Vasīlijs II Tumšais (1425.-1462.g.)
Krieviski - Василий II Темный.
Maskavijas lielkņazs no 1425. līdz 1462.gadam, arī Novgorodas kņazs no 1425. līdz 1462.gadam.
Radniecība. Tēvs - Vasīlijs I.
Māte - Sofija - Vītauta Dižā meita.
Dēls - Ivans III, nākamais Maskavijas lielkņazs un pirmais Krievijas ķeizars.
Dzīvesgājums. Pleskavas Republikas pakļaušana Maskavas jurisdikcijai, bajāru domes likvidēšana Pleskavā, ieceļot kņaza Vasīlija radinieku par vietvaldi. Ar to faktiski noslēdzās Lādogas un Ilmeņa latgaļu, baltiem svētās Māras valagu novadu okupācija. Valagi, lielkaļi, mazkaļi, rītu galindi, tambovi, lejas lejieši, sindi, sudāvi pārstāja eksistēt kā patstāvīgas tautas, jo viņu ģenētiskais fonds bija iznīcināts, paliekas - pārvērstas smerdos.
1425.gadā, kad nomira viņa tēvs un iepriekšējais ķeizars Vasīlijs I, viņam nebija vēl ne 10 gadu. Saskaņā ar tēva novēlējumu mazgadīgais Maskavas kņazs un viņa brāļi nokļuva leišu dižkunigaiša Vītauta aizsardzībā. Lietuvas ietekme krievu kņazistu lietās tolaik bija ārkārtīgi liela - tik liela, ka krievju kņazistu zemes varētu pat iekļauties Lietuvas valsts sastāvā. 1427.gadā Sofija maskavas kņazistes zemes atdeva Vītauta Dižā aizbildniecībā. Nomināli, protams, valdīja mazgadīgais Vasīlijs II. Tālākā Lietuvas izplešanās gan apstājās, jo 1430.gadā Vītauts mira.
Cīņa par varu. XV gs. trīs gadu desmiti Maskavijas kņazistē un apkārtējās teritorijās tika pavadīti savstarpējos karos, jo Vasīlija II varu apstrīdēja Vasīlijs un Dmitrijs Šemjaki (Василий и Дмитрий Шемяка), - Zveņigorodas kņaza Jurija Dmitrijeviča dēli.
1436.gada maijā Vasīlijs II sakāva Vasīlija Jurjeviča karaspēku kaujā pie Čerehas (Черехa) upes. Sakautais nonāca gūstā un tika padarīts akls, par ko ieguva iesauku Šķielacis (). Sadursmes turpinājās, nu par galveno pretinieku bija palicis brālēns Dmitrijs Šemjaka.
Vasīlijs II un baznīca. XV gs., kad zem turku spiediena Bizantijas impērijai draudēja briesmas zaudēt neatkarību, tā vērsās pēc palīdzības pie ietekmīgās un spēcīgās Romas Katoļu baznīcas, un tādēļ Konstantinopoles patriarhs sāka sarunas par baznīcas ūnijas noslēgšanu, t.i. par Austreņu un Rieteņu baznīcu apvienošanu ar noteikumu, ka Austreņu baznīca pakļausies Romas pāvestam, bet saglabās ceremonijas, kas nodibinājušās Austreņu baznīcā. 1439.gadā ar Florences koncilā ar ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem.
Arī Krievijas Pareizticīgo galva un ūnijas piekritējs metropolīts Izidors Krievijas baznīcas vārdā parakstīja aktu par ūniju. Tomēr Maskavas kņazs un krievijas baznīca neatzina ūniju, un no koncila pārbraukušais metropolīts Izidors tika atstādināts no amata un arestēts.
Kari pret Kazaņu (1444.-1445.g.). Vasīlijs II un Kazaņas hans Ulumuhameds cīnījās par Ņižņijnovgorodu. 1444.gadā Ulumuhameds sagrāba šo Volgas pilsētu un turpināja uzbrukumu - viņa karaspēks sagrāba Muromu.
Par atbildi Maskavas kņazs Vasīlijs II sapulcināja karaspēku un devās hanam pretim. Tas nepieņēma kauju un atkāpās atpakaļ uz Ņižņijnovgorodu. Lai gan pie Muromas tika sakauta tatāru vienība, Ņižņijnovgorodas atkarošanas mēģinājums maskaviešiem beidzās neveiksmīgi.
