Maskavas kņaziste, Maskavija (?-1721.g.)
Maskavas valsti pārsauca par Krieviju ķeizars Pēteris I tikai 1721.gadā, beidzoties Lielajam Ziemeļu karam.
Somugru mokšu cilts nosauca savu upi par Maskavu (Москва), kas tulkojumā nozīmē "netīrie ūdeņi." Vārds kremlis ir tatāru un nozīmē "nocietinājumu uz augstienes."
Maskavas kā pilsētas rašanās (1147.g.). Maskava pirmo reizi rakstu avotos tiek minēta 1147.gadā, kas arī tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas gadu. Pirmsākumos tā aprakstīta kā kņaza Jurija Garroča (Юрий Долгорукий) uzcelts cietoksnis Suzdaļas kņazistes dienvidu robežās - aizsardzībai pret naidīgo Čerņigovas un Rjazaņas kņazistu sirojumiem. Cietoksnim bija vairāki nosaukumi - Москва, Москов un Кучково.
Mongoļu-tatāru uzbrukumu laikos Maskava tika aplenkta un daļēji sagrauta. Hans Batijs jauno pilsētu uzlūkoja kā šķērsli ceļā uz Suzdaļu un Vladimiru, tādēļ bez žēlastības pilsētu postīja 1238.gadā.
Maskava kļūst par kņazistes centru. Maskava tomēr attapās pēc Batija uzbrukuma un pamazām pieņēmās spēkā, kļūdama par jaunās Maskavas kņazistes centru.
Pirmais Maskavijas ieguvums - Kolomna. Rjazaņas kņazi desmitgadēm ilgi naidojās ar Maskavas kņaziem - galvenais nesaskaņu iemesls bija Kolomna. Agrāk šī pilsēta bija Rjazaņas kņazistes sastāvā, taču 1301.gadā Maskavas kņazs Daņila, Aleksandra dēls iesaistījās Rjazaņas kņazu savstarpējās ķildās un sagrāba Kolomnu. Tas bija pirmais Maskavas kņazistes ieguvums.
Sacensība ar Tveras kņazisti. XIV gs. pirmajā ceturksnī starp Maskavu un Tveru norisinājās cīņa par pirmo lomu Krievzemes ZA. Šī sacensība bija izdevīga Zelta Ordai pēc principa "skaldi un valdi." Tādēļ Ordas hani izdeva jarlikus valdīšanai Vladimirā tad Tveras, tad Maskavas kņaziem, jo formāli Vladimiras kņazs bija visu ZA krievu zemju galva. Tatāru hani izdeva jarlikus un paši krievu kņazu savstarpējās cīņās noskatījās no malas, pārsvarā neiejaucoties.
Maskavas kņaza cilvēki 1318.gadā ar Zelta Ordas ziņu un piedalīšanos nogalināja Tveras kņazu Mihailu Jaroslaviču. Tādēļ 1325.gada 21.novembrī Zelta Ordas hana Uzbeka mītnē Tveras kņazs Dmitrijs Mihailovičs, saticis Maskavas kņazu Juriju, izrāva zobenu no maksts un nogalēja to. Dmitriju saķēra, lai gan viņš bija cerējis uz Uzbeka piedošanu, jo iemesli neieredzēt Juriju viņam bija dibināti - tieši Maskavas kņaza cilvēki 1318.gadā ar Zelta Ordas ziņu un piedalīšanos nogalināja viņa tēvu - Tveras kņazu Mihailu Jaroslaviču. Dmitrijs uzskatīja, ka hans Uzbeks negribēs izjaukt līdzsvaru un viņam Jurija nogalināšanu piedos. Tomēr viņš līdz galam nebija ņēmis vērā apstākli, ka Jurijs hana galmā svarīgumā krietni apsteidzis Tveras kņazus un ar viņu rēķinās vairāk nekā ar Maskavas kņaziem agrāk. Dmitriju 1326.gadā sodīja ar nāvi. Viņa rīcība paša hana mītnē bija pārlieku izaicinoša.
Šīs sacensības kuminācija bija notikums, kad 1328.gada ziemā Zelta Ordas hana Uzbeka karaspēks nežēlīgi sagrāva Tveras kņazisti par to, ka tās iedzīvotāji 1327.gadā apkāva Tverā Ordas karavadoņa Šeikala vienību. Līdz ar ordiešiem karagājienā piedalījās arī Maskavas kņaza Ivana Daņiloviča Kaļitas un Suzdaļas kņaza Aleksandra Vasiļjeviča vienības - krievi pretendēja uz Vladimiras jarliku. Pēc Tveras sagrāves hans Uzbeks Vladimiras kņazisti sadalīja starp maskavieti Ivanu Daņiloviču Kaļitu un Suzdaļas Aleksandru.
Viņa rīcībai bija arī citas un daudz nopietnākas sekas - tieši pēc šī notikuma sāka jaušami iezīmēties Maskavas pārsvars sacensībā ar Tveru.
