Pāvesti, Romas katoļu (30.g.-patlaban)
Pappas - "tēvs" (grieķu val.). Patlaban nosaukums "pāvests un patriarhs" ir arī pareizticīgo Aleksandrijas patriarham.
Romas Katoļu baznīcas galvas, kuru rezidence atrodas Romas Vatikāna kvartālā.
Pilnais tituls. Romas bīskaps, Kristus patiesais vietnieks, Sv.Pētera pēcnācējs, visas baznīcas augstākais svētnieks, Rietumu patriarhs, Itālijas primāts, Romaņas provinces bīskaps un metropolīts, Vatikāna valsts suverēnais valdnieks.
/Coat_of_arms_Holy_See_svg.png "Pāvestu ģērbonis")
Romas vadošās lomas izvirzīšanās. Vatikāna pretenzijām uz vadošo stāvokli kristietības pasaulē par pamatu bija un ir baznīcas mīts par to, ka Romas bīskapi un arī pāvesti ir galvenā apustuļa Pētera tiešie pēcteči. Šis apgalvojums tā arī palicis mīta līmenī, jo arheoloģiskie izrakumi Romē zem Pētera un Pāvila katedrāles to nav spējuši apstiprināt. 10 gadu ilgušo izrakumu laikā līdz 1950.gadam vissenākais atradums bija neliels kristiešu altāris, kas datējams apmēram ap 140.gadu. Tika uzieti arī vairāki kristiešu apbedījumi no II gs. beigām un III gs. Tas vēlreiz netieši apstiprināja zinātnē pieņemto uzstādījumu, ka Ireneja sniegtais saraksts ir vēsturiski neapšaubāms tikai no II gs. vidus.
Balstoties uz evaņģēliju tekstiem viens no pirmajiem Romas bīskapiem Kaliksts I (217.-222.g.) centies pierādīt, ka apustulis Pēteris uzcēlis Kristus baznīcu uz "klints" un ieguvis "atslēgas no debesu valstības."
Kā arguments Romas vadībai kristietība tika izmantots arī arguments, ka īpaši daudz tieši šeit izlietas kristīgo mocekļu asinis, starp tiem bijuši arī apustuļi Pēteris un Pāvils (gan pseidoapustulis), kas ar savu nāvi noteikuši sevišķo Romas lomu kristietībā.
Romas bīskapi. Sevišķu uzmanību jaunās kristīgās reliģijas sludinātāji pievērsa vergiem. Kristīgo draudzēs vergi jutās kā cilvēki, kuru grēki izpirkti ar Dieva dēla asinīm. Te viņi viegli panāca tādu stāvokli, kādu viņiem nebija iespējams sasniegt citās sabiedrības aprindās. Ne velti Romas draudžu leģendārajos pirmo bīskapu sarakstos sastopami daudzi vergu vārdi - Linijs, Anaklets, Klements I, Eleitērijs. (Eisēbijs, "Baznīcas vēsture," V, 6.)
Līdz ar kristiešu draudžu paplašināšanos, pieauga arī bīskapu ietekme: Romas impērijas atsevišķo provinču galveno pilsētu bīskapi kļuva par vadošajiem visā provincē, gūstot apzīmējumu “pāvests” (no grieķu valodas pappas – "tēvs"). Laika gaitā Romas bīskaps kļuva par vienīgo personu, kam bija tiesības saukties par pāvestu.
Romas bīskapa, t.i. pāvesta, valdīšanas laiku sauc par pontifikātu.
Pāvesta apģērbs. Galvassega ar trim stāviem - tiāra.
Romas bīskapu izvirzīšanās. Rieteņu baznīcā pakāpeniski izvirzījās Romas bīskapi - sākumā kā impērijas galvaspilsētas bīskapi, pēc tam kā bīskapi, kas stāv priekšā visai Rietumu baznīcai. Romas bīskapiem bija izdevīga galvaspilsētas pārcelšana no Romas uz Konstantinopoli, jo tas mazināja viņu atkarību no imperatora varas. Romas bīskapu rokās koncentrējās lielas bagātības.
Romas bīskaps uzņēmās nodokļu ievākšanu, aizdeva imperatoriem naudu un ar laiku ieguva ne vien ekonomisku, bet arī politisku ietekmi.
Visi šie apstākļi veicināja Romas bīskapa izvirzīšanos baznīcā. Baznīcas vēstures agrīnajā posmā visus bīskapus sauca par pāvestiem (no grieķu val. vārda pappas - "tēvs"). Pieaugost Romas bīskapu nozīmei, ar vārdu "pāvests" sāka apzīmēt gandrīz vienīgi viņus.
Romas bīskapi tikai no Ireneja laikiem sāka pretendēt uz sevišķu vietu kristietībā, tomē viņu centieniem stipri pretojās citi bīskapi. Kad 178.gadā Romas bīskaps Eleitērijs uzstājās pret montānistiem, gallu draudzes piespieda viņu samierināties. Tertuliāns zobgalīgi taujāja Romas bīskapam, vai tas neuzskata sevi par "augstāko priesteri un vai netaisās kā bīskaps pār bīskapiem dot pavēles pēdējiem."
Vienīgi ar imperatoru atbalstu Romas bīskapi pamazām sasniedza savu mērķi. Kad imperatora Aureliāna laikā (270.-275.g.) Antiohijā notika šķelšanās starp kristiešiem, imperators lika nodot baznīcas namu "tiem, ar kuriem Itālijas un Romas bīskapi sarakstās par ticības mācību." (Eisēbijs, "Baznīcas vēsture," VII, 30.) Tāda praksē bija baznīcas un impērija "nesamierināmība" vēl pirms Konstantīna I Lielā.
Pirmais "pāvesta" titulā sāka dēvēties Romas bīskaps Marcelīns (296.-304.g.), bet galīgi šis tiuls Romas bīskapiem nostiprinājās IV gs.
