Oktobra apvērsums (1917.g.)
Lielinieku īstenots valsts apvērsums Krievijā, kas notika 1917.gada 24.oktobrī, un kļuva par vienu no ievērojamākajiem XX gs. notikumiem, jo ievadīja vēl nepieredzēta mēroga komunistiskās diktatūras dzimšanu.
Vēlākā padomju oficiālā vēsture un propaganda šo notikumu mitoloģizēja: dēvēja par "Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju." Liela nozīme tajā bija arī rīdzinieka un brīvmūrnieka Sergeja Eizenšteina tēlainajai, bet mēmajai 1928.gada filmai "10 dienas, kas satricina pasauli."
Apvērsuma gatavošana. Apvērsums tika sagatavots un realizēts Ļeņina vadītās lielinieku grupas darbības rezultātā, par vācu slepenpolicijas naudu. Tiek nosaukta summa ap 50 miljoniem zelta marku.
Gatavojoties Oktobra apvērsumam, krievu un latviešu lielinieki saskaņoja savu rīcību. Plāns paredzēja, ka apvērsuma laikā latviešu strēlnieki aizkavēs valdībai uzticamo spēku pārsviešanu un Pēterpili. Tā arī notika: visā 12.armijas iecirknī tika pārtraukta dzelzceļa satiksme. Armijas vadībai nekādi nebija iespējams šo blokādi pārtraukt. Pēc apvērsuma J.Vācietis tika iecelts par 12.armijas komandieri.
Ļeņina nestabilā valdība jau tūdaļ pēc apvērsuma pieprasīja, lai latviešu strēlnieki apsargā valdības rezidenci Smoļnija institūtā un uztur „revolucionāro kārtību” galvaspilsētā. Decembra sākumā šī uzdevuma veikšanai Pēterpilī ieradās ap 2500 strēlnieku, un strēlnieki to darīja no laba prāta. Tas tāpēc, ka Ļeņins savā divkosībā bija gatavs tiem dot visu prasīto.
Norise. 1917.gada 24.oktobrī plkst. 21:45 pēc signālšāviena no Pēterpilī noenkurotā kreisera "Aurora" dumpinieki bez pretestības iebruka Ziemas pilī un arestēja Kerenska valdību. Saskaņā ar dažādiem avotiem, pirmajā apvērsuma diennaktī tikuši apcietināti 18, bet nogalināti 2 cilvēki.
Pirmā sacelšanās pret lieliniekiem. 1917.gada 11.novembra (29.oktobrī pēc vecā stila) rītā Petrogradā sākās sacelšanās pret nule varu ieguvušjiem lieliniekiem. To organizēja "Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komiteja" (Комитетом спасения Родины и революции), kuru vadīja labējie eseri.
Par sacelšanās centru kļuva Iževskas rūpnīca, kurā atradās Nikolaja inženieru karaskolas junkeri, kopumā 320 cilvēki. "Glābšanas spēkus" komandēja bijušais Petrogradas Kara apgabala pavēlnieks Georgs Polkovņikovs (Георгий Полковников), kuru boļševiki savā apvērsumā bija noņēmuši no amata. Pulkvedis izrīkoja, lai kara apgabala armijas daļas nepildītu Kara revolucionārās komitejas rīkojumus. Tomēr viņa pavēli praktiski neviens nepildīja, izņemot dažus simtus junkeru.
Šie junkeri tad arī izrādījās vienīgie, uz kuriem varēja paļauties "Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komiteja." Pilsētas garnizona daļas kategoriski atteicās pievienoties dumpim un atbalstīja lieliniekus. Sarkanarmiešu vienības, kas bija izveidotas no Petrogradas rūpnīcu strādniekiem un matrožiem vēl jo vairāk neatbalstīja eseru dumpi. Vēl vairāk - dažādu apstākļu rezultātā Mihailova un Konstantīna artilērijas karaskolas arī atteica dalību pasākumā. Inženieru junkeriem pievienojās tikai Vladimiras karaskola un Inženieru karaspēku praporščiku skola.
Tādejādi eseru plāni triecienā ieņemt Petropavlovskas cietoksni un Smoļniju izrādījās neizpildāmi, jo spēki bija par maziem. Tomēr sacelšanās sākumā junkeriem kaut kādi panākumi bija. Piemēram, tika ieņemta Manēža (Манеж). Tur dumpinieki savā rīcībā ieguva bruņumašīnu, savukārt ar kuras palīdzību tika sagrābta telefona centrāli Lielajā jūras ielā (Большaя Морскaя улицa) - junkeri atslēdza no sakariem Smoļniju.
Tomēr šie pirmie panākumi bija īslaicīgi. Lielinieki ātri attapās un visai drīz Kara revolucionārās komitejas vienības atkaroja telefona centrāli. Visai drīz tie bloķēja arī dumpinieku štābu - Nikolajeva Inženieru karaskolu. Visilgāk pretojās Vladimiras karaskolas junkeri - kauja turpinājās vairākas stundas un beidzās tikai tad, kad lielinieki pielietoja artilēriju.
Sacelšanās Petrogradā turpinājās apmēram diennakti un bija apspiesta 30.oktobrī uz rīta pusi.
Pēterpilī notikušo apvērsumu neatbalstīja pārējā Krievijā un pēc tā sākās Pilsoņu karš (1920.-1924.g.), kurā virsroku tomēr guva lielinieki. Lielinieku apvērsuma rezultātā izveidotā valsts sabruka pēc tās pastāvēšanas 74 gadiem, kad 1991.gada 26.decembrī PSRS Augstākās padomes Augstākā palāta pieņēma deklarāciju par PSRS darbības pārtraukšanu. Savas pastāvēšanas laikā lielinieku valsts iznīcinājusi desmitiem miljonu cilvēku.
2006.gada 27.decembrī mira pēdējais šī apvērsuma dalībnieks, vēlāk Galvenās politiskās pārvaldes darbinieks, Boriss Gudzs 104 gadu vecumā.
Saites.
Krievi.
