Grieķu Pareizticīgo baznīca
Grieķu ortodoksālā baznīca ierobežo savu autoratīvo tradīciju ar Vispārējo baznīcas koncilu lēmumiem (325.-787.g.), un tai nav „nemaldīgas” oficiālās mācības kā Romas katoļiem.
Baznīca veido Kristus tēlu. Neraugoties uz to, ka kristīgā Baznīca aizvien vairāk nostiprināja savu ietekmi visplašākajos sabiedriskajos slāņos, izveidoja un nostiprināja Baznīcas pārvaldes hierarhistisko struktūru, tā tomēr nebija kļuvusi par viengabalainu organizāciju, jo tajā trūka iekšējā vienotība. Kā iepriekš minēts, jau kristietības pirmsākumos parādījās visdasžādākie Jēzus dzīves un viņa mācības traktējumi, kristiešu draudzēs izplatījās visdažādākie evanģēliji un citi reliģiska satura raksti, kas nereti bija krasi atšķirīgi, savstarpēji pretrunīgi: reālais Jēzus tēls tika apvīts ar visdažādākajām leģendām, aizguvumiem no senajām reliģijām. Lai nostiprinātu uzskatu, ka Jēzus tiešām bijis Kristus – Pestītājs, sludinātāji meklēja pierādījumus judaisma svētajos rakstos, kas apkopoti Bībeles Vecajā derībā, patvaļīgi izraugoties tekstus, kuri kaut netieši varētu norādīt, ka visa Jēzus dzīve no dzimšanas līdz nāvei bijusi paredzēta jau no senlaikiem, tikai jūdu priesteri nav spējuši vai arī nav gribējuši ieklausīties praviešu vārdos. Šī iemesla dēļ kristiešu svētajos rakstos – Bībeles Jaunajā derībā iekļautajos evanģēlijos gandrīz ikviena Jēzus dzīves un darbības epizode tiek pamatota ar piebildi “...lai piepildītos praviešu vārdi” vai tamlīdzīgi, tādēļ arī šie senebreju reliģiskie raksti, kas apkopoti Vecajā derībā, veido lielāko daļu kristiešu Bībeles teksta. Kaut arī jautājumos par Jēzu kā pestītāju kristiešu draudzēs valdīja vairāk vai mazāk vienoti uzskati, daudzās atsevišķās draudzēs dažādi tika skaidrota Kristus dievišķā būtība, sākot ar pieņēmumu, ka Jēzus bijis reāls cilvēks, kurš sludinājis savu mācību Dieva iedvesmots, un beidzot ar domu, ka Jēzus bijis pats Dievs vai, pareizāk sakot, viena no Dieva būtībām. Tāpat arī, īpaši kristietības pirmsākumos, izraisījās strīdi par to, vai Jēzus uzskatāms par visas cilvēces, vai tikai ebreju tautas Pestītāju. Šādu, visdažādāko uzskatu rezultātā, kristiešu draudzēs izplatījās, cik zināms, ap 30 evanģēliju, kā arī citi raksti: apustuļu dzīves stāsti, vēstules, pareģojumi un tamlīdzīgi, kas nereti radīja ne tikai sajukumu kristiešu apziņā, bet veicināja arī Baznīcas šķelšanos jeb šizmu (no grieķu valodas schisma – "šķelšanās"). IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju. Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs. Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (no latīņu valodas koncilium – "sanāksme"), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus. Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā.
Bizantijas jeb Grieķu katoļu baznīcas ietekme izplatījās galvenokārt Balkānu reģionā un, ar X gadsimta beigām, senajā Krievzemē.
Šķelšanās. 1054.gadā grieķu pareizticīgā baznīca atšķēlās no Romas katoļu baznīcas.
Florences ūnija (1439.g.). XV gs., kad zem turku spiediena Bizantijas impērijai draudēja briesmas zaudēt neatkarību, tā vērsās pēc palīdzības pie ietekmīgās un spēcīgās Romas Katoļu baznīcas, un tādēļ Konstantinopoles patriarhs sāka sarunas par baznīcas ūnijas noslēgšanu, t.i. par Austreņu un Rieteņu baznīcu apvienošanu ar noteikumu, ka Austreņu baznīca pakļausies Romas pāvestam, bet saglabās ceremonijas, kas nodibinājušās Austreņu baznīcā. 1439.gadā ar Florences ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem. Arī krievijas Pareizticīgo galva un ūnijas piekritējs metropolīts Izidors Krievijas baznīcas vārdā parakstīja aktu par ūniju.
Tomēr pareizticīgie neatzina šo ūniju.
Tradīcijas.
Tradiconālās grieķu Lieldienu vakariņas. Mageritsa zupa un sarkani krāsotas olas.
Lieldienu pusdienas. Ar jēru.
Jeruzālemes patriarhi.
97. Teofīls III (pašreizējais).
Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.