Maskavas izvirzīšanās. Tā aizsākās Maskavas kņaza Ivana Daņiloviča Kaļitas valdīšanas laikā. Kņazs bija visai darbīgs, viņa draudzīgās attiecības ar Zelta Ordas hanu Uzbeku nodrošināja krievu zemēm mieru gandrīz 40 gadu garumā. Kaļita bija spējis ilgus gadus veikli paturēt Vladimiras kņaza statusu un hana Uzbeka izdoto jarliku tādai valdīšanai, tādēļ viņam bija daudz citu ienaidnieku vietējo krievu kņazu vidū. Tā kā viņam bija visai lielas finansiālās iespējas, tad Kaļita ("maks"!) aktīvi uzpirka valdīšanas tiesības kņazistēs. Izmantojot to, ka vairums krievu kņazu bija visai trūcīgi, Kaļita nopirka jarlikus valdīšanai Rostovas, Ugļičas, Galīcijas un Belozeras kņazistēs. Tur, kur valdīšanas jarliku nevarēja iegādāties, Kaļita ķērās pie zeltordiešu palīdzības, ar to palīdzību novācot Maskavijas sāncenšus. Visspilgtākais tāds piemērs bija Tvera, ko kopā 1328.gadā izlaupīja mongoļi un maskavieši.
Maskavas izvirzīšanās turpināšanās. Pēc Kaļitas nāves 1340.gada martā tā dēls Sīmanis Lepnais tiecās turpināt tēva politiku un uzreiz devās pie hana Uzbeka apliecināt savu padevību un iegūt jarliku turpmākai valdīšanai Vladimirā. Tikmēr ar to nebija mierā Suzdaļas kņazs Konstantīns Vasiļjevičs (Константин Васильевич Суздальский), ap kuru apvienojās visi neapmierinātie ar Maskavas izvirzīšanos un ar tās jaunā kņaza Simeona Lepnā uzvedību. No formālā viedokļa Suzdaļas kņazam, saskaņā ar tā saucamo "лествичному праву" bija vairāk tiesību uz Vladimiras jarliku nekā maskavietim. Pretimstāvēšana izvērtās mongoļu hana Uzbeka mītnē un ilga vairākus mēnešus. Tika izmantota uzpirkšana un dāsni solījumi. Beidzot tomēr hans nolēma atstāt jarliku Simeonam un tā šis Maskavijas kņazs sevi dēvēja jau par "visas Krievzemes lielkņazu" ("великий князь всея Руси"), tā it kā apstiprinot savu pievārdu "Lepnais."
Kad no mēra mira Simeons Lepnais un viņa dēli, kņazistes priekšgalā nostājās Ivans II Skaistais, kas bija visai vājš politiķis un Maskavas kņaziste nonāca krīzē. Uz neilgu laiku Vladimiras lielkņaza jarliku ieguva Suzdaļas kņazs. maskavieši to atguva jau Donas Dmitrija valdīšanas laikā.
Stīvēšanās ar Lietuvu. Nestājās ceļā sava sievastēva Vītauta Dižā veiktajai Smoļenskas ieņemšanai 1404.gadā.
1405.gadā krasi saasinājās pretrunas starp Lietuvu un Maskaviju. Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais bija nolēmis paņemt Pleskavu, pilsētnieki vērsās pēc palīdzības pie Vasīlija I. Viņš gan nevēlējās karot ar Vītautu, taču pilsētnieku un bajāru uzstājīgie lūgumi piespieda viņu ar karaspēku virzīties pretim leišiem.
Tā 1406.gadā maskavieši un leiši satikās pie Plavas upes. Lieta līdz kaujai nenonāca - vadoņi nolēma noslēgt pamieru uz vienu gadu.
Nākamā gadā karadarbība atjaunojās, pretinieki apmainījās triecieniem un sagrāba virkni pilsētu. Nu Vasīlija I un Vītauta armijas satikās pie Vjazmas. Un atkal kauja izpalika, jo vadoņi atkal noslēdza pamieru.
Pēc neilga laika uz Maskaviju aizbēga Vītauta sāncensis - Svidrigailis (Oļģerta dēls). Vasīlijs I pieņēma to atplestām rokām kā labāko draugu, piešķīra tam pārvaldīt gandrīz vai pusi savu zemju, ieskaitot tādas pilsētas kā Vladimiru, Pereslavļu-Zaļesji, Jurjevu-Poļsku u.d.c.
