Aliens

Krists Magone. Latvijas industriālajam mantojumam pa pēdām: pastaiga pa bijušo Ērgļu dzelzceļu. I daļa

Latvijā Lieldienas atnākušas ar saulainu un netipiski siltu laiku, aicinot visus nemierīgos garus celties ceļam. Tā nu arī mēs – es, Kristiāns un Adrians, esam nodomājuši doties nelielā pastaigā pa nu jau bijušo Ērgļu dzelzceļa līniju. Plānojam iet no saullēkta līdz saullēktam, kas pēc virspusējiem aprēķiniem nozīmē pietiekoši cienīgu pārgājienu, vairāk nekā piecdesmit kilometru garumā. Sākam Rīgā pie Krustpils ielas dzelzceļa pārbrauktuves un, zināmas veiksmes gadījumā nonākam, aptuveni līnijas pusceļā, jeb pie bijušās Suntažu dzelzceļa stacijas. Bet nu par visu pēc kārtas.

Pērn, sentimentālu jūtu vadīti, ar lielu interesi un entuziasmu izstaigājām nu jau bijušo Rūjienas dzelzceļa līniju no Skultes stacijas līdz pat Meizakilai Igaunijā, ceļā iepazīstot neskaitāmas mūsu vēstures līkloču liecības un gūstot daudz atziņu. Staigājot pa aizaugušo uzbērumu, garām bijušo staciju un pieturu ēku drupām, ejot caur pilsētiņām un ciemiem, rodas pārdomas par to, kāpēc viss šis iespaidīgais darbs ar cerībām labākai nākotnei aizlaists nebūtībā? Jā, aizlaists nebūtībā, lai tagad atkal, ar lielām pūlēm no jauna būvētu tiešo dzelzceļa savienojumu ar Tallinu.

Lai vai kā var gausties un gremdēties pagātnē, dzelzceļš un tā stāsti tomēr turpina dzīvot, tāpat arī darvoto koka gulšņu smarža turpina vilināt un mēs, mazliet nolikuši malā Rūjienas stāstu, dodamies tālāk izzināt citas bijušās dzelzceļa līnijas Vidzemē.

Platsliežu dzelzceļš līdz Ērgļiem pabeigts Latvijas laikā, 1937. gadā un sākotnēji bija daļa no ambiciozā plāna izbūvēt sliežu ceļu no Rīgas caur Madonu līdz pat robežpilsētai Kārsavai. Dažādu iemeslu dēļ, pabeigti tika tikai Rīga – Ērgļi un Madona – Lubāna posmi. Mūsdienās saglabājies un tiek ekspluatēts vien pavisam neliels posms no Rīgas līdz Sauriešu stacijai, kur dzelzceļš beidzās ar Knauf ģipša rūpnīcas pievedceļiem, tieši pirms vēsturiskā dzelzceļa tilta pār Mazo Juglu pie Rīgas apvedceļa.

Rīgas apvedceļu pieminu ne bez iemesla, jo līdzīgi kā viens no Rūjienas dzelzceļa likvidācijas formālajiem iemesliem bija dzelzceļa uzbēruma nogruvums pie Katvaru ezera, tā tāds bija arī Ērgļu dzelzceļam. Proti, 2007. gada 3. oktobrī notika negadījums, Ērgļu vilciens uz Rīgas apvedceļa pārbrauktuves sadūrās ar auto formāli iezīmējot Rīga – Ērgļi dzelzceļa beigas. Kā slēgšanas iemesli tika minēti gan sastāvu trūkums, gan sliežu ceļa ārkārtas tehniskais stāvoklis. Divus gadus vēlāk, 2009. gadā tika pieņemts lēmums līniju pilnībā likvidēt un sliežu ceļus demontēt.

Diemžēl man dzīves laikā nekad nav sanācis vilcienā doties Ērgļu virzienā, tomēr no bērnības saglabājušās atmiņas par Rīgas dzelzceļa stacijas lielo, elektronisko informācijas tablo, kur reiz apakšējā kreisajā stūrī tika rādīti vilcienu atiešanas laiki uz Suntažiem un Ērgļiem. Šie virzieni labi izcēlās uz kopējā tablo dēļ sarkanā krāsu koda. Nezin kādu iemeslu dēļ mani piesaistīja nosaukums Suntaži, kas izklausījās pēc kaut kā interesanta un neparasta. Domāju, kas gan ir šī ir par vietu un kādi gan cilvēki tur dzīvo. Tas vēl bija laikos, kad neviens neko nezināja par tirdzniecības centru Origo, jo tā vietā atradās plašs laukums pie pasta ēkas un lielais stacijas pulkstenis tornī bija pavisam cits - elektronisks, ar oranžiem cipariem, zem kura tantes tirgoja belašus un jā, to iekārojamo, bet nekad nesasniedzamo vafeles konusa saldējumu ar šokolādi.

