Krievijas ķeizari (?-patlaban)
Mums blakus esošās lielās Krievijas valdnieki, cēlušies no vīkingu sirotājiem, kas no Rietumeiropas ienāca tagadējās Krievijas teritorijā, kur cēla cietokšņpilsētas un pakļāva savai varai vietējos iedzīvotājus. Pamazām izvirzījās spēcīgākās pilsētas - Kijeva, pēc tam Maskava, kurā nodibinājās varu pārmantojošas Krievijas ķēniņu/caru dinastijas, no kuru valdniekiem gandrīz neviens nebija krievs. Galu galā pēdējā Romanovu dinastija dabūja galu no lielinieku lodēm un durkļiem Jekaterinburgas Ipatjevu namā 1918.gadā. Turpmāk asiņainā jaunā režīma priekšgalā stājās "pasaules darvbaļaužu vadoņi" ar Ļeņinu priekšgalā, un baidīja savējos un svešos 70 gadus. Visbeidzot caru-diktatoru vara transformējās "prezidentos," kā arī šī laikā ir palicis.
Cara/ķeizara tituls. Tituls "cars" (krieviski - царь) nonāca Krievzemē no Romas impērijas caur Bizantiju, kur Caesar (no slavenā romiešu karavadoņa Gaja Jūlija Cēzara vārda) bija daļa no valdnieka titula. Tāpat cēlies arī vācu Kaiser, bulgāru un serbu "cars" (цар). Slāvu valstīs reizi pa reizei šādu titulu nesa Bulgārijas un Serbijas ķēniņi - pirmais tāds slavu valdnieks bija bulgāru Simeons. Par "cēzariem" (царями) Krievzemē iepriekš mēdza dēvēt ietekmīgākos no kņaziem, tomēr šādu apzīmējumu nelietoja kā pastāvīgu titulu, lai pasvītrotu tāda ķēniņa svarīgumu. Bieži par "caru" dēvēja Ivana IV Bargā vectēvu - arī Ivanu, Vasīlija dēlu (krieviski - Иван Васильевич), pat pastāvīgi tādēveja, tomēr viņš nebija kronēts (krieviski - венчан) par tādu. Pirmoreizi oficiāli šādu titulu piešķīra Ivanam IV Bargajam, kad viņš tika kronēts par "Visas Krievzemes caru."
Cariskajā Krievijā garīdzniecība izmantoja svētbildes monarhijas propagandēšanai. Bieži vien Dievu-tēvu svētbildēs attēloja ķeizara drānās ar zizli un valstsābolu rokās (kā seno Mitru, vēlāk arī Kristu). Lai iedvestu uzticību carismam, svētbilžu gleznotājiem bija vēlēts attēlot krievu ķeizarus kā svētos. Ticīgos pieradināja skaitīt lūgšanas pie ķeizaru un viņu tuvinieku portretiem.
Kārtas skaitļi Krievijas ķeizaru titulos. Ne Ivana IV, ne vēlākos laikos Krievijā ķeizaru tituliem netika pievienoti kārtas skaitļu vārdi "pirmais," "otrais" utt. Tikai 1740.gadā, kad par Krievijas imperatoru kļuva zīdainis Jānis, Antona dēls (krieviski - Иоанн Антонович), krievu ķeizaru vārdiem sāka pievienot kārtas skaitļus. Interesanti, bet sākumā tos pievienoja tikai Ivaniem (Jāņiem). Sākumā Ivans Bargais tika saukts par "Ivans I Vasīlija dēls, visas Krievzemes ķeizars" (krieviski - Царь Иван I Васильевич всея Руси), atbilstoši - Jānis, Antona dēls bija "trešais."
Ivanu (Jāņu) numerāciju iedibināja krievu vēsturnieks Nikolajs Karamazins (Николай Михайлович Карамзин) ar saviem darbiem, kas "Krievijas valsts vēsturē" ("История государства Российского") ķēniņu skaitu sāka no Ivana Kaļitas (krieviski - Иван Калитa), kas valdīja XIV gs. pirmajā pusē un par "caru" saukties nevarēja, jo atradās atkarībā no Zelta Ordas.
