Elki, elkdievība
Eidolon - "atveids," "tēls" (grieķu val.).
Dievības vai gara attēlojumi, visbiežāk skulptūras veidolā, priekšmeti, kas kalpo kā reliģiskas pielūgsmes objekti. Pārnestā nozīmē ar terminu "elks" saprot aklas un pārmērīgas pielūgsmes objektu, piemēram, popmūzikā.
Elkdievība. Dievības vai garus personificējošu tēlu, elku pielūgšana. Tā radās uz pirmatnējās maģijas un fetišisma pamata, raksturīga politeismam.
Valdošās monoteistiskās reliģijas noraidīja pagāniskās reliģijas kā elkdievību un noliedza savu kultu - svētbilžu, krucifiksu u.c., līdzību ar elku kultiem, taču būtiskas atšķirības starp tiem nav.
Elku tēli. Lielākā daļa reliģisko elku tēlu ir seno cilvēku radīti sirmā senatnē. Tagad tos iznīcinājis laiks un citu reliģiju piekritēji. Skulpturālie elku tēli bijuši izplatīti praktiski visus. Mūsdienu reliģiskajos rituālos tādi saglabājušies krustu, svētbilžu, sakrālo skulptūru veidā. Mūsdienās tādus parasti veido folkloristi savu iemeslu pēc.
Elkdievība Latvijā. Par tādu esamību baltu novados liecina senprūšu svētnīcas apraksts S.Grūnava hronikā. Latvijā Sārnatē arheologi atseguši neolīta svētnīcas paliekas un elku. Latvijas teritorijā saglabājušās seno kultu vietas - svētie koki, birzis ("elka birzs"), kalni, akmeņi, avoti u.c. ūdeņi, kā arī vēsturiskas ziņas par svešzemju feodāļu un mācītāju cīņu latviešu pagānu reliģiskajiem ticējumiem.
Uzieto elku saraksts.
Bafomets. Templieši.
Runājošie krusti. Meksika.
Salaspils elka galva. Latvija.
Šigiras elks. Krievija, Sverdlovskas apgabals.
Saites.
Reliģijas un reliģiozitāte.
