Senā Grieķija
Ģeogrāfiskais raksturojums. Grieķija atrodas Eiropas dienvidos, Balkānu pussalas dienvidu daļā. Kopumā zeme ir visai kalnaina, kalni ir stāvi un klinšaini.
Līdzenumos zeme bija auglīga.
Grieķijā bija daudz derīgo izrakteņu – dzelzs, vara, sudraba un marmora atradnes.
Grieķijas austrumu piekrasti apskalo Egejas jūra un tā ir ļoti izrobota. Šauras pussalas tālu iestiepjas jūrā un jūras līči dziļi iespiežas sauszemē. Jūrā ir ārkārtīgi daudz salu. Tādējādi ir daudz vietu kur zvejot, piestāt ar kuģiem.
Īsajās ziemās plosās vētras un līst lieti. Pārējos gadalaikos debesis ir bez mākoņiem un spīd saule.
Daba sadalījusi Grieķiju trijās daļās: Dienvidgrieķijā (Peloponēsa, kas ar Vidusgrieķiju savienota tikai ar šauru pāreju), Vidusgrieķijā (šķirta no ziemeļiem ar kalnu grēdu, un ir tikai Termopilu pāreja) un Ziemeļgrieķijā.
Pirmsplūdu posms. Sengrieķi mītisko visu tautu izcelsmes zemi sauca par Panaheju.
Par šo Grieķijas vēstures laiku mēs varam spriest tikai pavisam hipotētiski, jo analizējamais materiāls ir trūcīgs. Šeit var uzklausīt Saīsas tempļa priestera vēstījumu Solonam: Grieķijā bijuši milzīgi plūdi, kuri ieskalojuši jūrā visas šīs zemes pilsētas. Tā kā neviens no izdzīvojušajiem nav mācējis rakstīt, tad kultūra bija jāceļ no jauna un visas atmiņas par Pirmsplūdu laikiem bija zudušas.
Grieķu valstvītam Solonam savulaik Saīsas priesteri Ēģiptē stāstīja, ka vēl Pirmsplūdu laikos atēniešu karavīri izšķirošā kaujā sakāvuši iekarotājus no Atlantīdas.
Platons savukārt apraksta tā laika Atēnu akropoli, kura bijusi Platona laika Akropoles priekštece, norāda tās precīzus izmērus. Norāda atšķirīgos rajonus, kurus apdzīvojuši amatnieki, karavīri un zemkopji. Ar ūdeni esot apgādājis viens liels avots, kuru sagrāvusi zemestrīce.
Grieķijas pirmie Pēcplūdu iedzīvotāji. Tie ieradās pa jūru pēc 7000.g.pmē. un iekārtoja pirmās apmetnes kalnos. Apmēram tai pašā laikā cilvēki ieradās arī Krētā. Iespējams visi šie pirmie ieceļotāji ieradās no Anatolijas plakankalnes (Čatalhjujuka?). Ir aizdomas par ļoti masveidīgu un labi organizētu pārceļošanu. Mūsu pašu autori (O.Ziļickis) mīl uzsvērt, ka tie bijuši baltu tautu pārstāvji – pelasgi. Pelasgu klātbūtne Grieķijā nav noliedzama, pats "vēstures tēvs" Hērodots esot bijis pelasgs.
Šīs ziņas apstiprina arī mūsdienu arheoloģija. Tādējādi liekas, ka bijis ir tā, ka kontinentālajā Grieķijā dzīvojuši pelasgi (iespējamie balti!?), bet par Grieķijas salu senajiem iedzīvotājiem ir zināms, ka tie piederēja vēlīnā bronzas laikmeta valdnieku dinastijai, kuri valdīja no savas galvaspilsētas Mikēnās (semīti).
Augsne esot bijusi daudz auglīgāka un ganījušies lieli lopu bari, audzis daudz meža.
Grieķijas Bronzas laikmets (3000.-1200.g.pmē.). Sengrieķi bronzas laikmetā savu zemi sauca par Aheju. Bronzas laikmetā Grieķijā uzplauka salu civilizācijas, kas savu varu daļēji izplatīja arī uz kontinentālo Grieķiju.