1445.gada pavasarī Kazaņas hans no jauna devās uzbrukumā. Tobrīd maskaviešu armija bija visai novājināta, jo lielākā spēku daļa bija virzīta pret kārtējo leišu uzbrukumu. Šis nelielais karš Maskavijas valstij gandrīz kļuva liktenīgs.
1445.gada jūlijā Vasīlija II nelielā armija (tikai ap 1000 vīriem) ārkārtīgi nesteidzīgi virzījās pret Volgas tatāriem. Nomaļu kņazi atveda ārkārtīgi nelielas cīnītāju vienības, tas nebija kaut cik nozīmīgs papildinajums.
1445.gada jūlija sākumā krievu spēki pietuvojās Suzdaļai. Nezināmu iemeslu dēļ Vasīlijs II uzskatīja, ka Ulu Muhameds atrodas tālu. Tādēļ kaujas gara pacelšanai pavēlēja sarīkot dzīres ar lielu daudzumu reibinošu dzērienu. Pēc dropes nākamajā rītā pienāca ziņa, ka tatāri ir pavisam blakus un maskavieši teju paspēja sakārtoties kaujai. Pirmais tatāru uzbrukums tika atsists, tomēr tad tatāri veica pēkšņu uzbrukumu pa krieviem, kas bija aizrāvušies ar vajāšanu. Bija nostrādājis klejotāju iemīļotais paņēmiens - māņus atkāpšanās, kā rezultāta vasīlija II karaspēks tika pilnīgi sakauts. Pats Vasīlijs II nokļuva gūstā.
Pēc tam, kad Maskavā bija nonākusi ziņa par sakāvi, sākās panika. Maskavas iedzīvotāji gaidīja ierodamies Ulu Muhamedu. Daļa augstdzimušo ģimeņu no Maskavas aizbēga. Pilsētas aizsardzību tāpat kā 1383.gadā, organizēja vienkāršie ļaudis. Tomēr tatāri iet uz Maskavu nesadūšojās - spēki tiem bija nelieli. Tomēr par Vasīliju II tatāri paprasīja milzīgu izpirkumu, kas tika samaksāts un Vasīlijs II tika palaists brīvībā tā paša 1445.gada oktobrī. Ne tikai palaists, bet Vasīlijs II pierunāja hanu vēl iedot tam armiju. Izpirkumu Vasīlijam II vēl nācās savākt pēc tam, kad tas atgūs troni, jo, kamēr Vasīlijs II atradās gūstā varu Maskavā bija sagrābis Dmitrijs Šemjaka.
Ar Kazaņas hana karaspēku Vasīlijs II bez īpašām grūtībām atguva troni. Dmitrijam nebija pietiekami spēku pretoties, tādēļ tas atkāpās uz Ugļiču - savu valdījumu. Taču Vasīlijam II negaidot radās grūtības, jo daudzi bajāri un parastie pilsētnieki bija sašutuši par to, ka Vasīlijs II izmantojis Kazaņas hana palīdzību uzreiz pēc tam, kad bija cietis pazemojošu sakāvi no viņa. Savu lomu nospēlēja arī vēl lielais izpirkums, kuru kņazs nebūt netaisījās maksāt no saviem līdzekļiem. Un tā pēc dažiem mēnešiem maskavā triumfāli atgriezās Dmitrijs Šemjaka. Vēl neilgi pēc tam Vasīlijs II tika notverts un padarīts akls. Tā Dmitrijs atriebās par tolaik jau mirušo brāli un sodīja Vasīliju II par sadarbību ar kazaņiešiem.
Pēc tam Vasīliju II iesauca par "Tumšo." Arī Dmitrija Šemjakas triumfs bija neilgs, jo pēc pāris mēnešiem viņš bija spiests aiziet no Maskavas - šoreiz pavisam.
1456.gada ziemā maskavieši sakāva novgorodiešu zemessardzi pue Rusas, kaujā nozīmīgu lomu spēlēja maskaviešu ieveidotā Valdnieka galma triecienkavalērija (krieviski - ударнaя конницa Государева двора).
Saites.
Krievijas ķeizari (?-patlaban).