Tāda demontratīva labvēlība sāncensim saniknoja Vītautu un tas ar karaspēku atkal virzījās pret Maskaviju. Šoreiz pretinieki satikās Ugras upes krastos - tā bija robeža starp Vītauta un Vasīlija I valdījumiem. Vasīlija I karaspēkā bija arī ordiešu vienības. Kauju uzsākt neizlēma arī šoreiz, jo abiem bija daudz nopietnākas lietas veicamas: Vītauts gatavojās karam ar Teitoņu ordeni - pēc diviem gadiem viņa vienības pievienojās poļiem Grīnvaldes kara laukā. Tikām Vasīliju I satrauca vēstis no Zelta Ordas - turienes faktiskais ķēniņš Jedigejs taisījās maskaviešiem atgādināt, kurš ir saimnieks, bet kurš - vasalis, kas maksā meslus. Tā pie Ugras upes 1408.gada janvārī Vasīlijs I un Vītauts noslēdza līgumu, kas bija visizdevīgākais tieši leišiem. Vasīlijs I atteicās no palīdzības Svidrigailim, atzina Lietuvas varu pār bijušo Smoļenskas kņazisti. Krasi nostiprinājās Vītauta Dižā ietekme uz Pleskavas un Novgorodas lietām - faktiski Vasīlijs I atteicās no pretdarbības Lietuvas dižkunigaiša ambīcijām. Lietuva kļuva par vienu no Austrumeiropas hegemoniem, ne mazāku kā Polija.
Tomēr no otras puses šis līgums kalpoja par ilgstoša miera pamatu starp Lietuvu un Maskaviju un oficiāli ilga līdz 1492.gadam. Kārtējais krievu-leišu karš sākās 1487.gadā, tomēr miers bija ildzis gandrīz 80 gadus, kas tiem laikiem ir ļoti ilgs periods.
Feodālais karš (1425.-1453.g.). Karš starp Maskavas lielkņazu Vasīliju II un dalienu kņaziem par varu Maskavas lielkņazistē 1425.-1453.gados. Kara laikā pastiprinājās tatāru un Lietuvas diškunigaitijas ekspansija, saasinājās šķiru cīņa. Kara gaitā gandrīz pilnīgi tika likvidēta dalienu kņazu patstāvība un nostiprināta maskavas lielkņaza vara. tas radīja politiskus priekšnoteikumus centralizētas valsts izveidei Krievijā.
Viduslaikos visi Eiropas kartogrāfi rakstīja un vilka Eiropas robežu gar Krievzemes robežu (Krievzeme - pašreizējā Ukraina), bet Maskaviju uzskatīja par somugru apdzīvotu Zelta Ordas ulusu, ko pamatoti attiecināja uz Āziju.
Vasaļatkarība no Krimas hanistes (1459.-1700.g.). 1459.gadā Zelta Orda beidza eksistēt kā patstāvīga valsts, sabrūkot vairākās pastāvīgās hanistēs, no kurām viena bija Maskavas haniste. Maskavija maksāja meslus Krimas haniem, kas bija tās saimnieki un suverēni, jo bija Zelta Ordas tiesību pārņēmēji, līdz pat 1700.gadam. Maskavijas ķeizars sagaidīja Krimas vēstnesi uz Pakļāvības kalna (Поклонная гора), sēdināja viņu uz sava zirga, bet pats kājām veda zirgu ar sūtni aiz pavadas uz Kremli. Tur sēdināja to tronī un viņa priekšā metās ceļos.
Maskavija Ivana III valdīšanas laikā (1462.-1505.g.). Kopumā Ivana III valdīšanas laikā beidzās Krievijas valsts apvienošanās, ne velti viņš sevi dēvēja par " visas Krievzemes valdnieku" ("государь всея Руси"). Šis process aizņēma desmitgades, visaktīvāk maskaviešiem pretojās Novgoroda un Tvera. Pirmā lielā kņaziste, ko Maskavijai pievienoja Ivans III bija Jaroslavļas kņaziste 1463.gadā. 1471.gada 12.jūlijā Ivana III un viņa sabiedroto karaspēks sakāva novgorodiešu karadraudzi kaujā pie Šeloņas upes. Šī kauja iezīmēja Novgorodas neatkarības norietu, kas gan iestājās pēc 7 gadiem, kad 1478.gadā Novgoroda galīgi tika pievienota Ivana III zemēm. Pēc viņa pavēles Vācu pārstāvniecība (Немецкий двор) Novgorodā tika slēgta 1494.gadā.
1485.gadā pēc karagājiena Ivans III pievienoja Maskavas valstij Tveras kņazisti.
1500.gadā maskavieši pievienoja Lietuvas dižkunigaitijai atņemto Brjansku.
Maskavija Vasīlija III valdīšanas laikā. Vasīlijs III turpināja tēva Ivana III uzsākto "krievu zemju savākšanas" politiku. Viņš pilnīgi pakļāva Pleskavas republiku (1510.g.), Rjazaņas kņazisti un poļiem atņēma Smoļensku (1514.g.).
Pēc tam Ļapunovs cīnījās pret Viltusdmitrija II karaspēku, tika nobloķēts Pronskas pilsētā pie Rjazaņas. Viņu no aplenkuma atbrīvoja kņaza Dmitrija Požarska (Дмитрий Пожарский) vienība - tā paša, kas vēlāk ar Kuzmu Miņinu (Кузьмa Минин) bija Otrās zemessardzes organizators.