Mikēnu–Krētas kultūra (3000.-1500.g.pmē.). Šī augsti organizētā civilizācija dominēja visā Egejas jūras un salu reģionā, ar metropoli Knosā. Nozīmīga tā laika pilsēta – Mikēnas. Uzskata, ka tā bijusi semītiska.
Iespējams, šī valsts gājusi bojā ahajiešu uzbrukumu rezultātā.
Homēra laikmets (XI-IX gs.pmē.). Šai laikā gandrīz katrā Grieķijas ielejā vai salā dzīvoja sava atsevišķa cilts. Ciltī bija vairākas ģintis, bet tās savukārt, sastāvēja no vairākām ģimenēm. Zeme piederēja visai ģintij, katra ģimene apstrādāja savu saņemto gabalu. Lopus ganīja kopējās ganībās.
Karā visi veidoja kopīgu karadraudzi. Cilts vīrieši piedalījās tautas sapulcēs, kurās izlēma svarīgus jautājumus.
Trojas karš (ap 1260.g.pmē., ap 1200.g.pmē.). Grieķi-mikēnieši Troju aplenca 10 gadus līdz spēja to ieņemt tikai ar viltu – Trojas zirgu. Tā vēstīts Homēra pierakstītajā eposā „Iliāda.”
Ahaju iebrukums. Liekas, ka ahajieši bijuši tā saucamā „jūras tauta,” kas būtībā bija nevis tauta, bet gan jūras pirātu kopums. Izmantojot viltu un uzpirkšanu, ahajiešu vadoņiem daudzviet izdevās ieņemt kādu Grieķijas piekrastes pilsētu, uzkundzēties tās iedzīvotājiem un apmesties tajā uz dzīvi. Ar laiku ahajieši šur un tur sāka veidot nopietnākus valstiskus veidojumus un dibināt monarhijas.
Doriešu iebrukums (XI.-IX gs.pmē.). Gaišādainie dorieši nāca no Donavas zemēm ziemeļos un padzina semītisko Mikēnu–Krētas kultūru.
Tās bija nesemītiskas grieķu ciltis (vai atkal balti?), kas dzīvoja Ziemeļgrieķijā. Tie iebruka Vidus un Dienvidu Grieķijā, padzina ahajiešus, izlaupīja pilsētas, piemēram, Mikēnas. Dorieši dibināja Spartas pilsētu Lakonijā un pakļāva vietējos iedzīvotājus (pelasgus?). Atēnieši savu pilsētu no doriešiem nosargāja.
Doriešu iebrukums izraisīja kultūras pagrimumu uz vairākiem gadsimtiem un lielu ļaužu migrāciju. Netika vairs celtas mūra celtnes, amatnieku izstrādājumi bija primitīvi, aizmirsta tika rakstība (Krētas lineārā A un B rakstība).
Grieķisko pilsētvalstu nodibināšanās. Laiks no VIII-VI gs.pmē. Grieķijā ir raksturīgs ar to, ka gandrīz visās grieķu pilsētās izveidojās patstāvīgas valstis. Tādu valstu teritorijās ietilpa pati pilsēta un apkārtējā teritorija ar ciemiem. Tādām pilsētām-polisēm bija savs karaspēks, kase un tās kala savas monētas.
Atikā izvirzījās un galveno lomu ieņēma Atēnas, kas bija atvairījušas doriešu iekarotājus. Pēc Solona reformām 594.g.pmē. pilsētā tika novērsta konfrontācija starp aristokrātiju un dēmosu. Tā rezultātā stipri pieauga Atēnu sabiedrības saliedētība, pilsēta pieauga varenībā un bagātībā.
Peloponēsas DA Lakonijas apgabalā tolaik izvirzījās cita – Spartas pilsētvalsts, kuras priekšgalā atradās iebrukušie dorieši, tie pievienoja arī kaimiņu Mesēniju. Visi vietējie šeit bija pārvērsti par vergiem – helotiem (vai tie atkal bija pelasgi?).
Koloniju dibināšana. Kolonijas varēja izveidot gan ar oficiālu metropoles lēmumu, gan pēc kāda vai kādu personīgas iniciatīvas.
