Aliens

Krists Magone. Līvu krastā, Slīteres mežos...

Augusta pašā ieskaņā, laikā, kad tikko pār Latviju bija brāzusies gadsimta vētra, atstādama lauztus kokus, mutuļojošus strautus un draudīgus vētras padebešus, Mazirbē, zilas jūras sniegbaltā liedagā, mūžzaļu Slīteres priežu silu malā, savā krastā līvi svinēja gadskārtējos svētkus. Līvu uguns dega karsta un dzirksteles viņu spožajās acīs miedzēja kā zvaigznes un viņu dziesma pāršalca neremdināmos jūras viņus. Tauta, kuras liktenis, sūrs kā Kolkasraga vēji, cieši savīts ar Latvijas likteni, tagad atdzimst no jauna Līvu krastā, lai atgrieztu no pagājības to, kas reiz zudis vēstures nepielūdzamajos līkločos.

Mana mīlestība pret Kurzemi, tās sīkstumu un pirmatnējo skaistumu gan dabā, gan cilvēkos, ir atvedusi manu ģimeni uz Dundagas pusi, kur esam sava mūža darba priekšā, mēģinot sakopt kaut nelielu, bet pašiem savu daļiņu Latvijas kā pateicību par to, ka viss, kas mums šajā laicīgajā pasaulē ir dots, sakņojas šeit, mūsu Latvijā. Un tieši tāpēc man, Baibai un mūsu lauku dzīves lielajam mentoram Strodam sanāca iemaldīties Mazirbē tieši tad, kad no malu malām šeit, Līvu krastā, sabraukuši lībieši kopt savu tautu un valodu. Mazirbē, 2024. gada 3. augusta vakarā pieredzētais man iespiedās atmiņā un nolēmu ne tikai pārlasīt vēstures šķirkļus, bet arī izstaigāt Līvu krastu.

Tā, kopā ar uzticamo ceļa biedru Kristiānu, divas dienas pirms manas trīsdesmit astotās dzimšanas dienas, 26. oktobrī, atrodam sevi pulksten septiņos no rīta lietainā un drēgnā Rīgas autoostā, lai dotos teju četru stundu braucienā uz Kolku. Kā gan lai labāk sagaida dzimšanas dienu, ja ne dodoties garā pastaigā pa Latvijas noslēpumainākajiem un skaistākajiem nostūriem?

Autobuss nesteidzīgi brauc gar jūras malā esošo Kolkas ceļu, pār kuru birst zeltainas rudens lapas, lietus lāsēs mirdzēdamas pret tumšajiem padebešiem. Vēl pavisam nesen, septembrī, kad atvasaras saule bija karsta un nakts debesis zvaigžņu pilnas, šeit kopā ar simtiem citu ceļinieku devos no Dubultiem uz Kolku. Tagad, braucot autobusā, pārgājiens jau kļuvis par kaut ko tālu, sapņainu un pavisam mistisku, kāds tas jau patiesībā arī bija.

Kamēr gremdējos patīkamajās atmiņās, autobuss apstājās Rojas autoostā un acīm redzami tur kādu brīdi uzkavēsies. “Vai varat, lūdzu, pieteikt šoferei neturpināt ceļu, kamēr neesmu atgriezusies? Vēlētos ieskriet veikalā.” Jautāja kāda dāma, tumšiem, gariem matiem un mirdzošām, skaistām acīm. Izrādās veikalā, turpat pie Rojas autostāvvietas var nopirkt slavenos Kurzemes sklandraušos. Ar dāmu vēlāk nopļāpājām visu atlikušo ceļu līdz Kolkai un cita starpā pastāstīju gan par savu lauku mājas projektu Dundagas pusē, gan par vasarā piedzīvoto Līvu svētkos Mazirbē, gan par šodienas pārgājiena plānu. Man par lielu sajūsmu ceļa biedrene mums pastāsta par savu līvu izcelsmi, pēc kā ar milzu interesi sāku dāmu tincināt, piemirstot, ka esam iepazinušies teju pirms piecām minūtēm. Izprašņāju gan par dāmas saknēm, gan par lībiešiem Latvijā, gan par viņas ģimeni. Uzzinājis, ka ceļa biedrene vēlās pārdot savu mājiņu Kolkā, jo viena īsti netiek galā ar apsaimniekošanu, mazliet saskumstu. Nu kā tas tā, labprātīgi gatavi atstāt savu mantojumu, savā zemē, bet tajā pašā laikā pie sevis uzreiz nokaunos, ja pats savas ciešās saites ar Latviju ikdienā uzturu nekur citur kā Berlīnē, tātad, kurš nu būtu runājis.

