Aliens

Krists Magone. Latvijas industriālajam mantojumam pa pēdām: pastaiga pa bijušo Ērgļu dzelzceļu. II daļa

Pamodos kādā pelēcīgā un drēgnā augusta rītā lauku mājās Burtniekos, izgājis pagalmā sapratu, ka vecās stārķu ligzdas, kur visu vasaru rosījās putni, nu ir pavisam pamestas. Stārķi ir prom. Šī apziņa mani zināmā mērā satricināja, jo nepielūdzami atgādināja, ka vasaras atvaļinājums tuvojās izskaņai un man, tāpat kā citiem gājputniem, laiks doties ceļā. Tomēr, pirms aizbraucu no Latvijas, lai uzsāktu rudens darba gaitas, vēl palicis neizdarīts darbs, ir jāpabeidz Lieldienās iesāktā pastaiga pa bijušo Rīga – Ērgļi dzelzceļu. Šī patīkamā pienākuma apziņa mani visnotaļ iepriecina un aizrauj.

Bijušās stacijas kravas rampas arī atradušas jaunu esību, tās kāds vietējais uzņēmums iežogojis un aizkrāvis ar saulē žūstošiem koka izstrādājumiem, kamēr žoga otrā pusē savu neizbēgamo likteni gaida vecie dzelzceļa gulšņi. Tomēr vasaras saulē, pēc visiem šiem gadiem tie joprojām smaržo pēc vecā dzelzceļa. Intereses dzīts pēcāk uzzinu, ka šeit saimnieko uzņēmums Jauda-koks, kurš nodarbojās ar impregnētu koka balstu ražošanu un eksportēšanu. Priecājos par visiem, kas Latvijā dara un var, sevišķi jau Latvijas laukos.

Uzreiz jau pamanu ogām pilnu, oranžu mežrozīšu krūmu, kuri sastopami visā trasē. Kopš izstaigāju Rūjienas dzelzceļu, mežrozītes kļuvušas par tādu pat pašsaprotamu klātesamību, kā eļļainās darvas smarža. Starp citu, staigājot pa slēgtiem dzelzceļiem Vācijā arī konstatēju, ka gar tiem plaši aug mežrozītes.

Uzreiz aiz bijušās Suntažu stacijas pārbrauktuves dzelzceļa trase, taisna kā lineāls, cauri pļavām un mežiem Kastrānes virzienā stiepjas bezgalībā. Skatoties uz pamali, prātā nāk matemātikas lekcijas par Neeiklīda ģeometrijām un aksioma, kura definē, ka divas paralēlas taisnes, kā dzelzceļa sliedes krustojās pie horizonta, jeb singularitātes punktā pie bezgalības. Par šīs aksiomas atbilstību novērojumiem dabā, līdzīgi kā par tās psiholoģiskajiem aspektiem uz gājēju, atkal jau aicinu katru pašu pārliecināties staigājot pa bijušo Ērgļu dzelzceļu.

Ātri vien secinu, ka vakardienas bagātīgā provianta sagāde varēja arī izpalikt, jo šogad Latvijā neredzēti bagāta ābolu raža. Gar visu bijušā dzelzceļa trasi aug ābeles, kuras ir pilnas ar nobriedušiem, sārtiem āboliem, tā ka vietām no ražas pārpilnības ābeļu zari lūzuši. Nodomāju, kaut mēs, cilvēki, tā spētu, dzīvot saskaņā ar savu dabu, vairot augļus un nevis gremzties par Likteni, bet gan drosmīgi un cieņpilni to pieņemt, gluži kā šīs ābeles, kuras lūzt no savu bagātīgo augļu nastas. Nodomāju, ka mazākais, ko šo pazemīgo un auglīgo koku labā varu darīt, ir iemainīt Valmieras RIMI vafeles un riekstus pret sulīgajiem, saldajiem Vidzemes āboliem.

