Askēze, askētisms, askēti
Pieticīgums, daudzu reliģiju un ezotērisko ideoloģiju būtiska sastāvdaļa.
Hlistu askētisms. Galveno vietu hlistisma sektas ideoloģijā ieņem askētisma sludināšana. Pamatodami savu askētismu, hlisti pasludina garu par visa labā, bet misu - par visa ļaunā avotu. Viņi apgalvo, ka cilvēka miesu, tāpat kā visu mums redzamo un taustāmo, esot radījis velns pēc sava ģīmja un līdzības un tāpēc tā atrodoties tā varā. Bet Dievs iepūtis šai "velna radībā" dvēseli pēc sava ģīmja un līdzības. Tāpēc cilvēka dzīves mērķis esot ar gavēņiem un rituālu, ar psihisku un fizisku sevis novārdzināšanu atbrīvot dvēseli no miesas varas. Hlisti māca, ka galvenais esot ienīst savu miesu kā dvēseles cietumu. Viens no hlistu baušļiem ir šāds: "Neprecētie, neprecējaties, precētie, šķirieties.Jūs, vīriešu dzimums, cik reti vien varēdami raugieties uz sievām un jaunavām. Jūs, sievas un jaunavas, vairāk nekā no uguns bīstieties no vīriešiem... Uz kāzām un kristībām neejiet."
Pazīstami askēti.
Ammonijs.
Atriba Skenuta.
Cēzarejas Basīlijs.
Hillarions.
Makarijs, Aleksandrijas.
Simeons Vecākais.
Pāvils, Tēbu.
