Kijevas Krievzeme
Slāvu senvalsts ar centru tagadējā Kijevā. Tās dibinātājs ir vīkingu cilmes kņazs Oļegs Viedais. Valsts pastāvējusi vairākus simtus gadu un tajā valdījusi Rūriku dinastija.
Jāapzinās, ka to austrumslāvu politisko struktūru, ko vēsturē tagad sauc par Kijevas Krievzemi, viduslaikos neviens tā nesauca. Apzīmējums “Kijevas Krievzeme” radās Krievijas impērijas historiogrāfijā XVIII–XIX gadsimtā, atzīstot, ka vispirms centrs bija Kijeva, tad Vladimira un tikai tad Maskava. Tā ir problēma, kā latviešu valodā nosaukt milzīgo teritoriju austrumos, kas izveidojās pēc vikingu laikmeta līdz mongoļu iebrukumam 1240.gadā. Tas būtībā ir vesels dažādu kultūru un tautu “vārāmais katls.” Mēs to tradicionāli saucam par Kijevas Krievzemi, bet Kijeva bija tikai viens no centriem. Kad tas viss sašķēlās, Novgoroda, Pleskava, Tvera, Vladimiras–Suzdaļas kņaziste un vēl citas darbojās pašas par sevi. Varas smaguma centri bija ļoti daudzi, un, ja vēstures gaita būtu bijusi citāda, iespējams, vienota valsts nemaz neizveidotos. Kad lielu daļu šo zemju XIII gadsimtā iekļāva mongoļu Zelta Ordā, vietējie kņazi jau būtībā bija tikai pārvaldes instruments hana rokās. Tas pats Vladimiras lielkņazs Ņevas Aleksandrs, kas it kā simbolizēja vietējo varu, būtībā bija mongoļu ieliktenis.
Krievzeme pirms Rūrikiem. Krievu "Teiksmā par Slovēni un Rusu" tiek stāstīts par diviem brāļiem - Slovēni un Rusu, Skita dēliem, kas devušies augšup no Melnās jūras zemēm jaunu zemju meklējumos. Tie sasnieguši Volhovas upes krastus, kur nodibinājuši Slovēnas (Словенск) pilsētu, ko pēcāk sākuši dēvēt par Lielo Novgorodu (Великий Новгород). Tālāk stāstīts, ka Slovēnis un Russ valdījuši lielā saticībā, pārvaldījuši daudzas turienes zemes. Vēlāk tāpat darījuši viņu dēli un mazdēli. Tādejādi iespējams, ka šie skitu izcelsmes kņazi valdījuši Senajā Krievzemē pirms Rūrika vadīto varjagu ierašanās, kas varētu būt nomainījuši senos krievu kņazus.
Šādu vēstures gaitu apliecina arī XII gs. arābu un persiešu avoti. Tie raksta par rusiem un slāviem, atsaucoties uz Rusa un Slovēņa etnonīmiem. Bizantiešu X gs. hronists Sīmanis Logotets arī piemin Rusu, kā krievu tautas priekšteci. Grieķi, savukārt, šīs zemes saukuši par "Lielo Skitiju," pēc būtības arī apliecinot tās iedzīvotājus par Skita pēctečiem.
saskaņā ar hotnikām Slovēņa un Rusa zemes ne reizi vien palikušas tukšas, tomēr valdošā dinastija saglabājusies. Par pirmo kņazu pēcteci kļuvis Hostomisls (Гостомысл), kurš pēc četru savu dēlu nāves palicis pēdējais dzimtā. vecajie, iztulkojot vienu no Hostomisļa sapņiem, pareģoja, ka jaunajam ķēniņam Novgorodā jābūt viņa meitas Umilas dēlam un varjagu barvedim Godoslavam (Годослав). Tas tad nu arī esot leģendārais Rūriks, ko aicinājuši nomainīt (varbūt tomēr turpināt) novgorodiešu dinastiju.
Vēsturnieki gan negribīgi atzist šādu dinastiju turpināšanās versiju. Piemēram, N.Karamzins (Н.М.Карамзин) un S.Solovjovs (С.М.Соловьев) apšauba Hostomisla personas vēsturiskumu. Vēl vairāk, daži arheologi nav pārliecināti, ka IX gs. Novgoroda vispār ir eksistējusi. Rūrika pilskalna izrakumi apstiprinājuši tikai vēlīnu skandināvu un rietumslāvu klātbūtni šais zemēs.
Pirmo vīkingu valdīšana Krievijā. 850.gadā vīkingu konungs atveda līdz un nometināja Lādogā 200 slovēņu (bijušos sklavīnus - Bizantijas leģionu palīgspēkus, kuri atradās pusvergu stāvoklī). Tos komandēja kāds Dīrss. IX un X gs. Kijeva atradās ļoti nozīmīgā tirdzniecības ceļu krustpunktā, tas lika pamatus Kijevas Krievzemes izveidošanai - tas bija pirmais nozīmīgais slāvu valstiskais veidojums Ukrainas teritorijā.
