Aliens

Publicēta līdz šim plašākā un ģeotelpiski precīzākā Romas impērijas ceļu datubāze

Starptautiska zinātnieku komanda, apkopojot vēstures un arheoloģijas avotus kā arī līdzšinējo pētījumu publikācijas, veikusi līdz šim plašāko un prezīcāko Romas impērijas ceļu digitalizāciju, darba rezultātā izveidojot brīvi pieejamu un digitālas kartes formātā ērti pārskatāmu GIS datu bāzi Itiner-e. Identificēto un ar dažādām precizitātes pakāpēm lokalizēto romiešu ceļu kopējais garums tagad pieaudzis no 188,555 km kopējā garuma līdz 299,171 km.

“Laiks aprij visu, izņemot ceļus.” /Ovīdijs/

Gan antīkajā laikmetā, gan mūsdienās romiešu ceļi tiek uzlūkots kā viens no Romas valsts ievērojamākajiem sasniegumiem un varenības simboliem. Kurš gan nav dzirdējis sakāmvārdu “Visi ceļi ved uz Romu” (latīņu: Omnes viae Romam ducunt)? Pirmo nozīmīgāko militāro lielceļu, kas tā izbūves iesācēja, Romas cenzora Apija Klaudija Ceka vārdā nosaukts par Āpija ceļu (via Appia), romieši uzbūvēja 312. gadā pirms mūsu ēras, lai Samnītu karu laikā (326.–304. p.m.ē.) varētu ātri pārvietot karaspēku uz Dienviditāliju. Romiešu ceļi auga un attīstījās līdz ar Romas valsti, savu plašāko aptvērumu sasniedzot impērijas posmā ap mūsu ēras 150. gadu, kad pa tiem ērti, nešķērsojot nevienu svešu robežu, varēja nokļūt no Britānijas ziemeļos līdz Persijas līcim austrumos. Romas impērijas ziedu laikos no galvaspilsētas uz visām pusēm izgāja ne mazāk kā 29 militārie lielceļi, bet 113 provinces savstarpēji savienoja 372 galvenie ceļi.

Galvenais ceļu ierīkošanas mērķis bija nodrošināt ātru leģionu vienību un karamateriālu piegāžu pārvietošanos karadarbības apstākļos, taču vienlīdz labi tie kalpoja arī pārvaldes, saimnieciskām un vispārējām satiksmes vajadzībām, cita starpā veicinot ideju un kultūras izplatību. Apustulis Pāvils, kā aprēķinājis biblists Julians Sprigss, savos misionāra ceļojumos pa romiešu ceļiem kājām kopā mērojis ap 8000 kilometru. Par ceļu kvalitāti liecina fakts, ka Romas valsts kurjeru un pasta dienesta (Cursus publicus) ziņneši ar svarīgām militārām ziņām dienā varēja pārvarēt līdz pat 170 jūdžu (270 km), bet īpašos gadījumos vēl lielāku attālumu, savukārt parasts ceļojums no Romas līdz Bizantei ilga 13 dienas.

Romiešu ceļi iedalījās publiskajos (viae publicae – galvenie, vislabākās kvalitātes, parasti bruģēti ar plakaniem akmeņiem, apgādāti ar jūdžu un attālumu stabiem, tika ierīkoti un uzturēti uz valsts zemes par valsts naudu), privātajos (viae privatae – būvēja un uzturēja bagātas privātpersonas uz sev piederošas zemes, savienoja pilsētas un miestus ar lieliem lauku īpašumiem, bija grantēti vai bruģēti ar nelīdzinātiem akmeņiem, daļu no privātajiem ceļiem impērijas laikā pārņēma valsts) un ciemu jeb lauku ceļos (viae vicinales), kas parasti bija apvidū iebraukti vienkārši zemes ceļi bez kāda seguma. Lauku ceļus kā nu varēja, uzturēja paši ciemu iedzīvotāji.

Ierīkojot savus ceļus, romieši, jādomā, cik varēja, izmantoja jau esošo taku un ceļu trases vai atsevišķus posmus, bet daudzviet ceļi tika veidoti no jauna, tos novelkot pēc iespējas taisnākās līnijās. Lai to panāktu, romiešu ceļu būvētāji gan klāja baļķu pamatnes purvājos, gan izcirta ejas klintīs un līdzināja pakalnu virsotnes, kur bija iespējams, cēla tiltus.

Galveno, vissvarīgāko ceļu ierīkošana sākās ar uzmērošanu un plānošanu. Romiešu ceļu inženieri, saukti par agrimensores (zemes mērītāji) vispirms iezīmēja ceļu trases, izmantojot tādus instrumentus kā groma un chorobates, kas ļāva precīzi noteikt virzienus un veikt reljefa izlīdzināšanu.

