Aliens

Gari

Neredzamas radības no Garu pasaules.

Klasiski rietumeiropiešu uzskatos (vai Paracelza noteiktie?):
      -  zemes gari - rūķi jeb arī elfi, goblini, satīri, fauni, fejas, piksi, mājasgariņi, džini, troļļi, koboldi, besi;
      -  ūdens gari - nāras jeb undīnes;
      -  gaisa gari - silfi;
      -  uguns gari - salamandras, arī džini(?).

Parasti gari cilvēkiem nav redzami, taču vajadzības gadījumā tie spēj materializēt savu formu līdz tādai pakāpei, ka tos spēj redzēt arī cilvēka acs. Tomēr vairums garu nevēlas kontaktēt ar cilvēkiem un izvēlas dzīvei vientulīgas un klusas vietas.

Attīstoties pirmatnējo cilvēku abstraktajai domāšanai, priekšstats par sākumā konkrētajām dvēselēm guva vairāk vispārinātu raksturu; koku atsevišķo dvēseļu vietā radās kopēja meža gara tēls, dažādu vēju dvēseļu vietā - kopēja vēja gara tēls utt. Pirmatnējā cilvēka iztēlē visu dabu apdzīvoja dažādi gari, kam it kā piemita pārdabisks spēks. Atšķirībā no dvēseles, ko vienmēr saistīja ar konkrētiem priekšmetiem, garam piedēvēja spēju eksistēt neatkarīgi no tiem. Par gariem varēja kļūt sen nomirušu cilvēku dvēseles, pie kam tuvāko radinieku dvēseles pārvētās par labdabīgiem, labiem gariem, bet svešinieku dvēseles - par ļauniem gariem. Uzskatīja, ka labie gari palīdz radiniekiem - uzsūta veiksmi, pasargā no nelaimes, bet ļaunie gari ir visu nelaimju un slimību cēlonis. Saskaņā ar Čukotkas pētnieka V.Bogoraza ziņām, čukči, piemēram, ticējuši, ka ļaunie gari nolaupot gulošu cilvēku dvēseles, tās vārot un apēdot. Čukču sievietes dzemdību laikā noslēpušās slepenā vietā, lai ļaunie gari nevarētu nolaupīt bērnus.
Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, galveno vietu reliģijā ieņēma dabas garu pielūgšana; pielūdza zemes, saules, pērkona un zibens, augu valsts garus utt. Šiem gariem sāka piedēvēt sevišķi svarīgu nozīmi cilvēku saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē. Garu iežēlināšanai cilvēki nesa upurus. Sākumā upuris bija barība, dzīvnieki, dažādi priekšmeti; vēlāk upurēja arī cilvēkus, to darīja dsažādas kultūras visā pasaulē.
Mūsdienās praktiski visas reliģijas atzīst garus un Garu pasaules pastāvēšanu. Ir mainījusies tikai ticības fprma. Tā, piemēram, labo garu lomu kristietībā pārņēma eņģeļi, ļauno garu - nešķīstais spēks - velni, raganas utt.

Izpēte. Paracelzs noteica četras elementāro garu klases. Paracelza noteiktie parasti parādās cilvēku izskatā - fejas, nāras, eņģeļi

Gari daudzu tautu priekšstatos.
      Budismā - tengriji.
      Islāmā - džini.

Dažādu funkciju gari.
      Gari-palīgi.
      Mājas gari.