Ar dāmu kopā izkāpjam no autobusa, vietā, kura skaļi saucās par Kolkas autoostu, un kopā pastaigājam gabaliņu pa lietaino Kolku. Viņa parāda mums savu sniegbalto mājiņu pašā jūras krastā, kura tik burvīgi izcēlās pret tumšajiem rudens padebešiem, kuras nosaukums ir tik skaists un saskanīgs ar šo cilvēku, vietu un laiku. Atvadāmies un dodamies ceļā.

Liedags Kolkā, kur zemes malā satiekas divas jūras ir žilbinoši sniegbalts. Viss Līvu krasts ir veļu laika miglā un lietū tīts. Tā vien liekās, ka šodien pa liedagu un priežu silu no pagājības nākušas un klīst senču dvēseles. Rāmā jūra šķiet saplūdusi ar debesīm un apkārt vien pelēcīgi balta bezgalība. Šajā rudens vientulībā, zemes malā ir kaut kas skumīgs un vienlaicīgi skaists.

No Kolkas līdz Vaidei aptuveni desmit kilometrus ejam pa jūras krastu. Vaides jūrmalā ir cilvēki, kuri sanākuši pēc butēm. Desmitiem makšķerkātu, cerīgu acu skatienu novēroti, slejas kāpās pret baltajiem viļņiem. Kāds vīrs mums stāsta un rāda uz augsto kangaru liedaga malā, kur Padomju armija izmantojusi, lai uzstādītu artilērijas bateriju. Jā, zinām stāstu par to, cik šis Līvu krasts bijis nošķirts no pasaules, cik ļoti šeit, senajā Baltijas ledus ezera baseinā, plaukusi unikālā daba, bet nīkuļojusi tauta.

Vaidē nolemjam atlikušo ceļu līdz pat Mazirbei turpināt pa meža ceļu un palūkoties uz senajām lībiešu ciemu saimniecībām. Neskatoties uz lietaino laiku, mēs ejam izbrīna pilnām acīm. Šis meža ceļš, vairāk kā desmit kilometru garumā ir kā pastaiga pagātnē, jeb tādā kā Līvu krasta brīvdabas muzejā. Vecās zemnieku sētas mijās ar jaunajām, greznajām mājām. Pār ceļu un vecajām ēkām, kuras tāpat kā viss Līvu krasts satītas miglas seģenēs, birst zelta lapkritis. Daudzas mājas pa ceļam ir tukšas, bet satiekam arī pa kādam cilvēkam. Iedomājos par to, ko teica mūsu līvu dāma, lūkojoties uz cilvēkiem pieturā, ka šeit, atšķirībā no Rīgas, cilvēki ir īstāki savās attiecībās un ikdienā. Tas mākslīgais plīvurs, kuru uzliek vientuļā un nedabiskā dzīve lielā pilsētā, šeit vienkārši nevar pastāvēt. Jo skarbāka un izaicinošāka dzīve Līvu krastā, jo cilvēki kļūst īstāki un patiesāki, pirmkārt, jau paši pret sevi un tad arī pret citiem. Tāpēc man patīk Kurzeme un kurzemnieki.