Tā filozofējot par ābeļu stoisko dabu, bijušajā Kastrānes pieturas punktā, kurš atradās līnijas 61. kilometrā, nonākam ap 11:00 un atrodam vien leknajā zālē grūti samanāmas perona betona apmales paliekas, kurās braši aug mežrozītes.

Līdzīgs skats paveras arī 66. kilometrā jeb bijušajā Vatrānes pieturas punktā. Te gan vēl papildus atrodami veco gulšņu krāvumi. Jāsaka, ka bijušie Ērgļu dzelzceļa pieturas punkti līdz Suntažiem dabā saglabājušies ja ne labākā, tad vismaz pamanāmākā stāvoklī. Labi, šāds secinājums saistīts ar to, ka pirmo posmu līdz Suntažiem gājām agrā pavasarī, pirms zāle vēl bija paspējusi pārņemt šīs liecības par bijušo dzelzceļu. Kad piesēžam uz tā, kas reiz bijis Vatrānes pieturas punkta perons, saprotam, ka mūsu ūdens krājumi strauji izsīkst, jo pusdienlaika saulīte kož, cik vien spēka, tāpēc nāksies meklēt papildinājumus.

Ceļš lēni, bet noteikti ved augšup un ceļā no Vatrānes uz Ķeipeni jau redzam pirmās Vidzemes augstienes tāles. Bijusī dzelzceļa trase vijās caur kādu saimniecību, uzbēruma abās pusēs ganās lopiņi, nopriecājamies par pāris netipiskiem, ainaviskiem ceļa līkumiņiem.

Ķeipenes stacijas tuvošanos jau ar lielu sajūsmu redzam pa gabalu. Bijušās stacijas teritorijā, līdzīgi kā Meizakilā, ir saglabāts vēsturiskais sliežu ceļš pāris simtu metru garumā. Bet vecās sliedes nav vienīgais, kas mūsos izraisa neviltotu prieku. Te pat, mums pa ceļam, kā tāda oāze atrodas veikals “Lats”, uz kuru, daudz nedomājuši, uzņemam kursu cerībā veldzēt slāpes. Cita starpā nolemjam iegādāties pa alus bundžiņai, ko vēlāk novakarē varētu baudīt, mērojot pēdējos kilometrus. Tomēr veikala ledusskapī stāv vien pāris bundžiņas alus “Lāčplēsis”, kurš izrādās pavisam silts, jo ledusskapis ir izslēgts. Prasu smaidīgajai pārdevējai, kura manāmi par mums un mūsu mugursomām izbrīnījusies, kāpēc tā, uz ko viņa nesteidzīgi atbild, ka neesot vērts slēgt iekšā, jo rīt tāpat brīvdiena, un vispār esot jātaupa elektrība. Mazliet sabēdājamies gan par alus sortimentu, gan par tā temperatūru, tomēr, neskatoties uz to, alus bundžiņām atrodas vieta līdzās ūdens pudelēm manā lielajā mugursomā. Turpat pie veikala, koka ēnā notiesājam pa saldējumam un Kristiāns bez liekām ceremonijām, tā teikt vienā elpā piebeidz litru Cido sulas. Varam atgriezties uz trases.

Staigājot pa saglabāto dzelzceļu uzreiz redzams, ka gulšņu stāvoklis ir gaužām bēdīgs, sliedes pie tiem vairs īsti klāt neturas, naglas bieži vien izvelkamas un atpakaļ novietojamas ar pirkstiem, bez mazākās piepūles, ko Kristiāns arī ļoti uzskatāmi parāda. Bet ir jau arī laiks, atkarībā no vides apstākļiem, šie impregnētie koka gulšņi nekalpojot vairāk par 20 gadiem, tā izlasu Wikipēdijā un šeit, Ķeipenē, tas ir uzskatāmi redzams. Nekas nav mūžīgs, kur nu vēl bijušā Ērgļu dzelzceļa koka gulšņi.