Garu uzvedība.
Gari izsauc bailes un šausmas. Šie radījumi zina, kā nobaidīt cilvēku, un visādi cenšas palielināt bailes. Ļaunie gari cenšas izraisīt bailes, jo zemas kārtas spēcīgas emocijas viņiem ir ne tikai barība, bet pat kaut kas līdzīgs kā alkohols - apdullinoša viela. Tie palielina bailes, lai piesātinātos ar tām emocijām un noreibt no cilvēka šausmām. Iespējams, tieši šī pedējā īpašība varētu būt atspoguļota feju stāstos, kad smalki vīni piepeši gaisā izzūd.
Agresīvie gari - elementāļi, apdzīvo pārsvarā zemākos astrāla līmeņus. Ja nepētīsiet šos līmeņus, tad, gadiem ilgi ceļojot astrālā, jūs varat arī nekad nesastapt nevienu agresīvu turienes radību. Elementāļi, lai gan ir viegli saērcināmi, tomēr neko ļaunu jums nenodarīs.
Vieni no zemākajiem gariem - fejas.
Donalds Taisons savā grāmatā "Soul Flight: Astral Projection & The magical Universe." neiesaka laisties zemākos slāņos par fejām, jo tie sastāvot no pagāniskiem mirušo mājokļiem, dažādām ellēm, kurās mitinās dēmoni. Lai gan fiziski šie ceļojumi joprojām nav bīstami, tomēr psiholoģiskie iespaidi ir šaušalīgi, un daži var tikt ārkārtīgi stipri traumēti. Bez tam pastāv riski, ka kāda no dēmoniskajām būtnēm jūs pamanīs un mēģinās jums "piesieties." Visiem spēkiem jācenšas nepiesaistīt dēmonu uzmanība, pat ja tie liksies jauki un nevainīgi. Viņi ir ļaunuma pilni un meklē tam pielietojumu.

Kontakti ar gariem astrālā. Lai gan paši gari astrālo ceļojumu laikā nevar radīt tiešus draudus, tomēr tāda bīstamība var rasties no maldiem, nepareizas situācijas izpratnes, haosa vai nepareizas pretreakcijas. Gari nav spējīgi jums kaitēt, taču viņi var jūs maldināt/apmānīt, izprovocēt to, ka jūs paši sev kaitējat. - gari tādēļ var uzvesties agresīvi, melot draudēt, lamāties. Tie var aizpildīt jūsu jūtas ar nepatīkamām vīzijām, skaņām, pieskārieniem, smakām un retos gadījumos arī ar garšām. Donalds Taisons savā grāmatā Soul Flight Astral Projection & The Magical Universe min gadījumu, ka kāds gars izmainījis kartupeļu čipsu garšu uz ļoti riebīgu.

Garu saukšana. Tā sauktais spirituālisms.
Slaveni garu saucēji/kontaktieri, piemēram, Lidels Māzers (1854.-1918.g.) no ezotēriskās organizācijas "Zelta Rītausma" atzīmē, ka kontaktēšana ar gariem prasa ārkārtīgi lielu fizisko sasprindzinājumu. "Var saprast, ka sasprindzinājums darba laikā bija neticams, īpaši Z rituāla saņemšanas laikā, kas, likās, nogalinās mani vai Vestīgiju [Māzera sieva], vai mūs abus; pēc katra sūtījuma iestājās briesmīgs nervu spēku izsīkums, kas radies pārbaudot saņemamo datu pareizību; gadījās, ka līdzīgu izsīkumu pavadīja bagātīgi auksti sviedri ar nopietnu asiņošanu no deguna, mutes un reizēm arī ausīm."
Dzejnieks Viljams Batlers Jeitss rakstīja par Māzeru: "Katru svētdienu viņš izsauca garus, un es ievēroju, ka tai dienā viņš spļāva asinis. Nepievērsiet uzmanību, viņš teica, jo asinis nāk no galvas, nevis no sirds; nezinu, kas tā bija par slimību, taču domāju, ka viņš dzīvoja kādā milzīgā sasprindzinājumā." (citēts no Howe. Magicians of the Golden Dawn).
Šis pats Māzers ar garu piedalīšanos spēlējis arī kādu galda spēli - Ēnoha šahu.

