Konstantinopoles patriarhi (38.g.-patlaban)
Ekumeniskais - "pirmais starp līdzīgajiem."
Pareizticīgā baznīca ar centru Stambulā (vecais nosaukums - Konstantinopole), Fanaras rajonā. Tās priekšgalā ir patriarhs ar Vispasaules patriarha titulu.
Bizantijā pastāvot stiprai ķeiara varai, pareizticīgo baznīcai bija apakšnieces un kalpotājas loma valstī. Baznīcas galva - konstantinopoles patriarhs, kam bija piešķirts Vispasaules patriarha tituls, neieguva tādu ietekmi kā Romas pāvests attiecībā uz pašu Konstantinopoles baznīcu un arī uz baznīcām un valstīm, kas radās Austrumos pēc Bizantijas impērijas sabrukuma pēc 1453.gada. Jaunajās valstīs tika nodibinātas jaunas un neatkarīgas pareizticīgo baznīcas. Tāpēc pareizticīgo baznīcām vēl šodien nav vienota vispasaules centra (atšķirībā no Romas Katoļu baznīcas). Konstantinopoles patriarham, kaut arī tam ir Vispasaules patriarha tituls, nav nekādas administratīvas varas pār citām pareizticīgo baznīcām, un viņš baznīcas tradīciju dēļ ir tikai pirmais starp līdzīgajiem.
Patriarhi.
Andrejs (38.g.), apustulis.
Mitrofāns (315.-325.g.). Svētais.
Eisēbijs. Apmācīja kristietībā vēlāko Romas imperatoru Jūliju Atkritēju.
Jānis Zeltamute (397.-405.g.). Svētais.
Pāvils II (641.-654.g.).
Hermanis I (?-730.g.).
Teodots (~815.g.).
Fotijs I Lielais (858.-867.g.).
Eistāfijs (1019.-1025.g.). Svētais.
Mihails Kerulārijs (~1054.g.). Tiešs Lielās šizmas iemesls bija rieteņu baznīcu slēgšana Konstantinopolē 1053.gadā. Vēl svarīgi bija arī tas, ka patriarhs Mihails Kerulārijs pavēlēja aizvākt no mantu glabātuves Svētās dāvanas, kas bija sagatavotas pēc rietumnieku modes no neraudzētas maizes. pie tam viens no patriarha pārstāvjiem tās mīdīja kājām.Par ieganstu tam noderēja tas, ka pāvests Leons IX pieprasīja Bizantijas imperatoram un Konstantinopoles patriarham Mihailam Kerulārijam teritoriju Dienviditālijā, ko pāvestam it kā esot dāvinājis jau imperators Konstantīns I. Pāvesta legāti, kas bija ieradušies Konstantinopolē, lai vestu sarunas, saņēmuši noraidošu atbildi, nolādēja patriarhu ar baznīcas lāstiem un atstāja galvaspilsētu. Par atbildi uz to Bizantijas imperators sasauca baznīcas koncilu, kas nolādēja pāvesta pārstāvjus un apsūdzēja pāvestu ķecerībā. Koncils nolēma pārtraukt visus sakarus ar pāvesta troni un ar Rieteņu baznīcu.
Krievu kņazi cīnījās par Krievijas pareizticīgo baznīcas patstāvību. Tā 1051.gadā Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais iecēla par metropolītu krievu mācītāju Ilarionu, izglītotu cilvēku un izcilu oratoru. Tomēr Konstantinopoles patriarhs (laikam taču Mihails Kerulārijs?) neapstiprināja šo iecelšanu un metropolīti arī turpmāk bija grieķi.
1281.gadā pāvests Mārtiņš IV izslēdza no baznīcas Bizantijas ķeizaru Mihailu VIII Paleologu. Tie abi nebija varējuši sadalīt ietekmi Eiropā. Tikai 1268.(???)gadā, kad par Konstantinopoles patriarhu tika ievēlēts Halizejas Jēkabs, Mihailam VIII Paleologam tika piedots.
Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds 1371.gadā rakstījis Konstantinopoles patriarham, viņš sevi titulē kā basileus, t.i. Austrumromas imperatoru izmantotā paštitulējumā.
Konstantīns VII piedāvāja Vispasaules pareizticīgo koncilu noturēt Jeruzālemē (XX gs. 60.gados?).
Atēnagors (~1965.g.). 1965.gadā pāvests Pāvils VI un patriarhs Atēnagors abpusēji atcēla Lielās šizmas laikā uzliktās anatēmas.
Bartolomejs (?-patlaban). 2019.gadā pieņēma lēmumu par Ukrainas autokefālās pareizticīgās baznīcas dibināšanu.
Saites.
Konstantinopoles patriarhāts (38.g.-patlaban).
Stambula.