Saņēmusi labvēlīgu orākula pareģojumu par jaundibināmās kolonijas vietu un likteni, metropole turpu nosūtīja izlūkus. Pēc to atgriešanās ceļā devās kolonistu pamatmasa. Tie bija triju veidu cilvēki - brīvprātīgie, izlozētie vai ar pavēli nozīmētie. Daudz bija atkarīgs no politiskās un ekonomiskās situācijas konkrētā polisā, bet visizplatītākais kolonistu variants tomēr bija brīvprātīgie.
Bieži vien saspringtās attiecības starp aristokrātiju un dēmosu grieķu pilsētās-polisēs radīja emigrācijas plūsmu uz ārzemēm – pie tam gan vienkāršo ļaužu (bēga no parādiem un spaidiem), gan arī aristokrātu (dēmosa izdzīti no pilsētām). Ar visai izturīgiem koka kuģiem grieķi iemanījās kuģot visai tālu un tādējādi nodibināja savas kolonijas visā Vidusjūras un arī Melnās jūras baseinā. Tādas bija Korinta Mazāzijā, Hersonēsa Krimā, Pantikapeja Kerčas šaurumā, Sirakūzas Sicīlijā un desmitiem citu.
Helēņi savas apmetnes svešās zemēs dēvēja par apoikia ("izmitinājumi"), bet pārceļotājus - par aipokiem. Iesākumā tās bija vietas, kurās tikai īslaicīgi uzkavējās tirgotāji, lai tirgotos ar vietējiem iedzīvotājiem. Kolonistu skaits nebija liels - 100-1000 cilvēkiem, pārsvarā brīvie pilsoņi, gados jauni cilvēki, tie, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja cerēt uz sava stāvokļa uzlabošanos dzimtenē vai arī cilvēki, kuriem agrākajās polisās nebija līdztiesības.
Kolonijas priekšgalā metropole nozīmēja savu oikistu no senu aristokrātu dzimtu vidus vai arī to ievēlēja paši kolonisti, gadījumā, jo kolnija bija iekārtota pēc privātas iniciatīvas. Parasta prakse bija tā, ka oikists vērsās pēc padoma pie orākula. Pēc tam, kad izvēlēto kolonijas vietu bija atzinis arī orākuls, uz oikistu lūkojās kā uz dievu izredzēto. Svētki tam par godu tika uzskatīti par kolonijas vienotības apliecinājumu, bet pēc viņa nāves turpināja to pielūgt kā varoni. Oikists nodarbojās ar jaunās apmetnes dzīves organizēšanu: izdeva likumus, sprieda tiesu, dalīja zemi utt. Jauno apmetni tas varēja nosaukt savā vārdā.
Pēcāk grieķi tur apmetās patstāvīgi, cēla ēkas un apjoza pilsētu ar aizsargmūri. Amatnieki te ierīkoja darbnīcas, tirgotāji būvēja noliktavas, zemnieki apstrādāja zemi pilsētas tuvumā un audzēja lopus. No vietējiem iedzīvotājiem ieguva vergus.
Tā kolonijas pārtapa par patstāvīgām pilsētpolisēm ar vergturu iekārtu. V gs.pmē. no Kaukāza līdz Spānijai izveidojās simtiem grieķu kolonijpilsētu. Tādu koloniju esamība sekmēja tirdzniecību un visāda veida grieķu saimniecisko uzplaukumu, kā arī izplatīja grieķisko kultūru, ko daudzviet varēja uzlūkot kā civilizatorisku.
Senās ģinšu filas, ko iedalīja fratrijās, bija politiskās, militārās un reliģiskās dzīves centri. Vara filās piederēja tautas sapulcei, vecāko padomei un ievēlētam filas basilejam. Vergturu valstī ģinšu filas aizstāja ar teritoriālajām filām.
Atikā Kleistēna reforma (VI gs.pmē.) 4 ģinšu filu vietā izveidoja 10 teritorijas, katra sastāvēja no 3 daļām.
Grieķu civilizācijas uzplaukums (V gs.pmē. pirmā puse). Tas bija īss – tikai V gs.pmē. pirmā puse.
Brīnišķīgās bronzas figūras Riacā, statujas Olimpijā, Pindars un Eshils, elejiešu mistērijas, Jonijas jaunā zinātne, Atēnu demokrātija un uzvaras pār Persiju – lūk tā laika svarīgākie grieķu sasniegumi.
