Aliens

Pētījums: senie ēģiptieši lietojuši rotējošus metāla urbjus jau pirms 5300 gadiem

Kā senie ēģiptieši ieguva tehnoloģijas, ar kuru palīdzību izgatavoja dažādus smalkus juvelierizstrādājumus, uzbūvēja savus grandiozos tempļus un piramīdas? Zinātnieki ir pārliecināti, ka tās nevis parādījušās pēkšņi kā ienesums no ārpuses, kā uzskata virkne alternatīvās vēstures piekritēji, bet pakāpeniski attīstījušās, gadu simtiem un tūkstošiem ilgā zināšanu, pieredzes un prasmju uzkrāšanas ceļā. Tagad tam ir vēl viens pierādījums.

Jaunā, žurnālā “Egypt and Levant” publicētā pētījumā atklāts, ka senie ēģiptieši izmantojuši mehāniskus, rotējošus metāla urbjus jau pirmsdinastiskajā periodā – vismaz 1000 gadus senāk nekā līdz šim tika uzskatīts.

Atklājums veikts, Ņūkāslas universitātes un Vīnes Mākslas akadēmijas zinātniekiem atkārtoti izpētot pirms vairāk nekā 100 gadiem Badāras kapenēs Augšēģiptē uzietu nelielu, no vara sakausējuma izgatavotu priekšmetu, kas tagad glabājas Kembridžas universitātes Arheoloģijas un antropoloģijas muzejā, kataloģizēts ar numuru 1924.948A un anotēts kā “neliels, ar ādas siksniņu aptīts vara īlens”.

Necilais priekšmeta apraksts ilgi nepievērsa pētnieku uzmanību un tas, tuvāk neizpētīts, palika guļam muzeja krātuves plauktā.

Pētījuma ietvaros “īlens” tika aplūkots lielā palielinājumā un zinātnieki ieraudzīja, ka uz tā virsmas ir saskatāmas ar rotējošas urbšanas procesu saistāmas nodiluma pēdas: izteikts šķērsenisks rievojums (striācijas), noapaļotas šķautņu malas un neliels darba gala izliekums. Savukārt ap “īlenu” aptīto ādas siksniņu fragmenti pēc pētnieku domām ir paliekas no tā sauktā loka urbja spēka piedziņas mehānisma. Tas sastāvēja no saliekta, ar auklām vai siksnām nospriegota koka, kuru virzot uz priekšu un atpakaļ, notika urbšana ar siksnās perpendikulāri iestiprinātu urbi, kas bija ievietots no koka vai cita materiāla izgatavotā turētājā jeb sēžā. Mehānisms ir tāds pats, kādu pirmsmetālu sabiedrībās līdz pat nesenai pagātnei nereti izmantoja uguns iegūšanai. Tikai urbja vietā tajā tiek izmantots koka sprungulis, kas, rotējot, rada berzi otrā koka gabalā, to sakarsējot līdz temperatūrai, kas var aizdedzināt sausu zāli vai tamlīdzīgu viegli uzliesmojošu vielu.

Savukārt, analizējot Badāras urbja metāla sastāvu ar rentgenstaru fluorescences metodi, izdevās noskaidrot, ka tas izgatavots no vara-arsēna-niķeļa sakausējuma ar nelieku sudraba un alvas piejaukumu. Šāds metālu sajaukums ļauj iegūt būtiski cietāku un izturīgāku, tātad urbšanai daudz piemērotāju materiālu nekā varš. Pētnieki norāda, ka sakausējuma sastāvs liek domāt vai nu par pagaidām nezināmiem specifiskiem rūdas avotiem (t.i. dabīgi sajauktas minēto metālu rūdu iegulas) Sahāras tuksneša austrumu daļā (Austrumu tuksnesis Nīlas labajā krastā) vai arī jau samērā augsti attīstītu metalurģiju ar tāliem maiņas sakariem vajadzīgo rūdu sagādāšanai.

Atbilstoši kapenēm, kurās tas atrasts, zinātnieki Badāras urbi datē ar pirmsdinastiskās Ēģiptes Nakadas kultūras II posmu, kas tiek attiecināts uz laiku no aptuveni 3500. līdz 3200. gadam pirms mūsu ēras.

Nākamais senākais, šobrīd zināmais droši datētais apliecinājums par stieņa jeb grebļa tipa loka urbja izmantošanu Senajā Ēģiptē nāk no Vecās valsts 5. dinastijas laika kapeņu zīmējuma (ierēdņa un arhitekta Ti mastaba, ap 2450. g. p.m.ē.), bet pašu loka urbju ierīces daļu, tostarp metāla urbuļu atradumi, ar atsevišķiem izņēmumiem, kuru vecums nav droši pierādīts, zināmi tikai sākot no Vecās valsts beigu posma un Vidējās valsts laika. Izteikts uzskats, ka uz pagaidām tukšo posmu attiecināmi bronzas urbji arheoloģiskajos izrakumos jau ir atrasti un ne vienreiz vien, taču nav atpazīti, līdzīgi kā šajā rakstā aplūkojamais, par īlenu uzlūkotais Badāras urbis.

Plaši izplatīts loka urbis kļūst Jaunās valsts laikā, kad tā izmantošana vairākkārt zīmēta kapeņu gleznojumos, kā arī iegūti vairāki, samērā pilnīgi mehānisma komplekti.

Loka urbi senajā Ēģiptē izmantoja gan rotas lietu, jo īpaši kreļļu izgatavošanā, gan arī dažādos kokamatniecības un galdniecības darbos. Ar metāla loka urbi varēja urbt arī salīdzinoši mīkstu akmeni, kamēr tādu cietu iežu kā granīta, kvarcīta, bazalta un porfīrija urbšanai izmantoja cauruļveida vara vai vara sakausējuma urbjus, kur vara caurule kalpoja tikai kā vadīkla, pašu urbšanas procesu nodrošinot ar cieta materiāla abrazīvu smalkni (sīkām sķembām). Cauruļveida urbju izmantošana arheoloģiskajā materiālā parādās (kā izurbti caurumi akmens blokos, kā cieta materiāla trauku tilpnes izveidošana) sākot no Pirmsdinastiskā perioda, bet plašāka pielietošana apliecināta Vecās valsts laikā. Līdz šim gan nav atrasta neviena urbšanas caurule, kas tiek skaidrots ar vara kā materiāla lielo vērtību un nederīgo cauruļu atkārtu izmantošanu, tās pārkausējot.

Meklējot analoģijas ar Seno Ēģipti, vienlaicīgai vai agrākai metāla loka urbju izmantošanai Tuvajos Austrumos, tādas līdz šim nav atrastas. Mezopotāmijā metāla urbju izmantošana loka urbju ierīcēs sākas krietni vēlāk nekā Ēģiptē – apmēram ap 2500. gadu pirms mūsu ēras, kad tie nomaina līdz tam tur lietotos krama urbjus.

Avots:

austriaca.at