Kad vajadzīgā trase bija nosprausta un iezīmēta, strādnieki noraka zemes virskārtu, izveidojot ceļa tranšeju jeb sēžu, kuras dziļums bija atkarīgs no attiecīgā apvidus zemes pamatnes īpatnībām. Sēžu veidoja tādu, lai gatavā ceļa seguma platums būtu 5,5 – 6 metri.

Tranšejā tika ieklāti vairāki slāņi:

1) uz smiltīm lika pirmo, apm. 20cm biezu slāni, statumen, kas sastāvēja no lielākiem akmeņiem;
2) Virs šī slāņa klāja nākamo, rudus, ko veidoja ar cementa masu sajaukti mazāki akmeņi. Cementa masa veidoja betona slāni, kas bija īpaši svarīgs pamatnes stiprībai;
3) trešais slānis, nucleus, sastāvēja no grants un šķembu maisījuma;
4) virspusē tika klāts pavimentum – daudzstūrainas akmens bruģa plāksnes, kuras savienoja pēc iespējas ciešāk, apcērtot malas kā vajadzīgs. Bruģa klājumu veidoja ar pacēlumu vidusdaļā, kas lietus vai plūdu ūdenim lika notecēt uz ceļa malās izbūvētām akmens notekām no kurām ūdens tālāk notecēja nomalēs izraktos grāvjos.

Visbeidzot tika uzstādīti jūdžu stabi (miliarium), uz kuriem iekaltie uzraksti vēstīja par imperatoru, ierēdni vai kādu privātpersonu, kas bija finansējusi ceļa būvniecību.

Ierēdņu, politiķu, ziņnešu un armijas virsnieku ērtībām pie Romas galvenajiem ceļiem bija ierīkotas atpūtas un zirgu maiņas vietas jeb stacijas (mansiones un mutationes). Tās bija izvietotas vidēji ik pēc 30 kilometriem, kas atbilda vienas dienas kājnieka gājumam vai vērša pajūga braukumam.

Atpūtas vietas un maiņas stacijas tika uzturētas uz valsts rēķina. Mansiones bija plašas, ērtas un grezni iekārtotas villas tipa celtnes ar atsevišķām istabām un mazgājamām telpām nozīmīgākiem viesiem un kopējo pirti pārējiem. Stacijas bija apsargātas un tajās varēja saņemt kalēja, zirgkopja un veterinārārsta pakalpojumus. Pie stacijām mēdza atrasties barakas parasto karavīru izmitināšanai un armijas noliktavas. Apkārt atpūtas vietām un stacijām nereti izauga plašākas militāras apmetnes, kas reizēm ar laiku pārvērtās par pilsētām.

Parastie ceļotāji mansiones un valsts ceļa stacijas izmantot nevarēja. Priekš viņiem turpat blakus pie mansiones parasti bija pieejami privāti krogi (cauponae) un tavernas (tabernae), kur varēja iegādāties labāku vai sliktāku ēdienu, dzērienu un izīrēt vienkāršāku vai greznāku nakstmītni. Krogi un tavernas atradās arī starpposmos starp mansiones.

Milzīgā ceļu tīkla uzturēšanai bija vajadzīgi milzīgi līdzekļi (tos ieguva gan no valsts kases, gan no privātiem ziedojumiem, kā arī no ceļu nomas maksas, ko iekasēja gan no apdzīvotajām vietām, kuras ceļi savienoja, gan no ceļa lietotājiem) un laba pārvalde, tāpēc likumsakarīgi, ka Romas impērijas pagrimuma posmā un vēlāk, agrajos viduslaikos, daļa Romas ceļu sabruka un zaudēja savu nozīmi. Citi tika pamesti, mainoties apdzīvotības struktūrai, veidojoties jauniem centriem, uz kuriem tika būvēti jauni ceļi. Tomēr liela daļa romiešu ceļu turpināja pastāvēt un daudzviet veidoja Eiropas ceļu tīkla pamatni līdz pat 18. gadsimtam, kad, pārņemot un uzlabojot romiešu tehnoloģijas, ceļus sāka būvēt ar jaunām, modernā laikmeta metodēm. Taču arī tad romiešu ceļi pilnībā netika pamesti. Vēl tagad vairāki to posmi ir saglabājušies un aplūkojami dabā, bet vēl vairāki guļ zem lielākiem un mazākiem mūsdienu ceļiem.