Toties manā ģimenē gan ir atmiņas par Ērgļu dzelzceļu. Tā kā, starp mums vienmēr bijuši slēpošanas entuziasti, Ērgļi un, protams, Gaiziņš vienmēr bijuši lielā cieņā kā ziemas brīvdienu galamērķis. Krustēvs reiz stāstīja, ka Gaiziņā esot ticis svinēts tāds kā ziemas noslēgums, kad Rīgā sen jau no sniega vairs nav ne miņas, bet Ērgļu pusē, vēl slēpošana rit pilnā sparā. Šādu pasākumu neiztrūkstoša sastāvdaļa esot bijis brauciens vilcienā uz Ērgļiem un kārtīgi ievaskotām kocenēm bagāžā. Tāpēc laikam jau nav arī nekāds brīnums, ka savas pirmās slēpošanas iemaņas apguvu tieši Gaiziņā, kādā no Golgāta trasēm, tomēr nu jau bez Ērgļu vilciena iesaistes.

Tātad pietiek sentimentālu atmiņu un pārdomu, laiks celties ceļam!

Ceļam patiešām jāceļas, jo plānojam izmantot visu mums atvēlēto saules gaismu, uz ko vien aprīļa sākumā mūsu platuma grādos vērts cerēt. Tā ar provīzijas un apģērba rezervēm piekrautu milzu mugursomu ap sešiem no rīta pārsteidzam taksometra vadītāju, kad Lieldienu brīvdienās, pirms saules lēkta paziņojam, ka gribam nokļūt Krustpils ielā 53, pie dzelzceļa pārbrauktuves, kur paredzēta tikšanās ar Adrianu un gājiena uzsākšana.

Adrians mazliet kavējās, jo izrādās, ka dzelzceļa upes šķērsošana no Salaspils ielas pusē esošās Jāņavārtu stacijas līdz norunātajai tikšanās vietai Krustpils ielas pusē ir īsts izaicinājums. Telefonā viņam saku, lai izmanto gājēju tiltu, ko vēl atminos no bērnības. Būtu jau labi, ja vien šis vēsturiskais dzelzceļa šķērsojums būtu saglabājies līdz mūsdienām. Adrians, sākotnēji ignorēdams visus brīdinājumus, tomēr mēģina izmantot šīs būves paliekas, lai nokļūtu pie mums un ātri vien ir spiests padoties saprāta vārdā, pieņemot, ka tilts tomēr slēgts ne bez iemesla. Šeit palīgā nāk vietējo Mazās Kalna ielas Samuraju dzelzceļa šķērsošanas padomi un pa pavisam nesaprotamiem, vārdā neminamiem ceļiem Adrians jau ir dzelzs upes otrā krastā un mēs visi trīs stāvam pie pārbrauktuves blakus Grindex rūpnīcai un veramies austošajā pavasara saulē pie horizonta, kas dūmakā stipri vien atgādina pilnmēnesi, liekot vien pabrīnīties uz kādu tieši kosmisku ķermeni tad nu mēs īsti raugāmies.

Jau pavisam drīz nonākam pie Rīgas Preču stacijas, kur sākās nopietns sliežu ceļu izvērsums, un visur esošie dzelzceļa vagoni liecina par rosīgu stacijas darbību. Ātri vien uzmeklējam arī pamatīgi nosūnojušo pasažieru peronu, kurš gan man raisa bērnības atmiņas, jo bieži vien te tiku spēlējies. Vispār šī industriālā stacija palikusi tieši tāda, kāda tā bija manās atmiņās. Manai vecmammai te pavisam netālu, Šķirotavā bija mazdārziņš un, garlaicības mākts, pa smilšaino ceļu bieži vien nācu uz dzelzceļmalu meklēt kādas patīkamākas nodarbes par dobju ravēšanu. Arī vecmamma un vectēvs nāca uz šo staciju - pēc nolietotajiem koka gulšņiem, kas toreiz, agrajos deviņdesmitajos, tāpat kā metāla sliedes, tika izmantos mazdārziņu būvniecībā. Ja man atmiņa neviļ, gulšņi kalpoja, piemēram, kā sētas mieti un to sagāde vien bija vesels piedzīvojums. Pieņemu, ka toreiz par šiem gulšņiem tika maksāts graudā un pretī neviens kvīti nedeva. Bet dzelzceļš kalpoja par teju neizsmeļamu būvmateriālu avotu, ko Šķirotavas mazdārziņu saimnieki arī nekautrējās izmantot. Skarbie deviņdesmitie…

