Vilnis Strods. Ar ričuku pa hisballahiem

2010.gada novembrī 2 nedēļas ar līdzpaņemtiem divriteņiem divatā izbraucām Libānu un daļu Sīrijas. Kopumā tika nomīti ap 900 km, kas gan nopietniem riteņbraucējiem neliksies daudz. Izbaudīta arābu viesmīlība, redzētas leģendārās Tīras, Sidonas, Bālbekas un Damaskas pilsētas. Pabūts pat leģendārajā Kānā, kur Kristus veicis savu pirmo brīnumu - ūdeni pārvērtis vīnā. Sīrijā aplūkota Tuvajos Austrumos pati lielākā Krakdeševaljes krustnešu pils. Īpaši sīki esmu aprakstījis saskari ar hisbollahiešiem, par kuriem latviski tā pamazāk laikam var izlasīt. Galu galā iespaidu tika gūts gana, un patiesi nevarēju iedomāties, ka tikai pusgadu vēlāk līdz ar tā saucamo Arābu pavasari sāksies asiņainais Sīrijas Pilsoņu karš, kas nav beidzies vēl šodien.

Lasīt tālāk...

Māris Bērziņš. No Bangladešas ceļojuma piezīmēm

Ievada vietā

Bangladeša jeb Bangladešas Tautas Republika ir valsts Dienvidāzijā, kura robežojas ar Indiju un mazliet ar Mjanmu. Sākotnēji to pārvaldīja briti, vēlāk pārņēma Pakistāna, bet savu neatkarību, kura prasīju ap miljonu upuru, tā ieguva 1971.gadā. Tā paša gada augustā Ņujorkā Džordžs Harisons ar draugiem Bobu Dilanu, Ēriku Kleptonu un citiem sarīkoja divus Bangladešai veltītus labdarības koncertus.

Lasīt tālāk...

Igo Midrijānis. Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu ceļojuma ar velo

Lasīt tālāk...

Vilnis Strods. Ararata ēnā

"Kur armēnis bijis, tur žīdam vairs nav ko darīt," - tā mana nelaiķa vecmāmiņa Mirdza.
"Ūūū... dikti jau nu viltīgi viņi ir," - saka kaimiņu Gruzijas iemītnieks Iraklijs.

- Vai sieviete vīrieti var padarīt par miljonāru?
- Mierīgi! Ja vien viņš pirms tam ir bijis miljardieris! - atbild Armēņu radio (šeit un tālāk katras dienas ievadā).

Ararata, Noasa šķirsta, urartu senpilsētu, konjaka un armēņu radio dzimtene. Kā parasti, tas jāredz pašam.

Lasīt tālāk...

Igo Midrijānis. Septiņas dienas Tibetā

Tikai septiņas dienas Tibetā - un jau uzdrošinos apgāzt daudzu priekšstatus par šo zemi?! Kaut nedaudz pabāzis degunu tikai ķīniski ,,attīstītajā’’ tās daļā! Tik un tā! Bet… protams, ir arī cita Tibeta: telpā, laikā, no cita skatpunkta.

Lasīt tālāk...

Ar velo no Rīgas līdz Vladivostokai jeb Latviešus Sibīrijā meklējot...

Grāmatu apgāds “Lietusdārzs” šodien, 2016.gada 28.novembrī, laiž klajā unikālu grāmatu “Latviešus Sibīrijā meklējot.” To veido 1975.gadā Ingvara Leiša sarakstītā dienasgrāmata un Ulda Brieža uzņemtās fotogrāfijas. Abi autori latviešus Sibīrijā meklējuši, ar velosipēdiem no maija līdz novembrim virzīdamies no Rīgas uz Vladivostoku. 

Lasīt tālāk...