Peloponēsas savienība. Tā tika noslēgta ap 550.g.pmē. un te kā galvenais militārais spēks izvirzījās Sparta.
Grieķu-persiešu kari (500.-479.g.pmē.).
Dārija I iebrukums. V gs. sākumā Grieķiju no austrumiem sāka apdraudēt varens pretinieks – Persija, kas jau bija nostiprinājusies Mazāzijā, Egejas jūras salās un tās ziemeļu krastā.
6.gs.pmē. otrajā pusē Persijas valsts zem savas varas bija apvienojusi milzīgas teritorijas Tuvajos Austrumos. 6.gs.pmē. beigās persieši bija sadūrušies ar helēņu civilizāciju Mazāzijas Egejas jūras piekrastē, un iekarojuši arī vairumu šo grieķu pilsētu - Milētu, Efēsu, Pergamu u.c., kā arī tuvākās salas. Tas izraisīja helēņu iedzīvotāju daļas neapmierinātību un 500.g.pmē. Milētā sākās atklāta sacelšanās pret persiešu varu. Mazāzijas grieķiem centās sniegt palīdzību pilsētas no Grieķijas. Atēnas un Eretrija nosūtīja palīgos uz Milētu 25 kuģus ar brīvprātīgajiem karotājiem, bet Sparta palīdzību atteica. Tādejādi 496.gadā sacelšanās tika apspiesta.
Pēc Mazāzijas pakļaušanas un nu bija pienācis laiks arī Grieķijas iekarošanai un Milētas vadīto sacelšanos persieši izmantoja kā ieganstu, lai uzbruktu Balkānu pussalas Grieķijai.
Jau 492.gadā persieši no Mazāzijas devās kombinētā sauszemes un jūras karagājienā pret Grieķiju, taču bija spiesti to pārtraukt vētras dēļ, kas iznīcināja persiešu floti.
491.gadā Dārijs I nosūtīja uz Grieķiju sūtniecību, kas pieprasīja grieķiem pakļauties. Dažas grieķu pilsētas (polises) tā arī izdarīja, taču atēnieši un spartieši atteica un nogalināja persiešu delegāciju.
Tad 490.g.pmē. persieši ķēniņa Dārija I vadībā par jaunu devās uzbrukumā. Šoreiz viņi bija nolēmuši savu armiju ar kuģiem pārvest pa Egejas jūras dienvidu daļu un izsēsties krastā Vidusgrieķijā. Kā pirmo persieši ieņēma un sagrāva Eretrijas pilsētu Eibejas salā. Pēc tam persiešu armija, vairumā stopu šāvēji un kavalērija, izsēdās krastā Atikas ZA daļā - Maratonas līdzenumā, netālu no nelielās Maratonas pilsētiņas, kas bija tikai 42 km no Atēnām. Atēnieši sūtīja pie spartiešiem skrējēju-ziņnesi Filipīdu, taču spartieši atteica palīdzību. Taču ziņnesis kalnos saticis dievu Pānu, kurš apsolīja grieķiem uzvaru. Atēnieši uzbruka persiešiem un sakāva tos Maratonas kaujā. Dārijs I ar karaspēku bēga no Atikas. Grieķi uzskatīja, ka viņu pusē cīnās Tēzejs, Atēna un Hērakls.
Kserksa I iebrukums. Atelpa pēc pirmā persiešu iebrukuma nebija ilga.
Persiešu ķēniņš Kserkss I iebruka Grieķijā ar 2 miljonu vīru lielu armiju 480.g.pmē. Persiešu karaspēka bija kareivji arī no pakļautajām zemēm – babilonieši, asīrieši, ēģiptieši un pat Mazāzijas grieķi. Feniķieši tika piespiesti persiešiem uzbūvēt kuģus un iekarojums sākās.
Milzīgais karaspēks pārpludināja Dardaneļus, iebruka un ieņēma Tesāliju un Maķedoniju, tādējādi bez kaujām iekarodams Ziemeļgrieķiju.
