Hlisti
Krieviski - хлысты vai arī христововеры (burtiski - "Kristus ticīgie").
Pašnosaukums - "Dieva ļaudis," "izraēļi" u.tml. Vārds "izraēlis" te lietots nozīmē - "Dieva izredzētā tauta."
Radikāla pareizticīgo kristiešu sekta, kas radās XVII gs. Krievijā.
Savā ideoloģijā noliedz garīdzniecību, svētos, baznīcas svētās grāmatas, atzīst cilvēku spēju stāties tiešos sakaros ar Svēto Garu un tā iemiesošanos konkrētos cilvēkos, kad tie nonākuši reliģiskas ekstāzes stāvoklī hlistu dievkalpojumu (раде́ние) laikā.
Vēsture. Vienlaikus ar vecticībniecību tautas zemākajos slāņos radās garīgo kristiešu sekta, ko krievu popi nosauca par hlistiem. Saskaņā ar šīs sektas nostāstiem, tā izveidojusies XVII gs. vidū. Savās leģendās hlisti kā savus pirmos vajātājus min ķeizaru Alekseju I Romānovu un patriarhu Nikonu. Oficiālajos avotos šī sekta pazīstama kopš 1732.gadu, kad sākta pirmā izmeklēšana hlistu lieta. Tautā šo sektu tradicionāli sauc par hlistiem vēl šodien.
XVIII gs. no hlistiem atšķēlās tā sauktā skopcu sekta. Tie apgalvoja, ka vienīgais noteikums dvēseles glābšanai esot "cīņa ar miesu," sevi kastrējot.
Ar galēju askētismu, kas daudzus ticīgos noved līdz smagām slimībām un nāvei, ar fanātiskām lūgšanām un rituālu, kas izraisīja ticīgo psihiskās darbības traucējumus, šo sektu vadītāji novērsa cilvēkus no dzīves aktuālajiem jautājumiem, nomāca gribas spēku.
Hlistiem ir vairāki virzieni, kuru atšķirības nav būtiskas. Tā sektanti, kas sevi dēvē par "jaunajiem izraēļiem," lūdz Dievu, mīņādamies no vienas vietas un histēriski skaļi raudādami. "Vecā izraēļa" sektantiem ir tā pati ticības mācība, bet lūgšanas viņiem norit mierīgākā garā.
Galveno vietu hlistisma ideoloģijā ieņem askētisma sludināšana. Pamatodami savu askētismu, hlisti pasludina garu par visa labā, bet misu - par visa ļaunā avotu. Viņi apgalvo, ka cilvēka miesu, tāpat kā visu mums redzamo un taustāmo, esot radījis velns pēc sava ģīmja un līdzības un tāpēc tā atrodoties tā varā. Bet Dievs iepūtis šai "velna radībā" dvēseli pēc sava ģīmja un līdzības. Tāpēc cilvēka dzīves mērķis esot ar gavēņiem un rituālu, ar psihisku un fizisku sevis novārdzināšanu atbrīvot dvēseli no miesas varas. Hlisti māca, ka galvenais esot ienīst savu miesu kā dvēseles cietumu. Viens no hlistu baušļiem ir šāds: "Neprecētie, neprecējaties, precētie, šķirieties.Jūs, vīriešu dzimums, cik reti vien varēdami raugieties uz sievām un jaunavām. Jūs, sievas un jaunavas, vairāk nekā no uguns bīstieties no vīriešiem... Uz kāzām un kristībām neejiet."
Hlistu reliģiskie uzskati. Garīgo kristiešu ticības mācības pamatā ir mistiskā ideja par iemiesošanos jaunā veidā, par svētā gara pārceļošanu. Garīgie kristieši tic, ka Dievs var iemiesoties jebkurā cilvēkā, kas to pelnījis un kļuvis par "cienīgu trauku." Tādu cilvēku viņi sauc par "Kristu." Viens "kristus" var, vēl dzīvs būdams, nodot savas labās īpašības citam. No tā izriet dzīvā Dieva - sava garīgā vadoņa pielūgšana. Sektas nereti sauc to dibinātāju vārdos.