Pāvesti - baznīcas valsts vadītāji. 754.gadā pāvests kronēja franku karali Pipinu Īso, kurš svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, ko viņš turpmāk iekaros. Ar šo Pipina dāvinājumu pāvests kļuva par laicīgu valdnieku - izveidojās Pāvesta jeb Baznīcas valsts, kas pastāv nu jau 1000 gadu.
Izmantodami pretrunas starp dažādām feodālajām valstīm Rietumeiropā, koķetēdami te ar vienu, te ar otru no šīm valstim, Romas pāvesti nostiprināja savu stāvokli. Politiskās sadrumstalotības apstākļos, kas bija raksturīgi viduslaiku Eiropai, katoļu baznīca, kas tika vadīta no vienota centra - Romas, ar laiku pārvērtās par lielu starptautisku feodālās pasaules centru.
756.gadā nelielā Itālijas teritorijas daļā tika nodibināta pāvesta valsts. Franku karalis Pipins Īsais atdeva pāvestam Romas pilsētu un Romas apgabalu par to, ka pāvests bija palīdzējis viņam kļūt par franku karali.
Franku karaļi, Pipina pēcteči, paplašinot pāvesta īpašumu teritoriju, tomēr paturēja augstāko varu pār šīm teritorijām.
Vatikāna pils Romā no XIV gs. beigām ir pāvestu pastāvīgā rezidence.
Pāvesta varas neatkarība. Priekšstats, ka pāvesta vara bijsi pilnīgi neatkarīga no valsts varas viduslaiku Eiropā, neatbilst īstenībai. Dažādos laikos pāvesta vara bijusi atkarīga gan no franku karaļiem, gan no vācu ķeizariem, gan no franču karaļiem - gandrīz visu XIV gs. pāvesti faktiski bija franču karaļu gūstā Aviņjonā, Francijas dienvidos. Tomēr jau agrīnajā periodā pāvesti pretendēja uz augstāko varu ne vien baznīcā, bet arī laicīgajā sabiedrībā un neatlaidīgi cīnījās par Romas bīskapa augstāko varu pār laicīgajām varām. Sevišķi spēcīga šī cīņa par pāvesta teokrātiju kļuva XI-XIII gs. Pāvesta vara laiku pa laikam guva ievērojamus panākumus savu pretenziju piepildīšanā, un tomēr, feodālajām monarhijām kļūstot spēcīgākām, pāvestu teokrātiskās pretenzijas cieta neveiksmi.
Pāvesta nemaldības dogma. Tā ir svarīga tēze katolicisma ticības mācībā.
Cīņa par pāvestu nemaldības atzīšanu notika no agrīnajiem viduslaikiem, bet pret tādas dogmas pieņemšanu cēl aiebildumus kā baznīcas hierarhi, tā arī laicīgie valdnieki. Tikai 1870.gadā, kad pāvestu laicīgajai varai bija pienākušas pēdējās dienas, Vatikānā sasauktais baznīcas koncils jezuītu ietekmē pasludināja pāvesta nemaldības dogmu.
Saskaņā ar to pāvests, kad viņs uzstājas no kanceles kā visu kristīgo gans, ir nemaldīgs ticības un morāles lietās. Burtiski tulkojot šo tēzi sanāk, ka katra pāvesta uzstāšanās jāuzskata par nemaldīgu, jo publiski viņš vienmēr uzstājas kā baznīcas galva. Tas faktiski nozīmē arī to, ka par nemaldīgu atzīta visa pāvesta darbība, jo tajā nav iespējams atdalīt reliģisko darbību no politiskās.
Protams, jocīgi, jo pāvesta amatā atradušies gan izvirtuļi, ganslepkavas un amorāli cilvēki. sanāk, ka katoļu baznīca arī viņus uzskata par nemaldīgiem. Tiesa, mūsdienu katoļu literatūra atzīst, ka bijuši arī "slikti pāvesti," bet viņi neesot maldījušies ticības jautājumos. katoļu autori raksta, ka pāvesdtu, lai arī viņš bijis svētais vai grācinieks, "sarga Dievs," lai neievestu neceļos baznīcu.
Mūsu laikos katoļu baznīcā vērojama tendence pielīdzināt pāvesta personu dievībai, bieži iecelt to svēto kārtā.
Pāvesti pret zinātni. Viduslaikos pāvestība uzstājās kā nesamierināms zinātnes ienaidnieks. Pāvestu orgnizētajos inkvizīcijas sārtos baznīca sadedzināja izcilus zinātnes un progresīvās domas pārstāvjus. No XVI gs. vidus līdz pat mūsu dienām pāvesti izdeva "indeksus" - to grāmatu sarakstus, kuru lasīšana katoļiem bija aizliegta. Šajos sarakstos ietvertās grāmatas bija tās, kas nesaskanēja ar katoļu baznīcas viedokli.
XIX gs. neskaitāmos uzbrukumos Baznīcas valsts strauji zaudēja teritorijas. 1929.gadā Itālija slēdza līgumu ar Svēto krēslu, atzīstot tā neatkarību - dzima Vatikāna pilsētvalsts ar pāvestu kā monarhu.
Baznīcas reģistros pavisam tādu ir 265, no kuriem vairākums bijuši itāļi, un tos baznīca atzīst par likumīgiem. 43 no tiem atradušies pie varas mazāk nekā gadu, 12 - mazāk nekā mēnesi. Visilgāk pie varas atradies pirmais leģendārais pāvests - Sv.Pēteris, 37 gadus.
Kā kļūt par pāvestu. Pirmajos gadsimtos par Romas bīskapu (pāvestu) varēja kļūt jebkurš tikumīgs un cienījams draudzes loceklis, bet 1059.gadā pāvesta Nikolāsa II laikā pieņemtā kārtība noteica, ka pāvestu ievēl konklāvs - kardinālu kopsapulce no sava vidus ar 2/3 balsu.