Maskavija Vasīlija IV Šuiska valdīšanas laikā (1606.-1610.g.). Nebija visai populārs tautā. Nespēja militāri pretoties poļu armijai un tas viņam maksāja troni, no kura viņu gāza nelabvēlīgi noskaņotie Maskavas bajāri. Šuiskis tika nosūtīts uz Poliju, bet Krievijā izcēlās juku laiki.
Septiņbajārība (1610.-1612.g.). Krieviski - Семибоярщина. Galma apvērsuma un sacelšanās rezultātā 1610.gada jūlijā Maskavā ķeizars Vasīlijs IV Šuiskis tika gāzts no troņa un nosūtīts uz Poliju.
Maskavā sāka valdīt varu sagrābušie bajāri - Bajāru dome (krieviski - Боярская дума), kas izveidoja valdību ar kņazu Fjodoru Mstislavski (Федор Мстиславский) priekšgalā, vēsturē šī valdīšana iegājusi ar nosaukumu "Septiņbajārība." Šo terminu gan nelietoja laikabiedri un tas iegājās tikai XIX gs. Septiņbajārība bija "pagaidu valdība," jo bajāru nolūks nebija sagrābt un noturēt varu. 1610.gadā vēsturiskā situācija šai valdībai izvirzīja vairākus neatliekamus uzdevumus.
Pirmkārt, nelaist pie varas Viltusdmitriju II, kura savāktais karaspēks atradās nometnē Tušinas (Тушино) ciemā, dēļ kā viņš guva palamu "Tušinas zaglis" ("Тушинский вор"). Viltusdmitrijam II bija daudz atbalstītāju vienkāršo Maskavas ļaužu vidū un bajāri nopietni bijās, ka viņš varētu ieņemt Maskavu. Tūdaļ sākās jauna ķeizara meklējumi. Tādēļ tika nolemts salīgt ar poļu hetmani Staņislavu Žolkevski (Станислав Жолкевский), kura karaspēks atradās uz rieteņiem no Maskavas. Poļu vienība slepus tika ielaista Maskavā. Bajāri tā bija atrisinājuši Viltusdmitrija II karaspēka uzbrukuma draudus, taču nu bija kļuvuši par poļu hetmaņa ķīlniekiem. Ar Žolkevski tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru par krievijas ķeizaru kļūs Polijas karaļa Sigismunda III dēls Vladislavs. saskaņā ar šī līguma noteikumiem Vladislavam bija jāpāriet pareizticībā un jākāpj tronī Maskavā.
Lai gan no mūsdienu viedokļa šāda bajāru rīcība izskatās kā nodevība, tomēr šādam bajāru solim bija sava loģika, jo tādā veidā varēja izvairīties no dažādu bajāru grupējumu cīņas par troni - poļu prinča uzaicināšana šo jautājumu atrisināja.
1610.gada vasarā Polijā no Maskavas ar sūtniecību ieradās bajāri - Vasīlija IV Šuiska pretinieki, kas ar Polijas karali Sigismundu III noslēdza vienošanos - saskaņā ar to viņa dēlam princim Vladislavam bija jākāpj Krievijas tronī, vienlaikus pārejot pareizticībā.
Šeit nav īsti skaidrs, ar ko tad tika noslēgts līgums - ar Žolkevski vai Sigismundu III???
1610.gada septembra sākumā (augusta beigās pēc vecā stila) Maskavas iedzīvotāji masveidā zvērēja uzticību poļu princim Vladislavam - tas bija notikums, kas vēl pirms dažiem mēnešiem likās neiespējams. Tā Vladislavs IV formāli kļuva par Krievijas ķeizaru, Krievijā viņu apzīmēja ar vārdu - "princis" (королевич) un bajāri viņa vārdā metās kalt naudu.
No formālās puses viss bija vairāk vai mazāk likumīgi, lai gan saprotam, ka Juku laikos Krievijā likumība bija visai izplūdis jēdziens. Lai gan uzticība tika zvērēta, tomēr no formālās puses troni kāpšanas process bija un palika nepabeigts. Lieta tā, ka princis Vladislavs tā arī neizpildīja vienošanās noteikumus - nepārgāja pareizticībā un Maskavā arī nesteidzās ierasties. Kā nekā ierasties krievu galvaspilsētā viņš varēja tikai stipras armijas pavadībā. Krievu attieksme pret svešzemnieka kāpšanu tronī arī bija stipri rezervēta un arī "septiņbajāru" vara nestiepās tālu aiz Kremļa sienām. Tādejādi nekāda īsta ķeizarēšana Vladislavam tā arī nesākās, lai gan uzturēt pretenzijas uz Krievijas troni Vladislavs turpināja līdz pat XVII gs. 30.gadiem.