No manas bērnības laika Rīgas Preču stacijas mazdārziņu rosības nav palicis daudz, tikai vien baisas drupas. No kādas pussagruvušas būdas rīta agrumā ceļas dūmi, kaut kur rej suņi. Skaidrs, ka šeit dzīvo likteņa pabērni. Es mazliet skumstu par drausmīgo atkritumu daudzumu, ko cilvēki izgāzuši dzelzceļa grāvmalēs. Diemžēl, šāda mūsu kultūras tumšā puse skārusi teju visu Pierīgu līdz pat Kangariem. Ja dzelzceļa vairs nav, tad tā vietā var ērti izgāzt atkritumus. Nu nespēju es šādu kultūru pieņemt, liels kauns.

Tālāk dodamies Acones virzienā garām lielajiem TEC-2 skursteņiem, pār kuriem aust dūmakaina saule un rūpīgi apsargātajām teritorijām. Vērojam, kā kāda videokamera mums cītīgi seko. Tikmēr Kristiāns klātienē pirmoreiz apskata ar roku darbināmās pārmijas.

Acones stacijas teritorija tiek aktīvi ekspluatēta, un šeit dzelzceļa uzņēmums acīm redzami uzglabā savu tehniku, par ko arī liecina neapmierināta sarga skatiens, kamēr mēs aizrautīgi apskatām un fotografējam Acones stacijas ēku un aiz necila žoga esošās dzelzceļa saimniecības materiāli tehnisko bāzi ar vagoniem, krāniem, sliedēm, gulšņiem un pat šaursliežu dzelzceļa lokomotīvi.

Acones stacija ir pirmā no kopumā trijām Voldemāra Ozoliņa projektētajām stacijas ēkām, ko šodien apskatīsim. Lasot dzelzceļa vēstures grāmatu, uzzinu, ka vispār līdz Suntažiem būtu jābūt četrām šādām ēkām, tomēr Sidgundas stacijas ēka karu tā arī nepārdzīvoja.

Aiz Acones stacijas līdz Sauriešiem dzelzceļš turpinās, bet pamatīgā rūsas kārta neliecina par aktīvu šī posma ekspluatāciju un mēs nu jau diezgan pārdroši lēkājam pa gulšņiem. Tikmēr saule jau pacēlusies augstu virs horizonta un kļūst tiešām silts.

Ap desmitiem no rīta, pēc mērotiem aptuveni desmit kilometriem nonākam pie Sauriešu dzelzceļa pārbrauktuves, aiz kuras uzreiz sākās Sauriešu stacijas teritorija. Lieldienu rītā stacijā ļaužu netrūkst. Tiesa gan, vismaz pagaidām, ne lai gaidītu vilcienu, bet pa pamestajām platformām un sliežu ceļiem pastaigā vestu savus četrkājainos kustoņus. Sēžam uz perona malas, mazliet iestiprināmies, un Kristiāns izvelk savu telefonu, kur lasām par Sauriešu stacijas otrās dzīves plāniem sakarā ar tik daudz aprunāto Rail Baltica projektu. Jā ir neliela cerība, ka šīm, Sauriešu stacijas krāsmatām ir nākotne.

Stacijas teritorijā saglabājusies rampa, ar kādu interesantu betona būvi, kas pēc nelielas izpētes izrādās daļa no kādreizējās ģipša pārkraušanas infrastruktūras, par ko nav nekāds brīnums, jo Saurieši un ģipsis latviešiem ir nesaraujami saistīti. Te arī ir Knauf rūpnīca, kas joprojām turpina ekspluatēt savus pievedceļus, pateicoties kurai, iespējams, sliežu ceļš līdz Sauriešiem vispār vēl eksistē. Bet tālāk gan viss. Ar pēdējo ģipša rūpnīcas pievedceļu kādreizējais Rīga–Ērgļi dzelzceļš apraujas aiz Sauriešu stacijas, tieši pirms tilta pār Mazo Juglu.