Vēlētāji - kardināli. Pāvesta nāves vai atkāpšanās gadījumā (tas notika ļoti reti) kardināli pulcējas uz konklāvu ("ieslēgts"), lai ievēlētu jaunu katoļu līderi. Maksimālais balsotāju skaits ir 120 kardināli, un to vecums nedrīkst pārsniegt 80 gadus.
Vēlēšanu norises vieta. Vatikāns. Kopš 1871.gada konklāvs notiek Siksta kapelā. Saskaņā ar 1996.gada reformām konklāva laikā kardināli nakšņo Sv.Martas mājā.
Dzimuma pārbaude. Vatikāna vēsturē esot bijis gadījums, kad pāvesta amatā ielavījusies sieviete. Kad tas atklājies, nolemts pirms pāvesta vēlēšanām pārbaudīt pāvesta dzimumu. Kandidātu nosēdināja speciāli izgatavotā krēslā ar caurumu. Pārbaudītājs tuvojās no aizmugures un ielaida roku caurumā, lai pārliecinātos par pretendenta vīrišķajiem atribūtiem. Ja viss kārtībā, pārbaudītājs iesaucās: Ovacio!
Vēlēšanu process. Ievēlēšanas procesi dažkārt izvērtās ļoti smagi - trūka vienprātības kardinālu starpā. 1274.gadā, lai pārtrauktu veselu 3 gadu garo kopsapulci, tika ieviesta jauna prakse: kardinālu sapulces dalībnieki tika ieslēgti - (conclave - "aizslēgts") baznīcā. Kopš tā laika sapulce ieguva konklāva nosaukumu.
Balsošana pa punktiem:
1) biļetena augšējā daļā latīņu valodā rakstīts "Ievēlu par Virspriesteri...," bet apakšējā daļā atstāta vieta garīdznieka vārdam;
2) kandidāta vārds jāuzraksta skaidri salasāmā rokrakstā, bet rokrakstu var mainīt, lai citi to nevarētu pazīt;
3) salocījis biļetenu un pacēlis izstieptā rokā (lai tas visiem būtu redzams), kardināls dodas pie altāra un iemet biļetenu balsošanas urnā;
4) sākas balsu skaitīšana. saskaitītos biļetenus caurdur un saver uz diega;
5) pāvesta ievēlēšanai nepieciešams divu trešdaļu balsotāju atbalsts. Ja balsotāju skaits nedalās ar 3, tad nepieciešamas divas trešdaļas plus viena balss;
6) pirmajādienā notiek viena balsošanas kārta. Ja ar pirmo piegājienu pāvests nav ievēlēts, nākamajās dienās tiek rīkotas četras kārtas: divas no rīta un divas pēcpusdienā.
Vēlēšanu rezultāta paziņošana. Kardinālu kopsapulces balsojuma rezultātus pasludināja ar dūmiem - balti dūmi no kardinālu kapelas skursteņa liecina, ka jaunais pāvests ir ievēlēts, bet melni dūmi (pievieno mitrus salmus un krāsvielas) - balsojums bijis neveiksmīgs.
Ja kardināliem izdevies ievēlēt jaunu pāvestu, biļetenus sadedzina ar sausiem salmiem un dūmi ir baltā krāsā. Tautai tika paziņots - "Mums ir pāvests!" (Habemus Papam!). Par pāvesta ievēlēšanu vēsta arī Sv.Pētera bazilikas zvani.
IX gadsimtā kaut kādā nesaprotamā veidā par pāvestu Jāni (Džons izrādījās Džoanna) kļuvusi un izlikusies sieviete (stipri apstrīdams vēstures fakts!).
Kopš 1996.gada par pāvestu atkal drīkst izvēlēt jebkuru vīriešu dzimuma katoli līdz 80 gadu vecumam.
Pāvestu vārdi. Pāvesti paši var izvēlēties jebkuru vārdu, bet pēdējos gadsimtos vienmēr pieņem vārdus, ko pāvesti jau lietojuši. To vidū izrauga tādus, kas, kuri simbolizē zināmu kursu, kādu jaunais pāvests grib ievērot. Pāvestu reģistrā neatkārtojas tikai viens vārds – Pēteris, kas piederēja leģendārajam apustulim un pirmajam Romas bīskapam. Uzskata, ka tas pāvests, kurš iedrošināsies pieņemt šo vārdu, būs arī pēdējais. Populārākie vārdi: Jānis (23), Benedikts un Gregorijs (16), Klements (14), Inokents un Leons (13).
Pāvesta rezidences vietas. Tā bija Roma, tomēr no 1309.-1377.gadam tā bija Aviņona.
Pāvesti, kas paši atteikušies no varas. Romas Katoļu baznīcas kanoniskās tiesības 332.kanonā pieļauj tādu iespēju: "Ja notiek tā, ka Romas Pontifiks atsakas no sava amata, tad atteikuma derīgumam nepieciešams tikai viens: lai tas būtu noticis pilnīgi labprātīgi un paziņots pienācīgā kārtībā. Nav nepieciešamības, lai kāds pieņemtu šo atteiksanos."
Benedikts IX (1044.g.), Celestīns V (1294.g.), Grigors XII (1415.g.), Benedikts XVI (2013.g.).
Varmācīgi mirušie pāvesti. X gs. notikušo politisko juku rezultātā baznīcas vadībā un zemākajos garīdzniecības slāņos valdīja tumsonība, mantkārība, simonija (Baznīcas amatu pirkšana), amorāls dzīvesveids. Pāvesta amats kļuva par ietekmīgāko dzimtu tirgošanās objektu, līdz ar to Baznīcas vadība bieži vien nonāca necienīgu, pat noziedzīgu personu rokās, kas nevairījās pat no slepkavībām: X gadsimtā nomainījās 27 pāvesti, no kuriem septiņi mira varmācīgā nāvē.