Tā princis Vladislavs arī netika kronēts valdīšanai (krieviski - венчан на царствование), bet 1612.gada oktobrī "Septiņbajārība" tika gāzta. Pēc tam, kad Miņina un Požarska zemessardze padzina no Maskavas poļus, daudzi "Septiņbajārības" bajāri piedalījās jaunā krievu ķeizaa vēlēšanās, par kuru kļuva Mihails Romānovs.
Maskavas valsts Juku laikos (1611.-1618.g.). Krieviski - Смутa. Poļu-leišu intervence, Smoļenskas un Trīsvienības-Sergijevas Lauras (Троице-Сергиевcкaя Лаврa) aizstāvēšana, Miņina un Požarska zemessardze, Oreškas cietokšņa aizstāvēšana.
Cīņa pret poļiem Maskavā (1611.-1612.g.). 1611.gada martā krievu Pirmās zemessardzes vienības, ko bija organizējis Prokopijs Ļapunovs (Прокопий Ляпунов), aplenca poļus Maskavas kremlī, bloķējot pašu kremli un Kitajpilsētu (Китай-город). Notika ielu kaujas. Vienā no tādām kaujām tika smagi ievainots un izvests uz Troicas klosteri ārstēšanai kņazs Dmitrijs Požarskis. Iespējams, ka tieši Požarska klātneesamība arī nospēlēja liktenīgo lomu Pirmās zemessardzes liktenī, jo ieilgušais aplenkums noveda pie nopietnām nesaskaņām starp zemessardzes dalībniekiem. Arvien redzamākas kļuva pretišķības starp kazakiem un muižniekiem un poļu garnizona komandants Aleksandrs Honsevskis kremlī par tām bija labi informēts. Ar viena no Maskavas djaka palīdzību tika uzrakstīts viltots dokuments, kurā bija rakstīts, ka Ļapunovs kopā ar muižniekiem gatavojas izrēķināties ar kazakiem. Rezultātā to izmantoja Ļapunova pretinieki. 1611.gada vasarā viņš tika izsaukts skaidrojumiem uz kazaku apli - tur viņu apsūdzēja nodevībā un nogalināja. Pēc šī notikuma sabruka Pirmā zemessardze, poļu garnizons nu bija drošībā.
Maskavu krievi atguva ar Otro zemessardzi gadu vēlāk - 1612.gadā.
Poļu revanša mēģinājumi. 1617.gadā princis Vladislavs devās karā pret Mihailu Romanovu, lai atņemtu tam Krievijas troni, bet šis pasākums izgāzās. Tomēr no pretenzijas uz Krievijas troni Vladislavs atteicās tikai pēc 17 gadiem, bet līdz tam laikam turpināja sevi dēvēt par "Maskavas lielkņazu," jo krievu ķēniņu ķeizara titulu poļi neatzina.
1618.gadā Maskavu aplenca un neveiksmīgi mēģināja ieņemt poļu-leišu apvienotā armija un Zaporožjes kazaki, lai liktu Maskavijas tronī poļu princi Vladislavu.
Vasīlijs Šuiskis ņēma savā aizbildniecībā Mihailu Skopinu-Šuiski. Viņš bija vēl puisēns, kad mira viņa tēvs. Vasīlijs Šuiskis palīdzēja savam attālajam radiniekam. Pēc tam, kad Vasīlijs Šuiskis 1606.gadā kļuva par ķeizaru, Mihails tika nozīmēts par vojevodu. Viņam bija tikai 20 gadu, tomēr visai drīz tas izcēlās Ivana Bolotņikova dumpja apspiešanā.
Jau 22 gadu vecumā Mihails kļuva par bajāru, kas tiem laikiem bija visai reti.
Cik talantīgs karavadonis viņš bija, tik bezjēdzīgs karavadonis bija ķeizara brālis Dmitrijs Šuiskis (Дмитрий Шуйский). Tomēr viņš sevi uzskatīja par troņmantnieku, kas bija svarīgi tālākajos notikumos.
1608.gadā Mihails Skopins-Šuiskis izveda veiksmīgas sarunas ar zviedru karaļā Kārļa IX pārstāvjiem. Apvienojies ar zviedru karavadoņa Jēkaba Delagardijas vienību, Skopins-Šuiskis devās dienvidu virzienā uz Maskavu. Viņi sakāva vairākkārt ārzemju iebrucējus un Viltusdmitrija II atbalstītājus. 1609.gada oktobrī pie Aleksandrovas slobodas sakāva poļu karavadoņa Jana Sapegas armiju. Pēc 3 mēnešiem Sapega bija spiests noņemt Trīsvienības Sergija klostera aplenkumu, kuru bez sekmēm bija lencis divu gadu garumā.