Tad tas virzījās uz sadrumstalotajiem dienvidiem, kur dažas grieķu pilsētvalstis apvienojās, lai dotu pretsparu. Ar kauju Termopilu pārejā to mēģināja apstādināt spartiešu ķēniņš Leonīds un 300 karavīri, kuri visi gāja bojā.
Kserksa I armijai pavērās ceļš uz Vidusgrieķiju. Ieņēma Delfus ar Apolona templi. Atēnieši atstāja Atēnas, tajā iegājušie persieši pilsētu nodedzināja. Visi, kas vien spēja nest ieročus, iestājās armijā.
Grieķu avoti liecina, ka persiešiem pretojušies Dievi: Parnasa kalna divi gabali uzgāzušies persiešiem, no debesīm nākuši zibeņi.
Kad persieši pietuvojās Atēnām, lai tās iznīcinātu, atēnieši savas ģimenes pārveda uz Salamīnas salu, pie kuras notika slavenā Salamīnas kauja. Grieķu karavadonis Temistokls ievilināja lielo, bet vētrās paplucināto persiešu floti šaurā vietā Salamīnas šaurumā, kur kustīgās grieķu triēras spēja to daļēji iznīcināt. Pēc pirmās sadursmes grieķi bija gatavi cīņas turpinājumam ar Kserksa I atlikušo flotes daļu, taču sacēlās rietumu vējš un persiešu floti sasita pret klintīm.
Persiešu flotes sakāve pie Salamīnas šaurumā piespieda persiešus mainīt plānus, jo Kserkss I bažījās, ka grieķu kuģi nogriezīs tam atpakaļceļu uz Persiju. Tā persiešu ķēniņš ar daļu karaspēka steigšus devās prom no Grieķijas.
Salamīnas kaujas nozīme grieķu vēsturē nav pārvērtējama.
Atbrīvošanās no persiešu okupācijas. Lai gan pats Kserkss I devās prom no Grieķijas, te palika liels persiešu karaspēks. Grieķu apvienotais karaspēks tikās ar persiešiem 479.g.pmē. kaujā pie Platajas pilsētas. Kauja bija ilga un sīva, bet tās rezultātā persieši tika sakauti un padzīti no Vidusgrieķijas.
Karš par to grieķu zemju atbrīvošanu, kas atradās persiešu pakļautībā, turpinājās vēl 30 gadus. Daudzas grieķu pilsētvalstis noslēdza savstarpējas savienības, bet kā stiprākā izvirzījās Atēnu pilsēta. Apvienotie grieķu spēki vairākkārt sakāva persiešu floti un veica vairākus sirojumus Mazāzijā.
Kari Artakserksa I Longimana laikā. Jau valdīšanas sākumā pret ķēniņu Artakserksu I Longimanu sacēlās okupētie ēģiptieši, kurus atbalstīja Atēnas. Persieši iesākumā tika sakauti kaujā pie Papremisas, taču vēlāk ēģiptiešus apspieda. 454.g.pmē. iznīcināja atēniešu floti Nīlas deltā. 449.gadā persiešu armiju sakāva kaujā pie Salamīnas (Kiprā) un tās bija grieķu-persiešu karu beigas, jo tika noslēgts Kalija miers.
Kalijs bija atēniešu bagātnieks, kas 449.g.pmē. Sūzās veda miera sarunas ar Artakserksu I. Miera līguma rezultātā persieši atzina Mazāzijas un salu grieķu pilsētu politisko patstāvību. Persiešiem tika noliegts ievest savus kuģus Egejas jūrā. Persiešu kuģiem tika slēgta arī daļa Mazāzijas piekrastes.
Turpmākā grieķu savienības darbība. Savienība pastāvēja arī pēc miera līguma noslēgšanas ar Persiju. Tajā bija vairāk kā 200 pilsētvalstu. Tai bija kopēja flote, karaspēks un kase. Katram savienības loceklim bija jāuzbūvē noteikts skaits kuģu vai jāiemaksā kasē noteikta naudas summa. Visu karaspēku un floti komandēja Atēnu stratēģi. Savienības kasi tie pārveda uz Atēnām un rīkojās ar to pēc saviem ieskatiem. Viņi noteica arī cik lielai jābūt iemaksājamai summai. Tādējādi savienību sāka dēvēt par „Atēnu jūras savienību,” bet atēniešus par „jūras valdniekiem.”