Tomēr dzelzceļš, kas vairs nevar droši nest dīzeļvilciena sastāvu, joprojām izmantojams izklaidei, proti, drezīnas izbraucieniem. Līdzīgi kā Meizakilā, arī Ķeipenē pa vēsturisko dzelzceļa posmu gribētāji var izbraukt ar drezīnu.

Bijušo Ķeipenes staciju, kura atrodas līnijas 69. kilometrā sasniedzam pulksten 13:30, tātad pašā pusdienlaika karstumā. Šeit tiešām ir ko redzēt! Bez jau minētā vēsturiskā dzelzceļa posma, Ķeipenē ir lieliski saglabājies, labi kopts perons ar visu pirmā vagona apstāšanās zīmi, soliņiem un apgaismes stabiem kā arī citu neiztrūkstošu stacijas atribūtiku. Pie perona, virs sliedēm ir uzbūvēta mākslas instalācija, stilizēti metāla rāmji ar apgaismes lampām, iespējams domāts tunelis. Šādu instalāciju stacijas teritorijā ir diezgan daudz - sauszemes bāka, gigantisks galds ar diviem krēsliem, pastkastītes kino dižgariem. Jā, Ķeipenes dzelzceļa stacija ir kļuvusi par tādu kā kinostaciju, šeit ir S. Eizenšteinam veltīts kinomuzejs. Kopumā interesanti, bet par metāla instalāciju virs sliežu ceļa lielā sajūsmā personīgi neesmu.

Kā lasāms plāksnītē, kas piestiprināta pie bijušās stacijas ēkas, pēdējā renovācija veikta pavisam nesen, 2019. gadā. Tāpat bijušās kases logā joprojām saglabāta informācija par vilcienu kustības laikiem un biļešu cenām, kas datētas ar 2007. gada maiju. Par dzelzceļa un kino sinerģiju Ķeipenē, kā arī pēdējo vilcienu Ķeipenē 2009. gadā iesaku noklausīties Toma Altberga video sižetu šeit.

Ķeipenē kārtīgi atpūtušies un veldzējuši slāpes dodamies tālāk Plāteres virzienā. Vēsturiskās sliedes izbeidzās dažus simtus metru aiz stacijas perona un mūsu skatam līdz horizontam paveras kārtējais taisnais, šķietami nebeidzamais Ērgļu dzelzceļa posms.

74. kilometrā bija pieturas punkts Plātere, kuru sasniedzam ap 15:00. Dabā praktiski nav saglabājušās nekādas liecības par bijušo pieturu. Ir vēl atrodami perona apmaļu fragmenti un haotiski izvietoti rakumi, kur acīm redzami kāds centies atgūt no zudības perona konstrukcijā izmantotās smiltis.

Pēc aptuveni stundas ilga gājiena, nonākam kārtējā līnijas starpstacijā Taurupe, kura atradās 79. kilometrā. Šeit saglabājušies vairāki peroni, šķūnis, turklāt bijusī stacijas ēka tiek aktīvi renovēta un jau tagad izskatās gluži kā jauna. Līdzīgi kā Suntažos, ēka sava sākotnēji klasiskā dzeltenā krāsojuma vietā tikusi pie spoži baltas fasādes un jaunas plāksnītes ar stilizētu stacijas nosaukumu Taurupe. Apkārt aktīvi rosās cilvēki, skan zāģi un cirvji. Dzelzceļa Taurupē vairs nav, bet dzīve turpinās.

Ejot Līčupes virzienā uz bijušās dzelzceļa trases pamatu saulē sildāmies kādu mazu čūskuli un jau gribu grābt nelaimīgo kustoni ciet un rādīt Kristiānam, sakot, re, kur glodene! Pēdējā brīdī mani attur neraksturīgi brūnā čūskas krāsa, melnais zigzags un trīsstūrainā galva, vai tik mana bezkājainā ķirzaka tomēr nebūs izrādījusies pusaugu odze?