Skopina-Šuiska uzvaras Maskavā tika sagaidītas ar līksmību. Viņa autoritāte pieauga tik ļoti, ka Rjazaņas zemessardzes vadītājs Prokopijs Ļapunovs atsūtīja Skopina-Šuiska nometnē sūtņus ar lūgumu ieņemt Maskavijas troni. Tomēr Skopins-Šuiskis šo piedāvājumu noraidīja, jo bija uzticīgs savam tēvocim, lai gan visu nemīlētajam ķeizaram Vasīlijam Šuiskim.
Protams, ka ķeizars un viņa brālis Dmitrijs zināja, koapkārtesošie ļaudis piedāvā Skopinam-Šuiskim. Dmitrijs Šuiskis nolēma, ka var zaudēt rroņmantnieka iespēju.
Tolaik visai jaunais, bet jau ietekmīgais krievu karavadonis Mihails Skopins-Šuiskis (Михаил Васильевич Скопин-Шуйский), bija viena no lielākajām Krievu valsts cerībām pārtraukt ārzemnieku kundzību un Jukas. Ir iesakņojies uzskats, ka viņu noindēja pēc tēvoča un ķeizara Vasilija Šuiska pavēles. Tas notika dzīrēs Maskavā, kad pavisam nesen, pateicoties Mihaila Skopina-Šuiska armijai bija likvidēts Maskavas aplenkums - to veica Viltusdmitrija II atbalstītāji kā arī poļu, lietuviešu vienības un kazaki. kausu ar saindēto vīnu Skopinam-Šuiskim pienesa Katrīna (Екатерина), Maļutas Skuratova (Малютa Скуратов) meita ķeizara brāļa Dmitrija sieva. Izdzēris to, karavadonis sajutās slikti. Viņš slimoja divas nedēļas un nomira. Dabiski, ka visi turēja aizdomās pašu ķeizaru. Vasīlijs Šuiskis gan dažādi centās novērst no sevis aizdomas, publiski demonstrējot savas sēras - tomēr tas vāji pārliecināja.
Skopina-Šuiska nāve laupīja Ķeizaram Vasīlijam Šuiskim pēdējo aizstāvi. Drīzi vien Dmitrija Šuiska komandēto armiju pilnīgi sakāva hetmaņa Staņislava Žolkevska komandētais karaspēks - apvienotā krievu-poļu armija četrkārt skaitliski pārspēja hetmaņa armiju. Maskavu okupēja poļi, ķeizars Vasīlijs Šuiskis un viņa brālis Dmitrijs kopā ar sievu katrīnu krita gūstā un mira vienā no Polijas pilīm.
1612.gada novembrī poļi no Maskavas tika padzīti un bija nepieciešams nolemt, kas būs nākamais Krievu valsts vadītājs. Lēmumu vajadzēja pieņemt visai aši, jo valsts atradās pilnīga kraha priekšvakarā. Vienota viedokļa par nākamo valdnieku nebija.
1613.gada janvārī Uspenskas katedrālē Maskavā sāka darbu Zemstes sapulce (Земский собор), kurā tika sasaukti Krievijas zemju un kārtu pārstāvji. Te tika lemts, kas būs nākamais valdnieks. Pretendentu vidū gozējās dažādu krievu aristokrātu dzimtu pārstāvji - Goļicini, Vorotinski, Mstislavski, Kurākini, kas visi tomēr tika noraidīti. Galvenokārt tādēļ, ka dzimtu pārstāvji paši negribēja kādas vienas dzimtas nostiprināšanos.
Uz Krievijas troni kā iepriekš kandidēja poļu princis Vladislavs un zviedru princis Kārlis Filips. Tomēr abas šīs valstis karoja pret Krieviju. Tādēļ viņu izredzes uz troni bija niecīgas, lai gan arī pēc vairāku gadu karošanas tiem Maskavā bija savi piekritēji.
Pretendentu skaitā bija arī viens no zemessardzes līderiem - kņazs Dmitrijs Trubeckis (Дмитрий Трубецкой), kas bija nopelniem ļoti bagāts - senas dzimtas pārstāvis, daudz darījis Maskavas atbrīvošanas labā. Taču Maskavas bajāri ļoti baidījās apstākļa, ka Trubeckis balstījās uz kazakiem, redzēja viņā apdraudējumu, tādēļ viņa kandidatūru noņēma.
Vēl viens pretendents - kņazs Dmitrijs Požarskis, tomēr tāds nemaz nebija, jo neizteica vēlēšanos ieņemt troni. Arī atbalstītāju bajāru vidū viņam bija maz.
Viena no negaidītākajām kandidatūrām bija Anglijas un Skotijas karalis Jēkabs I Stjuarts, kas par Anglijas karali bija kļuvis pēc Elizabetes I gribas un viņai bija visai draudzīgas attiecības ar Krievijas valsti. Izrādījās arī, ka Jēkabam I Maskavā bija atbalstītāji, pamatā tie, kas izdevīgi tirgojās ar Angliju - gan tirgoņi, gan arī bajāri. Viņa atbalstītāji pat apgalvoja, ka Jēkabs I esot pareizticīgs. Tomēr visai drīzi kļuva skaidrs, ka iespējas ieņemt Krievijas troni viņam ir niecīgas, praktiski nekādas. Anglijas karalis bija pārlieku tālu, lai ietekmētu notikumus Maskavā. Bez tam viņam pietika arī savu sarežģījumu - īru jautājums, cīņa ar parlamentu, tā ka laika Krievijai tam bija maz.