Jānis VIII (iespējams, sieviete) - pirmais varmācīgi mirušais, saindēts un nosists, Aleksandrs VI Bordža - noindēts, pāvests Leons V nogalināts 904.gadā pēc nākamā pāvesta Sergija III pavēles, pāvests Jānis X tika gāzts un mira ieslodzījumā 929.gadā, iespējams nožņaugts, Benedikts VI. Viens pāvests, iespējams, ticis nogalināts arī XX gs. - 1978.gada 28.septembrī, iespējams, tika noindēts pāvests Jānis Pāvils I.
Pāvesta bēres. Pāvests jau iepriekš izrauga sev apbedīšanas vietu kādā no Sv.Pētera vai Sv.Labrenča katedrāles pazemes telpām. Jau iepriekš izgatavo trīs viņa augumam piemērotus zārkus – no cipreses koka, alvas un bronzas, marmora kapa plāksni ar uzrakstu, kurā trūkst tikai nāves dienas, bēru runu melnā ādas futrālī, ko vēlāk ielikt zārkā, tāpat kā sarkanu safjanādas maisu ar monētām un medaļām, kas izkaltas aizvadītā pontifikāta laikā. Pāvestam guļot uz nāves gultas, Vatikānā sākas rosība. Valsts sekretariāts sūta telegrammas uz visām pasaules malām, aicinot kardinālus uz konklāvu. Kūrijas prelāti izvirza pāvesta troņa kandidātus. Vatikānā akreditētie žurnālisti un diplomāti krīt vai no kājām meklēdami konfidenciālu informāciju. Vatikāna šūšanas ateljē gatavo dažāda lieluma pāvesta tērpus un galvassegas. Apbedīšanas birojs strādā ar bēru piederumiem.
Pāvesti, kurus kanonizējuso pareizticīgo baznīca. Tie nāk no laika vēl pirms baznīcas Lielās šizmas 1059.gadā, un šobrīd ir 11: Klements I (~92.-99.g.), Aleksandrs I (107.-115.g.), Grigorijs Divvārdis (???), Fābijs (236.-250.g.), Stefans I (254.-257.g.), Silvestrs I (314.-335.g.), Celestīns I (422.-432.g.), Leons I (440.-461.g.), Mārtiņš I (649.-655.g.) un vēl.
Pretpāvesti. Pastāv arī jēdziens "pretpāvests" (antipapa) jeb alternatīvs pāvests, to ievēl Baznīcas iekšējā opozīcija un Svētais krēsls tos neatzīst par likumīgiem. Vēsturē fiksēti veseli 39 pretpāvesti, vienā gadījumā bijuši divi pāvesti reizē.
Pāvesti - Antikristi? Viduslaiku ķecerību piekritēji par antikristiem uzskatīja pāvestus un vispār visu Romas hierarhiju.
Pāvestiem bijuši dažādi laiki. Par tiem ievēlēti ļaudis ar smagu reputāciju, pat kriminālisti, ij pārmēru piselīgi, ij precēti, oficiāli 4 no tiem bijuši homoseksuāli, arī garīgi nelīdzsvaroti.
1870.gadā Vatikāna I koncils pieņēma dogmu, ka "pāvests ir nemaldīgs," kad:
1) runā kā Baznīcas vadītājs un Dieva vietnieks zemes virsū;
2) runā ticības lietās;
3) vēršas pie visas Baznīcas.
Citos gadījumos pāvests nav nemaldīgs!
Pāvesta apsardze. Jau vairāk kā 500 gadu pāvestu apsargā Šveices gvardi.
Interesanti sīkumi par pāvestiem.
Mūsdienās pāvesta automašīnai ir numurs SCV 1.
Pēc protokola vizītē pie pāvesta baltā apģērbā var ierasties tikai karalienes, kuru pārvaldītajās zemēs galvenā reliģija ir katolicisms.
Pāvests valkā gredzenu, ko sauc par - Zvejnieka gredzenu.
Izmantoja pārnēsājamo troni - sedia gestatoria.
1. Pēteris (30.-64. vai 67.g.).
2. Linijs (67.-79.g.).
3. Anaklets (79.-92.g.).
4. Klements I (~92.-99.g.).
5. Evarists (99.-107.g.).
6. Aleksandrs I (107.-115.g.).
7. Siksts I (115.-124.g.).
8. Telesfors (126.-137.g.).
9. Higins (138.-142.g.).
10. Pijs I (142.-154.g.).
11. Anikets (157.-168.g.).
12. Soters (167.-174.g.).
13. Eleitērijs (174.-189.g.).
14. Viktors I (189.-199.g.).
15. Zefirīns (199.-217.g.).
16. Kaliksts I (218.-223.g.).
17. Urbāns I (222.-230.g.).
18. Pontiāns (230.-235.g.).
19. Anterijs (235.-236.g.).
20. Fābijs (236.-250.g.).
21. Kornēlijs (251.-253.g.).
22. Lūcijs I (253.-254.g ).
23. Stefans I (254.-257.g.).
24. Siksts II (257.–258.g.).
25. Dionīsijs (259.-268.g.).
26. Fēlikss I (269.-274.g.).
27. Eiticiāns (275.-283.g.).
28. Kaijs (283.-296.g.).
29. Marcelīns (296.-304.g.).
Četrus gadus bīskapa Romā nav bijis.
30. Marcells I (308.-309.g.).
31. Eisēbijs (309. vai 310.-309. vai 310.g.).
32. Miltiāds (311.-314.g.).
33. Silvestrs I (314.-335.g.).
34. Marks (336.g.).
35. Jūlijs I (337.-352.g.).
36. Libērijs (352.-366.g.). Zemošanos nāves rīka - krusta zīmes priekšā ieveda bīskapa Miletija laikā 360.gadā.
Fēlikss II (355.-366.?g.) - antipāvests.