Saule jau lēnām taisās rietumu virzienā, karstums mazliet atlaižas. Kājās sāk parādīties ne vien pārgājieniem raksturīgais nogurums, bet arī pēdas ir manāmi cietušas tā, ka vairs īsti nepalīdz pat Compeed plāksteri. Šādas tulznas man sen nav bijušas un mazliet uztraucos, kādas sekas šīs dienas gājiens man atstās uz divas nedēļas vēlāk plānotā Dubulti – Kolka pārgājiena plāniem. Abi esam noguruši un šis ir tas brīdis, kad fizisko nogurumu pārņem emocionālais nogurums, ko pastiprina joprojām līdz horizontam bezgalīgi taisnā dzelzceļa trase. Abi ar Kristiānu ejam klusējot.

Pirms pašas Līčupes pieturas punkta mūsu grūtības tiek atalgotas. Esam nonākuši pie bijušā dzelzceļa tilta pār Līčupi, kurš bija viens no Latvijā augstākajiem dzelzceļa tiltiem. Neskatoties uz tilta bēdīgo un acīmredzami nedrošo tehnisko stāvokli, pieejam pie tā malas un palūkojamies lejā. Skats tiešām iespaidīgs, pat mazliet sareibst galva un uz mirkli iedomājos, varbūt ar savu smago mugursomu un nogurušajām kājām neklātos tā riskēt attiecībā pret līdzsvara zaudējumu. Šis objekts ir visnotaļ ārkārtīgi interesants, pat aizmirsās visas iepriekšminētās ceļa grūtības. Daru piezīmes par tilta koordinātām elektroniskajā kartē un nolemju šeit vēl kādreiz atgriezties.

Bijušais Līčupes pieturas punkts atrodas 84. kilometru attālumā no Rīgas un to sasniedzam pulksten 17:20. Arī Līčupē saskatāmas vien minimālas liecības par dzelzceļa vēsturi, kas aprobežojās ar zālē ieaugušu perona apmali.

Ceļā uz Baltavu bijusī dzelzceļa trase iet cauri pavisam jaukam purviņam, nopriecājos par ainavas pārmaiņu, tomēr mūsu prieks bija īss…

Izrādās, ka šogad ir ne tikai neparasta ābolu raža, bet arī vēl neparastāka odu daudzveidība. Saulei dodoties uz rietu un ejot gar purvu, mūs pārņem neskaitāmas odu ordas. Situācija ir tik nopietna, ka apstāties, kaut vai lai tikai padzertos nav iespējams. Neskatoties uz sāpošajām pēdām un vispārējo nogurumu, mūsu iešanas temps būtiski pieaug. Jā, bēgam no moskītiem. Latvijā šogad odu daudzums vispār ir izraisījis plašas diskusijas sabiedrībā un galvenokārt tiek vainota jūlija beigās piedzīvotā gadsimta vētra, kas daudzviet atnesa spēcīgas lietusgāzes un sekojošus plūdus. Ko gan odiem vairāk vajag, siltumu un mitrumu, ak jā, protams, vēl mūsu asinis. Patreiz nāk prātā cienijamā entomologa Uģa Piterāna komentārs kādā no Latvijas interneta portāliem par šo insektu kodumu veselīgumu.

Beidzot tiekam ārā no purvainā apvidus un ap pusseptiņiem vakarā esam bijušajā Baltavas pieturas punktā, līnijas 88. kilometrā. Šeit ir saglabājies kāds šķūnis, perona apmale un soliņa paliekas. Noguruši apsēžamies turpat uz bijuša perona un atceros, ka no Ķeipenes nesam pa bundžiņai silta Lāčplēša alus, ko tepat novakarē arī izdzeram. Nekāds lielais prieks nesanāk, jo odu daudzums pirms saulrieta, lai gan mazāks, kā ejot caur purvu, tāpat neļauj mierīgi izbaudīt atpūtas brīdi un nākas nepārtraukti vicināties gan ar rokām, gan kājām cerībā aizgaiņāt uzmācīgos insektus.

