Aliens

Sofija (1682.-1689.g.)

Krieviski - Софья Алексеевна.
Krievijas ķeizariene no 1682. līdz 1689.gadam.

Radniecība. Tēvs - Aleksejs Mihailovičs.
Brāļi - Fjodors Aleksejevičs, Pēteris un Ivans.

Dzīvesgājums. 1682.gada maijā Maskavā uzliesmoja strēļu sacelšanās. To izprovocēja Nariškinu dzimta (Нарышкины), princeses Natālijas (Наталья Кирилловнa - troņmantnieka Pētera (Петр Алексеевич) māte). Šo notikumu rezultātā pie varas nāca Sofija, lai gan nomināli valdnieki bija tās mazgadīgie brāļi Pēteris un Ivans.

Kāpšana tronī (1682.g.). 1682.gada pavasarī situācija Krievijas impērijā bija nestabila - bija miris ķeizars Fjodors. Pēc viņa nāves tronis bija paredzēts viņa brālim Ivanam - Marijas Miloslavskas dēlam. Taču Ivans bija garīgi un fiziski nevesals. Toties spēcīgs bija Pēteris - Natālijas Nariškinas dēls.
Tādejādi galmā lielas cerības saistīja tieši ar Pēteri. Kad ķeizars Fjodors grasījās pamest šo pasauli, bajāri saliedējās ap Nariškinu ģimeni un bija ieinteresēti varas nodošanā Pēterim. Drīz arī tika pasludināts, ka par ķeizaru kļūs Pēteris, viņu kā ķeizaru atbalstīja arī patriarhs.
Tomēr Miloslavsku grupējums ar to negrasījās samierināties. Viņi ieguva strēļu korpusa atbalstu, tas tolaik bija reāls spēks. Ar viltu tie izplatīja baumas, ka carēviču Ivanu esot nomušījuši nodevēji, domājot Nariškinu ģimeni, un tā lika sākumu strēļu dumpim.
1682.gada maijā strēļi devās uz kremli. Lai novērstu asinsizliešanu, Natālija Nariškina tiem parādīja abus troņmantniekus dzīvus un veselus. Arī "mirušais" Ivans apstiprināja, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tomēr strēļus vairs nekas nevarēja apturēt un tie sāka nogalināt cilvēkus pēc saraksta, ko tiem iepriekš bija izplatījuši Miloslavski. Pētera acu priekša notika zvēriskas slepkavības, kas turpinājās vairākas dienas.
Strēļi vēlējās nogalēt arī Natālijas brāli Ivanu, taču tas spēja aizbēgt. Iznākumā strēļi paziņoja, ka izbeigs slepkavības un grautiņus, līdz tiem izdos Ivanu. Galmā šo ultimātu pieņēma un atdeva nelaimīgo saplosīšanai. Tā beidzās 1682.gada strēļu dumpis.
Nātālija un viņas dēls Pēteris notikušā iespaidā bija pilnīgā šokā. Strēļi bija noslepkavojuši viņu radus un tuviniekus, bet Miloslavski svinēja uzvaru. Iznākumā tika panākts kompromiss - jāvalda būtu abiem brāļiem, bet Sofija kļūtu par reģenti. Tā sākās viņas 7 gadu ilgais valdīšnas periods.

Taču arī Sofija uzreiz nesaņēma visu varu, jo tajā viņu iztraucēja kņazs Ivans Hovanskis (Иван Андреевич Хованский) ar iesauku Tararujs ("Тараруй" - Пустомеля), kurš tajā laikā Maskavā bija jau cienījams cilvēks - bija karojis pret poļiem un zviedriem, dienvidu robežās karojis pret Krimas tatāriem un turkiem, pabijis vairāku prikazu (tolaik sava veida ministrijas) vadībā, tostarp Strēļu un Tiesu. Līdz ar to kņazs bija pazīstams strēļu vidū un iemantojis viņos cieņu. Tādejādi Sofija tieši Hovanski iecēla par strēļu vadītāju, jo cerēja ar viņa palīdzību nodibināt kontroli pār dumpiniekiem un padarīt tos par savas varas balstu.
Tomēr Sofija nebija ņēmusi vērā (vai arī nepiešķira lielu nozīmi) kņaza ambīcijām un visai drīzi kņazs sāka spēlēt pats savu spēli. Visdrīzāk tā bija vērsta uz varas sagrābšanu Krievijā. Tolaik Maskavā bija savākušies daudz vecticībnieku, kas aktīvi sludināja pilsētnieku vidū un strēļu pulkos par atgriešanos pie senajām tradīcijām.  Baznīcas hierarhija nespēja iziet uz kompromisu, jo paši vecticībniekus iepriekš bija pasludinājuši par ķeceriem. Arī Sofija nevarēja iziet uz tādu kompromisu, jo tad tas nozīmētu atteikšanos no tās politikas, kādu bija realizējis viņas tēvs Aleksejs un brālis Fjodors. Toties tādu ierobežojumu nebija Hovanskim.
Redzot vecticībnieku popularitāti iedzīvotāju vidū, viņš nolēma to izmantot savos plānos. Tomēr sanāca tā, ka pats sevi apspēlēja - viņš aktīvi atbalstīja disputa ideju, kādu vecticībnieki piedāvāja baznīcai. Disputu nolēma sarīkot Kremļa Granīta palātā. Oficiālo baznīcu pārstāvēja patriarhs Joakims (Иоаким), bet vecticībniekus - Suzdaļas garīdznieks Ņikita Pustosvjats (Никита Пустосвят). Protama lieta, diskusija neizdevās, jo viss beidzās ar savstarpējiem apvainojumiem un lamāšanos. Pēc tam, kad vecticībnieki pameta Kremli, ķeizariene Sofija atklāti apsūdzēja strēļu līderus šķeltnieku atbalstīšanā un piedraudēja pamest pilsētu. Strēļi saprata, ka lieta kļūst pavisam bīstama, jo ķeizariene varēja pasaukt palīgā muižnieku zemessardzi, kurai pilnīgi pietiktu spēka sakaut dumpiniekus. Tādejādi strēļi paši metās izrēķināties ar vecticībniekiem, gāja bojā arī Ņikita Pustosvjats. Jāpiezīmē, ka daudzu vecticībnieku dzīvības izglāba kņazs Hovanskis. Tomēr Sofijas uzticību viņs bija zaudējis. Tieši otrādi - Sofija viņā sāka saredzēt draudu, sāka meklēt ieganstu, lai ar kņazu izrēķinātos.
Augusta vidū visa ķeizariskā ģimene pilnā sastāvā pameta Maskavu. Hovanskis, ja arī to zināja, tad novērst to nepaspēja. Bet strēļi izbijās, jo atcerējās ķeizarienes draudus. Kņazs Hovanskis ar dēlu septembra vidū devās uz sarunām pie Sofijas, cerot ar to vienoties. Aprēķins neizdevās, Sofija pavēlēja abus sodīt ar nāvi, apsūdzot varas sagrābšanas mēģinājumā. Otrs kņaza dēls Pēteris tika izsūtīts un tika apžēlots tikai pēc Sofijas gāšanas 1689.gadā (bija pat vojevoda Kijevā, taču tikai 2 gadus). Tā beidzās Hovanska karjera.

Ārpolitika. Mēģinājums okupēt Krimas hanisti un pelasgu Taurijas cietoksni ar Turcijas piedalīšanos. Krievu armija tika sakauta, nācās pamest Krimu. 

Sofiju no troņa gāza 1689.gadā.

Saites.
Krievijas ķeizari.