Seno romiešu filozofija, seno romiešu filozofi
Sengrieķu filozofijā II gs.pmē.-II gs.mē. izpaudās tendence savienot dažādu antīko filozofu mācību elementus - eklektika. To radīja antīko skeptiķu kritika, kas bija vērsta pret dogmātismu. Eklektika izplatījās Platona akadēmijā (Ainesidēms), Aristoteļa līkejā (Andronīks), Epikūra skolā, bet it īpaši - romiešu filozofijā (Varrons, Cicerons).
Sengrieķu domātāja Dēmokrita materiālistisko un ateistisko līniju turpināja Epikūrs un viņa uzticamais sekotājs - romiešu dzejnieks un materiālists Lukrēcijs Kārs. Lukrēcijs uzrakstīja slavenu filozofisku poēmu "Par lietu dabu," kurā sīki izklāstīja Epikūra mācību. Lukrēcijaprāt, reliģija vienmēr ir mudinājusi cilvēkus uz noziegumiem, netaisnīgumu un nežēlību. Pasaules tumsības un šausmas jāizkliedē nevis ar reliģiskiem sprediķiem, bet gan ar dabas likumu izstudēšanu un izskaidrošanu.
Roma filozofisko izglītību sniedza ceļojošie filozofi, aristokrātu mājskolotāji un retoru skolas. Romas, Atēnu un Antiohijas u.c. retoru skolās filozofija tika atzīta par audzināšanas pamatu. Romas impērijā filozofiskā izglītība tika centralizēta (filozofu skolas 176.gadā apvienojās) un pakļauta valsts vadībai; īpaši tika atbalstīts Romas Ateneums un Konstantinopoles augstākā skola.
Boēcijs (~480.-524.g.). Neoplatoniķis.
Cicerons.
Lukrēcijs (~99.-55.g.pmē.).
Marks Aurēlijs Antonīns. Stoiķis, imperators.
Seneka. Stoiķis.
Varrons.
