Aliens

Jūlijs Atkritējs (361.–363.g.)

Flavius Claudius Julianus Apostata.
Flāvijs Klaudijs Juliāns.

Romas imperators no 361.līdz 363.gadam.

Radniecība. Konstantīna I Lielā pusbrāļa Jūlija Konstancija dēls.
Māte - tā nomira Jūlija pirmajā dzīves gadā.
Pusbrālis – Konstancijs Galls.
Sieva - Helēna, Konstancija II māsa.

Dzīvesgājums. 
Bērnība. Dzimis 331.gadā Konstantinopolē.
Māte nomira viņa pirmajā dzīves gadā.
Sešu gadu vecumā kopā ar pusbrāli paglābās no slaktiņa, ko 337.gadā Konstancijs II sarīkoja pašā imperatora ģimenē - tika noslepkavots viņa tēvs Jūlijs Konstancijs.
Palicis bez tēva, patvērās Mazāzijas Kapadokijā (ap 344.g.) - kādā Cēzarejas pilī, pēc tam Nikomēdijā. Kopumā saņēma labu izglītību, bet tika audzināts bez savu vecāku līdzdalības. Savu skolotāju, piemēram, Konstantinopoles bīskapa Eisēbija un cietumsargu vadībā apguva kristīgo tīcību. Labi pārzināja klasisko literatūru un filozofiju.
Izlikās, ka ir kvēli ticīgs, bet īstenībā pret kristietību izjuta dziļu riebumu. Lielu ietekmi uz viņa garīgo attīstību izrādīja einuhs Mardonijs, tādēļ Jūlijs Atkritējs jau no jaunības gadiem bija slepens pagānisma piekritējs. Savas iegūtās zināšanas par kristietību Jūlijs vēlāk veikli izmantoja cīņai pret šo pašu kristietību.

Ceļš uz troni. Konstancijs II, kuram pašam savu bērnu nebija, nolēma paūpēties par varas pārmantotāju. Tā kā viņa tiešie pēcnācēji bija Jūlija Konstancija dēli brāļi Galls un Jūlijs, tad kā varas pretendenti tika vētiīti tie abi. Pēc ilgas svārstīšanās Konstancijs II deva priekšroku vecākajam no brāļiem - Gallam. 350.gadā Galls tika izsaukts uz Romu, tam tika piešķirts cēzara tituls un kā līdzvaldītājs nosūtīts uz Antiohiju. Tomēr drīzi noskaidrojās, ka Gallam iztrūkst šim amatam piemērotas organizatoriskās dotības. Vēl vairāk - radās aizdomas par viņa neuzticību imperatoram. Gallu atkal izsauca uz Romu, bet pa ceļam viņš tika nogalināts (pēc citām ziņām - sodīts ar nāvi par nodevību).
Pēc Galla nāves Konstancijs II 355.gadā uz Romu uzaicināja Jūliju, kronēja to par cēzaru, apprecināja ar savu māsu Helēnu.

Jūlijs Gallijā. Pēc precībām Jūlija ar nelielu karavīru vienību nosūtīja uz Galliju tās pārvaldei, kur norisinājās niknas cīņas pret uzbrūkošajiem frankiem un ģermāņiem. Tāds nosūtījums līdzinājās gandrīz vai nāves spriedumam, jo romiešu situācija Gallijā bija gandrīz vai bezcerīga.
Tomēr Jūlijs 356.-358.gados sakāva alemāņus, frankus un hamavus. Sagūstītos 20 000 ģermāņu karavīrus viņš nosūtīja atjaunot sagrautās pilsētas. Vēl vairāk - 357.gadā kaujā pie Strasbūras romieši sagūstīja ģermāņu karali Knodomīru.
Būdams Gallijas vietvaldis, pieņēma lēmumus, kas uzlaboja provinces finansiālo un civilo pārvaldi, samazināja nodokļus. 

