Jūdeja
Palestīnas dienvidu daļa ar centru Jeruzālemē.
Vēsture. II gs.pmē. beigās Jūdeja iekaroja Idumeju Palestīnas dienvidos.
Romas impērijā (63.-?). Kad 63.g.pmē. romieši iekaroja Palestīnu, tad viņi nolēma vietējos iedzīvotājus daļēji p;arvaldīt ar vietējās aristokrātijas palīdzību. Tādēļ Jūdejas valsts nomināli tika saglabāti, bet tās ķēniņi pārvaldīja vietējos iedzīvotājus Romas vārdā un interesēs.
Otrais Jūdejas karš (132.–135.g.). Sacelšanos esot izraisījis imperatora Adriana apgraizīšanās aizliegums, gan arī plāni Jeruzālemē uzcelt Jupitera svētnīcu. 132.gadā „Izraēlas prinča” Simona Barkobas (Bar-Kohba - "zvaigznes dēls") vadībā 200 000 dumpinieku, diasporas žīdu, sabiedroto un Galilejas kristiešu atbalstīti, atbrīvoja Jeruzālemi un 3 gadus apdraudēja Adriāna karavadoņa Sevēra armijas. Sacelšanās idejiskais iedvesmotājs bija rabīns Benekiba. Galu galā sacelšanās tika apspiesta, Simons nogalināts un Jeruzāleme nopostīta.
Jūdeja tika pievienota Romas impērijai. Krita simtiem tūkstošu žīdu un arī daudz romiešu.
Saites.
Jūdejas ķēniņu saraksts.
Žīdi.
