Pagānisms, pagāni
No latīņu val. vārda pāgus – "ciems"; pagānus – "zemnieks."
IV gadsimta beigās kristīgā ticība bija izplatījusies jau visā Romas impērijas teritorijā, kā arī ārpus tās robežām, vienīgi nomaļākos valsts nostūros, galvenokārt atsevišķos zemnieku ciemos, cilvēki vēl aizvien pieturējās pie senajām reliģijām. Šajā sakarībā radās jēdziens “pagāns” – jebkurš nekristītais, citas ticības piekritējs un pie viena arī lauku un nomaļu iedzīvotājs; ”pagānisms” – jebkura cita, nekristiešu reliģija. Pagānismu dēvēja arī par elkdievību un seno dievību atveidus, kā arī citus ar seno reliģiju kultiem saistītos objektus – par elkiem (elks – priekšmets, kas kļuvis par reliģiskās pielūgsmes objektu).
Slāvu pagānisms. Pirms kristietības pieņemšanas austrumslāvi bija pagāni. Slāvu vissenākajiem pagāniskajiem kultiem bija raksturīga dabas spēku - ūdens, uguns, zemes, kā arī augu un dzīvnieku pielūgšana. Slāvu galvenās dievības bija saules dievs - Daždj-dievs, mājlopu dievs - Veless, vēja dievs - Stribogs, uguns dievs - Svarogs, negaisa dievs - Peruns. Bez tam pastāvēja liels skaits sīku dievību. Piemēram, slāvi ticēja, ka mežā dzīvo meža gari, kurus tie uzskatīja par medību aizgādņiem. Dodamies medībās, mednieki nesa meža garam upuri - nolika maizes donu uz celma. Zvejnieki upurēja ūdens garam, t.i. dievam, kas, pēc viņu ticējumiem, dzīvo upē. Mājsaimniecību, pēc slāvu ticējumiem, pārzināja īpašs dievs - mājas gars. Katrai ģimenei bija savs mājas gars; pārceļoties uz citu dzīvesvietu, veica īpašas ceremonijas, uzskatot, ka tā var likt arī mājas garam pārcelties uz jauno mājokli. Šie ticējumi atspoguļoja pirmatnējās kopienas ģints iekārtas sabiedriskās attiecības.
Raksti.
Baltijas pagāni upurēja gan ērzeļus, gan ķēves un zirgus bēru rituāliem veda arī no Skandināvijas.
Saites.
Reliģijas.