Vai garus var redzēt. Mēdz apgalvot, ka ar gariem un dēmoniem saistītā informācija nenonāk pie mums ar fizisko maņu orgānu palīdzību. Mums tikai liekas, ka tas tā ir. Šī informācija uzrodas pašā apziņā "sensora tēla" veidā, un pēc tam tā, visai iespējams, projicējas apkārtējā vidē. "Sensoro tēlu" piemērs ir sapņi. Gari var sazināties ar mums sapņos, un mēs tos redzam. Arī sapņos mums liekas, ka mēs garus dzirdam ar ausīm, taču tā tas nav.
No tā izriet visai interesanti un nozīmīgi secinājumi. Visai bieži sajūtas, kas saņemtas no maņu orgāniem, nav iespējams atšķirt no "sensorā tēla." Piemēram, gars parādās cilvēkam kā Pelēcis. Gars eksistē tikai apziņas astrālajā līmenī un tam nav nekāda materiāla iemiesojuma. Tomēr tas iespēj sazināties ar konkrēta cilvēka apziņu, iedarbojoties uz to kā "sensors tēls." Tas pieņem attiecīgu izskatu un projicējas apkārtējā vidē, kļūstot it kā vielisks un novērotājam cilvēkam pilnīgi reāls. Taču patiesībā apkārtējā vidē viņa nav - gars tikai "uzslāņo" reālajā pasaules ainavā savu astrālo formu, kas eksistē astrālajā plānā. No cilvēka redzes viedokļa, kas uztver garu, tam ir gan faktūra, gan forma, gan temperatūra. To var ieraudzīt, pataustīt, paostīt, ar to var parunāt, izdzirdēt atbildes, sajust tā pieskārienus, vai to, kā viņš saķer aiz rokas. Cilvēks pat var viegli stāties ar garu dzimumsakaros, lai gan fiziskajā pasaulē gars neeksistē.
Vēl interesantāk ir tad, ja pieļaujam domu, ka gars var iedarboties ne tikai uz viena cilvēka apziņu, bet arī visu to, kas atrodas blakus. Arī tie var ieraudzīt kontaktieri, sarunājoties ar Pelēci. Pieejot tuvāk Pelēci var pataustīt, arī izdzirdes Pelēča vārdus tad pat, kad tos izdzirdēs centrālais kontaktieris.
Tālāk - vēl trakāk. Pieņemsim, ka vienam no kontaktiera draugiem gadījies digitālais fotoaparāts un Pelēcis ir tapis nobildēts. Iespējams, ka šī "nolēmētā" grupa augstāk minēto iemeslu dēļ patiešām fotogrāfijā raugoties ieraudzīs Pelēci, taču kā būs ar citiem? Cik tālu stiepjas šis iespējamais "sensorā tēla" spēks? Neko mēs par to nezinām...

Gari rada materiālus pierādījumus paši par sevi. Gari, iespējams, spēj kontrolēt cilvēka saprātu, un to izmanto, lai radītu materiālos "pierādījumus" savai eksistencei. Piemēram, cilvēks, kas ir pārliecināts, ka redzējis citplanētiešu kuģa piezemēšanos un pacelšanos, gara ietekmēts pats izdedzina riņķi uz zemes vai uzber to no smiltīm. Pēc tam, kad gari atstājas, šis pats cilvēks brīnās par to un var pat apzvērēt, jo uzskata tos par īstiem.

Gari pavadoņi. Tādi nepieciešami astrālajā pasaulē. Dante savās "Dievišķajā komēdijā" ceļo pa elli romiešu dzejnieka Vergīlija spoka pavadībā. Protams, tas ir literārs sacerējums, taču parāda šāda pavadoņa nepieciešamību. Tādi gari-pavadoņi bija un ir šamaņiem, viduslaiku raganām, kristiešiem sargeņģeļu veidolā. Garu tēli mainās hronoloģiski un atkarībā no kultūru koda, taču jēga paliek nemainīga. D.Taisons apgalvo, ka tādu garu-pavadoņu esot divu tipu: cilvēku tēlā un necilvēki.
Piemēram, amerikāņu spirituālistu kustības sākumā bija populārs pavadonis-indiānis. Iespējams, ka daļa no šiem gariem-pavadoņiem ir joprojām dzīvu cilvēku gari.
Par šo tēmu rakstījis Čārlzs Vebsters Ledbiters savā grāmatā "Neredzamie palīgi" (1915.g.).

Saites.
Garu pasaule.