Konstancija II pretimstāvēšana Jūlijam. Konstancijs II reaģēja uz Jūlija sekmēm visai nenovīdīgi. Romiešu vēsturnieks Amiāns Marcelīns pavēsta, ka galma ļaudis dažādi izsmējuši Jūlija plānus un pasākumus, kad ziņas par to veiksmi nonākušas līdz galvaspilsētai. Šai sakarā izplatījās dumji joki un epiteti, piemēram Jūlijs tika saukts par "purpura pērtiķi," tika apgalvots, ka Jūlijs "vairāk līdzinās āzim, nevis cilvēkam" - tas bija mājiens par viņa bārdu. Tā Jūlija ienaidnieki nopulgoja viņa vārdu, to visu stāstīdami Konstancijam II. Nelabvēļi piedēvēja Jūlijam bailīgumu, nedrošību un sēdošu dzīvesveidu. 
Domājams, Konstancija II nepatika pret Jūliju sasniedza kulmināciju 360.gadā. Konstancijs II tad grasījās doties karagājienā pret persiešiem - tie bija iebrukuši Divupē un Armēnijā. Lai pretotos persiešiem, Jūlijam tika pavēlēts nosūtīt uz Austrumiem vairākus visuzticīgākos leģionus. Tie šādu Konstancija II pavēli uzņēma ar lielu neapmierinātību. Tādēļ Parīzē, kur tobrīd atradās Jūlijs, 360.gadā notika militārs dumpis - pret Konstanciju II sacēlušies Gallijas leģioni pasludināja Jūliju Atkritēju par imperatoru-augustu. Tas nozīmēja iekšēju karu par varu. Tomēr, būdams aizņemts ar karagājiena gatavošanu pret persiešiem, Konstancijs II tikai 361.gada otrajā pusē iespēja ar karaspēku doties uz Eiropu.
Pilnībā izprasdams, cik nopietnas sekas impērijā var iestāties no viņa pasludināšanas par imperatoru, Jūlijs nosūtija Konstancijam II vēstuli, kurā centās sevi attaisnot un piedāvāja situāciju noregulēt miera ceļā. Tomēr Konstancijs II pieprasīja Jūlijam pilnībā atiet no lietām un neļāvās nekādam kompromisam. Tad Jūlijs, jūtot karaspēka atbalstu, nolēma doties karagājienā pret esošo imperatoru. Jūlijs ar karaspēku devās pretī Konstancijam II, pakļāva savai varai Ilīriku, Panoniju un Itāliju, bet Konstancijs II 361.gada 5.oktobrī (3.novembrī?) piepeši mira un iekšējais karš impērijā izpalika.

Ceļš uz troni. Pēc Konstancija II nāves 361.gada 11.novembrī Jūlijs kāpa tronī Konstantinopolē kā vienīgais pretendents. Vēl mazliet vēlāk Jūlijs nežēlīgi vajāja un nonāvēja Konstancija II piekritējus galmā.

Pēc atgriešanās Konstantinopoles galmā, viņš nokļuva retora Libānija un filozofa neoplatoniķa Maksima ietekmē. To pagānisma koncepcija viņam likās daudz pievilcīgāka par kristietību.

Valdīšanas laiks. Jūlija Atkritēja valdīsanas laiks bija tikai pusotra gada - no 361.gada decembra līdz 363.gada 26.jūnijam.
Atrodoties imperatora amatā veica virkni pasākumu, kas bija vērsti uz municipālo kūriju tiesību paplašināšanu; samazināja nodokļus, sistēmiski likvidēja valsts pārvaldes nepilnības. Samazināja pils darbinieku skaitu, atteicās no izšķērdīga un dārga galma, vienlaicīgi attīrot to no nelabvēlīgām personām.

Jūlija Atkritēja nāve. Krita 363.gada 26.(25.???)jūnijā pie Tigras upes, jo tika nāvīgi ievainots sānos ar šķēpu cīņas laikā pret persiešiem. Mirstot esot teicis šādus vārdus: "Pārlieku ātri, mani draugi, pienācis man laiks aiziet no dzīves, kuru es, kā jau godīgs parādnieks, esmu gatavs atdot to pieprasošajai dabai. Nerunāju un nesēroju, kā varētu domāt, tādēļ ka esmu kopējās filozofiskās pārliecības caurausts, ka gars ir daudz augstāks par miesu, un sev iztēlošos, ka jebkurai labākā elementa atdalīšanai no sliktākā jāiedveš prieku, ne skumjas. Es ticu tam, ka debesu dievi dāvājuši nāvi  dažiem labticīgiem cilvēkiem kā augstāko apbalvojumu.  Un arī man dota šī dāvana - esmu par to pārliecināts, - lai es nemocītos zem briesmīgu grūtību jūga, nepazemotos un nekristu."