Bijušās dzelzceļa trases vietā ir iekārtos ērts ceļš, kuru visā sākotnējā garumā viegli mērot gan kājām, gan ar velosipēdu. Dzelzceļa tilts pār Mazo Juglu ir ne tikai vizuāli ļoti pievilcīgs apskates objekts, bet arī vēsturiska liecība, kas iekļauts kultūras mantojumā. Iesaku noklausīties Toma Altberga videostāstu šeit. Šajā stāstā dzirdams vēl kāds interesants fakts, kas saistās ar Rīgas Vagonbūves rūpnīcas plāniem padomju gados dzelzceļa posmā no Cekules līdz Kangariem izbūvēt elektrovilcienu eksperimentālo poligonu, kuri gan esot cietuši fiasko vietējo dārziņu kooperatīvu iedzīvotāju protestu dēļ.

Šķērsojot Rīgas apvedceļu, izvēle par labu poligona būvei šajā iecirknī kļūst acīmredzama. Bijusī trase, sākot no Cekules līdz pat Kangariem, ir pilnīgi taisna, bez neviena ainaviska līkumiņa. Secinu, kas labi der vilcienu izmēģinājumiem, ne vienmēr ir tīkams kājāmgājējam. Taisnā posma pārvarēšana lēnā solī var izrādīties izaicinoša. Izmēģiniet paši.

Bijusī Cekules koka stacijas ēka ir pilnībā nodegusi, palikuši vien divi skursteņi, toties ir saglabājušies stacijas peroni un glītas mūra kāpnes. Bijušās stacijas drupās atkal izceļas mūsu cilvēku daba, šeit ierīkojot atkritumu izgāztuvi. Nu kā tā var dzīvot? 

Pie Cekules stacijas mūs pārsteidz bariņš jātnieku, kuri bijušo sliežu ceļu izmanto izjādēm. Uz jautājumu, kurp tad tā dodamies Lieldienu rītā, paskaidrojam mūsu ekspedīcijas plānus, uz kuriem pretī saņemam smaidus un zināmu skepsi.

Tālāk ceļš ved uz bijušo Jauncekules pieturas punktu, kurš izceļas ar stāstu, ka sākotnēji šeit Ērgļu vilcieni esot pieturējuši diezgan patvaļīgi, proti “uz pieprasījumu.” Tad arī ticis izbūvēts kārtīgs un sarakstos godīgi ierakstāms apstāšanās punkts. Šajā posmā, Cekules mežos diezgan daudz mazdārziņu, no kuriem tad, kā novērojām, arī pa bijušo dzelzceļu Lieldienu svinētāji dodas uz Jauncekulē esošo veikalu Lats, lai papildinātu svinību galdus ar dzērienu krājumiem.

Priekšā vēl divi bijušie pieturas punkti Ķivuļi un Bajāri, kur vēl labi saglabājušās peronu atliekas. Ķivuļos nolemjam mazliet atpūsties uz kāda perona soliņa paliekām. Blakus maza, skaista māja ar sakoptu pagalmu un rūpīgu sargu. Kāds neliels suņuks pa logu mūs godam norēja visu atpūtas laiku, kamēr manu uzmanību piesaistīja pieturas punkta nosaukuma plāksnīte ar sarkanbrūno uzrakstu “Ķivuļi.”

Ap bijušo Bajāru pieturas punktu atkal mazdārziņi, kuros notiek aktīva sadzīve, ir taču Lieldienas. Aiz Bajāriem, Kangaru virzienā bijusī dzelzceļa trase iet gar skaistu, zaļu lauku, kurā ir tik daudz dzērvju, kā vēl nekad nebiju redzējis. Te pat arī ganības ar visām govīm, kuras cītīgi mūs novēro.