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. III daļa

Saistībā ar ceļošanu var saskatīt zināmu likumsakarību: jo „spicāks” ceļotājs, jo biežāk viņš ceļo vienatnē. To var saprast – rūdītam dēkainim nāk vēmiens no visādiem čibrikiem, kas taisa drāmu par lietām, kas pieredzējušam ceļiniekam šķiet vienkāršas un pašsaprotamas. Es gan šajā kategorijā īsti neietilpstu. Tikai uz Ziemeļu Ledus okeānu bīdos viens. Iepriekš Sibīrijā ceļojām divatā, tad četratā, vispēdīgi trijatā. Starp leģendāriem ceļotājiem ir arī pavisam īpatni tipiņi. Lielu slavu padomju ēras nogalē Jakutijā iemantoja lietuvietis Bens Samakaitis. Viņa „rozīnīte” bijusi tā, ka baidījies pilnīgi no visa – lidmašīnām, ūdens, vilcieniem un daudz kā cita. Tad nu staigājis kājām maršrutā Lietuva–Sibīrija turpu šurpu. Reiz, kad Bens pusceļā starp Jakutsku un Habarovsku sasparojies un pārvarējis riebumu, bailes no ūdens un upītē skalinājis savas netīrās parpaliņas, no taigas uz ceļinieku palūkoties iznācis lācis. Lietuvietis, protama lieta, baidījies arī no lāčiem. Tikai apkakšbiksēs tērpies viņš meties projām. Pilnīgā frustrācijā skrējis, skrējis, līdz meža noriņā ieklupis ogotāju bariņā. Tie, redzot puskailu, apaugušu (Benam bijusi kupla bārda), aurojošu radījumu, pametuši spaiņus un, pārņemot stafeti, laiduši ļekas vaļā. Domājuši, ka tas ir čučuna. Tā jakuti sauc sniega, taigas cilvēku.

Lasīt tālāk...

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. II daļa

Šo un to jaunu var uzzināt pat tad, ja stopē, bet stopējamā materiāla nav. Pāris kilometru no Susumanas ir neliels lidlauks. Kopos uz turieni uzzināt, vai gadījumā nav kāds helikopters, kas postos ziemeļu virzienā. Nē, nav. Tā kā čāpojot biju izslāpis, devos lidostā lūkot ūdeni. Pēc desmit minūtēm ar Šri Matadži Nirmelas Devi vietējo atveidu jeb medmāsu jau dzērām kafiju. Un ziniet, tagad esmu informēts, ka tieši 1970.gada 5.maijā Šri Matadži Nirmela Devi Indijā esot spontāni atklājusi unikālu garīgās atjaunošanas metodi, kas nosaukta par Sahadža jogu.

Lasīt tālāk...

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. I daļa

Neapvainojoties tie daudzie autori, kas presē ar lepnumu apraksta, kā aizstopējušies līdz, teiksim, Barselonai vai Simferopolei. Bet jums jāzina, ka ir viens čalītis, kas par jūsu dižošanos, maigi izsakoties, smīn. Pamēģiniet pastopēties dažus tūkstošus kilometrus pa Sibīrijas ziemas ceļiem. Ja atgriezīsieties sveiki un veseli, paspiedīšu roku. Ieskatam un ierosai neliela atskaite par dēku bez akmeņa, toties ar ziemu Jakutijā.

Lasīt tālāk...

Vilnis Strods. Sokotra - smaržīgā vīraka zeme

Vēlmi kārtējo reizi kaut mazdrusciņ apmānīt ziemu praktiskos, par Sokotru sauktos apveidos šoreiz ietērpa Andžejs. Neviens tādu salu nezin, pat ģeogrāfiem no „Jāņa sētas” karšu veikala mazliet jāpadomā, pirms atmiņā ataust šis, tik mazlietotais nosaukums. Nemaz i nezinu arī, kur Andžejs to ideju ķēris, bet galu galā Sokotra, pēc Galapagu salām un Dies’viņ’zin’kādasvēlotrasvietas, tiekot saukta par trešo, tūristu mazāk nozīžļāto dzīvās dabas stūrīti uz mūsu māmuļas Zemes miesām!

Lasīt tālāk...