Hlisti tic cilvēka tiešam sakaram ar Svēto garu; tas notiekot sektas galvenās ceremonijas laikā. Šīs ceremonijas dalībnieki tērpušies īpašos baltos kreklos. Ceremonijas laikā daži raustās, lēkā, kliedz: "Ai, Dievs! Ai, gars! Svētība!" un tamlīdzīgi. Ceremonija turpinās līdz pilnīgam fizisko un garīgo spēku izsīkumam. Tad sākas "pravietojumi," ar ko vēršas pie visas sapulces vai tās atsevišķiem locekļiem. Pravieto tie, kuros it kā iegājis Svētais gars. Tāds cilvēks, pēc sektantu domām, esot līdzīgs Dievam un varot veikt dažādus brīnumus, kā arī pareģot nākotni.
Jēzu hlisti uzskata par cilvēku, kurā iemiesojies Svētais gars. Tāpēc viņa atklāsmes hlisti neuzskata par sev obligātām, lai gan arī tieši tās nenoliedz.
Hlistu sektas noraida baznīcu, tās sakramentus un ceremonijas, neatzīst garīdzniekus, un tām nav svētbilžu. kas iestājas sektā, to sākumā nepielaiž kopējās sapulcēs un sākuma periodā to dēvē par "uzsaukto." Īpaši pārbauda viņa uzticību, prasmi klusēt, ievērot konspirāciju, slēpt savas domas un tai pašā laikā izplatīt visur, kur iespējams, savu ticību. Pēc tam "uzsauktam" ļauj apmeklēt sapulces, kur viņu iesvētī sektas locekļa pirmajā pakāpē. Viņš dod svinīgu zvērestu "aiziet no pasaules," no radin iekiem, sievas, bērniem un atzīt tikai draudzes varu un intereses. Iestājoties sektā, jāzvēr pie nāves draudiem glabāt reliģijas mācības būtību, neteikt nevienam ne vārda par draudzi, tās locekļiem un vadītājiem. Visa sektas iekšējās dzīves atmosfēra veicina fanātismu kā arī brīvprātīgus un piespiedu upurus. Upurēšanu hlisti uzskata par pašu labāko "grēku izpirkšanu."
Svētie raksti. Pastāvošos "svētos rakstus" viņi uzskata par baznīcas sagrozītiem. Veco derību un evaņģēlijus interpretē alegoriski, tādas interpretācijas sakopojot vienā veselā vienībā, ko sauc par Dzīvibas grāmatu, t.i. par grāmatu, kas dzīvo atmiņā, sirdīs, par dzīves grāmatu pretstatā tām grāmatām, kuras uzrakstījuši baznīctēvi.
Tādēļ hlistu ideju galvenie avoti ir viņu pašu "kristu" un "praviešu" sprediķi, viņu ticības mācība ievērojami mainījusies atkarībā no politiskajiem un sociālajiem apstākļiem, no "kristu" un "praviešu" sociālās piederības.
Rasputins - hlists? Pareizticīgā baznīca gan G.Rasputinam visbiežāk pārmeta piederību pie hlistiem, bet viņš pats to dēvēja par apmelošanu. Viņš ķeizara ģimenei apgalvoja, ka ejot baznīcā un ievērojot visas tās dogmas. Policijas departamenta direktora S.Beļecka (С.П.Белецкий) atmiņās tiek stāstīts, kā G.Rasputina dzimtajās vietās iefiltrēts aģents ar nolūku noskaidrot ķeizara favorīta piederību hlistiem. No ziņojuma acīmredzami sekoja "уклонение Распутина от исповедания православия и несомненное тяготение его к хлыстовщине, но в несколько своеобразной форме понимания им основ этого учения, применительно к своим порочным наклонностям." Valsts domes priekšsēdētājs Mihails Rodzjanko (Михаил Родзянко) angliski izdotajos memuāros arī atzīmējis Rasputina "stipru aizraušanos ar sektantismu."
Vēsturnieki mēdz atcerēties dialogu starp Rodzjanko un Nikolaju II. Pirmais, atsaucoties uz policijas ziņojumu, sacījis ķeizaram, ka Rasputins iet pirtī kopā ar sievietēm, kas ir hlistiešu paradums. Nikolajs attraucis: "Nu un kas? Vai tad tas nav tā pieņemts pie vienkāršajiem ļaudīm?" Tā krievu ķeizars sprieda par Krievijas ļaužu sadzīvi pec ārzemju autoru aprakstiem.
Mūsdienās nelielas hlistu draudzes ir Tambovas, Samāras un Orenburgas apgabalos, arī Ziemeļkaukazā un Ukrainā.
Saites.
Kristiešu sektas.