Atēnu pirmais stratēgs Perikls (ievēlēts 443.g.pmē.) centās apvienot zem Atēnu varas visu Grieķiju. Visādiem līdzekļiem viņš nostiprināja Jūras savienību un piesaistīja jaunus sabiedrotos. Dažas grieķu pilsētvalstis bija neapmierinātas ar atēniešu hegemoniju Savienībā un mēģināja no tās izstāties. Tādus mēģinājumus Perikls bargi apspieda ar bruņotu spēku.
Pēc Atēnu parauga daudzās Grieķijas pilsētās iedibināja demokrātiju, kas būtībā bija pilsoņu vara pār vergiem.
Demokrātijas sabrukums (ap 400.g.pmē.). Demokrātija sabruka ap 400.g.pmē, pārgāja imperiālismā.
Peloponēsas karš (431.–405.g.pmē.). Atēniešiem sava vadošā loma visu laiku bija spiesti sargāt no spartiešiem, kas arī vēlējās būt dominējošie Jūras savienībā. Karš starp abām stiprajām pilsētām izraisījās 431.g.pmē. - jau Perikla laikā. Tajā piedalījās gandrīz visas Grieķijas pilsētvalstis, katra savā pusē. Karš sākās ar atēniešu izcelto desantu Sicīlijā. Tas turpinājās gandrīz 30 gadus un beidzās ar Atēnu sagrāvi. To pabeidza spartiešu karavadonis Lisandrs 405.g.pmē. sagraujot atēniešu floti pie Egospotāmiem Dardaneļos. Jūras savienība izira.
Tas noveda pie plašiem nemieriem. Grieķija bija izpostīta, tā arī nekad neapvienojās un palika kā savstarpēji naidīgu pilsētvalstu kopa.
Spartas krišana 372.g.pmē. Sicīlijas Diodors raksta, ka daudzas naktis pirms tam debesīs bijusi redzama uguņojoša lāpa.
Sabiedroto karš (357.-355.g.pmē.).
Maķedoniešu ierašanās (IV gs.pmē. vidus). Pēc jūras savienības iziršanas un Grieķijas sadrumstalošanās nekāda stipra centrālā vara vairs nebija. Ap to laiku Balkānu pussalas ZR pavisam netālu no Grieķijas sāka nostiprināties Maķedonijas valsts. 4.gs.pmē. vidū turienes ķēniņš Filips II izveidoja tur monarhiju un sapulcināja spēcīgu armiju.
Citu pēc citas Filips II sāka pakļaut grieķu pilsētas, kuras liela daļa padevās pašas. Bieži Filips II uzpirka kādus pilsētniekus un vārti tika atvērti. „Ar zeltu apkrauts ēzelis ieņems jebkuru pilsētu,” – tā viņš zobojās.
Atēnu pilsēta nevēlējās padoties labprātīgi, daļa Vidusgrieķijas pilsētvalstu apvienojās, lai karotu ar maķedoniešiem. Atēnu karaspēks bija visspēcīgākais, tomēr nebija daudzskaitlīgs un tiem pievienojās hoplīti no citām grieķu pilsētām - Megāras, Tēbām, Korintas, Eibejas un Leikādes salām, Peloponēsas ahejieši. Tēbieši piebiedrojās, pateicoties retorikas meistara Demostēna oratora mākslai, kas pārliecināja pilsētniekus cīnīties par grieķu neatkarību.
346.g.pmē. Pellā (Maķedonija) grieķi un maķedonieši parakstīja Filokrāta miera līgumu. Atēnas atzina Maķedonijas ķēniņu Filipu II par Egejas jūras ziemeļu piekrastes valdnieku. Pēc Filokrāta miera Maķedonijas ietekme Grieķijā stpri pieauga.
Filipa pusē cīnījās Tesālijas un Etālijas karavīri. Filipa rīcībā bija 30 000 kājnieku un 32 000 jātnieku. Saskaņā ar tā laika vēsturnieku liecībām, spēki bija apmēram līdzīgi. Izšķirošā kauja ar maķedoniešiem notika Beotijā pie Haironejas 338.g.pmē. augusta sākumā.