37. Damasijs I (366.-384.g.).
38. Sirīcijs (384.-399.g.).
39. Anastasijs I (399.-401.g.).
40. Inokents I (401.-417.g.).
41. Zosims (417.–418.g.).
42. Bonifācijs I (418.–422.g.).
43. Celestīns I (422.-432.g.).
44. Siksts III (432.-440.g.).
45. Leons I (440.-461.g.).
46. Hilarijs (461.-468.g.).
47. Simplīcijs (468.-483.g.).
48. Fēlikss III (483.-492.g.).
49. Gelasijs I (492.-496.g.).
50. Anastasijs II (496.–498.g.).
51. Simahs (498.-514.g.).
52. Hormisdass (514.-523.g.).
53. Jānis I (523.-526.g).
54. Fēlikss IV (526.-530.g.).
55. Bonifācijs II (530.-332.g.).
56. Jānis II (533.-535.g.).
57. Agapets I (535.-536.g.).
58. Silverijs (536.-537.g.).
59. Vigīlijs (537.-555.g.).
60. Pelagijs I (556.-561.g.).
61. Jānis III (561.-574.g.).
62. Benedikts I (575.-579.g.).
63. Pelagijs II (579.-590.g.).
64. Gregors I Lielais (590.-604.g.).
65. Sabiniāns (604.-606.g.).
Pēc Sabiniāna nolinčošanas (608.gadā???) Romas bīskapa vieta palika vakanta veselu gadu. Bīskapi ar ieročiem rokās cīnījās par to, kamēr galu galā tirāns Foka (tobrīd valdīja Bizantijas impērijā), nosauca Bonifācija III vārdu.
66. Bonifācijs III (607.g.).
67. Bonifācijs IV (608.-615.g.).
68. Adeodāts I (615.-618.g.).
69. Bonifācijs V (619.-625.g.).
70. Honorijs I (625.-638.g.).
71. Severīns (640.g.).
72. Jānis IV (640.-642.g.).
73. Teodors I (642.-649.g.).
74. Mārtiņš I (649.-655.g.).
75. Eigēnijs I (654.-657.g.).
76. Vitaliāns (657.-672.g.).
77. Adeodāts II (672.-676.g.).
78. Donuss (676.-678.g.).
79. Agatons (678-681.g.).
80. Leons II (682.-683.g.).
81. Benedikts II (684.-685.g.).
82. Jānis V (685.-686.g.).
83. Konons (686.-687.g.).
84. Sergijs I (687.-701.g.).
85. Jānis VI (701.-705.g.).
86. Jānis VII (705.-707.g.).
87. Sisīnijs (708.g.).
88. Konstantīns I (708.-715.g.).
89. Gregors II (715.-731.g.).
90. Gregors III (731.-741.g.).
91. Zakarijs (741.-752.g.).
92. Stefans II (752.-757.g.).
93. Pāvils I (757.-767.g.).
L.Taksils savās "Svētajās pļāpās" raksta, ka pēc Pāvila I nāves Romas bīskapa tronī ticis likts laicīgs cilvēks Tibērijs Konstantīns, kas kļuvis par Konstantīnu II. Tomēr viņa valdīšanas laiks bijis īss. Nepagājis ne gads, kad baznīcas klīriķi sadumpojušies pret viņu. Tie sadalījās divās daļās un katra izvīrzīja savu jauno pretendentu uz troni - Filipu un Sefanu. Konstantīns II, dvēselē būdams kautrīgs cilvēks, atteicās no troņa un aizdevās uz klosteri, ļaudams konkurences cīņai sist augstu vilni.
94. Stefans III (768.-772.g.).
95. Adriāns I (772.-795.g.).
96. Leons III (795.-816.g.).
97. Stefans IV (816.-817.g.).
98. Paskāls I (817.-824.g.).
99. Eigēns II (824-827.g.).
100. Valentīns (827.g.).
101. Gregors IV (827.-844.g.).
102. Sergijs II (844.-847.g.).
103. Leons IV (847.-855.g.).
Eksistē leģenda, ka pēc pāvesta Leona IV nāves 855.gadā Vatikāna tronī kāpusi sieviete un tur sabijusi 2 gadus 5 mēnešus un 4 dienas. Tās vārds, saskaņā ar dažādām versijām bijis - Joanna, Džovanna, Žanna vai pat Agnese Langluā. Grūti gan būtu to iedomāties, jo sieviete tolaik tika uzskatīta par "visu grēku avotu." Kristietības vēsturnieki par šo notikumu nav vienisprātis - daži to uzskata par izdomātu notikumu, bet citi par izcilu aērisma paraugu. Interesanti, ka piemērs antīkjā vēsturē ir - Vecā derībā 8 dēlu māte un pareģe Debora ap 20 gadu bija Izraēlas soģe.
Ir versija, ka sieviete Vatikāna tronī kāpusi vēl agrāk - 683.gadā pēc pāvesta Leona II nāves, bet vispār šī leģenda par sievieti pāvesta tronī parādījusies apmēram X gadsimta beigās. Leģendas sižets zināmā mērā atkārto satīru, kuras galvenā varone bijusi senatore Marozija (dzīvoja Romā X gs.).
"Par" šo notikumu it kā liecina tas, ka tieši viņa vadījusi akmens sienu būvniecību ap Vatikānu (aplūkojamas vēl šodien). Bez tam par to liecinot vēl arī t.s. Benedikta III problēma. Pašā pirmajā Romas pāvestu sarakstā nav Benedikta III vārda kā pāvesta Leona IV lietu pārņēmēja, un tas parādās tikai nākamos sarakstos. Bez tam hronisti Benediktu III gandrīz nekur nav minējuši. Tikai atsevišķos ziņu fragmentos tiek pavēstīts par viņa glīto ārieni, noslēgto dzīvesveidu un par viņa nāvi 858.gadā un apglabāšanu ārpus Sv.Pētera baznīca, kas ir visai dīvains notikums. tā nu iespējams, ka Benedikts III arī ir Joanna.