Galu galā nolēma par ķeizaru iecelt jauno Mihailu Romānovu. Daudzējādā ziņā tas bija kompromiss starp dažādiem bajāru un muižnieku grupējumiem, kazakiem un ierēdniecību. Kompromiss tobrīd bija tieši tas, kas nepieciešams.
Romanovu valdīšanas sākums. 1610.gadā Maskavijā līdz ar Borisu Godunovu (murza Guduns) beidzās čingizīdu dinastija. Tad tronī sēdināja Alekseju Košku (Алексей Кошка) no somu Kobilu (Кобылы) dzimtas. Laulību laikā viņam piešķīra Romānovu uzvārdu, kas it kā būtu ieradies valdīt pār Maskaviju no Romas.
Poļu-krievu karš (1632.-1634.g.) par Smoļensku. 1632.gadā maskavieši izmantoja situāciju, kad nomira Rečpospoļitas karalis Sigismunds III, bet viņa dēls Vladislavs vēl nebija kronēts. Neskatoties uz miera līgumu, Maskava pieteica Polijai karu un aplenca Smoļensku. Jaunais Polijas karalis Vladislavs IV ar 15 000 kareivju un 12 000 Zaporožjes kazaku pārrāva pilsētas aplenkumu un 1634.gada 1.martā padzina maskaviešus no Smoļenskas. 1634.gada jūnijā pie upes (upē?) tika parakstīts Poļanovas miera līgumu (Поляновское соглашение), saskaņā ar kuru Smoļenska un zemes ap to turpināja piederēt Lietuvai.
Katrīna II pēc Lielās Lietuvas kņazistes okupācijas (pēdējā brīvā Krievzemes valsts tagadējās Baltkrievijas teritorijā) ar savu 1795.gada pavēli lika saukt Maskavijas somugru ciltis par kaut kādiem "lielkrieviem," bet īstos krievus, tagad ukraiņus, par "mazkrieviem."
Nav zināms neviens, kas jebkad būtu redzējis līgumu par Maskavijas un Ukrainas apvienošanos, ko it kā būtu parakstījis Hmeļņickis ar A.Romānovu.
Jau vairākus gadsimtus maskaviešu arheologi meklē artefaktus, kas apliecinātu Kuļikovas kaujas notikumu, taču pašlaik nesekmīgi. Šai kaujā Dmitrijs Donskojs esot uzvarējis hanu Mamaju.
Pleskavas, Novgorodas un Smoļenskas apgabali Krievijā - tās ir bijušās slāvu-krievu kņazistes, kurām nav nekāda sakara ar somugrisko Maskaviju, līdz Maskavija Orda tās neokupēja attiecīgi 1462., 1478. un 1654.gados. Tikām citos Maskavijas apgabalos nekad nav dzīvojuši slāvi.
Pētot patreizējo krievu genofondu 2000.-2006.gados konstatēja, ka tas ir somisks, līdzīgi mordviešiem. Tātad krievi - tie ir krieviski runājoši somugri. Mitohondriālā DNS izpēte parādīja, ka patreizējo krievu radinieki (bez jau minētajiem Somijas somiem) ir arī tatāri, no kuriem krievi atrodas tādā pat 30 vienību attālumā kā no somiem.
------------------------------------------------------------
Возвышение Москвы
Москва имела крайне выгодное географическое положение. Прежде всего, город располагался на реке, что давало возможность существенно расширить экономику (помимо торговли горожане активно занимались рыболовством). Также река стала очень удобным путем переправы торговых грузов из Рязани в Новгород, которые неизменно проходили через Москву и давали возможность взимать пошлины. По реке перевозились мед, хлеб, воск и многое другое.
Помимо реки, Москва находилась на пересечении нескольких торговых путей. Это означало, что Московские купцы могли активно заниматься торговлей и наращивать экономическое благосостояние города и московского князя. Возможность торговать, в свою очередь, привлекала все большее количество горожан и город разрастался быстрыми темпами. В результате притока жителей, Москва достаточно быстро стала крайне богатым городом, а деньги давали возможность московским князьям заниматься политикой и диктовать свою волю другим княжествам.
Управление Москвой
Несмотря на все богатства, одну из основных ролей в возвышении Москвы сыграло именно грамотное управление и умелая политика первых князей.