Grieķu karaspēka centrā atrtadās megārieši, ahejieši un vēl citu pilsētu un salu karavīri, kas bija atnākuši palīgos atēniešiem. Paši atēnieši gatavojās uzbrukumam kreisajā spārnā, bet tēbieši - labajā.
Maķedoniešu armijas centrā atradās tesālieši un etālieši, flangos - maķedoniešu karaspēks. Labo spārnu komandēja pats Filips, kreiso - viņa dēls Aleksandrs, kam tobrīd bija 18 gadu.
Kauja sākās ar enerģisku abu armiju uzbrukumu. kauja ilgu laiku gāja līdzīgi un neviena puse nespēja gūt pārsvaru. Abas puses bija metušas kaujā visus savus spēkus, tamdēļ karavadoņiem atlika vairs tikai gaidīt un cerēt uz savu kareivju izveicību. Tad Aleksandrs, vēlēdamies demonstrēt savu varonību, metās uzbrukumā tēbiešiem, pavelkot sev līdzi arī citus karavadoņus, kas atradās kreisajā flangā. iedvesmotie maķedonieši sāka atrspiest Tēbu grieķus un tie sāka atkāpties.
Tikmēr labajā flangā veidojās pavisam cita situācija. Atēnieši sāka atspiest Filipa komandēto karaspēku. Tomēr pēc tam, kad atēnieši sīvā cīņā bija zaudējuši kādus 1000 vīrus, arī tie sāka atkāpties. drīz bēga visa grieķu armija.
Tā atēnieši zaudēja un līdz ar to arī gandrīz visa Grieķija jau tika pakļauta maķedoniešiem. Vēsturnieki liecina, ka Filips esot ļoti priecājies par šo uzvaru. Uzvara veltītajās dzīrēs viņš, dejotāju un muzikantu ielenkts, izgājis līķiem nosētajā kaujas laukā un ņirgādamies izkliedzis Demostēna vārdus, ar kuriem tas iedvesmojis grieķus kaujai. Tomēr pēcāk Filips sevi parādīja kāgudru valdnieku, kas rīkojies ar gūstekņiem un pakļautajām tautām bez liekas cietsirdības.
Grieķu iekarojumi pasaulē. Šī tēma gluži neatbilst tieši Grieķijas vēsturei, tādēļ par to tikai īsumā.
Pēc Grieķijas pakļaušanas Filips II sāka lūkoties Persijas virzienā un sāka organizēt karagājienu, taču tika nogalināts sazvērestībā. Viņa vietā nāca tā 20 gadus vecais dēls Aleksandrs.
Maķedonijas Aleksandra vadītie grieķi veica līdz tam vēl nepieredzētu pasaules iekarošanu. Caur Ēģipti tie devās uz Tuvajiem Austrumiem, sakāva Persiju un izstaigāja karodami Afganistānu, Centrālo Āziju un Indiju. Aiz karavīriem nāca grieķu tirgotāji un amatnieki, kas iekarotajās zemēs pārņēma saimnieciskos procesus.
Rezultātā tika dibinātas daudzas pilsētas (Aleksandrija Ēģiptē, 10 pilsētu Dekapole Palestīnā u.c.) un grieķu ķēniņu dinastijas svešās zemēs. Tās izauga un nostiprinājās, bieži kļūdamas par visai patstāvīgām. Stipri pieņēmās spēkā vergu tirdzniecība un lieli vergu tirgi bija katrā pilsētā.
Helēņu iekarojumi lika pamatus vienotai kultūrai un vienotiem uzskatiem ļoti plašā teritorijā. Pakļauto zemju valdošā šķira kļuva grieķiska (arī dēļ vietējās aristokrātijas pielāgošanās).
Grieķu kolonijas bija izkaisītas pa visu Āziju. Tās bija Afganistānā un Tamilnādā. Tamilu poēmās teikts, ka grieķi dzīvojuši Dienvidindijā un organizējuši savus tirdzniecības centrus. Ir saglabājusies kāda 1.gs. Aleksandrijas tirgotāja rokasgrāmata, kurā aprakstītas visas Austrumāfrikas un Indijas ostas un tajās pārdodamās preces.