Kādā hronikā minēts, ka Joanna dzimusi Austrumos - iespējams, Konstantinopolē, misionāra ģimenē. Bijusi jauna, simpātiska, visai apdāvināta. Vēlējusies apgūt slepenās zinības. Tomēr visas tādas skolas bija baznīcas pakļautībā un uzņēmušas tikai zēnus. Tādēļ viņa sākusi pārģērbties vīriešu drānās un pēc tam staigājusi jau tikai tādās. Gājuši gadi, viņa ieguvusi labu filozofijas un teoloģijas izglītību. Nonākusi Romā, uzdevās par klejojošu mūku. Demonstrēja lielisku erudīciju teoloģijā un filozofijā. Ap viņu sāka pulcēties atbalstītāji, arī no baznīcas augstākajāmm aprindām. Tie tad nu arī pēc leona IV nāves esot Joannu iecēluši pāvesta amatā.
Cita versija stāsta, ka Joanna bijusi jauna un simpātiska angliete, cēlusies no augstdzimušas dzimtas. Skolojusies mājās, vēlāk turinājusi izglītību Vācijā un ieguvusi tur lielisku teoloģisko izglītību. Vēl pēc kāda laika nonākusi Romā jau kā augsti izglītots mūks (tāpat kā pirmajā leģendas versijā). Romā viņu pamanīja un piedāvāja notāra vietu, kas tolaik bija arī jurists un padomnieks vienā personā. 855.gadā viņu izvēlēja par pāvestu.
Traģiska bijusi pāvestes nāve. Gadu pēc kāpšanas pāvesta tronī viņa kļuvusi grūta. Bērna tēvs it kā bijis Vatikānā augstu stāvošs baznīcas ierēdnis. Grieķu rakstnieks un žurnālists Emanuels Roidis (1836.-1904.g.) savā grāmatā "Pāveste Joanna" pieņēmis, ka Joanna tapusi grūta no pāvesta Leona IV vienīgā un ārpuslaulības dēla Flora. Pāvesta brīvi krītošais apģērbu kādu laiku to slēpa. Taču 858.gadā Debesbraukšanas dienā svētku ceremonijas laikā krusta gājienā pāveste pakritusi. Tad sākušās dzemdību spazmas, kuru laikā Joanna arī mirusi. Tā ir tāda visai cēla versija.
Cita versija stāsta, ka Joannu ar visu jaundzimušo akmeņiem nomētājuši reliģiski fanātiķi. Pēc tam tie apglabāti Sv.Klementīnes baznīcā Romā. Vēl ir arī 3.leģendas variants, kurā Joanna un tās bērns ir izdzīvojuši. Pati vina noslēgusies no ārējās pasaules, bet dēls daudzus gadus pavadījis klosterī, kļuvis par mūku un galu galā bijis bīskaps Ostinā. Šādu hipotēzi 1366.gadā piedāvājis kāds angļu mūks no Malmsberijas.
Stāsts par sievieti, kas 2 gadus vadījusi katoļu baznīcu, jau XV gs, tika aplūkots kritiski. Jau gadsimtu vēlāk pētnieki bija pārliecināti, ka tas ir tikai fantāzijas auglis. Tika uzskatīts, ka šād aleģenda parādījusies kā atbilde uz pornokrātiju - sieviešu dominēšanu tādu pāvestu kā Jāņa X, Jāņa XII, Aleksandra VI Bordžijas galmos.
104. Benedikts III (855.-858.g.).
105. Nikolajs I (858.-867.g.).
106. Adriāns II (867.-872.g.).
107. Jānis VIII (872.-882.g.).
108. Marīns I (882.-884.g.).
109. Adriāns III (884.-885.g.).
110. Stefans V (885.-891.g.).
111. Formozs (891.-896.g.).
112. Bonifācijs VI (896.g.).
113. Stefans VI (896.-897.g.).
114. Romāns (897.g.).
115. Teodors II (897.g.).
116. Jānis IX (898.-900.g.).
X gs. notikušo politisko juku rezultātā baznīcas vadībā un zemākajos garīdzniecības slāņos valdīja tumsonība, mantkārība, simonija (Baznīcas amatu pirkšana), amorāls dzīvesveids. Pāvesta amats kļuva par ietekmīgāko dzimtu tirgošanās objektu, līdz ar to Baznīcas vadība bieži vien nonāca necienīgu, pat noziedzīgu personu rokās, kas nevairījās pat no slepkavībām: X gadsimtā nomainījās 27 pāvesti, no kuriem septiņi mira varmācīgā nāvē.
117. Benedikts IV (900.-903.g.).
118. Leons V (903.-903. vai 904.g.).
Pornokrātijas periods (1904.-935.g.). Laicīgo varu pār pāvestu iecelšanu ieguva romieši - senators Teofilakts I ar sievu Teodoru un meitu Moroziju, kas 15 gadu vecumā kļuva par pāvesta Sergija III mīļāko. Līdz ar Teofilakta I nāvi 924.gadā un Teodoras nāvi 928.gadā pornokrātijas periods turpinājās, jo varu pār pāvestu iecelšanu savās rokās paturēja Morozija. Šī perioda laikā nomainījās 12 pāvesti, kas katrs valdīja tikai dažus gadus vai pat mazāk.
Staiguļu periods beidzās 935.gadā, kad Morozijas dēls no pirmās laulības Alberihs II organizēja Romā sacelšanos pret māti. Viņš sagrāba varu, arestēja pāvestu Jāni XII un ieslodzīja cietumā Moroziju, kur tā atradās līdz pat savai nāvei 937.gadā.
Daži vēsturnieki par t.s. "pornokrātijas perioda" beigām Vatikānā uzskata 955.gadu, kad no pāvesta troņa Jāni XII gāza Vācijas karalis un Sv.Romas impērijas dibinātājs Otons I.
