Ķecerība, herēze, ķeceri, herētiķi
Termins cēlies no vācu valodas vārda Ketzer - "atkritējs."
Mēdz saukt arī par herētismu no grieķu valodas hairetikos – "atkritējs."
Ticības mācība, kas apzināti atkāpusies no vispār pieņemtās kristietisma doktrīnas dogmatikas un kulta jautājumos. Ķecerības raksturīgas galvenokārt viduslaiku Rietumeiropai, un baznīcas vēsture ir pārpilna ar ķecerībām un cīņu pret ķeceriem, kuru sacerējumi tika sistemātiski iznīcināti, pat paši to autori vajāti un pat nogalināti.
Grieķiski tas apzīmē "apzinātu atkāpšanos no reliģiskām ceremonijām." Par herēzi var uzskatīt arī brīvdomību un dažādu citu uzskatu paušanu. Jūdu-helēņu kultūrā (no tās cēlusies kristietība) ar šo terminu apzīmēja arī filozofiskās un reliģiskās skolas, piemēram, tā sauca farizejus un sadukejus.
Agrīnās ķecerības kristietībā. Kristietības sākuma periodā, kad nebija birokrātiskās Baznīcas, ķecerības neviens nefiksēja un neapkaroja.
Bet baznīcas aparāta veidošanās un kanona nodibināšanās procesā kristīgo draudžu vadītāji arvien noteiktāk atsacījās no agrīnās kristietības sociāli politiskās ievirzes. Tāda parmaiņa ievērojamā daļā kristiešu sacēla protestu, kas izpaudās dažādu ķecerību veidā. Dabiski, ka pirmie kristiešu ķeceri varēja rasties ap II gs. vidu, jo līdz tam laikam nebija ne baznīcas, ne pieņemtas ticības mācības. No daudzajām vēlākajām ķecerīgajām mācībām II gs. un daļēji arī III gs. ķecerības atšķīrās ar to, ka tās uzstājās pret nodibināmām, nevis jau nodibinātām kristīgās dogmatikas tēzēm.
Lai gan atsevišķu agrīno ķecerību raksturā bija būtiskas atšķirības, visām tām piemita kaut kas kopējs. Visas šīs ķecerības uzstājās pret bīskapa amatu. Lielākā daļa no tām vienā vai otrā veida aizstāvēja sākotnējās kristietības idejas. Masveidīgo ķeceru kustību sociālais balsts, ciktāl to var izsekot pēc trūcīgajiem līdz mūsu dienām nonākušajiem avotiem, bija kristīgo draudžu zemākie slāņi - vergi, brīvlaistie un brīvie ļaudis. Agrīnās ķecerības pienemts iedalīt trīs lielās grupās: montānisms, judeokristietība un gnosticisms. Pēdējās divas, savukārt, tiek iedalītas vēl daudzās apakšgrupās.
Sākot ar III gs. ķecerības sāka nosodīt Vispārējos baznīcas koncilos - pirmais tāds tika nosodīts ariānisms Nikejas I koncilā (325.g.).
Sākot ar 385.gadu, kad kristietība jau bija kļuvusi par Romas valsts reliģiju, ķecerus sāka sodīt bargāk. To panāca sekulārie valsts darbinieki ar 380.gada Saloniku ediktu, kad ķecerību iekļāva pilsoniskajā sodu kodeksā. Šis edikts pieprasīja, lai "nepareizticīgie nesasauktu baznīcas sapulces, neskolotu ticībā, neaizskartu bīskapus un arī nevienu citu." Uz šī edikt pamata represēja ķecerus, padzina tos no dzīvesvietām un pielietoja arī citus bargus sodus, bet vēl nenonāvēja.
IV gs. dažas no ķecerībām guva jau plašu izplatību Romas impērijā un Baznīca bija spiesta pret tām cīnīties. Turpmākā kristietības vēsturē šī cīņa nekad nav bijusi pārtraukta, jo apkaroto ķecerību vietā stājās jaunas.
X gs. Ravennas arhibīskaps pirmo reizi ķecerim piesprieda nāvessodu. tai pat laikā pret tik smagu sodu par ķecerību uzstājās Ljēžas bīskaps Vazo (1042.-1048.g.).
XIII gs. Ķelnē pilsoņus par ķecerību tiesāja laicīga tiesa, kas visbiežāk apsūdzētiem piesprieda sadedzināšanu uz sārta.
Visai smieklīgi, ka kristīgā Baznīca deklarēja: "Ķecerības ir Nelabā darbības rezultāts." Mūsdienu baznīca uzskata, ka ķecerības kristīgās Baznīcas tapšanas posmā bija jaunās ticības piekritēju un tās pretinieku cīņas rezultāts.
Īpaši uzstājīgi ticīgos no ķecerībām savos sprediķos brīdināja Pāvils, Jānis un apustulis Pēteris.
Ķeceri. Dažādos vēstures posmos ķecerību izplatītāji bieži vien bija apspiesto sociālo slāņu cilvēki, piemēram, anabaptisti. Citos gadījumos par ķeceriem kļuva uzplaukstošās buržuāzijas vai par buržuāziju kļūstošās muižniecības pārstāvji, piemēram, hugenoti, kas uzstājās pret absolūtismu. Ar baznīcu saistītā valsts, izlikdamās cīnāmies pret ķeceriem, īstenībā bieži vien izrēķinājās ar saviem politiskajiem pretiniekiem, kā tas redzams kaut vai no spāņu inkvizīcijas prakses XV un XVI gs.
Ķeceru vajāšanas reizēm izvērtās par īstiem asiņainiem slaktiņiem: katolicisma cīņa pret protestantismu, piemēram Bērtuļa nakts Francijā.
Ķecerību izskaušanas nolūkā katolicisms nodibināja inkvizīciju.
Šāda reliģiska neiecietība, kas daļēji tika pārmantota no judaisma, kristiešiem bija raksturīga daudzus turpmākos gadsimtus.
Saites.
Reliģijas.
Kristietība.