Ceļš vijās caur senajiem lībiešu ciemiem – Saunrags, Pitrags, Košrags un tad arī pati Mazirbe, jeb Irē. Mazirbē nonākam jau pievakarē, pēc mērotiem 25km. Ir jau dziļa oktobra vakara krēsla un bijusī jūrskolas ēka ietīta miglā. Iedomājos par Paula dziesmu “Latviešu Jūrniekiem”, kura pēc Little Freddy domām ir pats spocīgākais Maestro gabals. Nav ne saules, ne vasarnieku, ne līvu, ne Aišas, ne Saieta Nama maizes krāsns picas. Mazirbe šodien, Simjūda priekšvakarā, ir gaužām tukša. Vien no Kaķu mājas grausta logu ailēm mūs pavada glūnoši, zaļganīgi acu pāri.

Priecājamies, ka vietējais veikaliņš, ja neskaita izsistās stikla durvis, ir kā gaismas oāze šajā veļu pārņemtajā ciemā. Tiekam pie kafijas, karstiem pīrādziņiem, papildinām ūdens krājumus un iepirkumu grozā iekrīt arī mazā konjaka pudelīte. Nodomāju, ka tas mums būs vajadzīgs, jo priekšā vēl 20km gājiens cari Slīterei, pāri Zilo Kalnu kraujai uz Neveju.

No Mazirbes ejam gar baznīcu tālāk pa Vīdales ceļu. Mazirbes baznīca ir ietīta dziļā krēslā un tumsā, bet tās tornī, kā bākā deg gaisma. Blakus esošā kapsēta un mūžsenie dzelzs krusti šajā dziļajā krēslā izskatās īpaši spocīgi un liek aizdomāties gan par 18. gadsimta mēra epidēmiju, par kuru atgādina pie baznīcas esošie Mēra akmeņi, gan par akmeņiem nokrauto Vilkača kapu. Ko lai saka – Memento Mori, jeb kā vēsta viens no slavenākajiem uzrakstiem uz kapakmens: Kas es biju- tas tu esi. Kas es esmu- tas tu būsi. Nodomāju, ka grūti atrast piemērotāku vietu un noskaņu, lai aizdomāties par visām mirušajām senču dvēselēm, bez kuru nodzīvotajām dzīvēm nebūtu ne tautas, ne mūsu pašu. Viņi turpina dzīvot caur mums, jo dabā jau nekas ne sākas, ne beidzas, ir tikai nepielūdzamās pārmaiņas, jeb Lielās Dieva Dzirnavas, kuras maļot lēnām, bet pamatīgi.

No filozofēšanas par dzīves nebeidzamajām pārmaiņām mūs realitātē atgriež kāds melns suns, kurš izskrien uz ceļa un mūs kārtīgi sabar. Mazliet satrūkstos, jo iedomājos, ka pret vietējo Slīteres floru un faunu, lai gan unikālu un izcilu, mums nav nekādu aizsarglīdzekļu. Par laimi satraukumam nav pamata, jo turpmākās stundas ceļā līdz Nevejai nesatiekam nevienu dzīvu dvēseli, par mirušām gan neesam tik pārliecināti…

Pirms Cirstēm, tikko kā esam uzrausušies Baltijas ledus ezera stāvkrastā jeb Zilo Kalnu kraujā, attopamies dziļā jo dziļā, absolūti piķa melnā tumsā. Tumsa ir tik spēcīga, ka bez lukturīša jūtamies pilnīgi akli, pat baltais grants ceļš nav saskatāms. Tiešām neatceros šādu tumsu iepriekš piedzīvojis – gaisma vienkārši ir beigusies un sākusies akla nakts. Taustoties uz priekšu mēs piedzīvojam kaut ko savādu un neparastu.

