Feodālisms, feodāļi
Vāciski - Feudalismus.
Franciski - feodalite.
Nosaukums cēlies no latīņu vārda feodum, feudum, kas nākuši no senvācu vārdiem fihu, fehu ("muiža," "īpašums," "lopi," "nauda") + od ("īpašums").
Sabiedriski ekonomiskā formācija, kas nomainīja verdzības iekārtu (daļā zemju - pirmatnējo kopienu) un kurai sekoja kapitālistiskā iekārta.
Feodālisma ražošanas attiecību pamatā bija feodāļa īpašuma tiesības uz ražošanas līdzekļiem (monopols uz zemi) un nepilnas īpašuma tiesības uz ražotāju - dzimtcilvēku, kuru feodālis nedrīkstēja nogalināt, bet varēja pirkt un pārdot. Smagākā vai vieglākā feodālajā atkarības formā, sākot ar dzimtbūšanu un beidzot ar kārtas nepilntiesību.
Feodālās zemes īpašumam tikai tad bija reāla vērtība, ja tas atradās saistībā ar tiešo ražotāju. Zemniekam bija tikai lietotāja tiesības uz viņa patstavīgās saimniecības zemi. Viņa īpašumā varēja būt tikai darbarīki, mājlopi, cita veida kustamais īpašums.
No feodāļa īpašuma tiesībām izrietēja feodāļa tiesības piesavināties zemnieka virsproduktu - ievākt feodālo renti. Tādejādi feodālismu pārstāvēja 2 galvenās antogonistiskās šķiras: ekspluatatori feodāļi un ekspluatētie zemnieki. Feodālās ražošanas pamatnozare bija lauksaimniecība, un feodālās ražošanas veids uzpaudās feodālā zemes īpašuma savienojumā ar tiešo sīkražotāju individuālo saimniecību, kurus ekspluatēja ar ārpusekonomiskās piespiešanas palīdzību.
Feodālajā laikmetā zināma zemnieku patstāvība (salīdzinājumā ar vergiem verdzības iekārtā) veicināja zemnieku darba ražīguma celšanos un sabiedrības ražotājspēku attīstību. Tā kā pārsvarā bija agrārā ekonomika, naturālā saimniecība, individuālā sīkražošana, tad feodālismam raksturīga lēna agrotehniskā attīstība.
Viduslaikos nereti notika lielas zemnieku sacelšanās. Lai apspiestu zemnieku kustību, valdošā feodāļu šķira apvienojās vasaļu un senjoru hierarhijā. Zemnieku un savu attīstību uzsākusī buržuāzijas antifeodālā kustība beidzās ar buržuāziskajām revolūcijām. Krievijā līdz pat lielinieku Oktobra apvērsumam bija saglabājušās feodālisma paliekas (muižnieku zemes īpašumi, atstrādāšanas sistēma, kārtas u.c.).
Feodālisms aptvēra viduslaikus, tam bija 3 attīstības periodi: agrais, attīstītais un vēlais feodālisms.
Agrais feodālisms. Rietumeiropā feodālisms veidojās V gs.beisgās - XI gs. pēc Romas impērijas bojāejas, sairstot verdzības iekārtai impērijas teritorijā, ko Lielās tautu staigāšanas laikā (IV-VII gs.) iekaroja barbari, galvenokārt ģermāņi. Vairums vēsturnieku atzīst, ka feodālisms veidojies mierīgas, nepārtrauktas attīstības rezultātā, savienojoties seno ģermāņu un romiešu tiesiskajiem un politiskajiem iznstitūtiem.
Feodālisma veidošanās laikā sabruka ģints īpašums uz zemi, radās mazās ģimenes zemes īpašums - alods; tas sekmēja kopienas zemnieku mantisko noslāņošanos un radīja sociālo nevienlīdzību. To veicināja arī tieša vardarbība (patvarīga zemnieku zemes sagrābšana), lielie nodokļi, soda naudas u.c. Zemnieki zaudēja savus alodus, tie pārgāja turīgo kopienas locekļu un aristokrātijas rokās; izputējušie zemnieki no zemes īpašniekiem pārvērtās par zemes turētājiem.
Veidojās divas antagonistiskas šķiras: brīvie zemnieki, koloni, vergi, pusbrīvie cilvēki u.c. kļuva par dzimtcilvēkiem, bet ģints un dienesta aristokrātija, turīgie kopienas locekļi - par feodāļiem. Feodālisma tapšanas process noritēja asas šķiru cīņas apstākļos, kura izpaudās zemnieku tieksmē atgriezties pie brīvās kaimiņu kopienas (Stellinga sacelšanās Saksijā 841.-843.g. u.c.).
Feodālais zemes īpašums no aloda attīstījās par benefīciju un feodu. Izveidojās feodālā hierarhija un vasaļatkarību.
Pārmaiņas notika arī saimnieciskajā organizācijā; brīvo kaimiņu kopienu (marku) pakļāva feodālā muiža. Izveidojās politiskā virsbūve - feodāla valsts, sākotnēji normāli centralizēta, bet iekšēji nestabila. Par feodālisma ideoloģijas balstu kļuva katoļu baznīca.
Saites.
Dzimtbūšana.
