Bīskapi
Episkopus - "uzraugs" (grieķu val.).
Kristiešu baznīcu augstākais garīdznieks un arīdzan teritorijas pamatvienības - bīskapijas, eparhijas, diecēzes, galva tajās kristiešu baznīcās, kas atzīst bīskapa amatu.
Vēsture. Visu pirmo savas pastāvēšanas gadsimtu kristiešu draudzēm nebija īpašā pārvaldes aparāta. Sociālā plāksnē viss baznīcas aparāta rašanās un pakāpeniskas nostiprināšanās process iezīmējās ar svarīgām pārmaiņām agrīno kristiešu draudžu sastāvā. Sākumā tās sastāvēja gandrīz tikai no trūcīgajiem. Tomēr, draudzēm pieaugot, tajās arvien lielāka kļuva iedzīvotāju mantīgo aprindu loma. Pamazām draudzes šo to iegādājās savā īpašumā. Pirmajām kristiešu draudzēm paplašinoties II gs., tika izraudzīti draudzes pārvaldītāji – bīskapi, kas sākumā bija draudzes īpašuma uzraugi - pamatā no turīgo kristiešu vidus. Iesākumā draudzēs visi amati, arī bīskapa, tika vēlēti.
No visām Jaunās derības vēstulēm, izņemot Gana vēstules, tikai Vēstulē filipiešiem runāts par bīskapiem; turklāt arī šo pieminējumu vispār pieņemts uzskatīt par vēlāku laiku iespraudumu.
Interesanti izsekot, kā mainījās attieksme pret bīskapiem. "Didahe" (XV, 1.) norādīts, ka bīskapi (vēl ievēlētie, ne iesvētītie) "jāgodina tāpat kā pravieši un mācītāji." Šā rakstu darba autors gan izturas pret bīskapiem bez sevišķas cienības un brīdina viņus no mantkārības grēka. Tā pati pieskaņa jūtama arī Gana vēstulēs. Bīskapiem un diakoniem pavēlēts neiekārot ne mantu, ne sudrabu (Pirmā vēstule Timotejam, III, 3. un 8.; Vēstule Titam , I, 7.)
Kā svarīgākais norādījums bīskapiem tika likts pie sirds, "lai tie nebaras vārdu dēļ; jo tas nekam neder, kā vien klausītājus sajaukt" (Otrā vēstule Timotejam, II, 14., sal. turpat 23., un Pirmā vēstule Timotejam, I, 4.; IV, 2., Vi, 4.). Bet jau Ignātija vēstulēs prasīts nespert ne soļa bez bīskapa ziņas (Vēstule magnēziešiem, 7.) un sacīts, ka cilvēki, kas nepaklausa bīskapam, nav cienīgi būt kristiešu draudzes locekļi (Vēstule tralliešiem, 3. un 7.).
Jau II gs. beigās bīskapu rokās pārgāja un koncentrējās garīgā un laicīgā vara. Viņi jau pārzināja ne vien mantiskās, bet vispār visas draudzes lietas. II gadsimtā bīskapus jau vairs nevēlēja visa draudze, bet tikai kleriķu kolēģija, kuras lēmuma apstiprināšana draudzē bija tīrs formālisms. Par bīskapu galveno uzdevumu kļuva cīņa pret ķecerībam.
Visu tālāko kristietības attīstību pavadīja un ievērojamā mērā noteica baznicas hierarhijas attīstību. III gs. parādījās jau apgabalu bīskapi, kurus vēlāk sāka saukt par arhibīskapiem. Lielu pilsētu bīskapus sāka saukt par metropolītiem.
Visas agrīnās kristietības ķecerības (montānisms, gnosticisms, judeokristietība) no II gs vidus un III gs. uzstājās pret bīskapa amatu, jo lielākā agrīno ķecerību daļa vai otrā veida aizstāvēja sākotnējās kristietības idejas.
Līdz ar draudžu paplašināšanos, pieauga arī bīskapu ietekme. IV gs. izveidojās episkopālā hierarhija - bīskapi, arhibīskapi, metropolīti, patriarhi. Romas impērijas atsevišķo provinču galveno pilsētu bīskapi kļuva par vadošajiem visā provincē, gūstot apzīmējumu “pāvests” (no grieķu valodas pappas – "tēvs"). Visas šīs baznīcas amatpersonas veidoja spēcīgu centralizētu klēra korporāciju, kas arvien noteiktāk uzstājās pret sākotnējo kristietības demokrātisko noskaņojumu un atklāti centās samierināties ar pagānisko imperatora varu.
Romas bīskapu izvirzīšanās. Vatikāna pretenzijām uz vadošo stāvokli kristietības pasaulē par pamatu bija un ir baznīcas mīts par to, ka Romas bīskapi un arī pāvesti ir galvenā apustuļa Pētera tiešie pēcteči. Šis apgalvojums tā arī palicis mīta līmenī, jo arheoloģiskie izrakumi Romē zem Pētera un Pāvila katedrāles to nav spējuši apstiprināt. 10 gadu ilgušo izrakumu laikā līdz 1950.gadam vissenākais atradums bija neliels kristiešu altāris, kas datejams apmēram ap 140.gadu. Tika uzieti arī vairāki kristiešu apbedījumi no II gs. beigām un III gs. Tas vēlreiz netieši apstiprināja zinātnē pieņemto uzstādījumu, ka Ireneja sniegtais saraksts ir vēsturiski neapšaubāms tikai no II gs. vidus.