Krievijas patvaldnieku regālijas.
Monomaha cepure. Kronis, krievu lielkņazu un caru varas regālija, viens no patvaldības simboliem Krievijā. Tā ir asu stūru filigrāni izstrādāta zelta galvassega, kas pagatavota Vidusāzijā XIV gs., virspuse no sabuļādas, izrotāta ar dārgakmeņiem un pašā virspusē atrodas krusts.
Pirmo reizi Monomaha cepure izmantota kāpjpt Maskavas lielkņaza tronī Ivana Daņiloviča Kaļitas dēlam Simeonam Lepnajam 1340.gadā, kad tas bija ieguvis jarliku uz valdīšanu Vladimirā no mongoļu hana Muhameda Uzbeka un tādēļ sevi sāka saukt par "visas Krievzemes lielkņazu" ("великий князь всея Руси"). Viņš tad arī ir šīs krievu ķeizaru tradīcijas iedibinātājs.
Nostāsts, kas vēsta, ka šo cepuri citu regāliju starpā atsūtījis bizantiešu imperators Konstantīns Monomahs savam mazdēlam lielkņazam Vladimiram Monomaham, radies XV gs.beigās-XVI gs. sākumā sakarā ar zemju apvienošanu ap Maskavu un Maskavijas valsts izveidi. Tam bija galvenā loma politiskajā teorijā par Maskavu kā "trešo Romu," saskaņā ar kuru krievu caru valdīšana atvasināta no Bizantijas imperatoriem.Monomaha cepurē pirmo reizi Ivans III laulāja uz troni savu pēcteci, Ivans IV laulājas cepurē uz troni. Ivana IV valdīšanas laikā leģendu par Monomaha cepuri iemūžināja gravējumā Uspenskas katedrāles "cara vietā" Maskavas kremlī.
1721.gadā Pētera I valdīšanas laikā kronēšanas galvassegas funkcijas no Monomaha cepures pārgāja uz imperatora kroni.
Krievijas ķeizaru apglabāšana. Ķeizars Pēteris II 1730.gada janvārī mira no bakām un bija pēdējais Krievijas ķeizars, kas tika apglabāts Kremlī, Arhangeļskas katedrālē. Pēc viņa valdšā ķeizariene Anna 1732.gadā ar galmu pārvācās uz Pēterpili un krievu ķeizarus turpmāk glabāja tur.
Maskavas kņazi (~1108.-1533.g.). Maskavas pilsēta pirmo reizi krievu hronikās minēta 1147.gadā, kā neliela apmetne Maskavas upes krastā un koka aizsargsētu ap to. Tā ietilpa toreizējā Rostovas-Suzdaļas kņazistē ar kņazu Juriju I Garnadzi priekšgalā. XIII gadsimtā Zelta Ordas hani par vietvalžiem krievu zemēs nozīmēja Vladimiras-Suzdaļas kņazus. Kārtība mainījās 1319.gadā, kad Maskavas kņazu Juriju par lielkņazu iecēla hans Uzbeks, tā padarot Maskavu par visas Ziemeļaustrumkrievijas politisko centru un aizsākot tās politisko izvirzīšanos.
Novājinoties Zelta Ordas varai, Maskavas kņazs Vasīlijs Dmitrijevičs pēc 1389.gada sevi sāka dēvēt par Maskavas lielkņazu. 1547.gada 16.janvārī Kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор) pēdējais Maskavijas lielkņazs Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku ar jaunu titulu "Visas Krievijas cars" (Царь всея Руси). Līdz tam krieviski par cariem dēvēja vienīgi Čingizhana dinastijai piederīgos Zelta Ordas valdniekus un tās pēcteču valstu valdniekus (Astrahaņas, Kazaņas un Sibīrijas hanus).
Andrejs Dievmīlis (~1169.g.). Андрей Боголюбский.