Jūlijs Atkritējs un reliģija. Kļuvis par imperatoru, viņš no 361.gada decembra līdz 362.gada jūnijam atradās Konstantinopolē. Tad viņš arī veica vairākas reformas, kas nomainīja kristietību ar pagānismu, atklāti paziņoja par sevi kā seno reliģiju piekritēju, reformējot tās uz neoplatonisma bāzes, pie kam vairākas vadulas bija ņemtas no kristīgās baznīcas. Jūlijs Atkritējs veica virkni administratīvu un likumu reformu, kas bija vērstas pret kristietību.
Atjaunoja senās svētnīcas; izdeva divus ediktus, kas bija vērsti pret kristiešiem. Pirmais edikts atgrieza senajām svētnīcām atņemtās un kristiešiem nodotās zemes, bet otrs aizliedza kristiešiem ieņemt valsts amatus un pasniegt municipālajās skolās.
Iesākumā vinš izturējās visai neitrāli, tomēr tad, kad reformas sāka bremzēties, imperators tām pieķērās enerģiskāk. Tad laikā no 362.gada jūljja līdz 363.gada martam Jūlijs pieņēma vairākus likumus, kas nostiprināja pagānismu. Jūlija laikabiedri atzīmē, ka viņš bijis tik pārliecināts pagāniskio kultu piekritējs, ka pats "vedis dzīvniekus pie altāra, pienesa ugunskuram malku, petīja upurēto vēršu vai aunu iekšējos orgānus, tā mēģinot pēc tiem izzināt dievu slepenos norādījumus."
Jūlijs atvaļināja no valsts amatiem un armijas kristietības piekritējus. Sokrāts Sholastiķis raksta: "Tiem, kas nevēlējās atteikties no kristietības un upurēt elkiem, Juliāns aizliedza dienēt karaspēkā pie galma. Tāpat kristiešiem netika ļauts būt par provinču priekšniekiem tādēļ, ka likums tiem liedza lietot zobenu tādu cilvēku sodīšanai, kas bija pelnījuši nāvi. Daudzus viņš vilināja upurēt ar glaimiem un dāvanām."
Lai vēl vairāk kristiešus ierobežotu tesībās, Jūlijs 362.gada 17.jūlijā izdeva ediktu, ar kuru aizliedza tiem pasniegt retoriku un gramatiku. Jūlijs veica daudz pret kristiešiem vērstu darbību, daudzas no tām bija nesaprātīgas.
Ap viņu pulcējās senās reliģijas piekritēji un 2 gadus viņš mēģināja atjaunot tās nozīmi, gan iztiekot bez kristiešu vajāšanām. Viņa valdīšanas laiks uzskatāms par pagānisma pēdējo renesansi, kura gan bija lemta neveiksmei.
Jūlija Atkritēja darbība radīja naidu no kristīgo garīdznieku puses, kas viņu nosauca par Atkritēju (Apostata). Jūlija Atkritēja pretkristiešu politikai nebija atbilstošas sociālās bāzes, kamēr kristīgā baznīca bija jau liels politiskais un ideoloģiskais spēks. Pēc Jūlija nāves viņa pretkristiešu ediktus atcēla Joviāns, kas arī izbeidza cīņu pret kristiešiem.

Nostiprināja impēriju un paplašināja to. Veica uzvarošu karagājienu pāri Tigrai un Eifratai Persijas iekšienē. Tik nozīmīgi panākumi īsā laikā liecināja par Jūlija lielajām organizatora spējām.

Uzskati. Jūlijs Atkritējs augstu vērtēja antīkās mākslas skaistumu, romantiski izturējās pret okultismu, interesējās par neoplatoniķu noslēpumiem.
Interesanti, ka šis imperators bija heliocentriskā pasaules modeļa piekritējs. Šos uzskatus viņam bija iedvesis skolotājs neoplatoniķis Jamblihs. Jūlijs savā "Ceturtajā lūgsnā Hēlijam" rakstīja: "Jo ir acīmredzams, ka par planētu kustības mēru, kas veic savu gājienu apkārt [Saulei], kalpo harmonija starp šo dievu un viņa pārvietošanos. ...Iespējams, grieķi nav spējīgi izprast manu vārdu jēgu - it kā kādam būtu jāstāsta tiem tikai par pazīstamo un labi saprotamo."vai arī: "Jamblihs no Halkīdas apmācīja mani dažādām filozofiskām doktrīnām. ...Ģenialitātē [viņš] vismaz līdzinās [Platonam]..."

Darbi. Jūlijs Atkritējs ir vairāku traktātu, runu un vēstuļu autors, tās vērstas pret kristiešiem.
      "Pret kristiešiem." Traktāts, līdz mūsdienām nav saglabājies.

Saites.
Romas ķēniņu saraksts (753.g.pmē.-479.g.).