Krists Magone. Latvijas industriālajam mantojumam pa pēdām: pastaiga pa bijušo Ērgļu dzelzceļu. II daļa

Pamodos kādā pelēcīgā un drēgnā augusta rītā lauku mājās Burtniekos, izgājis pagalmā sapratu, ka vecās stārķu ligzdas, kur visu vasaru rosījās putni, nu ir pavisam pamestas. Stārķi ir prom. Šī apziņa mani zināmā mērā satricināja, jo nepielūdzami atgādināja, ka vasaras atvaļinājums tuvojās izskaņai un man, tāpat kā citiem gājputniem, laiks doties ceļā. Tomēr, pirms aizbraucu no Latvijas, lai uzsāktu rudens darba gaitas, vēl palicis neizdarīts darbs, ir jāpabeidz Lieldienās iesāktā pastaiga pa bijušo Rīga – Ērgļi dzelzceļu. Šī patīkamā pienākuma apziņa mani visnotaļ iepriecina un aizrauj.

Lasīt tālāk...

Krists Magone. Latvijas industriālajam mantojumam pa pēdām: pastaiga pa bijušo Ērgļu dzelzceļu. I daļa

Latvijā Lieldienas atnākušas ar saulainu un netipiski siltu laiku, aicinot visus nemierīgos garus celties ceļam. Tā nu arī mēs – es, Kristiāns un Adrians, esam nodomājuši doties nelielā pastaigā pa nu jau bijušo Ērgļu dzelzceļa līniju. Plānojam iet no saullēkta līdz saullēktam, kas pēc virspusējiem aprēķiniem nozīmē pietiekoši cienīgu pārgājienu, vairāk nekā piecdesmit kilometru garumā. Sākam Rīgā pie Krustpils ielas dzelzceļa pārbrauktuves un, zināmas veiksmes gadījumā nonākam, aptuveni līnijas pusceļā, jeb pie bijušās Suntažu dzelzceļa stacijas. Bet nu par visu pēc kārtas.

Lasīt tālāk...

Māris Olte. Zives auss

Tas, iespējams, ir sugspecifiski, bet manī vislielāko iekāri pavilkt uz zoba rada lašvaidīgās zivis. Sevišķi Lasis un Taimiņš. Mūsu zemē lielo lašveidīgo legāla ķeršana atļauta vien gadus sešus, tāpēc ir lieliska iespēja vērot un dokumentēt to, kā mainās makšķernieku pieredze un attieksme pret šīm izcilajām zivīm.

Lasīt tālāk...

Agnese Ziemele. Velomaratons "Barona taka" 2012

Sestdiena, 7. jūlijs. Izturības pārbaude

Ir skaists, saulains agrs jūlija rīts. Ar smaidu sejā es stumju savu mantām apkrauto velosipēdu cauri Rīgas centram. Pie Nacionālās Operas mani jau sagaida bariņš citu velomaratonistu. Visi šķiet pozitīvi noskaņoti, draudzīgi, ar prieku uzņem savā barā ik vienu, kas pievienojas... Sākam krāmēt mantas un riteņus autobusos. Dažus riteņus nākas izjaukt, lai tie aizņemtu mazāk vietas bagāžas nodalījumā un piekabē. Kamēr tiek krāmētas mantas, valda neliels haoss un tiek gaidīti vēl citi velomaratonisti, es apsēžos uz sola un lasu savu mīļāko žurnālu, militāro izdevumu „Tēvijas Sargs”, vēroju arī pārējos velomaratonistus, jo apzinos, ka kopā ar šiem cilvēkiem pavadīšu vairāk nekā divas nedēļas. Secinu, ka esam raibs pulciņš, jo mūsu vidū ir dažāda vecuma cilvēki – gan bērni un jaunieši, gan pensionāri. Tātad – būs interesanti. Patīkama neziņa par to kā būs. Pēc brīža dodos atpakaļ pie pārējiem, jo pamanu, ka ieradies Gatis (velomaratona organizators), cilvēks, kuram pateicoties beidzot izbrīvēju laiku, lai ļautos šī brauciena piedzīvojumam. Gati pazīstu kopš mana pirmā studiju gada Rīgā, jo mācāmies vienā augstskolā un kopā darbojāmies augstskolas studentu pašpārvaldē. Katru gadu solu viņam, ka piedalīšos velomaratonā „Barona taka”, bet citu pasākumu dēļ tā arī nekad nesanāca izbrīvēt laiku. Tad nu šogad arī es mīšu velosipēda pedāļus no Tartu pilsētas Igaunijā līdz mājām Dundagā (kas ir arī paša velomaratona noslēguma vieta). Gandrīz 1000 km būs jānomin, bet tā kā ikdienā skrienu krosiņus un aktīvi sportoju, tad domāju, ka tas man būs pa spēkam.

Lasīt tālāk...