1169.gadā ar savu vienību kņaza Andreja Bogoļubska karaspēkā bija nākamais kņazs Igors, kad tas devās karagājienā uz Kijevu.
Igors, Svjatoslava dēls (~1185.g.). Krieviski - Игорь Святославич Новгород-Северский
Maskavas (???) kņazs ap 1185.gadu.
Radniecība. Brālis - Vsevolods, Kurskas kņazs.
Dēls - Vladimirs.
Dzīvesgājums. 1169.gadā ar savu vienību bija kņaza Andreja Bogoļubska (Андрей Боголюбский) karaspēkā, kad tas devās karagājienā uz Kijevu.
1171.gadā Igors sakāva divu polovciešu hanu - Kobjaka un Končaka, vienības.
Igors ne reizi vien karoja pret polovciešiem kā arī pret citiem krievu kņaziem.
1184.gadā vairāku krievu kņazistu koalīcija sakāva lielu polovciešu karaspēku kaujā pie Orelas upes. Šī kauja bija pēdējā lielā sadursme arpolovciešiem pirms mongoļu-tatāru atnākšanas. Kņazs Igors kaujā pie Orelas upes nepiedalījās, lai gan mazliet vēlāk pērtvēra polovciešu vienību, kas devās sirojumā uz krievu zemēm.
Karagājiens pret polovciešiem. 1185.gada pavasarī kņazs Igors bija jau visai pieredzējis karavadonis, viņš savāca karaspēku un kopā ar brāli Vsevolodu un brālēnu Svjatoslavu (Valdīja Riļskā) devās karagājienā pret polovciešiem.
Iespējams, tieši polovciešu sakāve kaujā pie Orelas upes kalpoja par ieganstu Igora karagājienam, tomēr savas spējas viņš bija pārvērtējis,savukārt polovciešus novērtējis par zemu. Lai gan šī sadursme pēc apmēriem bija krietni mazāka kā kauja pie Orelas upes, tomēr pazīstama daudz plašāk. Irizteikta vēl viena versija - Igors varētu būt vēlējies atjaunot XI-XII gadsimtos eksistējušo Tmutarakānas kņazisti (Тьмутараканское княжество) Krimas pussalas austreņu daļā un Tamaņā, kurā valdīja krievu kņazi. Igorakaragājiena brīdī kņaziste neeksistēja jau vairākas desmitgades, tomēr to vēl atminējās. Protams, pierādīt šoversiju diezin vai kādreiz izdosies.
Pirmā sadursme ar polovciešu vienībām krieviem bija veiksmīga. Tomēr tad viņi sadūrās ar praktiski visu polovciešu dzimtu apvienoto karaspēku. Polovciešu skaitliskais pārsvars bija tik liels, ka krievu karaspēku uzreiz aplenca. Cīņa ar pārtraukumiem turpinājās trīs diennaktis - vismaz tā tiek apgalvots "Teiksmā par Igora karadraudzi." Igors būtu varējis izlauzties no aplenkuma, taču tas atteicās pamest kājniekus. Rezultātā viņš pats, brālis Vsevolods un brālēns Svjatoslavs nonāca gūstā. Daudzi karavīri krita kaujā un karagājiens bija pilnīgi izgāzies.
Pēc neveiksmīgā krievu karagājiena polovcieši iebruka kņaza pārvaldītajās zemēs, taču arī viņu uzbrukums tika atsists. Klejotāji ieņēma tikai vienu pilsētu - Rimovu.
Nonācis gūstā kopā ar savudēlu Vladimiru 1185.gadā, Vladimirs apprecēja hana Končaka meitu.
Avoti. Par Igoru zināms pateicoties senkrievu literārajam sacerējumam "Teiksma par Igora karadraudzi" (krieviski - "Слово о полку Игореве").
Jurijs I Garnadzis (1125.-1157.g.).
Radniecība. Tēvs - laikam Vladimirs Monomahs.