Ap trijiem dienā, pēc noietiem 27 km nonākam bijušajā Kangaru stacijā, kuras ēka, tāpat kā Aconē būvēta pēc Ozoliņa projekta. Man uzreiz šeit patīk, jo dzelzceļa klātbūtne ir ļoti jūtama un tā mantojumu ēkas jaunie īpašnieki ir centušies saglabāt. Ir labi saglabāti gan peroni ar apgaismes stabiem, gan šķūnis. Stacijas ēkas pirmajā stāvā fotoizstāde, apkārtne kārtīgi sakopta. Ar lielāko prieku šeit uzkavējamies un nemaz negribas iet tālāk. Bet laiks iet, saule jau augstu un mums vēl priekšā tāls ceļš. Lūk, vēl viens interesants Toma Altberga videostāsts par šo staciju pieejams šeit.

Aiz Suntažu stacijas bijušā dzelzceļa trase šķērso Rīga–Ērgļi autoceļu, kurš kādreizējā grants ceļa vietā ir pilnībā noasfaltēts un joprojām izskatās labi uzturēts. Vēl tagad atceros Rīgas autoostā reiz pienākošos Ērgļu autobusus, kurus vienmēr klāja balto ceļa putekļu kārta. Pie mums Latvijā tā bijusi ierasta prakse, proti, asfaltēt grants ceļus, kā kompensāciju iedzīvotājiem par dzelzceļa satiksmes slēgšanu. Tā pagājušogad brīnījos par trekni noasfaltēto šoseju, šķietami dziļos laukos līdz Ipiķu ciemam, kur arī reiz gāja pasažieru vilciens.

Pa ceļam uz Augšciema staciju ir kārtējais bijušais pieturas punkts Remīne. Remīnē saglabājies perons, tā apgaismojuma stabi un pa kādām soliņu paliekām. Toties vieta izceļas ar to, ka blakus esošajā karjerā notiekot spridzināšanas darbi, par ko liecina brīdinājuma zīmes. Aiz Remīnes ceļš ved cauri mežainam un purvainam apvidum. Visur apkārt pavasaris un mostas dzīvība. Ļoti skaists un interesants posms. 

Augšciemā saglabājusies trešā V.Ozoliņa projektētā stacijas ēka, kura būtībā ir kļuvusi par dzīvojamo māju un salīdzinājumā ar Suntažu staciju daudz straujāk zaudē dzelzceļa vēstures liecības. Mazliet aprunājamies ar kādu kungu, kurš cītīgi darbojās dārzā, bet intuīcija saka, ka uzkavēties nevajag, jādodas tālāk.

Kārdes pieturas punktā perons joprojām saglabājies, bijušā dzelzceļa uzbēruma grāvmalēs guļ vecie koka gulšņi. Nodomāju, ka labāk gulšņi grāvjos, nekā Pierīgas atkritumu kalni. Aiz Kārdes ceļš iet caur pavisam jaunu un biezu priežu mežu, tikmēr saule jau strauji dodas uz rietu, un mēs sākam runāt par lāčiem un vilkiem, kuri noteikti dzīvo šajā tumšā mežā.

Sidgundā nonākam jau pamatīgā krēslā un saprotam, ka lielu daļu no atlikušajiem 5km līdz Suntažiem nāksies mērot jau tumsā. Ir noieti jau ap 47km un ceļa nogurums liek par sevi manīt. Sēžam uz labi saglabāta perona soliņa un domājam, cik labi būtu palikt te pat. Sidgundā nav savas stacijas ēkas, jo tā tika nopostīta karā. Vēstures grāmatas raksta, šeit stacijas ēka esot bijusi būvēta pēc tāda paša Ozoliņa projekta kā Augšciemā, Kangaros un Aconē. Tomēr pie bijušā perona ir estētiska dzīvojamā māja ar kārtīgu pagalmu un koka uzrakstu “Sidgunda.”

Ir jau pavisam satumsis, kad šodien otro reizi ap deviņiem vakarā šķērsojam Mazo Juglu pie bijušās Suntažu stacijas. Neskatoties uz tumsu, Suntažu stacija ir liels pārsteigums. Vēl salīdzinoši nesen esošais grausts ir pārtapis pilnībā atjaunotā ēkā, kur, šķiet, plānots atvērt viesu namu. Turklāt atjaunotā ēka nav zaudējusi savu iepriekšējo veidolu un dzelzceļa garu. Man liels prieks.

Esam nonākuši galastacijā, vismaz šoreiz. Kopā ceļā pavadījām ap 14 h un mērojām 52 km.