Даниил Александрович и Юрий Даниилович, первые князья, занимались увеличением территорий княжества, совершая постоянные набеги на своих соседей с целью захвата земель. Таким образом им удалось завоевать все города и территории, расположенные на берегах Москва-реки и фактически стать единоличными управителями всех областей, расположенных вдоль этой важной водной артерии. Такое положение позволяло Москве устанавливать свою политику в целом регионе.
Следующим этапом завоевания власти для Москвы должен был стать Владимир, в котором тогда концентрировалась политическая власть. Для того, чтобы стать великим князем, Юрий Даниилович отправился в Золотую Орду просить у хана ярлыка на княжение во Владимире, однако этот поход не увенчался успехом, князь погиб. Место Юрия занял его брат – Иван Калита, который оказался более успешен и вскоре получил ярлык на княжение. Владимир стал подчиняться Москве, а вместе с ним и другие территории. Власть Московских князей достигла небывалых высот.
С начала 13 века Москва неизменно наращивала свою экономическую и политическую мощь, чтобы в 16 веке окончательно утвердиться, как столица единого русского государства. В процессе истории город несколько раз терял звание столицы, однако Москва всегда оставалась важным экономическим и политическим центром страны, где принимались многие решения.
Основные причины возвышения Москвы
Основные причины возвышения Москвы и превращения ее в центр политической жизни Руси:
Выгодное географическое положение. Расположение позволяло городу очень быстро стать экономически независимым и принимать самое активное участие в торговле и формировании экономики региона;
Грамотное управление князей, умелая политика. Благодаря своевременным решениям князья смогли в кратчайшие сроки расширить территорию княжества и сделать его политически независимым;
Ослабление власти Киева и трудное политическое положение Руси. Киев больше не мог диктовать свою волю, что привело к образованию новых центров власти.
--------------------------
Vara dumpis (1662.g.). 1662.gada augustā Maskavā uzliesmoja sacelšanās, kas vēsturē iegājusi ar Vara dumpja nosaukumu. Tā iemesls bija acīmredzams, taču interesants ir jautājums par tā aizsācējiem.
Tolaik Maskavija jau 8 gadus veda karu ar Rečpospoļitu, kas sākās pēc tam, kad krievu ķeizars piekrita pārņemt Ukrainu pēc hetmaņa Bogdana Hmeļņicka lūguma. Karš bija visai dārgs pasākums un pēc bajāra Afanāsija Ordina-Naščokina (Афанасий Ордин-Нащокин) ieteikuma tika sākts kalt vara monētas iepriekšējo sudraba monētu vietā. Tobrīd Maskavas valsts teritorijā vēl nebija zelta un sudraba ieguves vietu, tādēļ sanāca tā, ka nauda tika kalta no importētiem metāliem. Tādu problēmu nebija ar varu.
Iesākumā viss gāja labi, taču visai drīzi radās problēmas - vara monētas sāka strauji zaudēt vērtību, augšup traucās preču cenas, plauka naudas viltošana. problēmu vairošanai labvēlīga bija arī valdības politika - izmaksas notika vara monētās, bet nodokļus iekasēja sudraba monētās, kas ātri kļuva par deficītu. Vissmagāk klājās vienkāršajai tautai un Maskavas iedzīvotāju vidū auga augumā sašutums - tie uzskatīja, ka Maskavas tirgoņi gūst pasakainu peļņu, kamēr vienkāršie iedzīvotāji slīgst nabadzībā.
Dumpis sākās 1662.gada 4.augustā Lubjankā (Лубянкa) ar bajāra Iļjas Miloslavska (Илья Милославский, ķeizarienes Marijas tēvs), bagāta tirgoņa Vasīlija Šorina (Василий Шорин) un vēl vairāku bajāru apsūdzībām - viņus apsūdzēja nevis mahinācijās ar varu un sudrabu, bet gan sakaros ar poļiem. Vairāku tūkstošu liels pūlis devās uz Kolomensku (Коломенское), kur atradās ķeizara pils, Aleksejs Mihailovičs bija spiests apsolīt pazemināt nodokļus un sodīt vainīgos. Pūlis devās atpakaļ uz Maskavu, taču ceļā satikās ar vēl vienu pūli, kas bija noskaņots daudz kareivīgāk. Sacēlušies atgriezās pie ķeizara pils un pieprasīja izdot vainīgos, draudot lietot spēku. Tobrīd Kolomenskā jau ieradās strēļi un pēc atteikuma izklīst tie uzbruka pūlim. rezultātā tika sagrābti un sodīti ar nāvi vairāki simti cilvēku, vēl vairāki tūkstoši tika izsūtīti no Maskavas. Tomēr arī vara monētu kalšana tika pārtraukta.
Paliek noslēpums tas, kas stavēja aiz dumpja - nav izslēgts, ka tie bija ķeizara sievastēva ienaidnieki. Interesanti, ka visā maskavā izglītotajiem iedzīvotājiem bija jānodod rokraksta paraugi, tomēr kūdīšanas vēstuļu autori netika noteikti.