853.gadā vīkingu konunga un izbijušā Zviedrijas prinča Torvalda ierašanās Lādogā ar lielu baru bruņotu sāmu. Nuijgardas (Ņevas grīvas), Lādogas, un Dūnasholmgardas (Daugavgrīvas) cietokšņu rašanās. Slovēņu pirmais dumpis. Ūdensceļa atklāšana pa Daugavu no Lādogas.
862.-891.gadam sotņika Dīrsa slovēņu sotņas patstāvīgās draņģes Lādogā, pirmie mēģinājumi atdalīties no vīkingiem.
864.gadā vīkingi nodibināja Rostofas (Rostovas), Muromāras (Muromas), Neugardas (Novgorodas), Palteskjas (Pleskavas), Smolenskjas (Smoļenskas), Surdolāras (Suzdaļas), Dūnas (Krāslavas), Vīnāsholmāras (Arhangeļskas) un Gardāras (Jaroslavļas) cietokšņus, atstādami tajos slovēņus un viņu pēcnācējus par saimniekiem.
882.gadā vīkingu konungs Kuens nodibināja Kuengardas cietoksni, stādīja priekšā rhosu kaganu Bizantijas ķeizaram Konstantīnam Purpurā dzimušajam.
907.gadā dibināts rhosu izcelsmes kņaza Čerņa cietoksnis kā Čerņigarda, kas pakļauta Kuenugardas rhosu kaganam; minēts pirmo reizi Bizantijas dokumentos, kuros sniegtas pirmās ziņas par Palteskjas (Polockas) balto verdzeņu tirgu, par vīkingu Dūnas Aifor Gardu (cietoksni pie Daugavas krācēm, kur sākās burāšana uz leju pa Daugavu, Dūnas Ustaholmāru (Daugavgrīvu). Šie cietokšņi pieminēti arī seno arābu tirgotāju rakstos tai pašā gadā, kuri šajās vietās pirkuši jaunas verdzenes, dzintaru, vasku, zvērādas un bebru dziedzerus.
X gs. dzimts iekārta austrumslāviem, it īpaši tiem, kuriem bija pastāvīgi sakari ar vairāk attīstītajām kaimiņvalstīm - Bizantijas impēriju un Rietumeiropas valstīm, nonāca sairuma stadijā. Sāka rasties tirdznieciskas un politiskas apvienības, kas IX un X gs. saplūda plašā valstī - Kijevas Krievzemē. Pirmsšķiru sabiedriskā iekārta šeit deva vietu šķiru sabiedrībai, kuras izveidošanos paātrināja Bizantijas un Rietumu feodālisma iekārta.
Kari pret polovciešiem. 1054.gadā nomira Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais, kas bija pēdējais apvienotās Senkrievu valsts vadītājs. Bet 7 gadi pēc tam krievi pirmo reizi sadūrās ar polovciešiem. Dažos nākamajos gados šie klejotāji gandrīz ik gadus rīkoja sirojumus pa krievu zemēm. Visvairāk no tiem cieta Pereslavļas kņaziste (Переяславское княжество), kurā tolaik valdīja Jaroslava Gudrā ceturtais dēls Vsevolods.
Beidzot 1068.gadā trīs Jaroslava Gudrā dēli - Izjaslavs, Svjatoslavs un Vsevolods apvienoja savus spēkus un devās karā pret polovciešiem, taču cieta smagu sakāvi kaujā pie Altas upes. Vēlāk Svjatoslavs gan iespēja daļēji atspēlēties par šo sakāvi,sakaujot polovciešu hana Šarukana karaspēku un sagūstot viņu pašu. Tomēr šis panākums drīzāk bija kā izņēmums no kopējās situācijas.
Turpmākajos gados senkrievu kņazi mēdza piesaukt polovciešu palīdzību savās savstarpējās cīņās un faktiski līdz pat kaujai pie Trubežas upes 1096.gadā krievi nespēja nopietni sakaut polovciešus.
Militārā situācija par labu krieviem izmainījās XI gs. beigās, kas notika vesela virkne krievu kņazu apspriežu un tajās tika pieņemti lēmumi par savstarpējo cīņu izbeigšanu. Krievu zemēs nodibinātais miers ļāva krievu kņaziem pievērst lielāku uzmanību polovciešu draudiem. Vēl jo vairāk - kauja pie Trubežas upes 1096.gadā bija parādījusi, ka polovciešus tomēr ir iespējams uzvarēt.
Īpaši daudz pūliņu šim jautājumam veltīja Kijevas kņazs Vladimirs Monomahs (Владимир Мономах), jo viņa pārvaldītās teritorijas robežojās ar Kipčaku stepi. Viuņš kopā ar dēliem 1103.g., 1107.g., 1111.g. un 1113.gados devās viskrievu karagājienos pret polovciešiem.