Tajā pat 18. gadsimtā romiešu ceļus līdz ar pārējo romiešu kultūras mantojumu gan Itālijā, gan visā kādreizējā impērijas teritorijā savu interešu loka un izpētes teritorijas ietvaros sāka apzināt, dokumentēt un pētīt gan vēl nedaudzie vēsturnieki, gan tā dēvētie antikvāri – izglītoti un turīgi cilvēki, aristokrātijas un buržuāzijas pārstāvji, kas pievērsās savu valstu un tautas pagātnes izzināšanai. 19. gadsimtā stafeti pārņēma un tālāk līdz pat mūsdienām turpināja jau profesionāli vēsturnieki.

Tomēr, neskatoties uz nu jau vairākus gadsimtus ilgo un visai plašo pētniecību un apzināšanu, romiešu ceļu mūsdienīga kartografēšana joprojām ir visai nepilnīga. Droši lokalizēti ir tikai atsevišķi posmi no romiešu ceļu kopgaruma, kas sasniedz ap 300,000 kilometru (cietā seguma ceļu kopgarums bija ap 80,000 kilometru). Pārējie posmi, kurus redzam dažādās Romas ceļu tīkla rekonstrukcijās, iezīmēti kā vairāk vai mazāk ticamas versijas, kā avotus galvenokārt izmantojot tā saukto Antonīna ceļu sarakstu (Antonine Itinerary) un Peitingera karti (Tabula Peutingeriana). Gan viens, gan otrs avots līdz mums nonākuši kā viduslaiku kopijas ar iespējamiem vēlākiem labojumiem un papildinājumiem, taču visai droši, ka to oriģināli, kuru autori nav zināmi, sastādīti Romas impērijas laikā.

Līdz šim plašākais un apjomīgākais darbs, kurā mēģināts uz iepriekšējo zinātnisko pētījumu pamata attēlot romiešu ceļu tīklu ir Prinstonas universitātes 2000. gadā izdotais “Grieķu un romiešu pasaules Beringtona atlass”. Darbs pie atlasa sastādīšanas tika uzsākts 1988. gadā Ziemeļkarolīnas universitātē un tajā kopumā piedalījās 221 ar antīkā laikmeta izpēti saistīts zinātnieks un 22 kartogrāfi.

Beringtona atlasā iezīmētie romiešu ceļi ir digitalizēti un kā GIS dati brīvi pieejami divās datu bāzēs – Ancient World Mapping Center un Mapping Past Societies (iepriekš: the Digital Atlas of Roman and Medieval Civilizations). Abas digitalizācijas ir gandrīz vienādas, tikai otrajā vēl ir iekļauti dati par Bizantijas impērijas ceļiem no Austrijas Zinātņu akadēmijas projekta “Tabula Imperii Byzantini”.

Beringtona atlasa digitalizācijām tomēr ir liels trūkums – atlasā iezīmētajiem ceļiem dēļ tā mazā mēroga (no 1:500,000 līdz 1:1,000,000) trūkst detalizācijas kā rezultātā nav ņemtas vērā dabiskās barjeras – kalni, ūdeņu šķēršļi, šaurumi... Nav arī zināms, kādi konkrēti avoti izmantoti atsevišķo ceļu atveidojumam – atlasā sniegts tikai īss bibliografijas saraksts katrai tā lapai kopumā. Nav skaidras ne metodes, ne avoti ceļu trašu noteikšanai, tāpēc nevar veikt kvantitatīvu novērtējumu, lai noteiktu, cik šis resurss ir uzticams.

Tāpēc, lai uzlabotu romiešu ceļu digitalizācijas kvalitāti, trīs Arhūsas un Barselonas universitātes pētnieku vadībā, laikā no 2020. līdz 2024. gadam tika īstenots plašs starptautisks pētījums, kā rezultātā ir izstrādāta brīvi pieejama un lejupielādējama datu bāze, kurai turklāt izveidots grafisks tīmekļa pārlūks jeb platforma https://itiner-e.org/. Raksts par pētījumu publicēts izdevniecības “Nature” žurnālā “Scientific Data”.

Datu bāze piedāvā telpiski augstas izšķirtspējas romiešu ceļu digitalizāciju, kas veikta, pamatojoties uz publicēto vēsturisko un arheoloģisko infomāciju, topogrāfiskajām kartēm un satelītuzņēmumiem. Pie katra ceļu segmenta ieraksta ir norādīti tā atveidošanā izmantotie avoti.

Itiner-e datu bāze pārklāj Romas impērijas teritoriju tās plašākās izplešanās laikā ap mūsu ēras 150. gadu un tajā ir iekļauti visi ceļi, kuri minēti pētījumā izmantotajos avotos, tai skaitā arī tie ceļi, kas pastāvēja pirms Romas iekarojumiem, bet kurus romieši turpināja izmantot. Ceļi pētījuma ietvaros iedalīti trīs grupās: apliecinātie jeb pierādītie, varbūtējie un hipotētiskie.