Romas bīskapi tikai no Ireneja laikiem sāka pretendēt uz sevišķu vietu kristietībā, tomē viņu centieniem stipri pretojās citi bīskapi. Kad 178.gadā Romas bīskaps Eleitērijs uzstājās pret montānistiem, gallu draudzes piespieda viņu samierināties. Tertuliāns zobgalīgi taujāja Romas bīskapam, vai tas neuzskata sevi par "augstāko priesteri un vai netaisās kā bīskaps pār bīskapiem dot pavēles pēdējiem."
Vienīgi ar imperatoru atbalstu Romas bīskapi pamazām sasniedza savu mērķi. Kad imperatora Aureliāna laikā (270.-275.g.) Antiohijā notika šķelšanās starp kristiešiem, imperators lika nodot baznīcas namu "tiem, ar kuriem Itālijas un Romas bīskapi sarakstās par ticības mācību." (Eisēbijs, "Baznīcas vēsture," VII, 30.) Tāda praksē bija baznīcas un impērija "nesamierināmība" vēl pirms Konstantīna I Lielā.
Bīskapu tiesība un pienākusm ir iesvētīt par diakoniem, priesteriem un bīskapiem (kopā ar citiem bīskapiem). Bīskapi arī ieceļ zemākajos klera amatos, iasvētī dievnamus u.tml. Bīskapiem pakļautas visas baznīcu iestādes to bīskapiju (eparhiju) robežās, klosteri, garīgie semināri utt., izņemot tos, kas atrodas tiešā baznīcas centra pārziņā.
Bīskapi nedrīkst doties laulībā, lai gan viņam nav obligāti jābūt iesvētītam mūku kārtā.
Vecāko bīskapu dēvē par arhibīskapu.
Eksarhi. Tāda bīskapa tituls, kurš pārvalda lielu baznīcas apgabalu, arī baznīcas galvas pārstāvis.
Metropolīti. Lielu pilsētu bīskapi Austrumu pareizticībā.
Krievijas Pareizticīgo baznīca tika sadalīta eparhijās - baznīcas apgabalos, kuru priekšgalā atradās bīskapi - arhireji.
Bīskapu saraksts:
Alekandrijas bīskapi.
Aleksandrs.
Atanāsijs.
Dioskors.
Gregors.
Kirils.
Pēteris.
Pēteris Mongs.
Teofīls.
Antiohijas bīskapi.
Ignātijs Dievnesis.
Pāvils, Samosatas.
Teofīls.
Arlas bīskapi.
Cēzarijs.
Ilarijs (laikam).
Avilas bīskapi.
Prisciliāns.
Brešijas bīskapi.
Filastrijs.
Bretaņas bīskapi.
Patrīcijs.
Briksas bīskapi.
Haudencijs.
Cēzarejas bīskapi.
Akakijs.
Eisēbijs Pamfils.
Edēsas bīskapi.
Iba.
Jēkabs.
Helenopoles bīskapi.
Palādijs.
Hierapoles bīskapi.
Apolinārijs.
Papijs.
Hiponas bīskapi.
Augustīns Svētlaimīgais.
Kartāgas bīskapi.
Agripīns.
Ceciliāns.
Kipriāns.
Majorīns.
Kiras bīskapi.
Todorēts.
Kirēnas bīskapi.
Sinēsijs.
Konstantinopoles bīskapi.
Akakijs.
Flaviāns.
Nestorijs.
Kordovas bīskapi.
Orosijs.
Laodikejas bīskapi.
Apolinārijs.
Likopoles bīskapi.
Meletijs.
Lionas bīskapi.
Eleitērijs.
Irenejs.
Milānas bīskapi.
Ambrosijs.
Mirlikijas bīskapi.
Nikolass.
Nazianzas bīskapi.
Gregors Teologs.
Nikomēdijas bīskapi.
Eisēbijs.
Nikopoles bīskapi.
Vulfila.
Nisas bīskapi.
Gregors.
Nolas bīskapi.
Paulīns.
Numīdijas bīskapi.
Donāts.
Sekunds.
Ptolemaīdas bīskapi.
Sinēsijs, Kirēnas.
Reimsas bīskapi.
Remīgijs.
Romas bīskapi (sk. sadaļā Romas pāvestu saraksts).
Salamīnas bīskapi.
Epifānijs.
Sardikas bīskapi.
Bonosijs.
Seviļjas bīskapi.
Isidors.
Smirnas bīskapi.
Polikarps.
Tarsas bīskapi.
Diodors.
Tīras bīskapi.
Metodijs.
Verčelas bīskapi.
Eisēbijs.
Vjēnas bīskapi.
Avits Alkims Ekdīcijs.
Celidonijs (?). Pāvesta Leona I laikā Vjēnas bīskaps Celidonijs tika apsūdzēts vardarbībā un slepkavībās, tieši par savas piedzīvotājas vīra slepkavību. Apsūdzība tika pierādīta un īpaša Provansas bīskapu grupa svētā Arlas Ilarija vadībā nolēma atcelt Celidoniju no bīskapa amata. Celidonijs iespītējās un atteicās pamest amatu, lietu pārsūdzēja Romas bīskapam Leonam I, un tas tiešām iepriekšējo bīskapu lēmumu atcēla! Kad Arlas Ilarijs turpināja pastāvēt uz to, lai kriminālais bīskaps tiktu atcelts, no baznīcas Leons I izslēdza pašu Ilariju!
Saites.
Kristietība un kristieši.