Tā bija pirmā globalizācija, pasaule nekad pēc tam vairs nebija tāda kā agrāk.
Grieķu-maķedoniešu impērijas sabrukums. Jau Aleksandram esot uz nāves gultas, viņa karavadoņi sāka cīņu par varu. Aleksandrs nomira 223.g.pmē. un milzīgā impērija tūdaļ sabruka pa daļām. Lielākās no tām bija Maķedonija, Sīrija un Ēģipte, kurās par karavadoņiem kļuva Aleksandra karavadoņi - ????, Antiohs un Ptolemajs attiecīgi.
Sadursme ar Romu. Tikmēr izauga un nostiprinājās jauns reģiona iekarotājs - Romas republika no Itālijas vidienes. 200 gadu ilgā posmā tā veica Apenīnu pussalas iekarošanu, tai skaitā arī Itālijas grieķu pilsētu pakļaušanu. Te viņi naidoja savā starpā dzīvojošās tautiņas, izmantojot principu "skaldi un valdi."
3.gs.pmē. pirmajā pusē romieši bija pakļāvuši visas grieķu pilsētas Apenīnu pussalas dienvidos līdz pat Sicīlijas salai. Pēc grieķu ķēniņa Pirra sakāves dažas Apenīnu pussalas grieķu pilsētas padevās bez kaujas, citas tika ieņemtas triecienā.
Sīrijas valsts sagraušana. Vēl tālāk virzīdamies romieši iekaroja Antiohu Sīrijas valsti, kas bija vislielākā valsts Vidusjūras austrumu piekrastē. Sīrijas valsts saira daudzās mazās, kas nonāca Romas vasaļatkarībā.
Maķedonijas un Grieķijas pakļaušana. Šeit romieši plaši izmantoja „skaldi un valdi” politiku, jo karā pret maķedoniešiem piesaistīja to pakļautos grieķus, apsolīdami tiem neatkarību.
Otrais Maķedonijas karš (200.-197.g.pmē.). Tā laikā maķedoniešu armija ķēniņa Filipa V vadībā tikās kaujā Kinocefālu kalnos Tesālijā ar romiešu armiju konsula T.Kvinkcija Flaminīna vadībā. Abu pušu rīcībā bija ap 26 000 kareivju. Romiešu manipulārā kaujas ierinda svinēja uzvaru pār Maķedoniešu smagās falangas ierindu. Romiešu uzvara šai kaujā nozīmēja maķedoniešu valdīšanas beigas Grieķijā.
Izšķirošajā kaujā romiešu leģioni satikās ar maķedoniešu falangu, kas likās neuzvarama. Tomēr romieši spēja izjaukt maķedoniešu ierindu un ielauzties tajā. Garie maķedoniešu šķēpi kļuva nederīgi, toties romiešu īsie zobeni bija pašā laikā. Falanga tika sagrauta un Maķedonija iekarota.
Pēc Maķedonijas sagrāves grieķi mēģināja kļūt neatkarīgi. Taču romieši ātri tos sakāva un 146.g.pmē. Grieķija tika Romas pakļauta. Kā sodu par pretošanos romieši iznīcināja skaisto Korintas pilsētu un visus tās iedzīvotājus pārvērta par vergiem.
Grieķi Oktaviāna un Antonija pilsoņu kara laikā. Republikāņi ar Brutu priekšgalā, kas noslepkavoja Jūliju Cēzaru, atbēga uz Maķedoniju, kur savāca armiju un tikās ar Oktaviāna un Antonija karaspēku kaujā pie Filipu pilsētas. Republikāņi tika sakauti un Bruts nonāvējās, mezdamies uz zobena.
31.g.pmē. pie Akcijas zemesraga Grieķijā notika jūras kauja, kurā Oktaviāns uzvarēja Antoniju, pēc kā pārņēma varu Romas impērijā.
Kā pēdējā no grieķu-maķedoniešu valstīm krita Ptolemaju Ēģipte, kuru 30.g.pmē. par Romas provinci padarīja Oktaviāns. Pēdējā Ēģiptes ķēniņiene Kleopatra ļāvās indīgas čūskas kodienam un gāja bojā.
Tā beidzas Senās Grieķijas vēsture un turpinās Grieķijas vēsture.
