsmes objektu pasaulē.

Friģijas statuete ar Ozīrisu. Abi attēloti ar čūsku astēm, kas sasējušās mezglā.
Frīģijas bareljefs. Izīda attēlota viena ar čūskas asti.
Meksikas atradums. Meksikā uzietas senēģiptiešu stilā veidotas divas statuetes, kuras atzītas par Izīdu un Ozīrisu. 

Avoti.
„Zelta ēzelis.” Romiešu rakstnieka Lūcija Apuleja romāns, kurā viņai ir galvenā loma.
„Morālija.” Plūtarha darba nodaļa „Par Izīdu un Ozīrisu.” 

Saites.
Senēģiptiešu mitoloģija.