Biogrāfija. Jurija I Monomahoviča, saukta par Garnadzi, valdīšanas laiks. Tika pakļauta Rostova, Suzdaļa, Vladimira, Kijeva, nodibināta Maskavas kņaziste mazkaļu galā, izveidota Vladimiras - Suzdaļas kņazu zeme, iesēdinot nokauto pretinieku sēdekļos savus radiniekus, ar ko tika izbeigti strīdi starp kņaziem. Mežonīgi apkāva nepadevīgās baltu kopienas, ieviesa kņazu un bajāru zemes ap cietokšņiem 30-50 km rādiusā, kā arī okupēja valagu, erzju un bolgāru zemes Volgas piekrastēs. Valagi bēga un apmetās mežos, uzsāka partizānu karus.
Vladimirs (~1236.-?). Krieviski - Владимир Юрьевич.
Radniecība. Tēvs - Jurijs Vsevolodovičs.
Dzīvesgājums. Kļuva par Maskavas kņazu ap 1236.gadu, t.i. kādu pusotru gadu pirms 1238.gadā Maskavai pirmo reizi uzbruka mongoļi-tatāri. 1238.gada janvāra vidū pie Maskavas sienām ieradās mongoļu-tatāru vienības hana Batija vadībā un tas bija pirmais tāds ārēja ienaidnieka uzbrukums pilsētai. Līdz šim uzbrukumam pilsēta bija uzplaukusi, tāpat kā citas ZA Krievzemes pilsētas. Daudz pilsētas uzplaukumu bija sekmējuši pārceļotāji no dienvidu kņazistēm, kuras pastāvīgi apdraudēja klejotāju uzbrukumi. 1236.gadā, t.i. apmēram pusotru gadu pirms mongoļu atnākšanas par kņazu bija kļuvis Vladimirs (Jurija Vsevolodoviča dēls). Neskatoties uz pilsētas uzplaukumu, Maskava vēl joprojām bija neliela pilsētiņa un nopiertnu militāru spēku pilsētas aizstāvēšanai kņazam Vladimiram nebija.
Tomēr pilsēta uzreiz nepadevās. Tās iedzīvotāji un neliela karadraudze, ko komandēja kņazs Vladimirs Jurjevičs un vojevoda Filips Ņanka (Филипп Нянка) 5 dienas atsita mongoļu-tatāru karaspēka uzbrukumus. Galu galā Maskava krita un tika pilnīgi izpostīta. Vojevoda krita kaujā, bet kņazs tika sagūstīts. Pēc dažām dienām kņazu Vladimiru Jurjeviču nogalināja Batija aplenktās Vladimiras iedzīvotājiu acu priekšā.
Daņila, Aleksandra dēls (1301.?-1303.g.?).
Jurijs (1303.-1325.g.).
Ivans I Kaļita (1325.-1340.g.).
Sīmanis Lepnais (1340.-1353.g.).
Ivans II Skaistais (1353.-1359.g.).
Donas Dmitrijs (1359.-1389.g.).
Vasīlijs I (1389.-1425.g.).
Vasīlijs II Tumšais (1425.-1462.g.).
Ivans III (1462.-1505.g.).
Vasīlijs III (1505.-1533.g.).
Krievijas ķeizari (1533.-1917.g.). Maskavijas lielkņazistes agresīvās un sekmīgās kaimiņu pakļaušanas rezultātā izveidojās Krievijas impērija, kuras pirmais ķeizars bija Ivans IV Briesmīgais, kas pirmais sev pieņēma titulu "Visas Krievzemes ķeizars."
Čingizīdu dinastija (1533.-1605.g.).
Ivans IV Briesmīgais (1533.-1584.g.).
Fjodors I (1584.-1598.g.).
Dmitrijs (1598.g.).
Boriss Godunovs (1598.-1605.g.).
Fjodors II Godunovs (1605.g.).
Līdz ar Fjodora II Godunova noslepkavošanu Maskavijā beidzās čingizīdu izcelsmes dinastija.
Viltusdmitrijs I (1605.-1606.g.).