119. Sergijs III (904.-911.g.).
120. Anastasijs III (911.-913.g.).
121. Landons (913.-914.g.).
122. Jānis X (914.-928.g.).
123. Leons VI (928.-929.g.).
124. Stefans VII (929.-931.g.).
125. Jānis XI (931.-935g.).
Alberiha II ieceltie pāvesti (935.-955.g.). Nākamajos 20 gados pāvestus iecēla Alberihs II un nebija nekādas viņu patstāvības politiskajos un sabiedriskajos jautājumos Romā un citur. Tomēr šai periodā netika kavēta pāvestu darbība reliģiskajā jomā.
126. Leons VII (936.-939.g.).
127. Stefans VIII (939.-942.g.).
128. Marīns II (942.-946.g.).
Mārtiņš III-?
129. Agapets II (946.-955.g.). Dēls - Jānis XII.
Daži vēsturnieki par t.s. "pornokrātijas perioda" beigām Vatikānā uzskata 955.gadu, kad no pāvesta troņa Jāni XII gāza Vācijas karalis un Sv.Romas impērijas dibinātājs Otons I.
130. Jānis XII (955.-964.g.).
131. Bendikts V (964.g.).
132. Leons VIII (964.-965.g.).
133. Jānis XIII (965.-972.g.).
134. Benedikts VI (973.-974.g.).
135. Benedikts VII (974.-983.g.).
136. Jānis XIV (983.-984.g.).
137. Jānis XV (985.-996.g.).
138. Gregors V (996.-999.g.).
139. Silvestrs II (999.-1003.g.).
140. Jānis XVII (1003.g.).
141. Jānis XVIII (1004.-1009.g.).
142. Sergijs IV (1009.-1012.g.).
143. Benedikts VIII (1012.-1024g.).
144. Jānis XIX (1024.-1032.g.).
145. Benedikts IX (1032.-1044.g.). 1.reizi.
146. Silvestrs III (1045.g.).
147. Benedikts IX (1045.g.). 2.reizi.
148. Gregors VI (1045.-1046.g.).
149. Klements II (1046.-1047.g.).
150. Benedikts IX (1047.-1048.g.). 3.reizi.
151. Damasijs II (1048.g.).
152. Leons IX (1049.-1054.g.).
1054.gadā Baznīca sašķēlās katoļu un pareizticīgo baznīcās.
153. Viktors II (1055.-1057.g.).
154. Stefans IX (1057.-1058.g.).
155. Nikolāss II (1059.-1061.g.). 1059.gadā Nikolāsa II valdīšanas laikā pieņēma lēmumu, ka pāvestu var ievēlēt kardinālu sapulce ar 2/3 balsu.
156. Aleksandrs II (1061.-1073.g.).
157. Gregors VII Hildebrands (1073.-1085.g.).
158. Viktors III (1086.-1087.g.).
159. Urbāns II (1088.-1099.g.).
160. Paskāls II (1099.-1118.g.).
161. Gelasijs II (1118.-1119.g.).
162. Kaliksts II (1119.-1124.g.).
163. Honorijs II (1124.–1130.g.).
164. Inokents II (1130.-1143.g.).
165. Celestīns II (1143.-1144.g.).
166. Lūcijs II (1145.-1146.g.).
167. Eigēns III (1145.-1153.g.).
168. Anastasijs IV (1153.-1154.g.).
169. Adriāns IV (1154.-1159.g.).
170. Aleksandrs III (1159.-1181.g.).
171. Lūcijs III (1181.-1185.g.).
172. Urbāns III (1185.-1187.g.).
173.Gregors VIII (1187.g.).
174. Klements III (1187.-1191.g.).
175. Celestīns III (1191.-1198.g.).
176. Inokents III (1198.-1216.g.).
177. Honorijs III (1216.-1227.g.).
178. Gregors IX (1227.-1241.g.).
179. Celestīns IV (1241.g.).
180. Inokents IV (1243.-1254.g.).
181. Aleksandrs IV (1254.-1261.g.).
182. Urbāns IV (1261.-1264.g.).
183. Klements IV (1265.-1268.g.).
Trīs gadi bez pāvesta. Laikā no 1271.-1274.g. norisa nenormāli gara kardinālu sapulce, kurā veselus 3 gadus nespēja ievēlēt jauno pāvestu, līdz sapulces dalībniekus ieslēdza (conclave).
184. Gregors X (1271.-1276.g.).
185. Inokents V (1276.g.).
186. Adriāns V (1276.g.).
187. Jānis XXI (1276.-1277.g.).
188. Nikolajs III (1277.-1280.g.).
189. Mārtiņš IV (1281.-1285.g.).
190. Honorijs IV (1285.-1287.g.).
191. Nikolajs IV (1288.-1292.g.).
192. Celestīns V (1294.g.).
193. Bonifācijs VIII (1294.-1303.g.).
194. Benedikts XI (1303.-1304.g.).
Aviņjonas posms (1309.-1378.g.). Pāvestu rezidence atradās Aviņjonā, nevis Romā.
195. Klements V (1305.–1314.g.).
196. Jānis XXII (1316.-1334.g.).
197. Benedikts (1334.-1342.g.).
198. Klements VI (1342.-1352.g.).
199. Inocents VI (1352.-1362.g.).
200. Urbāns V (1362.-1370.g.).
201. Gregors XI (1370.-1378.g.).
Kā tikko beidzās pāvestības Aviņjonas posms, tā tūdaļ notika Lielā Rietumu šizma. Tā noveda pie tā, ka vienlaicīgi pāvesta amatā ievēlēja 2 un pat 3 pāvestus, kas viens pret otru izdeva anatēmas. Pāvestu kari par troni turpinājās visu XV gadsimtu.
202. Urbāns VI (1378.-1389.g.).
Antipāvests Klements VII (1378.-1394.g.).
Lielā Rietumu šķelšanās: 202. Urbāns VI (1378.-1389.g.) Romā un Klements VII (1378.-1394.g.).