Zilo Kalnu kraujas malā redzam degam dzelteni sārtu uguni. Izskatās kā ugunskurs, bet gaisma šķiet sastingusi ledū, it kā degtu elektriskā spuldzīte. Pirmkārt, pajautāju Kristiānam, vai man šajā aklajā tumsā prāts nerāda halucinācijas, uz ko saņemu atbildi, ka tomēr neesmu vienīgais, kas šo neparasto skatu redz. Otrkārt, par cik ir akla tumsa un neko vairāk par mistisko uguni redzēt nevar, no kabatas izvelku Jāņa Sētas elektronisko karti un pārliecinos, ka notikuma vietā nav nekas cits kā vien lauks. Uzreiz prātā nāk Kristiāna Omes stāsts par līdzīgu mistisku gaismu tumšās naktīs pār Usmas ezera ūdeņiem. Kristiāns iesaka brist laukā un iet izpētīt šo parādību. Es atsakos, bet ne tāpēc, ka man neinteresētu vai būtu bail, jo esmu pilnīgi pārliecināts par racionāla izskaidrojuma neapšaubāmu eksistenci, bet gan tāpēc, ka ir noieti jau vairāk par 30km, vēl jāiet padsmit kilometru, ir tumšs un auksts, un vispār gribas būt Nevejā pie Stroda, nevis pētīt maldugunis absolūtā Slīteres nekurienē.

Mēs iegrimstam tumsā un arvien dziļākā Kurzemes mežu vientulībā. “Tu uzlādēji savu lukturīti, kā biju iepriekš lūdzis?” jautāju Kristiānam. “Nē, jo, kopš Ginta man to uzdāvināja, neesmu lukturīti lietojis”: atbildēja Kristiāns. Mani pārņēma zināms satraukums, jo tātad lukturīša baterija lādēšanu nav pieredzējusi divus gadus un kuru katru brīdi var izbeigties. Palikt šajā aklajā tumsā bez vārgās pieres lukturīšu gaismiņas likās vēl baisāka doma kā maldugunis kraujas malā vai Vilkača kapa atvēršanās.

Mūsu ceļš izbeidzās un baltajā lukturīšu gaismā skatāmies uz spožajām, zilajām ceļa norādēm. Pa kreisi Vīdale, pa labi 9 kilometru attālumā Neveja. “Vēl deviņi kilometri mums būs jātaustās kā aklajiem?” mazliet pie sevis nolādos. Šajā brīdī atcerējos, ka kaut kur somā vajadzētu būt atrodamai mazajai konjaka pudelītei. Konjaka malks kā dedzinoša liesma izskrien cauri un sasilda, varam turpināt ceļu. Ejam garām Vīdales krieva saimniecībai. Kaut kur ceļa labajā malā, tur aklā, dziļā tumsā paslēptai jābūt nepabeigtajai, grandiozajai viesnīcas ēkai, kura kā rēgs šeit palikusi par liecību un nebeidzamu vietējo teiksmu un pasaku objektu.

Pēc vairākām stundām šajā tumsā, drēgnajā miglā un lietū sāk zust laika un telpas apziņa. Liekas, ka pārvietojamies pa mūžīgu nekurieni, bez sākuma un gala. Kristiāns spēlējās ar lukturīša gaismu, kura miglā raida tālus gaismas starus pār priežu galotnēm. Ejam garām Rukšu purvam. Pirms tumsas iestāšanās brīdinu Kristiānu, ka mums pār ceļu var pārskriet kāds meža zvērs, lai ir tam morāli gatavs. Bet te pie Rukšu purva es ieklausos, un saprotu, ka mežs ir pilnīgi kluss, es bez saviem sirdspukstiem nedzirdu nekādas citas dzīvības pazīmes, ne lapu čaboņu, ne pūču kliegšanu, ne buku pārdabisko bliešanu. Atkal laiks konjaka malkam.

Pārņem milzīgs prieks, kad sajūtu, ka beidzot esam pie mūsu pašu priedēm un pretī nāk cilvēks, pirmā dvēsele pēc Mazirbes baznīcas dusmīgā suņa. Jā, tas ir Strods, kurš līdzi paņēmis savu neiztrūkstošo zobenu, nāk mums pretī.