Vasīlijs IV Šuiskis (1606.-1610.g.).
Juku laiki (1610.-1613.g.).
Viltusdmitrijs II. Šai laikā uzvedas vēl viens viltvārdis - Viltusdmitrijs II jebšu saukts arī par Tušinas zagli (Tušinskij vor). Tas bija nezināmas izcelsmes afērists, kas Tušinskā, netālu no Maskavas, ierīkoja un uzturēja nometni 1608.-1609.gados. No turienes viņš plānoja sagrābt galvaspilsētu, tomēr viņam nekas neiznāca. Bija spiests bēgt uz Kalugu, kur tika nogalēts.
Septiņbajārība (1610.g.). Pēc Vasīlija IV Šuiska gāšanas varu pārnēma Maskavas bajāru grupējums.
Vladislavs (1610.-?). Poļu princis, kas dažus gadus nomināli skaitījās Maskavas ķeizars.
Juku laiki noslēdzās ar Romānovu dinastijas nākšanu pie varas. Tad tronī sēdināja Alekseju Košku (Алексей Кошка) no somu Kobilu (Кобылы) dzimtas. Laulību laikā viņam piešķīra Romānovu uzvārdu, kas it kā būtu ieradies valdīt pār Maskaviju no Romas.
Romānovu dinastija (1613.-1917.g.). Nāca pie varas pēc juku laikiem 1613.gadā un valdīja līdz pat buržuāziskajai revolūcijai 1917.gada februārī. To ģenētiskā līnija ceļas no Vladimira Monomaha, bet tikai gan pa sieviešu līniju, tātad nav kaut kā tur īsti. Šī dinastija arī ir nekrievi - holštīnieši.
Mihails Romānovs (1613.-1645.g.).
Aleksejs I Romānovs (1645.-1676.g.).
Fjodors Romānovs (1676.–1682.g.).
Sofija (1682.-1689.g.).
Pēteris I (1689.-1725.g.).
Katrīna I (1725.-1727.g.).
Pēteris II (1727.-1730.g.).
Anna (1730.-1740.g.).
Ivans VI (1740.-1741.g.).
Elizabete (1741.-1761.g.).
Pēteris III (1761.-1762.g.).
Katrīna II Lielā (1762.–1796.g.).
Pāvels I (1796.-1801.g.).
Aleksandrs I (1801.-1825.g. ).
Nikolajs I (1825.–1855.g.).
Aleksandrs II (1855.-1881.g.).
Aleksandrs III (1881.-1894.g.).
Nikolajs II (1894.–1917.g.).
1917.gada 15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi. Tas notika kādā mazā dzelzceļa stacijā Dno starp Pleskavu un Novgorodu. Vilciena vagonā parakstīto varas atteikšanās aktu no bijušā ķeizara rokām saņēma Pagaidu valdības ministrs Gučkovs un Valsta domes deputāts Šuļgins. Krievijas monarhija bija beigusies.
Krievijas impērijas/PSRS lielinieku valdnieki (1917.-1985.g.).
Ļeņins (1917.-1924.g.).
Staļins (1924.-1953.g.).
Georgijs Maļenkovs (1953.g.).
Ņikita Hruščovs (1953.-1964.g.).
Leonīds Brežņevs (1964.-1982.g.).
Jurijs Andropovs (1982.-1984.g.).
Konstantīns Čerņenko (1984.-1985.g.).
Krievijas impērijas prezidenti. Līdz ar K.Čerņenko nāvi beidzās gerontoloģiskais periods krievu caru valdīšanā. Komunistiskā sistēma tika mēģināta pārveidot, lietā tika likti "prezidenti."
Mihails Gorbačovs (1985.-1991.g.).
Boriss Jeļcins (1991.-1999.g.).
Vladimirs Putins (2000.-2008.g.).
Dmitrijs Medvedjevs (2008.-2012.g.).
Vladimirs Putins (2012.-tagad). Otro reizi.
Saites.
Krievi.