Neskatoties uz joprojām esošajiem mongoļu uzbrukuma draudiem, krievu kņazi turpināja savstarpējās cīņas. Galvenokārt Galīcijas kņazs Daņila (Даниил Галицкий) cīnījās par Kijevu pret Čerņigovas kņazu Mihailu Vsevolodiču (Михаил Всеволодович) Pēc dažiem datiem Mihaila karaspēks palīdzējis Jaroslavam atbrīvot Smoļensku no leišiem 1239.gadā. Lai gan tai pat gadā mongoļi sagrāba un izpostīja Čerņigovu.
Kijevas Krievzemes noriets. XIII gs. pamazām varenību zaudēja Bizantija un reģionā lielāku nozīmi slāka spēlēt musulmaņu valstis. Līdz ar Bizantiju arī Kijevas Krievzeme panīka. Austrumslāvu kņazi par labāku uzskatīja pārvietot savu galveno pilsētu uz Maskavu - tālāk no Kijevas, kas tobrīd bija kļuvusi par mērķi mongoļu iekarotājiem.
Lietuvas valsts invāzija. Austrumu virzienā leišu ķēniņš Ģedimins turpināja priekšgājēju politiku - ņēma zemes, kuras vien varēja, tādejādi apvienojot savā varā ne vien leišus, bet arī daudzas krievu zemes - Grodņas, Polockas, Minskas, Pinskas, Vitebskas, Turovas u.c. apgabalus, nozīmīga mūsdienu Ukrainas daļa. Tolaik daudzi apgabali tur nespēja pretoties un tiem bija vajadzīga aizsardzība. Vairumā šo apgabalu pievienošana notika mierīgā ceļā, tomēr, ja bija nepieciešams, Ģedimins lietoja arī spēku.
Tā, piemēram, 1321.gadā leišu ķēniņš sagrāba spēkus zaudējušo Kijevu, kurā valdīja Staņislavs Ignatovičs no Rjūriku dinastijas. Apkārtesošie slāvu kņazi mēģināja iestāties par savu "galvaspilsētu," tomēr tika pilnīgi sakauti. Kijevieši mazliet pasēdēja aplenkumā un padevās. Tā pirmsmongoļu Krievzemes rieteņu puse kļuva par lietuviešu īpašumu.
Ģedimins centās izplatīt savu varu vēl citās krievu zemēs, galvenokārt Pleskavas un Novgorodas, kā arī nostiprināties Smoļenskā. Šāda politika nevarēja būt patīkama Maskavijas valdniekiem, kas bija uzsākuši krievu zemju apvienošanu, un leiši sadūrās ar spēkā pieaugošo Maskavijas valsti. Tomēr Ģedimina attiecības ar Maskavu vēl bija diezgan labas, ko pierāda, starp citu, tas, ka tās valdnieks Sīmanis 1333.gadā apprecēja Ģedimina meitu Aigusti (pareizticīgiem - Anastasiju).
Sākot ar 1357.gadu Ģedimina pēctecis un dēls Aļģirds sāka paplašināt savas valsts teritoriju uz austreņiem, padzenot no turienes maskaviešus.
Būdams laulājies ar Tveras kņaza meitu, Aļģirds iejaucās arī krievu iekšpolitikā. Vēlējās iecelt Tveras kņaza tronī savu ielikteni, un vairākkārt devās karagājienos pret pašu Maskavu.
Pēc vairākām leišu armijas uzvarām 1363.(62.?)gadā notika Siņevodas kauja (Синеводская битва) starp leišu un Zelta Ordas un maskaviešu spēkiem pie Zilajiem ūdeņiem (Синих Водах) un kauju vadīja pats Aļģirds. Ordieši/maskavieši kaujā cieta sakāvi, kas noveda pie tā, ka Lietuvas valsts ieguva Kijevu un pēc tam arī izeju uz Melno jūru. Aļģirds bija pirmais, kam izdevās klajā laukā sakaut iepriekš neuzvaramo Zelta ordas karaspēku.
Savas valdīšanas beigās Aļģirds bija pakļāvis milzīgu teritoriju no Brjanskas līdz Melnās jūras piekrastei - Lietuvas varā bija lielākā daļa mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas, kā arī Krievijas rieteņu daļa. Šo notikumu iespaidā krievu hronisti Ukrainu vēl līdz pat XVII gs. dēvēja par "Lietuvu."
Kijevas Krievzeme galīgi sagrāva Hazāru kaganātu pēc 965.gada.
Tā XIV gs. vidū tika noteikts tās Kijevas Krievzemes daļas liktenis, kas nenonāca Zelta Ordas valdīšanā - to paņēma Lietuvas valsts.
Raksti.
Krievijas propagandas kara vilnis sasniedzis arī Vikipēdiju.