Pavisam drīz jau esam galā, novelkam smagās somas, Strods mūs cienā ar karstām desiņām un sarkanvīnu. Deg ugunskurs, gaisma un dzīvība ir atgriezusies! Kopā no Kolkas gājām desmit ar pusi stundas un mērojām 44 kilometrus gar Līvu krastu, caur Slīteri uz Neveju.

Otrajā rītā pamostamies kārtīgi izgulējušies un ārā nesteidzīgi baudām brokastu kafiju. Drīz jābūt klāt Baibai un būtu jādodas strādāt. Tomēr Strods ierosina braukt uz Zilo Kalnu kraujas malu, kur laukā redzējām mistisko uguni, tā arī darām.

Atraduši notikuma vietu, pārliecināmies, ka laukā nav ne ugunskura palieku, ne citu pierādījumu par iespējamo gaismas izcelsmi. Bet šeit, lauka vidū, ir vairāki koki un Strods piezīmē, ka jārok, jo uguns, iespējams, rādījusi apslēptu mantu. Pēc lauka izstaigāšanas mana vakardienas pārliecība par noteikti eksistējošo uguns izcelsmes skaidrojumu ir krietni vien iedragāta, vairs nezinu, ko domāt, tāpēc izvēlos par šo parādību vairs nedomāt un pievēršos Zilo Kalnu kraujai.

Strods mums izrāda Baltijas ledus ezera paliekas, iespaidīgos smilšakmens atsegumus un upīti, kura tek tieši pāri nosacītajam ceļam. Ar lielu interesi pētām gravējumus smilšakmenī, kas tagad kalpo par sava veida vēstures liecībām. Kamēr nododos atsegumu aplūkošanai, Strods tikmēr zālē atrok atpūtas vietas vai pat nelielas estrādes paliekas ar plakanu akmeni kā galdu plāna vidū un jūsmīgi stāsta par šīs vietas praktisko piemērotību upurēšanas rituāliem, kur no aizvēstures izlīdis šamanis upurim izrauj pukstošu sirdi. Jā, Slītere ar Vilkaču kapiem, Mēra akmeņiem, rūķu stāstiem un šamaņiem – slepkavām, kāpēc gan nē. Bet daba šeit tiešām ir ārkārtīgi neparasta, skaista un ļoti pievilcīga. Domāju, ka, nākot vasarai, gribēšu krauju izstaigāt krustu šķērsu.

No Rīgas atbrauc Baibiņa, Kristiāns ar Strodu, savukārt, aizbrauc uz Rīgu un divatā ar sievu nesteidzīgi čubināmies. Jānodedzina iespaidīga kaudze ar krūmiem, kurus vēl vasarā izcirtu un jāsalasa kritušie āboli, pirms varam doties tālāk uz Dundagu atpūsties. Ir pienākusi pēdējā diena Kurzemē. Staigājam ar Baibu pa Dundagu un man ļoti negribas braukt uz Rīgu, jo tas nozīmē tikai vienu, ir laiks lidot tālāk uz Berlīni un iegrimt rudens darbos pie datora ekrāna. Bet tikmēr visi iepriekšējo dienu tumšie lietu un miglu nesošie padebeši ir aizgājuši jūrās un pār Dundagu, dzidrās debesīs spīd zema rudens saule. Ir Simjūda diena, mana 38. dzimšanas diena, kad senči mieloja veļu dvēseles, lai pēc tam tos sasēdinātu ratos un vestu atpakaļ uz kapsētu. Lai gan vienmēr pēc tumsas nāk gaisma, nedrīkst aizmirst kas esam un kas drīz būsim. Kā rakstīs uz vārtiem kādā Kurzemes puses kapsētā par atgādinājumu dzīvajām dvēselēm: Laiks ir īss.