Ceļš uz Roplaiņiem ir ļoti skaists, novakarē ejam garām labības laukiem, skaistām lauku mājām un dzelzceļa malā augošiem stipriem un lepniem Latvijas ozoliem. Bijušajā Roplaiņu pieturas punktā, līnijas 92. kilometrā nonākam ap 19:30. Saule jau zemu pie horizonta un ar savu maigo, rudenīgo vakara gaismu liek Vidzemes laukiem un dūmakainajiem mežiem mirdzēt sārtā zeltā. Mēs mazliet atpūšamies un diezgan steidzīgi pošamies tālāk uz galastaciju, jo negribam ierasties Ērgļos pilnīgā tumsā.

Nepaguvuši sasniegt bijušās Ērgļu stacijas robežu, kad uz bijušā dzelzceļa trases satiekam pašu stacijas priekšnieku Māri, kurš vakara krēslā izvedis savus viesus izrādīt dabas brīnumus un izbaudīt veselīgo odu kodumu procedūras. Piestājam un mazliet parunājamies par mūsu pārgājienu. Māris cita starpā prasa, kas mums visvairāk ceļā piesaistīja, saku, ka pārmaiņas - Ērgļu dzelzceļš spējis pielāgoties tā slēgšanai un turpina dzīvot jaunā veidolā. Lai gan bijušās staciju ēkas atradušas jaunus pielietojumus, tās ir kļuvušas par mājām Vidzemes ļaudīm, viesu namu, izstāžu zāli, tūrisma centru, tomēr joprojām šajās vietās jūtams neaprakstāmais Latvijas dzelzceļa gars, ar mežrozītēm, ābelēm un koka gulšņu eļļaino smaržu.

Ērgļos, bijušās dzelzceļa līnijas galapunktā, 97 kilometrus no Rīgas nonākam neilgi pirms deviņiem vakarā.

Ērgļu stacijā sagaida mūs pavisam jauka un mājīga kafejnīca, kur strādājošie jaunieši laipni piekrīt mūs pabarot, pat neskatoties, ka viņu darba laiks ir beidzies. Iespējams, mūsu nogurušais paskats pēc mērotiem 45 kilometriem un lielās mugursomas, raisīja zināmu līdzjūtību. Ir tik lieliska sajūta pēc ceļa novilkt putekļainās drēbes, noskalot seju vēsā ūdeni, apsēsties pie galda Māra omulīgajā stacijā un izbaudīt mirkli.

Tikmēr ārā aiz bijušās stacijas loga kāda cita jauniešu kompānija dzied Prāta vētras Spogulīt, spogulīt un paši savu performanci jūsmīgi filmē aifonos, kamēr viņu eksotiskā transportlīdzekļa, retro autobusa PAZ šoferis uzskatāmi izrāda zināmu sašutumu par jauniešu lūgumu apturēt varenās mašīnas dzinēju, kura monotonā, dobjā melodija pārāk kontrastē ar A cappella Spogulīti. Pie sevis nodomāju, ka var jau šoferīti saprast, šī PAZ dzinēja iedarbināšana nav gluži paneļa podziņas nospiešana. Tomēr, kad dzinējs tika apstādināts, neskatoties uz jauniešu dziedāšanu, pār bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju ieslīgst klusums un pie debesīm iedegās augusta nakts zvaigžņu miriādes un manas domas piesaista Zentas Mauriņas citāts, kas grezno bijušās Ērgļu dzelzceļa stacijas koka durvis - Ceļot prot tas, kā sirds ir redzīga un kā acs prot apstāties un svētīt. 

Krists Magons

2024. gada 28. septembris, Berlīnē