Izveidotā karte kopumā iekļauj ceļus 299,171,31 km garumā, kas pārklāj ap 4,000,000 km2 plašu teritoriju, kas ir par 1/3 daļu vairāk nekā līdzšinējās digitalizācijās (“The Digital Atlas of Roman and Medieval Civilizations” datu bāzē iekļauto ceļu kopgarums ir 188,555 km). Papildinājumu veido gan pilnīgāks ceļu pārklājums Ibērijas pussalā, Grieķijā un Ziemeļāfrikā, gan ģeogrāfiski precīza trašu attēlošana, ņemot vērā ceļu pagriezienus un līkumus.

Romiešu satiksmes tīkla kodolu veido vēsturisko avotu un jūdžakmeņu apliecinātie galvenie ceļi, kuru apzināto un datu bāzē iekļauto posmu kopgarums ir 103,477,9 km (34,58%). Pētnieki ir pārliecināti, ka šo ceļu skaits visdrīzāk arī nākotnē paliks gandrīz nemainīgs, jo tie ir visvairāk dokumentētie un pētītie romiešu ceļi. Datu bāzi varēs izmantot, lai pētītu šo ceļu attīstību un to, kā tie nodrošināja romiešu iekarojumus un pārvaldi.

Visi pārējie ceļi, kuru uzdevums bija vietējo satiksmes vajadzību nodrošinājums, datu bāzē iekļauti sekundāro ceļu grupā. To kopgarums ir 195,693,3 km (65,42%). Sekundāro ceļu daudzums un garums, atšķirībā no galvenajiem ceļiem, pētījumus turpinot, varētu ievērojami palielināties.

Datu bāze ļāva noskaidrot, ka droši zināmi un precīzi lokalizējami dabā ir tikai 2,737% no romiešu ceļu posmiem. 89,818% ir ar varbūtēju jeb paticamu lokalizāciju, bet 7,445% ceļu trašu ir novilktas visai aptuveni jeb hipotētiski. Pētījuma autori norāda, ka šis sadalījums atspoguļo neatbilstību starp zināšanām par konkrētu romiešu ceļu pastāvēšanu un to precīzu lokalizāciju dabā.

Jāpiebilst, ka šī neatbilstība nav nekas unikāls – līdzīga situācija seno ceļu izpētē, šķiet, ir jebkur, arī Latvijā, kur mūsu zināšanas par ceļu trasēm, kādas tās varēja būt pirms 16. gadsimta, iztrūkstot atbilstošiem kartogrāfiskiem materiāliem un atsevišķu ceļu trašu aprakstiem, ir visai aptuvenas un tikpat kā nav veikti pētījumi to precīzākai lokalizācijai.

Pētījuma metodes

Ceļu digitalizācija, ar atsevišķiem reģionāliem izņēmumiem, kurus noteica avotu pieejamība, veikto pētījumu intensitāte un sadarbības partneru esamība, tika veikta trīs soļu secībā:

1) ceļu identifikācija, izmantojot ziņas par iepriekšējos pētījumos lokalizētajiem ceļiem, pieejamo literatūru (t.i. zinātniskās publikācijas), vēstures un arheoloģijas avotus, ģeogrāfisko nosaukumu rādītājus un romiešu jūdžakmeņus;
2) ceļu lokalizācija, izmantojot modernās un vēsturiskās aerofotogrāfijas, modernās un vēsturiskās topogrāfiskās kartes un modernos un vēsturiskos satelītuzņēmumus;
3) ceļu digitalizācija, izmantojot GIS sistēmu, salīdzināšana ar avotiem un bibliografisko ziņu pievienošana.

Izveidotā un brīvpieejā publicētā datu bāze Itiner-e ir noderīgs rīks tālākai antīkā laikmeta Eiropas, Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas mobilitātes un tirdzniecības kā arī transporta infrastruktūras attīstības izpētei. Vērtīga ir datu bāzes platformā izveidotā iespēja citiem zinātniekiem pievienot ziņas (GIS un teksta datus) par jauniem ceļiem, kad tādas tiek iegūtas, kā arī ieteikt jau esošo ceļu trašu labojumus vai alternatīvas trašu versijas.

Avoti:

de Soto, P., Pažout, A., Brughmans, T. et al. Itiner-e: A high-resolution dataset of roads of the Roman Empire. Sci Data 12, 1731 (2025). https://doi.org/10.1038/s41597-025-06140-z

romanempiretimes.com

thehistoryace.com

engineeringrome.org

thearchaeologist.org

julianspriggs.co.uk