Urbāns VI (1378.-1415.g.), Klements VII (?-1415.g.) un Gregors XII ()
Biogrāfija. Pēc franču pāvesta Gregora XI nāves 1378.gadā Romā sacēlās tauta un panāca, ka tiek ievēlēts itāļu tautības pāvests Urbāns VI. Tomēr viņa nežēlība un arī politiskā realitāte noveda pie tā, ka daži citi kardināli pārgāja zem Fondas grāfa Gaetāni, un atradās no sākuma Anaņjā, bet pēc tam Fondā, kur nobalsoja par pāvesta Urbāna VI ievēlēšanas nelikumību. Tā vietā ievēlēja par antipāvestu kardinālu un sludinātāju Ženēvas Robertu ar vārdu Klements VII.
Tādejādi vienlaicīgi bija divi pāvesti - likumīgais Romā un antipāvests Aviņjonā. Katram no tiem bija savi atbalstītāji, kas bija pārliecināti tieši par sava kandidāta likumību.
Sapulce Pizā 1409.gadā pasludināja abus divus par gāztiem no troņiem un izvēlēja savējo. Nu šo pretendentu uz pāvesta vietu bija jau trīs gabali. Šī šizma tika nosaukta par Lielo Rietumu šķelšanos. Situācija atrisinājās tikai tad, kad par atkāpšanos paziņoja pāvests Gregors XII, un 1415.gadā Konstances sapulcē (1414.-1418.g.) abus antipāvestus arī atcēla no amata. Pilnīgi šizma beidzās tikai pēc pāvesta Mārtiņa V ievēlēšanas.
203. Bonifācijs IX (1389.-1404.g.).
204. Inocents VII (1404.-1406.g.).
205. Gregors XII (1406.-1415.g.).
Divus gadus vedās stīvēšanās starp dažādiem pāvestu kandidātiem.
206. Mārtiņš V (1417.-1431.g.).
207. Eigēns IV (1431.-1447.g.).
Antipāvests Fēlikss V. Ievēlēts 1439.gadā.
208. Nikolāss V (1447.-1455.g.).
209. Kaliksts III (1455.-1458.g.).
210. Pijs II Pikolomini (1458.–1464.g.).
211. Pāvils II (1464.-1471.g.).
212. Siksts IV (1471.-1484.g.).
213. Inocents VIII (1484.-1492.g.).
214. Aleksandrs VI (1492.-1503.g.).
215. Pijs III (1503.g.).
216. Jūlijs II (1503.-1513.g.).
217. Leons X (1513.-1521.g.).
218. Adriāns VI (1522.-1523.g.).
219. Klements VII (1523.-1534.g.). Antipāvests?
220. Pāvils III (1534.-1549.g.).
221. Jūlijs III (1550.-1555.g.).
222. Marcells II (1555.g.).
223. Pāvils IV (1555.-1559.g.).
224. Pijs IV (1559.-1565.g.).
225. Pijs V (1566.-1572.g.).
226. Gregors XIII (1572.-1585.g.).
227. Siksts V (1585.-1590.g.).
228. Urbāns VII (1590.g.).
229. Gregors XIV (1590.-1591.g.).
230. Inocents IX (1591.g.).
231. Klements VIII (1592.-1605.g).
231. Leons XI (1605.g.).
232. Pāvils V (1605.-1621.g.).
233. Gregors XV (1621.-1623.g.).
234. Urbāns VIII (1623.-1644.g.).
235. Inokents X (1644.-1655.g.).
236. Aleksandrs VII (1655.-1667.g.). Negribēja sadarboties ar hercogu Jēkabu koloniju meklējumos, neinteresēja kā priekštecim.
237. Klements IX (1667.-1669.g.).
238. Klements X (1670.-1676.g.).
239. Inocents XI (1676.-1689.g.).
240. Aleksandrs VIII (1689.-1691.g.).
241. Inocents XII (1691.-1700.g.).
242. Klements XI (1700.-1721.g.).
243. Inocents XIII (1721.-1724.g.).
244. Benedikts XIII (1724.-1730.g.).
245. Klements XII (1730.-1740.g.).
246. Benedikts XIV (1740.-1758.g.).
247. Klements XIII (1758.-1769.g.).
248. Klements XIV (1769.-1774.g.).
249. Pijs VI (1775.-1799.g.).
250. Pijs VII (1800.-1823.g.).
251. Leons XII (1823.-1829.g.).
252. Pijs VIII (1829.-1830.g.).
253. Gregors XVI (1831.-1846.g.).
254. Pijs IX (1846.–1878.g.).
255. Leons XIII (1878.-1903.g.).
256. Pijs X (1903.-1914.g.).
257. Benedikts XV (1914.-1922.g.).
258. Pijs XI (1922.-1939.g.).
260. Pijs XII (1939.-1958.g.).
261. Jānis XXIII (1958.-1963.g.).
262. Pāvils VI (1963.-1978.g.).
263. Jānis Pāvils I (1978.g.).
264. Jānis Pāvils II (1978.-2005.g.).
265. Benedikts XVI (2005.- 2013.g.).
266. Francisks I (2013.-patlaban).
Pēdējais pāvests. Pēc sena ticējuma pēdējā pāvesta vārds būs Pēteris (tāpat kā pirmā).
Bīskapu Malahiju (1094.-1148.g.) reiz piemeklējusi vīzija, ko viņš pierakstījis 112 rindiņās, uzskaitot visus Romas pāvestus, kas valdīšot līdz pasaules galam. Malahijs nevienu nav nosaucis vārdā, bet veltījis tiem šifrētus apzīmējumus. Šo sarakstu pēc pašreizējā pāvesta Benedikta XVI turpina tikai vēl viens pāvesta vārds – Petrus Romanus, kura valdīšanas laikā pilsēta uz septiņiem pakalniem tikšot iznīcināta un tikšot spriesta Visaugstākā tiesa.
Skeptiķi iebilst, ka pravietojums esot XVI gs. viltojums.
Saites.
Vatikāns.
